Latviešu inteliģences tagadne

Latviešu inteliģence nebūt nav idejiski viendabīgs sociālais slānis. Latviešu inteliģence nav mentāli remdens sociālais slānis. Tajā valda politisko nostādņu pretstāve un pasaules uzskatu pretstāve. Idejiskā konfrontācija ir latviešu inteliģences ikdiena. Tāpēc ir nepieciešams demonstratīvs un etnosam terminoloģiski viegli uztverams dalījums divās grupās. To nemaldīgi nosaka latviešu inteliģences attieksme pret dzīvi. Šī attieksme ir fundamentāli divējāda.

Varas inteliģencē ietilpst izglītotas personas, kuras ir sajūsmā par neoliberālismu un postmodernismu, kriminālo valsti, suverenitātes zaudēšanu, amerikāņu armijas okupāciju. Viņus iedvesmo noziegumu brīvība - kriminālās valsts metodoloģiskais instruments un tiesiskā bāze. Varas inteliģences katram subjektam ir pavērts ceļš neierobežotai un nesodītai zagšanai*. Varas inteliģence sastāv no pederastiem un pederastu sabiedrotajiem. Varas inteliģence ir migrantu iepludināšanas atbalstītāja, rusofobijas dievinātāja, latviešu tautas vēstures kropļotāja, VDK „stukaču” klasificētāja „godāto cilvēku” šķirā. Varas inteliģenci no neoficiāliem varas kabinetiem stūrē bijušās LKP un VDK nomenklatūras ekselences kopā ar ASV, Rietumeiropas valstu, Krievijas speciālo dienestu virsniekiem savas valdības uzdevumā.

Tautas inteliģencē ietilpst izglītotas personas, kurām nekādā ziņā nav pieņemams tas viss, kas patīkami uzbudina varas inteliģenci. Tautas inteliģence nosoda necienīgos politiskos, tiesiskos, ekonomiskos, sociālos apstākļus, garīgās kultūras seklumu un estētisko nevērtību. Tautas inteliģence nevēlas sadarboties ar valdošo kliķi, kura valsti ir novedusi līdz kraham.

Vislielākā grupa ir varas inteliģence. Tajā ietilpst valdošā kliķe un tās apkalpojošā inteliģence visos kultūras segmentos.

Latviešu varas inteliģence nav unikāla antropoloģiskā parādība. Bet tā jūtas kā dzīves saimniece. Ja būtu unikāla, tad nejustos kā dzīves saimniece. Dzīves saimniece būtu tautas inteliģence. Tauta ir tautas inteliģences pusē. T.s. vienkāršā tauta nav varas inteliģences pusē. Taču latviešu varas inteliģence jūtas kā dzīves saimniece. Tas notiek tāpēc, ka tai ir varena aizmugure – Rietumu civilizācijā dominējošā cilvēciskā tipa klonu armija.

Katrā laikmetā ir kāds dominējošais cilvēciskais tips un šī tipa klonu armija. Dominējošo tipu atdarina, propagandē un bravūrīgi pretstata citiem cilvēciskajiem tipiem. Dominējošais tips spīguļo zinātnē, mākslā, saimnieciskajā darbībā, politikā, izglītībā, medicīnā, masu komunikācijas līdzekļos utt.

Dominējošā cilvēciskā tipa kanoniskajā kodolā ir noteiktas intelektuālās, izglītotības, morālās, komunikatīvās, darbderīguma īpašības. Šīs īpašības dominējošā tipa kloniem palīdz efektīvi pielāgoties kultūras noskaņojumam. Izdzīvošana kultūrā vienmēr ir aktīva pielāgošanās noteiktam psiholoģiskajam kompleksam - domāšanas tipam un visdažādākajām vērtībām (estētiskajām, ētiskajām, sociālajām, politiskajām, darbderīguma u.c.). Šo kompleksu mākslīgi formē valdošās kārtas ideoloģija. Ideoloģija mainās. Tāpēc mainās arī dominējošais cilvēciskais tips.

Rietumu civilizācijā radikālas ideoloģiskās pārmaiņas sākās aizvadītā gadsimta 70.gados. Valdošā kārta sāka sabiedrībai uzspiest neoliberālisma un postmodernisma ideoloģiju. Tā rezultātā strauji ieviesās jauns dominējošais cilvēciskais tips - neoliberālisma un postmodernisma fans. Tas sociālisma zemēs nebija sastopams. Bijušajās sociālisma zemēs jaunais tips uzdīga 90.gados un ziedu laikus sasniedza reizē ar jaunās paaudzes nobriešanu. Latvijā pēcpadomju gados tika izaudzināti un izskoloti neoliberālisma un postmodernisma pārāk daudzi fani.

Rietumu civilizācijas valdošajai kārtai ir derīgi vienīgi neoliberālisma un postmodernisma fani – pielūdzēji, līdzjutēji, apsēsti entuziasti. Tāpēc Rietumu civilizācijā neoliberālisma un postmodernisma fans ir dominējošais cilvēciskais tips. Tas tiek bravūrīgi pretstatīts citiem cilvēciskajiem tipiem. Valdošās kārtas propagandas haubices salutē tikai neoliberālisma un postmodernisma faniem. Viņi ir cilvēciskās kvalitātes paraughominīdi.

Saprotams, sabiedrības kādai daļai tas nav pieņemams. Šī sabiedrības daļa dominējošajā cilvēciskajā tipā nesaskata nekā vērtīga. Neoliberālisma un postmodernisma fani esot slinki, infantili, pastulbi, vāji izglītoti jaunieši un gados pajauni indivīdi. Viņi cer uz vecāku un valsts palīdzību, sevi uzskata par eliti un līderiem uz Zemes, mēdz būt paši pederasti vai pederastu atbalstītāji.

Dominējošais tips liecina par garīgo entropiju – tendētību uz garīgo atslābumu, garīgo vaļību, garīgo nolaidību. Cilvēkam vienmēr ir piemitusi tendence grožus atlaist vaļīgāk. Tomēr vienmēr ir bijis kāds spēks, kas centās to nepieļaut. Tāds spēks varēja būt vecāki, baznīca, partija, valdība, darba kolektīvs. Neoliberālismā un portmodernismā tāds spēks nav manāms. Drīzāk ir manāma valdošās kārtas ciniska velme cilvēkiem piepalīdzēt grožus atlaist vaļīgāk. To izdarīt nav grūti, jo neoliberālisms un postmodernisms pats par sevi ir ārdošs spēks – garīgās entropijas cēlonis. Tāpēc dominējošā tipa analītikā aktuāli ir tādi jēdzieni kā degradācija, deģenerācija, debilizācija. Kliedzoša ir šo procesu dinamika.

Varas inteliģences portretu nosaka varas inteliģences pamatbūtība – oportūnisms un konformisms. Tāpat aktuāla ir likumsakarība: jo netīrāka vara, jo netīrāka varas inteliģence. Aktuālas arī citas likumsakarības: muļķis vislabāk saprot muļķus; nelietis atzīst tikai otra nelieša nelietību u.tml. Dažādas likumsakarības gudri formulētas tautas folklorā (parunās) un izcilu personību aforismos. Tos nav grūti atrast un palasīt internetā.

Varas inteliģences gājumā milzīga loma ir medijiem. Precīzāk – mūsdienu mediju specifikai. Specifiski ir tas, ka mūsdienās mediji ir biznesa veids. Mediji nepārtraukti gādā par peļņu. Savukārt peļņas nodrošināšanā izšķirošā loma ir reitingam – novērojumiem punktos vai citās vienībās zināmā laika posmā un noteiktas rangu tabulas ietvaros. Lai uzlabotu reitingu, mediji „uzpiarē” varas inteliģences piemērotākos eksemplārus. Šķebīgais apzīmējums „sabiedrībā pazīstams cilvēks” ir mediju izdomājums. Dumjākie mediji šo apzīmējumu lieto pat tad, ja par kādu personu sabiedrība uzzina pirmo reizi. Bet vispār Latvijas „brīvvalstī” turpinās savdabīga mediju tradīcija.

Lieta ir tā, ka arī padomju laikā inteliģences piemērotākos eksemplārus savām vajadzībām medijos „uzpiarēja” VDK. Nedēļas laikraksta „Literatūra un Māksla” vēsture lielā mērā ir VDK darbības vēsture. Protams, „kantorim” bija vēl citas formas. Piemēram, zinātniskās un mākslinieciskās karjeras mākslīga stutēšana, vajadzīgos eksemplārus ieceļot zinātņu doktoru, profesoru, akadēmiķu, tautas dzejnieku vai tautas mākslinieku godā. VDK „uzpiarētie” eksemplāri kļuva varas inteliģences etaloni. Šie eksemplāri demonstrēja inteliģences lojalitāti padomju varai un izpildīja VDK slepenus uzdevumus. Toties šodien „sabiedrībā pazīstamie cilvēki” galvenokārt kalpo medijiem, palīdzot paaugstināt reitingu.

Neapšaubāmi, „sabiedrībā pazīstamie cilvēki” tiešāk vai netiešāk palīdz arī varai. Tomēr noziegumu brīvības apstākļos „sabiedrībā pazīstamie cilvēki” varai principā nav speciāli vajadzīgi. Lielajai Bandai un Astoņkājim nav vajadzīga filosofu, filologu, gleznotāju, dzejnieciņu palīdzība. Varas kurbulēto noziegumu brīvību neviens neapdraud. Noziegumu brīvību morāli atbalsta varas inteliģence. Ar to varai pilnīgi pietiek. Varai nav vajadzīgs, teiksim, radošās inteliģences lojalitātes apliecinājums tāpat kā tas bija vajadzīgs padomju iekārtai. Radošā inteliģence vienmēr ir izsalkusi. Tā labprāt pati iekļaujas varas inteliģencē, jo tai arī patīk zagt. Valsts kultūrkapitāla fonds ir latviešu radošās inteliģences zagšanas oāze.

Varas inteliģences analītikā obligāti ir jāņem vērā interesanti nosacījumi. Nosacījumi ir šādi: jo cilvēks ir talantīgāks, jo viņš ir idejiski patstāvīgāks; jo izcilāka personība, jo mazāka šīs personības vēlme sadarboties ar varu; jo izcilāka personība, jo niecīgākas izredzes no tās sagaidīt pakļautību varai, žurnālistiem, speciālajiem dienestiem, politiskajām partijām, baznīcai, profesionālajai korporācijai. Ne velti talantīgas, gudras un izcili radošas personības atbaida žurnālistus. Šodien žurnālisti komunicē tikai ar totālām niecībām, pelēcībām un viduvējībām, kurām nav nekādu cerību iegūt cieņu tautas inteliģencē.

Mūsdienās žurnālistiem nav vajadzīga tautas inteliģence, jo tā ir īsta inteliģence. Īsts inteliģents ir radoša būtne un cilvēks, kurš tiecas pēc patiesības; tas ir racionāls un konstruktīvs cilvēks; reizē arī emocionāli jūtīgs un morāli atbildīgs cilvēks; noteikti apzinīgs cilvēks un savas sirdsapziņas vergs. Viņš nevairās kalpot citiem, būt apgaismotājs, atbrīvotājs, sociālo negāciju nosodītājs. Īsts inteliģents ir kritiski domājošs cilvēks, oportūnisma un konformisma ienaidnieks, kā arī mietpilsonības, primitīvisma, vulgaritātes, šķebīgas sentimentalitātes ienaidnieks. Īsts inteliģents netiecās pēc naudas un mantas, ordeņiem un varas krēsliem.

Varas inteliģence ir diametrāli pretēja tautas inteliģencei. Varas inteliģence ir varas bezierunu kalpone, rindojot klerku, atbildīgo ierēdņu, ekspertu, deputātu, masu kultūras autoru un tirgotāju kontingentu. Tas ir kontingents, kura bagātība ir talanta, gudrības un godīguma deficīts. Liela bagātība ir sirdsapziņas deficīts.

Sirdsapziņa attiecās uz emocionālo un tikumisko sfēru. Sirdsapziņa ir prāta un jūtu apvienojums tikumības vārdā. Nav viens viedoklis par sirdsapziņas izcelsmi. Dominē divi viedokļi: iedzimta īpašība vai kultūras izauklēta īpašība.

Sirdsapziņas prakse arī nav viendabīga. Sirdsapziņas soļus nosaka pats indivīds. Taču kardināla ietekme mēdz būt sabiedrībā valdošajai attieksmei pret sirdsapziņu.

Sirdsapziņas prakse vienmēr ir atkarīga no valsts institūtiem. Tie valstī ieinteresē cilvēkus būt godīgiem un visu darīt saskaņā ar sirdsapziņu. Institūti ne tikai rosina satraukumu par sirdsapziņu, bet vēl spožāk iekvēlina satraukumu. Sirdsapziņu var stimulēt tādi institūti kā baznīca, skola, profesionālās korporācijas morāles kodekss.

Visu darīt saskaņā ar sirdsapziņu var stimulēt valsts ideoloģija. Ja cilvēkos ir augsti attīstīta sirdsapziņa, tad sirdsapziņa valstī nodrošina tiesiskumu un taisnīgumu ievērojami pamatīgāk nekā likumi un bailes no likumos garantētā soda.

Tautas inteliģence ļoti kritiski izturas pret zinātnieku iefiltrēšanos varas inteliģencē. Varas inteliģences zinātnieki tiek nesaudzīgi dēvēti par kolaboracionistiem. Svešvārds (no fr. collaborationiste) „kolaboracionists” latviešu svešvārdu vārdnīcā tiek skaidrots kā dzimtenes nodevējs, kas sadarbojās ar okupantiem. Taču paši franči vārdu „collaboration” (sadarbība) lieto plašākā nozīmē, raksturojot sadarbību ar kaut ko sliktu un nepieņemamu. Par kolaboracionistiem droši var saukt zinātniekus, kuri sadarbojās ar žurnālistiem un kalpo mediju biznesam.

Mūsdienās mediji drausmīgi apdraud zinātnes neatkarību. Medijiem ir izdevies pakļaut daudzus zinātniekus. Zinātnieku aprindās mediju vara ir masveidīga. Jautājums „Cik latviešu zinātnieku ir apņēmības pilni nekad nesadarboties ar medijiem?”, visticamākais, būtu retorisks jautājums.

Kā jau minēju, žurnālisti ir ieinteresēti reitinga kāpinājumā. Viņi tāpēc nav kautrīgi līdzekļu un paņēmienu izvēlē. Tajā skaitā mīl atsaukties uz demokrātiju. Mediji kladzina, ka zinātnieku pienākums esot aktīvi piedalīties zinātnisko jaunumu izplatīšanā tautas masās. Tas liecinot par demokrātiju valstī. Faktiski centieni kāpināt reitingu demokrātijas vārdā ir klaji negodīga rīcība. Reitings ir komerciālās virtuves elements, bet nevis demokrātijas elements.

Žurnālisti bieži izmanto sociologus. Viņi mediju uzdevumā organizē sabiedriskās domas aptaujas. Pati par sevi sabiedriskās domas aptauja ir naiva demokrātijas deformācija un naivu demokrātisko jūtu izplatīšana savtīgos nolūkos. Sabiedriskās domas aptauja balstās uz maldīgu ieskatu it kā visiem cilvēkiem ir viedoklis par visu kaut ko uz pasaules. Tiek uzspiesta demagoģiska atziņa it kā visi cilvēki ir spējīgi ražot viedokļus un it kā visi viedokļi ir vienlīdz svarīgi.

Zinātnieku sadarbība ar žurnālistiem mūsdienās ir izvērtusies zinātnieku nodevībā, atsakoties no savas identitātes un misijas, autonomijas un akadēmiskās brīvības. Mediju saimniekiem ir izdevies panākt zinātnes angažētību.

Zinātne pati pie tā ir vainīga. Rietumu akadēmiskā inteliģence XX gs. 80. gados brīvprātīgi pārņēma finanšu kapitālisma alkatīgo spekulantu psiholoģiju un loģiku, zinātniskajā darbībā atzīstot vienīgi tūlītēju izdevīgumu un akadēmiskajā vidē ieviešot visdažādākos reitingus, sākot ar citēšanas reitingu un beidzot ar pasniedzēju reitingu.

Neoliberālisma un postmodernisma ideoloģijas agresija ir ļoti liela. Tā ir tik liela, ka ar šo agresiju tautas inteliģence netiek galā. Kapitālisms sevi ir nosaucis par neoliberālismu un postmodernismu, kaut gan pareizākais nosaukums ir iracionālais kapitālisms. Gan sociālisms, gan kapitālisms XX gs. nogalē atklājās kā Apgaismības projekta neizdevušies bērni.

Rietumu civilizācijā politiskā vara un garīgā vara pašlaik pieder neoliberālistiem un postmodernistiem. Tas atsaucās uz iespēju kritizēt neoliberālismu un postmodernismu. Rietumu civilizācijā ir intelektuālie spēki, kuri kritizē neoliberālismu un postmodernismu, to atzīstot kā regresu, kas melīgi tiek pasniegts kā progress. Taču šo spēku kritika nav simetriska neoliberālistu un postmodernistu ideoloģiskajai agresijai. Kritika nespēj konkurēt ar neoliberālistu un postmodernistu tehniskajām iespējām un zombēšanas tehnoloģijām masu komunikācijā.

Turklāt neoliberālisti un postmodernisti nav saistīti ne ar kādiem morālajiem noteikumiem. Tāpēc viņu darbībā neierobežotā apjomā valda nekaunība un meli. Tautas inteliģencē ne visi ir psiholoģiski norūdīti nemitīgi vērsties pret nekaunību un meliem. Nekaunība un meli nogurdina. Acīmredzot pareizs ir novērojums, ka ar nekaunību un meliem var tikt galā tikai tādi paši nekauņas un tādi paši meļi.

Banāli izsakoties, grimstošam kuģim neviens nevar palīdz. Tautas inteliģence nevar apturēt Rietumu civilizācijas bojāeju. Latviešu tautas inteliģence nevar glābt latviešus, kuriem ir kopējs liktenis ar pārējiem eiropeīdiem. Tautas inteliģence var vienīgi saglabāt pašcieņu, godu un nepakļauties neoliberālisma un postmodernisma agresijai. Tā tas ir pašlaik. Bet apstākļi var mainīties. Pirms I Pasaules kara dekadenti arī sevi uzskatīja par Zemes valdniekiem. Pēc kara dekadentus kā reliktus atcerējās tikai kultūras vēsturnieki. Arī neoliberālistus un postmodernistus gaida reliktu statuss.

*Vienā vārdā par zagšanu drīkst saukt jebkura veida blēdības ar naudu un mantu.

Novērtē šo rakstu: