Laicīgā vara pusgadu nav atzinusi katoļu galvas Stankēviča tiesības

„Kādi jums ir apstiprinājumi, ka Zbigņevs Stankēvičs ir Romas katoļu Baznīcas arhibīskaps tiesīgs pārstāvēt Rīgas metropoliju?” bijusi notāra atbilde Uzņēmumu reģistrā, kad janvārī, gandrīz pusgadu pēc Stankēviča kļūšanas par Latvijas katoļu baznīcas galvu, baznīca vēlējusies reģistrēt kādu nodibinājumu. Izrādās, ka problēmas ar Stankēviča juridiskā statusa atzīšanu katoļu baznīcai bijušas arī iepriekš, bet tā risinājumu gaidījusi no Rīgas pils un Ārlietu ministrijas.

To, ka nepieciešams kāds risinājums, katoļu baznīca apķērusies janvārī, kad Uzņēmumu reģistrs atteicis reģistrēt nodibinājumu Vidzemes katoļu jauniešu centrs, kurā viens no trim dibinātājiem bijusi Rīgas metropolijas Romas katoļu Kūrija. „Problēmas radās brīdī, kas mums teica, ka Uzņēmumu reģistrā nav apliecinoša dokumenta, kas norādītu, ka arhibīskaps Zbigņevs Stankēvičs valsts priekšā ir tiesīgs parakstīt dokumentus un pārstāvēt Kūriju, ka nav apliecināts viņa statuss,” Pietiek stāsta šī centra vadītāja Gunta Ziemele. Atklājies, ka problēmas bijušas arī iepriekš, kad baznīca mēģinājusi nokārtot kādu darījumu pie notāra, tomēr toreiz izdevies šķēršļus apiet.

Zbigņevs Stankēvičs Rīgas arhibīskapa amatam tika nominēts 19. jūnijā Rīgas diecēzes priesteru apspriedē. Svinīgā arhibīskapa konsekrācijas ceremonija noritēja 8. augustā Doma baznīcā, bet oficiāli jaunais Latvijas katoļu baznīcas galva amatā stājās 21. augustā. Faktiski Vatikānā lēmums par Stankēviča iecelšanu Rīgas arhibīskapa amatā bija pieņemts jau agrāk, jo jau divas dienas iepriekš, 17. jūnijā Svētais Krēsls, kā to paredz līgums ar Latvijas valsti, par Stankēviča izraudzīšanu neoficiāli informēja Valsts prezidentu Valdi Zatleru, kad Rīgas pils saņēma Vatikāna apustuliskā nuncija jeb sūtņa Baltijas valstīs arhibīskapa Luidži Bonaci parakstītu vēstuli. Līgums starp Latvijas Republiku un Svēto Krēslu tika parakstīts 2000. gada 8. novembrī, bet stājās spēkā 2002. gada 25. Oktobrī, pēc tam kad to bija ratificējusi Saeima.

Rīgas Metropolijas Romas katoļu Kūrijas padomnieks Juris Zālītis, kurš katoļu baznīcu pārstāv juridiskās lietās, uzskata, ka Svētais Krēsls savu daļu arhibīskapa iecelšanas procedūrā izdarījis godam (tam piekrīt arī amatpersonas), tomēr kādam – Rīgas pilij vai Ārlietu ministrijai - bijis jāpabeidz procedūra, oficiālajā laikrakstā Latvijas Vēstnesis nopublicējot šo nuncija vēstuli.

Laicīgās varas pozīcija ir cita – Latvijas katoļu baznīcai bija jāatceras, ka uz to attiecas arī Latvijas likumi un izmaiņas, proti, jaunā Rīgas arhibīskapa Zbigņeva Stankēviča stāšanās amatā jāiesniedz Reliģisko organizāciju reģistrā, kas nav izdarīts. Līdz ar to Uzņēmumu reģistrā norāda, ka valsts notārs nevar akceptēt Zbigņeva Stankēviča statusu, pamatojoties tikai uz „avīžrakstiem” par viņa stāšanos amatā. Tāpat Tieslietu ministrijas pozīcija nesakrīt ar Latvijas katoļu baznīcas juristu traktējumu, ka problēmas novērstu publikācija oficiālajā laikrakstā Latvijas Vēstnesis – nepieciešama izmaiņu reģistrācija, kas jau ir pašas baznīcas pienākums. No Valsts prezidenta kancelejas un Ārlietu ministrijas skaidrojumiem izriet, ka ne viena, ne otra šobrīd negrasās spert kādus soļus, lai nuncija vēstuli publicētu. Rīgas pilij nav tādas funkcijas, turklāt tā atsaucas uz līguma ar Svēto Krēslu 5.pantu, kas noteic, ka Valsts prezidents par jauniecelto bīskapu tiek informēts „konfidenciāli”, tātad tas izslēdz dokumenta publiskošanu. Juristi arī nav vienisprātis, vai nuncija vēstule uzskatāma par notu, kuru varētu publicēt Ārlietu ministrija, jo tā sastādīta formā, kas vairāk atbilst vēstulei, ne diplomātiskai notai. Šis dokuments glabājas Rīgas pilī un tieši, atsaucoties uz to, Valsts prezidenta kancelejas vadītājs Edgars Rinkēvičs trešdien, 26. Janvārī, informējis Uzņēmumu reģistru par Zbigņeva Stankēviča statusu, aicinot veikt juridiskās formalitātes tā nostiprināšanai.

Pašreizējā sajukumā daļēji vainojams arī tas, ka Ārlietu ministrija pagājušā gadsimta 90. gados un vēlāk, pirms tika noslēgts līgums ar Svēto Krēslu, īstenojusi citu praksi, publicējot nuncija notu par jauna bīskapa iecelšanu. Tādēļ atsevišķiem Latvijas katoļu baznīcas juristiem radies viedoklis, ka šoreiz laicīgā vara līdz galam nav izpildījusi visu procedūru un Rīgas pilij vai Ārlietu ministrijai jāpublicē oficiālajā laikrakstā Latvijas Vēstnesis arī vēstule par Stankēviča iecelšanu. „Šāda publikācija tomēr ir nepieciešama, citādāk nevar realizēt tās tiesības, kas izriet no Rīgas arhibīskapa statusa. Bez tās publikācijas situācija tiek padarīta tāda, ka tās tiesības ir vai nu pārmērīgi grūti īstenot, vai nu praktiski neiespējami,” Pietiek atzīst katoļu baznīcas jurists Juris Zālītis.

Pirmais precedents bijis 1995. gadā, kad ar Svētā Krēsla lēmumu tika iecelti katoļu bīskapi Liepājā un Jelgavā, otrais precedents – 2001. gadā par Liepājas bīskapa atcelšanu vecuma sasniegšanas dēļ un jauna bīskapa iecelšanu. Abos gadījumos Ārlietu ministrija Latvijas Vēstnesī publicējusi attiecīgus paziņojumus. Tiesa, pēdējais ticis publicēts ar krietnu laika nobīdi – tikai 2005. gadā, jo tikai tad no Vatikāna atsūtīti dokumenti, atminas Juris Zālītis. Katoļu baznīcas jurists šādu atšķirīgu praksi skaidro ar faktu, ka līdz līgumam starp Latviju un Svēto Krēslu jautājumi ar Vatikānu balstījušies uz diplomātiskajām attiecībām, līdz ar to – risināti caur Ārlietu ministriju.

Līgums starp Latviju un Svēto Krēslu noteic, ka tiesības iecelt, pārcelt vai atcelt no amata bīskapus ir Romas pāvestam, bet pirms paziņojuma publiskošanas par diecēzes bīskapa iecelšanu Svētais Krēsls „neformāli un konfidenciāli informē par to Latvijas Republikas prezidentu”.

Novērtē šo rakstu: