Latvija pārdos savu apjomā lielāko dabas bagātību – ūdeni
Arnis Kluinis, Neatkarīgā27.05.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Liepājas un Ventspils ostas šobrīd sacenšas par to, kurā no tām ātrāk un ar lielāku jaudu sāks darboties īpaši dzeramā ūdens eksportam uzbūvēti termināļi.
Ir labi saprotami ostu pārvaldnieku un tāpat uzņēmēju centieni pielāgoties situācijai bez tranzītkravām no Krievijas, kuru apkalpošana bijusi pamats Latvijas lielo ostu izbūvei un uzplaukuma periodiem. Kaut daļēji šo iztrūkumu mēģina aizvietot ar vietējas izcelsmes kravām, no kurtam lauvas tiesu dod koksne un graudi. Taču nesalīdzināmi lielāki ir Latvijas ūdens resursi.
Pēc Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra datiem (LVĢMC), Latvijas teritorijā kopumā novērtēti un akceptēti pazemes ūdeņu saldūdeņu ekspluatācijas krājumi ļautu iegūt 292 miljonus tonnu gadā, bet 2021. gadā izsūknēti tikuši tikai 68 miljoni tonnu jeb 23,4% no iespējamā daudzuma, ja iespējas vērtē no ūdens krājumu viedokļa.
Naftas tonnu miljoni bijuši niecība
Eksportēšanai pirmsšķietami pieejamais ūdens daudzums tālu pārsniedz kravu daudzumu, kāds vispār jebkad apgrozīts Latvijas ostās. Eksportēto kravu rekords laikā kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas ir sasniegts 2012. gadā 66 miljonu tonnu apjomā, no kura pagājušajā gadā bija palikusi pāri tieši puse.
To pašu gadu salīdzinājumā importēto kravu apjoms audzis no 9 līdz 14 miljoniem tonnu, bet ar jautājuma zīmi, vai Latvijas ostas nav kļuvušas par apvedceļu Krievijai uzlikto tirdzniecības ierobežojumu apiešanai. Ja tā būtu, tad jārēķinās ar varbūtību šādas kravas zaudēt.
Skaitliski Latvijas ostas varētu atkratīties no ļoti daudzām problēmām un sasniegt jaunus pārkrauto kravu rekordus, nodarbojoties tikai ar ūdens eksportu. Ceļā uz tādu mērķi vajadzīgi ne vien kapitālieguldījumi, bet arī rūpīgāki pētījumi par Latvijas piekrastē esošo pazemes ūdeņu izvietojumu un atbilstību dzeramā ūdens kvalitātei.
Samērā nelielus ūdens daudzumus iespējams iegūt no jau esošajiem urbumiem un ūdens apgādes sistēmām. Tāpēc atradušies uzņēmēji, kas steidzas izmantot pirmās rokas priekšrocības.
Vajadzību apmierinās esošie urbumi un ūdensvadi
Latvijā noteikts, ka Valsts vides dienesta (VVD) atļauja vajadzīga jau 10 kubikmetru ūdens izsmelšanai no pazemes. Šāda atļauja, izrādās, tomēr nav bijusi vajadzīga SIA “EIPU”, lai tas drīkstētu saņemt trīs miljonus kubikmetru ūdens no SIA “Liepājas ūdens” ūdensvada. Pietiek ar to, ka “Liepājas ūdens” jau savlaicīgi saņēmis ūdens resursu lietošanas atļaujas izsmelt no atradnēm “Otaņķi” un “Aistere” attiecīgi 5,7 un 3,9 miljonus kubikmetru ūdens.
Liepājnieku vajadzību apmierināšanai 2022. gadā pieticis ar 3,2 miljoniem kubikmetru ūdens. Palielināt ieguvi vēl par trijiem miljoniem kubikmetru esot pieļaujams arī ar precizējumiem, ka visus ūdens atradnēs izdarītos urbumus vienlaicīgi “Liepājas ūdens” ekspluatēt nedrīkst un tādējādi likumīgi netiek pie visa tam atvēlētā ūdens daudzuma.
Praktiski identisks ir stāsts par Ventspili. Darbojošās personas tur ir SIA “BLNC” kā ūdens eksportētājs un pašvaldības SIA “Ūdeka” kā ūdens piegādātājs. “Ūdeka” kopš 2018. gada apgādājusies ar VVD atļauju no pazemes ūdeņu atradnes “Ogsils” iegūt 7,9 miljonus kubikmetru ūdens gadā, bet 2022. gadā ieguvusi tikai 1,9 miljonus kubikmetru. Tādā gadījumā “Ūdeka” drīkstēs pārdot “BLNC”līdz 6 miljoniem kubikmetru ūdens gadā, ja eksports labi veiksies un ja Ventspilī nepieaugs ūdens patēriņš.
Paļaujamies uz ūdens apriti
LVĢMC definē, ka pazemes ūdeņi ir visi ūdeņi, kas atrodas zem zemes virsmas ar ūdeni piesātinātajā zonā un ir tiešā saskarē ar augsni vai nogulumiežiem. Latvijā pazemes ūdeņi ir sastopami dziļumā no dažiem desmitiem centimetru līdz pat 1,5 kilometru dziļumam, kā rezultātā esam bagāti ar dažāda sastāva un labas kvalitātes pazemes ūdens resursiem. Pazemes ūdeņi ir galvenais dzeramā ūdens resurss Latvijā, savukārt ārpus galvaspilsētas Rīgas - vienīgais.
Pilsētu un rūpniecības objektu vajadzībām tiek izmantots ūdens savu apzīmējumu ieguvis no dziļākiem, par artēziskiem sauktiem sprostslāņiem (ūdeni maz caurlaidīgiem nogulumiem, pārsvarā no māla un merģeļa). Dažos gadījumos šajos ūdens slāņos veidoja tik liels spiediens, ka ūdens izveido izeju uz virszemi. Ja nu šādi dziļūdens avoti atdod ūdeni līdz šai baltai dienai, tad jādomā, ka ūdens mazcaurlaidīgie slāņi nav ūdens necaurlaidīgi slāņi, starp kuriem palicis tikai aizlaikos iesprostots ūdens. Gan jau ūdens daudzums starp tiem slāņiem nemitīgi papildinās un mākslīgie urbumi tikai konkurē ar avotiem, pa kuriem ūdens tik un tā nonāktu atpakaļ virszemē.
Savukārt Latvijā gandrīz jebkuras vietas saskatāmās virszemes ūdenstilpnes liecina, ka šeit ir ūdens, kam pakāpeniski jāiespiežas zemes dziļajos slāņos. Tagad taču vairums Latvijas iedzīvotāju kaut reizi bijuši dienvidzemēs un savām acīm redzējuši vasarās izžuvušu upju gultnes. Tādējādi tur nav ūdens, kas varētu nonākt zemes dziļumā. Ūdeni tur nav iespējams iegūt no artēziskajiem urbumiem un tagadējā iedzīvotāju skaita uzturēšana prasa ūdeni importēt.
Kur nosēdīsies ūdens un nauda?
Līdzšinējais artēzisko ūdeņu ieguves apjoms skaitījies drošā attālumā no ieguves maksimālās robežas, tāpēc nav bijusi vajadzība šo robežu novilkt ļoti precīzi. Vēl jo mazāk saprotams, vai šī robeža mainās saistībā ar globālo sasilšanu vai varbūt vēl citu iemeslu dēļ. Nav droši, ka Latvijā ūdens kļūs vēl vairāk tāpēc, ka sasilšanai būtu jāpaceļ gaisā lielāks daudzums ūdens. Var taču mainīties vietas, kur šis ūdens kondensēsies un nosēdīsies. Varbūt ūdens pārvērtīs Latviju par ezeru, bet varbūt ciklonu trases mūs apies un ar laiku Latvijai nāksies ūdeni pirkt.
LVĢMC norāda, ka ar nākotnes paredzēšanu nenodarbojas. Šāds uzdevums dots Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātei, kur tiekot veikts pētījums “Laiktelpiskā pazemes ūdeņu sausuma prognozēšana ar jauktiem modeļiem daudzslāņu sedimentācijas baseinā klimata pārmaiņu ietekmē". Pētījuma rezultātā vajadzētu atklāt vēsturiskos pazemes ūdeņu izsīkumu periodus un prognozēt līdzīgu notikumu iestāšanās varbūtību un ilgumu.
Pārpublicēts no neatkariga.nra.lv.
Attēlā: "nepareizo faktu" cenzēšanas organizācija Re:Baltica tikmēr jau ir paziņojusi, ka ar ūdens eksporta plāniem viss esot labākajā kārtībā.
Seko mums 
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
Komentāru rakstu 5. maija pēcpusdienā. Ir svētdiena. Šonedēļ sanākušas trīs brīvdienas pēc kārtas – sestdiena, svētdiena un tad vēl pirmdiena, jo 4. maijs mūsu valstī ir svētku diena un, ja svētku diena iekrīt brīvdienā, tad nākamā pirmdiena arīdzan ir brīva.
Manā skatījumā 4.maijs ir Latvijas otrā dzimšanas diena. Un ne tikai svinīgā ziņā, bet arī tajā, kā to lieto cilvēki, kas par mata tiesu ir izvairījušies no nelaba gala. Tajā brīdī mūsos dzimst apņēmība kļūt labākiem un vairāk sasniegt.
Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Ziemeļlatgales iecirknis no 15. marta līdz 14. aprīlim piefiksējis trīs epizodes, kurās kāds vīrietis pie tā sauktā “Aļoša” nojauktā pieminekļa vietā nolicis sarkanas un baltas neļķes. Sākotnēji par katru no epizodēm uzsākts administratīvā pārkāpuma process par militāras agresijas slavināšu, tomēr pēc personas identificēšanas, nopratināšanas un motīvu noskaidrošanas nolemts izdarīto pārkvalificēt kriminālprocesā par kara noziegumu attaisnošanu.
