Latvijas Covid krīzes “know how” - perfekta formula atpalicībai
Ikars Kubliņš04.02.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Latviešiem allaž paticis pavilkt uz zoba ziemeļu kaimiņus igauņus par viņu it kā lēnīgo dabu. Taču flegmatisks temperaments ir gluži nevainīga īpašība. Pavisam kas cits – kūtrums, tuvredzība, stūrgalvība un to pavadošā māsa bezatbildība valsts vadībā, pārvaldē un arī sabiedrībā kopumā, kas beigās maksā gan cilvēku dzīvības, gan brīvības. Vērojot, kā Latvija virzījusies cauri “Covid-19” krīzei, atliek secināt, ka diemžēl tieši mūsu valsts ir Baltijas un visas Eiropas “lepnais putns ezis” - ja neiespersi, pat nerāpos.
Tad, kad citās valstīs cilvēki jau varēja sākt aktīvi vakcinēties, turklāt ar efektīvākajām pasaulē pieejamajām vakcīnām, šeit tas nebija iespējams, jo mums bija oriģināli domājošas amatpersonas, kas bija nolēmušas uzspēlēt “vakcīnu kazino”, liekot likmes tikai uz vienu lauciņu un... zaudējot. Vai par to kāds atbildēja? Nē - ja vien par atbildību neuzskata dažu “malējo” pazemināšanu amatā.
Tad, kad (atsevišķās) citās valstīs jau sāka apzināties tās pašas “AstraZeneca” trūkumus, tai skaitā ne vien retās trombu blaknes, bet arī vienkārši pavājo efektivitāti, Latvijā “pie lielā zvana” kāra žurnālistu, kurš arī par to brīdināja savā TV raidījumā.
Neesot nekāda jēga mērīt tikai antivielas, jo ir taču arī T un B šūnu atmiņa, ar svētām putām uz lūpām teica gan amatpersonas, gan eksperti, un tiem līdzi dziedāja arī “pareizā” Tviterpublika.
Tas nekas, ka šodien T un B šūnu atmiņa no atmiņas visiem jau pagaisusi, un kā galveno zinātnisko argumentu revakcinācijas kampaņai pasniedz tieši antivielu līmeņa krišanos. Bet par to, cik no Covid mirušo-vakcinēto bijuši potēti tieši ar “AstraZeneca” (tāpat kā “Janssen”, kuru atplestām rokām uzņēma ne tikai antivakceri (jo pietiek ar vienu poti), bet arī amatpersonas (jo dod iespēju ātri “uzdzīt” vakcinācijas procentu)), neviens skaļi nerunā.
Un ne bez iemesla nerunā - pēc SPKC datiem par pērno oktobri un decembri no Covid mirušo relatīvais īpatsvars (uz 100 000 iedzīvotāju) ar šīm abām vakcīnām potēto grupās bijis 4 reizes augstāks nekā ar “Pfizer” un “Moderna” vakcinētajiem. Vai par to kāds atbildēja? Jā - žurnālists un televīzija, kuri brīdināja.
Tad, kad vairākās citās valstīs jau sākās balstvakcinācijas kampaņas, jo pat paši vakcīnu ražotāji savos pētījumos secināja, ka antivielu līmenis jau pēc 2-3 mēnešiem sāk strauji kristies, Latvijā vēl mēnešiem ilgi tika atkārtota mantra: “Nav zinātniska pamatojuma revakcinācijas nepieciešamībai. Galvenais uzdevums ir pabeigt primāro vakcināciju.”
Tādā veidā sagaidījām baiso oktobri-novembri, kur nāves pļaujā krita arī diezgan daudz vakcinēto (ja precīzi - 228), no kuriem vismaz daļu, iespējams, būtu glābusi laicīga balstvakcinācija. Tāpat kā daļu gan vakcinēto, gan nevakcinēto varētu būt glābusi laicīga ierobežojumu ieviešana jau septembrī, nevis to nomarinēšana līdz brīdim, kad slimnīcas jau bija pārpildītas. Vai par to kāds atbildēja? Nē.
Visbeidzot šobrīd, kad arvien vairāk valstu, tai skaitā kaimiņos esošā Lietuva, adaptējas vīrusa jaunajai - omikrona - realitātei, likumsakarīgi atceļot ierobežojumus un sertifikātu sistēmu, Latvija beidzot ir aptvērusi balstvakcinācijas svarīgumu un nu turpina to atpakaļrāpulīgi uzspiest visiem, kuriem, sākot no 15. februāra, beigsies primārās vakcinācijas sertifikātu derīguma termiņš. Būtībā spiežot cilvēkus iet revakcinēties pašā epidēmijas pīķī, kas rada risku vienlaicīgai “būstera” (kurš pat nav izstrādāts omikronam) un omikrona invāzijai organismā (“Tas noteikti nav labākais variants,” - trešdienas “Kas Notiek Latvijā?” šādu imūnsistēmas perspektīvu komentēja ģimenes ārsts Edgars Tirāns).
Šādas šobrīd visai bezjēdzīgas epidemioloģiskās politikas rezultātā arī ekonomika kārtējo reizi iepaliks Baltijas kaimiņvalstīm, izaugsme būs lēnāka, labklājība cietīs. Vai par to kāds atbildēs? Nu, jūs jau zināt...
Diemžēl gan ne viss ir izskaidrojams tikai ar kūtrumu, tuvredzību un stūrgalvību. Ja iepriekšminēto vēl varētu interpretēt kā kļūdas, kas pieļautas, pamatā mēģinot “darīt, kā labāk”, tad ko lai saka par neticami cinisko ņirgāšanos par cilvēkiem ar plānotajiem Ministru kabineta noteikumiem, kuri (vismaz pašreizējā redakcijā) kompensāciju saņemšanu par vakcīnu blaknēm padarīs faktiski neiespējamu (https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/eksperti-ministru-kabineta-noteikumi-par-kompensacijam-vakcinacijas-blaknu-gadijumos-ir-haoss.a441169/)?
Ko lai saka par faktu, ka arī šogad finansējums veselības aprūpei Latvijā joprojām ir tikai 4,5% no IKP, kas pat pirmspandēmijas laikā (2019. gadā) mūs ierindotu ar Ungāriju dalītā priekšpēdējā vietā Eiropas Savienībā (priekšā vienīgi Kiprai), un, ka Finanšu un Veselības ministrijas pat nav izstrādājušas nekādu plānu un laika grafiku, kurā šis finansējums varētu sasniegt ja ne ES vidējo, tad vismaz Lietuvas vai Igaunijas līmeni?
Ko lai saka par to, ka aizvien, pat pēc pandēmijas sniegtajām rūgtajām mācībām netiek pildīti dotie solījumi medicīnā strādājošajiem un šāgada budžetam valdība atteikusies piešķirt trūkstošos 40 miljonus eiro (kā reiz tieši summa, kas atvēlēta “ebreju kompensācijām”), lai stiprinātu veselības aprūpes cilvēkresursus?
Kā zināms, tieši cilvēkresursi ir viens no kritiskākajiem punktiem Latvijas veselības aprūpes sistēmā, kas spilgti izpaudās pagājušā gada oktobra-novembra Covid vilnī, kad mediķu trūkuma dēļ atkal nācās atkārtoti izsludināt ārkārtas situāciju nozarē, atceļot plānveida pakalpojumus un uzsākot pat neatliekamās medicīniskās palīdzības pacientu šķirošanu, kas noveda pie reāliem upuriem. Protams, apjomīgi līdzekļi vajadzīgi arī citām pacientu kritiskajām nepieciešamībām (rindas pie speciālistiem un izmeklējumiem, kompensējamās zāles, apmaksātās operācijas utt.).
Tieši tāpēc šajā rakstā izpaliks sadaļa ar politiķu tik ļoti iecienīto pingponga manevru - sabiedrības atbildību. Jā, taisnība ir arī tas, ka, kamēr vairumā citu valstu iedzīvotāji aktīvi vakcinējās, pie mums daudzi to nedarīja pat tad, kad vakcīnas (un ne tikai “AstraZeneca”) bija viegli pieejamas.
Bet kāds gan brīnums, ka, ņemot vērā līdzšinējo pieredzi un politiķu attieksmi pret iedzīvotājiem, šo politiķu arvien uzstājīgākie ieteikumi vakcinēties daļā sabiedrības tika uztverti ar pretestību un arvien lielākām aizdomām, radot labvēlīgu augsni visdažādākajām sazvērestību teorijām? Kāpēc cilvēkiem noticēt, ka varas elitei pēkšņi tik ļoti rūp viņu veselība, ja līdz šim viss liecinājis (un turpina liecināt) par tieši pretējo?
Dānijā un citās valstīs, kur cilvēki tiešām jūt, ka valdības un valsts pārvaldes darbs pamatos ir vērsts uz viņu labklājību, politiķiem nebija nekādu problēmu pārliecināt cilvēkus par nepieciešamību vakcinēties. Dānijā ir arī sešas reizes zemāka mirstība no Covid, un tas, protams, nav tikai vakcinācijas efekts, bet arī veselības aprūpes sistēmas kvalitāte kopumā.
Savukārt Latvijas labējā neoliberālisma ideoloģijas dominētā politikas elite izvēlējusies iet amerikānisko “katrs pats savas veselības kalējs” ceļu un acīmredzot arī likumsakarīgi tiekties pēc savu paraugmodeļu “sasniegumiem” - arī ASV mirstība no Covid ir pārliecinoši augstākā starp līdzīgi attīstītajām valstīm (https://www.nytimes.com/interactive/2022/02/01/science/covid-deaths-united-states.html).
Vairs negribas pat jautāt, vai par to kāds reiz atbildēs.
www.zemlupas.lv
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
