Kur tad ir tās „reālās dzīves” priekšrocības, salīdzinot ar „virtuālo pasauli”?

Viena no pēdējo desmitgažu pamattēmām ir vaimanas un īgnums, ka bērni un pusaudži labprātāk laiku pavada, dzenājot spēlītes datorā vai telefonā, nevis “kā kad mēs augām” (to, ka paši bērnībā labprātāk pavadīja laiku, spēlējot kariņu jaunceltņu drupās, nevis kā viņu vecvecāki, ganos sildot basās kājas govs pļeckā, to sen aizmirsuši). T.i. dod priekšroku “virtuālajai”, nevis “reālajai” dzīvei.

Taču vai varat minēt kaut vienu tās izslavētās “reālās” priekšrocību? Realitāte ir garlaicīga (patiesi interesantu uzdevumu tajā ir pārāk maz, it sevišķi vecumā, kad to izvēles iespēju ir minimums). Tā ir nomācoša, jo nekādi neļauj izpausties visam potenciālam (gluži vienkārši pietrūkst gūzmas prasmju, kuras cilvēks uzkrāj tikai ar gadiem). Neproduktīva, jo lielākajā daļā gadījumu mēs nezinām, kāds tad būs mūsu ikdienas pūliņu rezultāts. Tajā nedrīkst kļūdīties, tāpēc labāk neko nedarīt nekā riskēt.

Realitāte ir vientulīga, jo tajā mēs sastopam visai maz cilvēku, ar kuriem komunicēt. Atceramies pirmsdatoru ēru, kad paziņu loks bija 1-2 jaunības draugi, ar kuriem sastapās reizi gadā, darba biedri un kāpņu telpas kaimiņi – t.i. nesavācās pat desmit paziņu, ar kuriem “patusēt” (ja tāda vēlme vispār rodas). Tā ir visai garlaicīga, jo rutīnas ir 100x vairāk nekā izmaiņu, un visai nerealizējama, jo pārāk maz ir kā tāda, ko varam sasniegt.

Savukārt t.s. virtuālajā pasaulē cilvēkam viss ir pretēji, un tieši tāpēc tā ir tik populāra. Tajā varam ne tikai uzvarēt, bet lieliski redzam, ka ar katru soli tuvojamies šai uzvarai. Tajā mums ir vairāki simti paziņu, no kuriem uzzinām ko jaunu vienā mirklī, nevis sastopoties reizi gadā kādos svētkos; jebkurā brīdī varam ko uzvaicāt, apspriest, vai arī norobežoties. Zinām, ko no mums gaida, zinām, kā to sasniegt. Turklāt sasniegt te un tagad – dažu dienu, nedēļu vai mēneša laikā, nevis gadiem darot vienu un to pašu cerībā, ka kāds varbūt pamanīs un novērtēs.

Pat, lai ievērtētu smuku saulrietu, reālajā dzīvē ir jāsēžas auto un jānobrauc cik tur kilometru līdz jūras krastam, vēl kaujoties ar odiem, kaut virtuāli to var veikt pāris minūtēs. Savukārt emocionālais gandarījums ir akurāt tikpat spēcīgs, kā “reālajā” dzīvē.

Un skaidrs, ka tas tīnis ir depresīvs. Tieši tāpat kā bija depresīvs arī akmens laikmetā. Taču šodien pat vēl vairāk, jo tiek atrauts no pasaules, kurā ir jaunumi, klačas, asaras un ciešanas, simtiem draudziņu, paziņu un ienaidnieku, bulingošana un mīla, lai vientulībā monotoni skrietu krosu, jo, ja skries desmit gadus, tad tiks valsts izlasē. Kāpēc divpadsmitgadniekam to darīt, ja viņam ir skaidrs, ka 18 gados dzīve beidzas, bet pēc tam ir miglā tīta pirmspensijas eksistence? T.i. klusums, vientulība un depresija viņam nāk tieši no “reālās”, nevis “virtuālās” pasaules.

Taču garā veciem ļaudīm raksturīgs paštaisnums: ja kas patīk viņiem, tad arī pārējiem tam tāpat jāpatīk. Ja kāds iemēkšķas, ka varbūt ir citādi, tad šis jānokancelē, lai netraucē ticēt. Dažās zemēs par krimināllikumā ir pants “par ticīgo jūtu aizskaršanu”. Citās pietiek pasūdzēties FB botam, ka komentārs “neatbilst kopienas standartiem”.

Pārpublicēts no Facebook

Novērtē šo rakstu: