Iesaki rakstu: 
Dzelzceļš – tā nav tikai infrastruktūra, vagoni un kravas. Lai dzelzceļš veiksmīgi darbotos, ir jābūt cilvēkam; ir jābūt interesei, enerģijai un redzējumam. To apliecina Latvijas dzelzceļnieku biedrības misija – veicināt mūsdienīgas dzelzceļa nozares veidošanos, vienojot valstiski domājošus dzelzceļa patriotus darbam Latvijas labā.
Latvijas dzelzceļnieku biedrība ir ar dziļām vēsturiskām saknēm. Gan pirms 1940.gada, gan atjaunotajā sastāvā biedrība ir progresīvu, dzelzceļa jomas attīstībā ieinteresētu entuziastu kopums.
Kā cilvēks, kas ikdienā labprāt brauc ar vilcienu, un kā politiķis, kas dzelzceļa pārvadājumus uzskata par mūsdienīgas transporta sistēmas mugurkaulu, es šodien vēlos padalīties dažās pārdomās par dzelzceļa vietu un lomu 21.gadsimta Latvijā, par vēlamo un darāmo darbu sarakstu.
Dzelzceļš ir satiksmes mugurkauls
Daudzus gadus politiķi un ierēdņi uz dzelzceļu ir raudzījušies kā uz tranzīta kravu apkalpotāju, kā noderīgu pašpietiekamu infrastruktūru, kā Eiropas un nacionālo līdzekļu apgūšanas vietu, un neslēpsim – arī kā avotu, no kura pasmelties valstisku un personisku vajadzību apmierināšanai. Dzelzceļa sistēma ir bijusi noderīga arī taupības gados, kad uzņēmumu dividendes dāsni papildināja pustukšo valsts budžeta kasi.
Pasažieru intereses, vietējo klientu vajadzības, dzelzceļa sistēmas kopējais attīstības virziens bija atstāti novārtā.
Stājoties amatā, es atklāti deklarēju, ka mana prioritāte būs cilvēks, viņa vajadzības un intereses, dzelzceļš kā pasažieru pārvadājumu mugurkauls.
Renesanse
Mūsu laiks – 21.gadsimts, lai cik dīvaini tas kādam šķistu , ir laiks, kad dzelzceļš piedzīvo renesansi. Jo dzelzceļš mūsdienās spēj būt drošs, ērts un videi draudzīgs transporta veids. Tas tuvina pilsētas, savieno darba un atpūtas vietas, veicina reģionālo attīstību un veiksmīgi iekļaujas multimodālajā “darba dalīšanā”. Lielajās pilsētās tas integrējas sabiedriskā transporta sistēmā. Stacijas jau sen no vienkāršas uzgaidāmās telpas ir izaugušas par plaša klāsta pakalpojumu un tirdzniecības centriem, pārvietošanās veidu nomaiņas vietām. Katrā sevi cienošā stacijā ir Park&Ride, Bike&Ride un vietējā sabiedriskā transporta pieturpunkts.
Rainis ir teicis: kas zina, ko grib, tas spēj visu, ko grib. Un Rainis ir arī teicis – pastāvēs, kas pārvērtīsies.
Latvijā dzelzceļa atdzimšana nav iespējama, ja domās paliksim postpadomju telpā, ja Latvijas dzelzceļš, Pasažieru vilciens un pārējie sistēmas spēlētāji turpinās domāt un dzīvot pa vecam.
Mums ir dota unikāla iespēja pēc desmitgadēm ilgušas dzelzceļa sistēmas sarukšanas veidot jaunu, modernu, telpā un sabiedrībā iekļaujošos Rail Baltica dzelzceļa līniju. Veidot pieturas un savienojumus, kādi agrāk Latvijā nav pastāvējuši.
Mums jābūt arī apņēmīgiem mainīt esošās 1520 sistēmas darbības principus, veicinot konkurenci, plašāk izvēršot vietējos kravu pārvadājumus un kritiski pārvērtējot esošās infrastruktūras izmaksas.
Mums jāatjauno Latvijas iedzīvotāju vēlme ikdienā un brīvdienās pārvietoties ar vilcienu, arī tajos segmentos, ko laika gaitā esam zaudējuši. Ne tikai jaunu pasažieru vilcienu iepirkums, bet arī moderna biļešu iegāde, starpstaciju slēgšana un jaunu pieturvietu atvēršana, Bolderājas un Mažeiķu virzienu atjaunošana – tie ir darbi, kas stāv mums priekšā. Paaugstināti un gaumīgi aprīkoti peroni, iespējas cilvēkiem ar kustību traucējumiem vai ar bērnu ratiņiem civilizēti nokļūt līdz peroniem Rīgas centrālajā stacijā.
Man atrakstīja Daugavpils iedzīvotājs Jevgēņijs V…, lūdzot pievērst pastiprinātu uzmanību dzelzceļa staciju labiekārtojumam Latgalē. Viņš raksta, ka pašlaik Zilupē, Ludzā un Rēzeknē stacijas stacionāro tualešu stāvoklis ir briesmīgs, arī uzgaidāmās zāles ir sliktā stāvoklī. Un ziniet, man ir kauns par to.
Kamēr dzelzceļa vadība var miljoniem eiro ik gadu tērēt mārketinga un reklāmas pasākumiem, tā nav spējīga nodrošināt elementāras lietas daudzos pieturas punktos. Kamēr viena Ventspils stacija vientuļi stāv daiļi atrestaurēta visā savā krāšņumā, tikmēr otrajā lielākajā Latvijas pilsētā, nozīmīgajā dzelzceļa mezglā ir kauns skatīties uz kopš padomju laikiem neremontēto Daugavpils staciju. Man tas nešķiet pieņemami.
24.janvara rītā pie Zolitūdes stacijas dzīvību zaudēja Ziemeļvalstu ģimnāzijas skolnieks. Viņš izmantoja gājēju pāreju, kas bija nesen atjaunota, bet tās konfigurācija nebija tāda, kas aizdomājušos pusaudzi nobremzētu pirms liktenīgā soļa uz sliedēm. Vēl joprojām ir arī daudzas augstas intensitātes dzelzceļa pārbrauktuves, pat uz galvenajiem ceļiem, kurām nav uzstādītas automātiskās barjeras. Arī tā ir 21.gadsimta infrastruktūra, kuras mums pietrūkst.
Cits piemērs. Ekspresvilcienu ieviešana ir šīs valdības viena no prioritātēm. Vēl pirms valdības apstiprināšanas šā gada janvārī sabiedriskā transporta padome lēma atsevišķos maršrutos atteikties no pāris mazajām pieturām – tā vilciens ātrāk nonāk gala stacijā un, kas būtiski, tiek ietaupīti valsts budžeta līdzekļi. Šogad mums vajadzēs vēl radikālāk īsināt starppieturas, bet sākums ir labs. Un tad man ziņo, ka lēmums spēkā varēs stāties tikai rudenī, jo kustības grafika izmainīšanai Latvijas dzelzceļā esot vajadzīgi vismaz seši mēneši. Tas 21.gadsimtā ir absurds, un no valdības īstenotās politikas viedokļa tā ir kaitniecība.
Es nemaz nerunāšu par to, ka mēnesi pirms jaunas dzelzceļa infrastruktūras finansēšanas sistēmas palaišanas, neviens vēl nezina, kas par ko maksās.
Nevaram tā turpināt
Var mainīt logotipus un pirkt slavinošus reklāmrakstus, bet būtību jau nenoslēpsi. Latvijas dzelzceļš ir lielu pārmaiņu priekšā.
Ir jāpārvērtē biznesa modelis, investīciju programma, organizatoriskā struktūra, ir jāmaina attieksme pret klientu, racionāli jāizvērtē esošais nekustamo īpašumu stāvoklis, izmaksu struktūra un rīcība ar mantu.
Ir jāpanāk, ka mēs esam patiesi lepni par savas valsts galveno dzelzceļa uzņēmumu. Ka esam labākie Baltijā. Tā būtu arī papildu motivācija jauniešiem pievienoties progresīvo dzelzceļnieku saimei.
Ar jūsu palīdzību, padomu un atbalstu tas ir paveicams.
* Ministra darba sastāvdaļa ir dažādu uzrunu, ievadvārdu un runu teikšana. Sen pazīstot Latvijas dzelzceļnieku biedrības vadītāju Māri Riekstiņu un dažus biedrības entuziastus, uzskatīju, ka tieši patriotiskā, vienmēr uz jaunām idejām vērstā biedrības entuziastu saime varētu būt vispiemērotākā auditorija, kurai izklāstīt redzējumu par dzelzceļa sistēmas nākotni. Te runas pamatdaļa LDzB kongresā 2019.gada 30.martā.
Pārpublicēts no https://linkaits.wordpress.com/
Seko mums 
Brīvdienu maģija – izlasīt kādu grāmatu. Beidzot izlasīju “Iznireļus” - paldies Lato Lapsam: obligātā lasāmviela tiem, kas interesējas par politiku un procesiem Latvijā.
Latvijas Televīzijas (LTV) lēmums nerīkot priekšvēlēšanu debates krievu valodā sabiedrisko mediju portālā rus.lsm ir skaista dāvana Rosļikovam un politiskajām partijām, kuras koncentrējas uz to, lai savus vēlētājus pamatā uzrunātu krievu valodā. Tieši šīs partijas būs lielākie ieguvēji.
Mēs uzskatām, ka aizliegums lietot Latvijas mazākumtautību valodas politiskās diskusijās neveicinātu ne piederības sajūtu Latvijai, ne vārda brīvību, ne mūsu valsts demokrātisko iekārtu.
Pēdējā pusgada laikā Latvijas politiskā vide, sabiedriskie mēdiji, sociālie mediji un portāli pārlieku bieži un radikāli ieņem konservatīvu vai pat negatīvu nostāju klimata izmaiņu apturēšanas un dabas daudzveidības saglabāšanas jautājumos. Pat brīdī, kad Latvijas Satversmes tiesa pieņēma vēsturisko un viedo spriedumu, ar kuru atcelta norma par mazāka caurmēra koku ciršanu, politiskajā retorikā un mediju slejās skanēja tikai apšaubāmu mežcirtēju asociāciju viedoklis, ka šie nepadošoties un darīšot visu, lai Latviju pārvērstu par izcirtumu (varbūt ne gluži šādiem vārdiem, bet šādu ideju).
Latvijas Žurnālistu asociācija (asociācija) aicina politiķus atturēties no mediju un žurnālistu diskreditācijas, apzināti vai neapzināti veidojot nepamatotu viedokli par žurnālistiem, jo īpaši sabiedrisko mediju, kā valsts nodevējiem. Tāpat asociācija aicina sabiedriskos medijus sabiedrībai plašāk skaidrot savas redakcionālās izvēles.
Latvijas Radio galvenās redaktores Anitas Braunas ieraksts sociālajos tīklos sacēla lielu diskusiju vētru sociālajos tīklos. Viņai aizrādīja, ka minētais raidījums Somijā nebija partiju kandidātu priekšvēlēšanu debates krievu valodā, bet gan raidījums, kurā par politiku tika iztaujāti emigranti. Situācijas nav salīdzināmas, jo Somijas sabiedriskais medijs politiķu debates svešvalodā nerīko.
Rīgas domes priekšsēdētāja Rīgas domes priekšsēdētājam Vilnim Ķirsim – aicinājums izkārt varavīksnes karogu pie Rīgas rātsnama no 6. jūnija līdz 15. jūnijam.
