Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

„Esmu izveidojis, pilnveidojis un vadījis plašas sabiedriskas un valsts organizācijas. Nācies būt daudzu valstisku, pat starptautisku iniciatīvu autoram. Daudzkārt esmu guvis profesionālo jomu vai pat starptautisku atzinību. Pārstāvu un pārliecinoši uzturu nacionālās un Rietumu demokrātijas vērtības. Gadu gaitā gūtā pieredze man ļāvusi attīstīt daudzdimensiālu domāšanu, stratēģisku redzējumu, sistēmisku pieeju īstermiņa, vidēja termiņa un ilgtermiņa mērķu un uzdevumu sasniegšanai,” – tā pats par sevi saka šajās dienās īpaši plašu publicitāti ieguvušais jaunais ārlietu ministrs Ģirts Valdis Kristovskis. „Cilvēks kuram nebija nekādas jēgas no iekšlietām un kuram bija vienalga, kādu amatu ieņemt,” – tā politiķi savukārt raksturojis viņa padotais, Kriminālpolicijas priekšnieks Laimonis Liepiņš. Kuram taisnība? Ņemot vērā lasītāju izteikto lielo interesi, mēs ar grāmatas Mūsu vēsture: 1985-2005 trīs sējumu palīdzību esam no tās fragmentiem sastādījuši īsu pārskatu par tiem notikumiem un procesiem Latvijas mūslaiku politiskajā vēsturē, kuros politiķis atstājis patiešām spilgtas pēdas.

Pēdas interešu konfliktu jomā

„Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnesis Egīls Levits gan 1997. gada beigās Juristu biedrības kolēģijas sēdē viedi atzina, ka Latvijā ne morālajā, ne tiesiskajā apziņā vēl nemaz nav pilnīgi noskaidrots, kas interešu konfliktu jomā ir labi un pareizi. Tā, piemēram, vēl pat 1999.-2000. gadā uz dažādām pasaules malām par ārvalstu kompāniju naudu braukāja visdažādākās amatpersonas – no Rīgas domniekiem Andra Ārgaļa un Lindas Baltiņas, kuri uz Toronto brauca par Mercedes Benz līdzekļiem, līdz Ģirtam Kristovskim, kurš, iepriekš pa pasauli pabraukājis kā sievas – aktrises Ilzes Rūdolfas trupas pārstāvis, nu aizsardzības ministra postenī uz Lielbritāniju brauca par militārās industrijas uzņēmuma British Aerospace Defence Systems naudu.

Tomēr jau pāris gadus šādi „vojāži” sāka šķist faktiski neiespējami, un, piemēram, Ģ. Kristovska interešu konfliktu atzina pat Valsts ieņēmumu dienests, pašam ministram neveiksmīgi mēģinot skaidrot, ka „izstādes un augstu britu amatpersonu apmeklēšana ir smags, intensīvs darbs, nevis izprieca”. Un gluži tāpat mainījās izpratne arī par citām iespējamām korupcijas izpausmēm – pārmetumi par korupciju vai vismaz tās ēnu sāka skanēt gadījumos, kas vēl deviņdesmito gadu vidū tiktu uztverti kā pašsaprotami un normāli. 2000. gadā pārmetumus izpelnījās pat Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga un viņas kanceleja, bez maksas lietojot Mercedes Benz automašīnu no uzņēmuma Domenikss krājumiem, - Diena pat paziņoja, ka siers par velti atrodams tikai peļu slazdā...”

Pēdas Saeimas verbālajā kultūrā

„Diskutējot par Latvijas karavīru nosūtīšanu uz Irāku, aizsardzības ministrs Ģirts Kristovskis tobrīd opozīcijā esošās Tautas partijas pārstāvim Gundaram Bērziņam (tam pašam, kuru A. Šķēle Tautas partijas kongresā 1999. gada novembrī bija uzslavējis ar vārdiem: „Starppartiju dialoga kultūras uzturēšanā nenovērtējams ir frakcijas vadītāja Gundara Bērziņa ieguldījums...”) veltīja šādu aizraujošu tirādi: „Es saprotu, ka, Bērziņa kungs, jūs gribat būt oriģināls un redzat, ka mana galva atrodas atejās, kā jūs teicāt. Ne tikai atrodas, bet iebāzta pat atejā. Es gribētu teikt, ka jūsu izteikumi liecina gluži pretējo, ka jūsu galva atrodas atejā. Un vēl es gribētu pateikt to, ka, atverot savu muti, tā dažkārt smird. Un pat ļoti smird! Un to jūs varējāt ņemt vērā!””

Pēdas negribīgas amata pamešanas jomā

„1994. gada 13. jūlijā V. Birkava Ministru kabinets demisionēja, no valdības koalīcijas aizejot Latvijas Zemnieku savienībai. Savukārt nākamie gadi pagāja, politiķiem dažādos veidos noskaidrojot, kādos gadījumos ir prātīgāk atkāpties, bet kādos – tomēr ne, kā arī – cik dažādas var būt atbildības, kuras vajag vai nevajag uzņemties.

Pionieris šajā ziņā bija iekšlietu ministrs Ģirts Kristovskis – 1994. gada maijā viņš tika publiski vainots par to, ka nemākulīgas apiešanās dēļ ar pirotehniku cieš bērni, taču pats nekādu personisku vainu nesaskatīja – attiecīgie likumdošanas labojumi galu galā esot pieņemti, bet „es neuzskatu, ka esmu vainīgs šo bērnu nelaimē, kas notikusi Krievijas armijas vai citu personu noziedzīgās darbības rezultātā”.

Gluži tāpat Ģ. Kristovskis savu politisko atbildību nesaskatīja, kad 28. jūlijā no Jelgavas Pārlielupes cietuma izbēga 89 ieslodzītie. Un arī tad, kad ieslodzītie nerimās un vēl 15 rudenī aizbēga šoreiz jau no Daugavpils Grīvas cietuma, ministrs aktīvi sāka meklēt citus vainīgos – piemēram, bēgšana varot būt saistīta ar valstī izvērsto kampaņu par Ivana Haritonova atbrīvošanu. Taču nu beidzot atbildību nācās uzņemties arī pašam – ar vārdiem: „Tas spiediens no parlamenta opozīcijas, sabiedrības un žurnālistiem, ko Mārim Gailim un valdībai nāktos izturēt, būtu par smagu, tāpēc es paziņoju par savu demisiju.”

Tiesa, pats M. Gailis vēlāk savos memuāros šos notikumus atminējās krietni citādāk: „Tad, izlaužot sienu, no Daugavpils Grīvas stingrā režīma cietuma atkal izbēga vesela grupa ieslodzīto. Tiklīdz man to paziņoja, es sapratu, ka nāksies spert demokrātiskajā pasaulē pazīstamu un vispārpieņemtu, bet pie mums vēl nepraktizētu soli – proti, vajadzēs lūgt ministru demisionēt. Uzaicināju Ģirtu pie sevis un teicu viņam, ka viņš personīgi pie notikušā nav vainojams, tomēr valdības stabilitātes dēļ viņam vajadzētu atkāpties no amata. Ģirtam tai brīdī acīs bija asaras – kāds tur brīnums, tas bija diezgan pamatīgs trieciens. Viņš teica, ka saprotot situāciju, tādēļ atlūgumu uzrakstīšot pats. Tā arī notika.””

Pēdas tumšo spēku kampaņu meklēšanā

„Saistībā ar Skrundas lokatoru Latvijai nācās samierināties ar 5 miljoniem dolāru gadā, diezgan apšaubāmiem papildfinansējuma solījumiem un vēl nedrošākām drošības garantijām, ko dod NATO piedāvātā erzacpartnerības programma Partnerattiecības mieram. Toties G. Ulmanis 1994. gada pavasarī Kremlī varēja parakstīt līgumu paketi gan par Krievijas karaspēka izvešanu no Latvijas, gan par Skrundas radiolokatoru un Krievijas militārpersonām Latvijā.

Ar vārdu sakot, Latvija paņēma to, kas ir paņemams un sasniedzams atbilstoši lielvaru savstarpējām norunām, reāli nefunkcionējošā Skrundas RLS jaunā ēka pamatīga šova ietvaros tika uzlaista gaisā, savukārt īstā stacija darbu beidza 1999. gada oktobrī, kad tika parakstīts oficiālais akts par „Krievijas Federācijai pagaidu lietošanā nodotās Skrundas Radiolokācijas stacijas teritorijas nodošanu”.

Savukārt jau divus gadus vēlāk Rēzeknes rajonā vietējie iedzīvotāji sāka parakstu vākšanu pret jauna, tiesa, izmēros nesalīdzināmi mazāka un jau NATO labā strādājoša trīsdimensiju radara uzstādīšanu Audriņu pagastā. Varasvīri gan protestus vērā īpaši neņēma – ja neskaita aizsardzības ministra Ģirta Kristovska vēršanos tiesībsargājošās institūcijās, lūdzot noskaidrot „kampaņas pret radaru izvietošanu” iemeslus.”

Pēdas cīniņos pēc amatiem

"1994. gada aprīlī visi 37 Jēkabpils 56. zemessardzes bataljona zemessargi publicēja vēstuli laikrakstā Nacionālā Neatkarība un paziņoja, ka augstā priekšniecība rīkojas patvaļīgi, nevarību noziedzības apkarošanā rada kāds „augšā”, likumdošana nav apmierinoša, bet „zemessargiem jābūt gataviem stāties pretī bezjēdzībai, viltus likumiem, politiskam vājprātam un Skrundas lokatoram”. Savukārt šī paša bataljona zemessargi Gundars Kalve un Nauris Dombrovskis centrālajai presei pat paziņoja, ka gadījumā, ja viņu prasības un centieni tiks ignorēti, vīri būšot spiesti aiziet mežā un „uz savu roku rīkoties tā, kā uzskatīs par vajadzīgu”.

Tiesa, 56. bataljona vīri nebūt nebija pirmie, kas ierunājās par došanos mežā vai kādām citām aktivitātēm ar vāji slēptu mājienu uz iespējamu vārdu pāriešanu darbos. Galu galā tobrīd jau aiz muguras bija gan tā paša Ģ. Kristovska 1993. gada jūlija izteikums Saeimas Latvijas ceļa frakcijas sēdē: „Man aiz muguras ir 17 tūkstoši bruņotu vīru, un man grūti prognozēt viņu reakciju, ja es nekļūšu vismaz par iekšlietu ministru!” (pēc tam gan zemessargu priekšnieks notrūcies skaidroja, ka esot pārprasts un šie izteikumi esot izrauti no konteksta, – viņš nebūt negatavojoties valsts apvērsumam, ja neiegūšot kāroto amatu), gan 1993. gada maijs, kad pie Aizsardzības ministrijas ēkas ierindā ieradās apmēram divi simti karavīru no aizsardzības spēku štāba bataljona, lai protestētu pret bataljona komandiera Jāņa Klovāna atbrīvošanu no amata (un toreizējais ministrs tā vietā, lai izformētu bataljonu, pieņēma lēmumu… karavīru akciju neuzskatīt par nepakļaušanos armijas vadībai).”

Pēdas gaisa piļu celtniecībā

„Gluži vai par labo toni kļuva zemessardzei solīt un… nedot. Kad deviņdesmito gadu sākumā zemessardzei trūka līdzekļu ieroču iegādei, zemessardzes štābs izsludināja patriotisku akciju – katrs zemessargs pats par savu naudu varēja nopirkt sev karabīni. Ne viens vien tā arī izdarīja, taču drīz vien konstatēja, ka ir palicis muļķos: personīgo ieroci šā vai tā nācās glabāt nevis mājās skapī, bet štāba noliktavā, turklāt nebija ilgi jāgaida, kad ieroču problēma bija atrisināta visas zemessardzes mērogā un dienesta biedri šaujamos dabūja par velti.

Vēl trakāk gāja ar dažādu nākotnes „kliņģeru” izkarināšanu zemessargu priekšā: piemēram, jau 1993. gada martā tas pats Ģ. Kristovskis publiski izteica domu, ka Latvijas zemessargi gluži labi jau teju teju varētu doties uz pasaules karstajiem punktiem – piemēram, Somāliju – ANO miera spēku sastāvā, bet apmācīt Latvijas puišus varētu sagatavot britu speciālisti. Zemessargu vadonim (un viņa uzticīgajiem klausītājiem) liels pārsteigums izrādījās gan tas, ka ANO ij nedomā par saviem līdzekļiem apmācīt Latvijas zemessargus, gan tobrīdējā aizsardzības spēku komandiera Daiņa Turlā taktiskais aizrādījums – tobrīd Latvijas likumdošanā nav paredzēts kādas mūsu valsts militārpersonas dienests svešos bruņotos spēkos un ārpus Latvijas robežām.”

Pēdas zemessardzes iznīcināšanā

Oficiālajā līmenī gan viss bija skaistāk kā jelkad – 2001. gadā zemessardze vēl nosvinēja savu desmit gadu jubileju (starp citu, vismaz oficiālajos pasākumos – pilnīgi bez alkohola), un tobrīdējais formējuma komandiera pienākumu izpildītājs Guntis Porietis publiski ar entuziasmu stāstīja, kā „nākotnē zemessardzē varētu būt strukturālas izmaiņas”, „zemessargus varētu apvienot kaujas spējīgākās vienībās”, jo tiem „krīzes situācijā būtu vislielākā loma aktīvā aizsardzībā” un tie ir „teritoriālās aizsardzības pamats”.

Taču patiesībā šajā laikā jau tika gatavots tas, ko Ģ. Kristovskis gadu vēlāk kā aizsardzības ministrs nosauca par „reformu ar saudzīgu pieeju” – „gandrīz trīs gadus pacietīga, vispusīga un analītiski pamatota izpētes darba” augli, jo „jau zemessardzes izveidošanas sākumā bijis skaidrs, ka reiz pienāks brīdis, kad to vajadzēs reformēt”.

Šis auglis nozīmēja plānu no esošajiem 32 zemessardzes bataljoniem 12 likvidēt (cita starpā arī tāpēc, ka „ir grūti 32 vietās nodrošināt zemessargiem miniapmācības, turklāt lai tās būtu vienotā kvalitātē” un ka „nav pieļaujama situācija, ka ieroči ir izkaisīti pa visu valsti”), būtiski samazināt ierindas zemessargu daudzumu, nemainot ārrindas zemessargu skaitu, un ar laiku „atbilstoši NATO militārās savietojamības principiem izveidot aizsardzības novadu zemessardzes vienības”.

„Kā mēs zinām, katrai reformai ir atbalstītāji un pretinieki. Pretinieki ir tie, no kuriem reforma prasa pārvarēt arī šā procesa grūtības, kas saistās ar jaunām prasībām, nepieciešamību paaugstināt militārās zināšanas. (..) NATO dalībvalstis un, protams, Latvijas valsts vadība vēlas, lai ar zemessardzei atvēlētajiem līdzekļiem tiešām tiktu izveidotas mūsdienīgas, augstas kvalitātes vienības,” reformu aizsākot, deklarēja Ģ. Kristovskis.

Nākamajos gados šis plāns arī tika īstenots, bet rezultāts tomēr nebija gluži tāds, kāds ticis oficiāli izziņots. Kad 2005. gadā aizsardzības ministrei Lindai Mūrniecei tika jautāts, vai viņa attīstīs sava priekšgājēja Einara Repšes koncepciju par plašu zemessardzi kā apbruņotu tautu, kas ienaidnieka uzbrukuma gadījumā dotos mežos aizstāvēt savu zemi, viņai nācās atzīt, ka zemessardzes rindās palikuši vairs tikai aptuveni 11 tūkstoši cilvēku (desmit gadu laikā izčibējuši gandrīz seši tūkstoši zemessargu).

Tiesa, ierindas zemessardzē reformas rezultātā bija parādījušās arī ļoti profesionālas vienības (piemēram, viena rota dienēja starptautiskajā misijā Kosovā), toties formējumā kopumā valdīja neizpratne par veselu virkni „pēcreformas” jautājumu – par to, kāpēc tik vienkārši notikusi atteikšanās no teritoriālā principa, kāpēc zemessargam gandrīz vai jāiegādājas nelegālais ierocis, lai aizsargātu savu legālo ieroci, kam izjauktam jāglabājas seifā, kāpēc pašlaik zemessargiem pierobežā atliek tikai noskatīties uz robežas pārkāpējiem un kāpēc zemessardzes infrastruktūra, neraugoties uz oficiālajiem solījumiem par restrukturizācijas dotiem ietaupījumiem, kļūst tikai noplukušāka un noplukušāka. Visbeidzot, 2005. gadā aizvien skaļākas kļuva runas, ka krīzi Valsts policijā varētu risināt, atjaunojot tās sadarbību ar zemessardzi, kas tika izbeigta kā nevēlama un laika garam neatbilstoša.”

Pēdas nesaprātīgās jaunatnes vešanā pie prāta

„1996. gada novembrī Saeima pieņēma likumu par obligāto militāro dienestu, nosakot, ka gadu armijā būs jāpavada arī augstskolu beidzējiem, kuri neturpina mācības. Studenti – viņu vidū arī nākamais ne pārāk veiksmīgais izglītības ministrs Māris Vītols ar rotaļu plintīti plecos – pret šo lēmumu jau laikus rīkoja plašas protesta akcijas, par ko izpelnījās pamatīgu, piemēram, tā paša Ģ. Kristovska kritiku: „Daļā jaunatnes attieksme pret pienākumiem, kas jāuzņemas pret valsti, ir tāda, kādu to pieredzējām pie Saeimas nama. Tas vairs īpaši nepārsteidz, un nav nozīmes pat moralizēt par to, kāpēc piketējošo studentu vairums nav iepazinies ar attiecīgo likuma projektu, kā arī – kāpēc daudz sabiedrībā pazīstamu cilvēku aicina jaunatni nīst un ignorēt savu valsti.”

Starp citu, desmit gadus vēlāk, kad obligātais militārais dienests tika atcelts, savu viedokli šajā jautājumā bija elastīgi mainījis arī bijušais aizsardzības ministrs – izrādījās, „netaisnīgi bija arī tas, ka obligātajā militārajā dienestā tika iesaukts katrs sestais septītais karavīrs, tas vairs nebija obligātais dienests visiem”.”

Pēdas ārlietu jomā

„Deviņdesmito gadu otrajā pusē Latvija un Krievija regulāri apmainījās ar dažādām sīkām špiļkām: tā, piemēram, 2000. gadā B. Jeļcins atteicās no viņam piešķirtā Triju Zvaigžņu ordeņa, to pamatojot tieši ar Latvijas nostāju nacionālo minoritāšu jautājumā, savukārt Valsts prezidente V. Vīķe–Freiberga publiski paziņoja, ka Latvija esot kļuvusi par Krievijas uzbrukumu pret Baltijas valstīm galveno mērķi, – Krievija, protams, atbildēja, ka prezidente esot tai verbāli uzbrukusi un mēģinājusi attaisnot Latvijas varas iestāžu visatļautību, pamatojot to ar valsts pilsoņu pamattiesībām.

Situāciju neko neuzlaboja arī premjera Andra Šķēles 2000. gada pārāk tiešais izteikums par jaunā Krievijas prezidenta Vladimira Putina čekistisko pagātni vai aizsardzības ministra Ģirta Kristovska 2001. gada maija paziņojums par to, ka „mūsu iespējamais pretinieks objektīvi atrodas austrumos. Mums ir 80 kilometru robeža ar Baltkrieviju”...”

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Mazās partijas būs spiestas pieņemt arī “oligarhu” ziedojumus

FotoGrozījumi politisko partiju finansēšanas likumā ir mēģinājums “iekonservēt” pašreizējo politisko eliti un izslēgt no spēles mazās partijas. Jaunais likumprojekts veicinās administratīvo resursu izmantošanu politiskajā cīņā, kas neizbēgami novedīs pie varas stagnācijas.
Lasīt visu...

21

Atraktīvā politiskā hronika: 10. oktobris

FotoPēc 2018.gada 6.oktobra sociāli politiskā dzīve ir ļoti intensīva. Tā tam ir jābūt. Atbilstoši tautas politiskajai gribai todien pie varas nāca manis dēvētā “6.oktobra paaudze”, un latviešiem šajā saulē sākās jauns laikmets. No 13. Saeimas deputātiem 65% tika ievēlēti pirmo reizi. Tas ir radikāls pagrieziens. Tas ir neapstrīdams pierādījums jauna laikmeta sākumam parlamentārā republikā. Un, lūk, jauns laikmets vienmēr sākas ar sociāli politisko procesu sakāpinātu intensitāti. Katru dienu ir kaut kas neparasti jauns un negaidīti jauns. Jaunie politiskie spēki vēlas pēc iespējas ātrāk visu piekārtot savam cilvēciskajam līmenim un profesionālajam līmenim. Viņi steidzas. Īpaši steidzas, apzinoties savu neleģimitāti visā sabiedrībā.
Lasīt visu...

21

Sarūgtināt Bordānu un atlikt partiju finansējuma pieaugumu līdz nākamās Saeimas ievēlēšanai

FotoAicināsim 13. Saeimas deputātus neatbalstīt sasteigtu likumprojektu, kas paredz būtisku valsts finansējuma palielinājumu politiskām partijām jau no nākamā gada!
Lasīt visu...

Pietiek neskaidrību

Uz kopējā fona "Repharm" ir tīri labs un valstiski nozīmīgs koncerns

FotoKatru gadu rudenī atrodas kāds, kas raksta apskatu par šādu tēmu. "Sagadīšanās pēc” katru rudeni farmācijas tirgus sašūpojas, notiek lielākas vai mazākas aktivitātes likumdošanā, normatīvajos aktos, īpašumu maiņā, ražotāju un tirgotāju attiecībās. Vārdu "sagadīšanās" es šeit lietoju tādēļ, ka rudenī tiek izstrādāts valsts budžets un budžetā nekad netiek pietiekami daudz naudas izdalīts medicīnai.
Lasīt visu...

Pietiek neskaidrību

Ko gan citu darīt zaglim, kurš noķerts ar svešu maku rokā?

FotoŠorīt notērēju pārdesmit minūtes laika, lai kļūtu par divsimt deviņdesmit un nezin kuro cilvēku, kurš bija paskatījies „paša spēcīgākā opozīcijas pārstāvja” un vēl arī Gunāra Astras gara radinieka – tā vismaz viņam pašam gribētos – Alda Gobzema fantastiski populāro – jau atkal tā viņam pašam gribētos – taisnošanos viņa Bieriņu nekustamā īpašuma pirkšanas, pārdošanas, dāvināšanas un vēl nez kā sakarā.
Lasīt visu...

18

Latvieši vairs nav "varoņu tauta", drīzāk jau kalpu un pielīdēju tauta

FotoPolitmafija Latvijā visu ir nostādījusi tā, ka nav iespējams dzīvot Latvijā un nebūt šīs mafijas vergam. Par jebko, ko tu pērc, ir jāmaksā PVN. Viss tiek nozagts. Ja tu oficiāli strādā, jāmaksā sociālais nodoklis un ienākuma nodoklis. Viss tiek nozagts. Ja ir īpašums, tad ir jamaksā īpašuma nodoklis. Gribi lietot elektrību, maksā gan par to, gan arī OIK, un vēl nez ko.
Lasīt visu...

12

Ziņojums par komandējumu uz Amerikas Savienotajām Valstīm no 2019.gada 22.septembra līdz 24.septembrim

FotoSaskaņā ar Ministru prezidenta 2019.gada 19.augusta rīkojumu Nr.219 “Par Ilzes Viņķeles komandējumu” no 2019.gada 22.septembra līdz 24.septembrim biju komandējumā Amerikas Savienotajās Valstīs, lai piedalītos Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Augsta līmeņa sanāksmē par vispārējo veselības aprūpi.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Gribēja kā labāk, sanāca kā vienmēr

Latvijas satiksmes drošības telpā ir uzsprāgusi verbālā bumba, jo Iekšlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks paziņoja, ka no stacionāro fotoradaru sodiem...

Foto

Modernā banalitāte

Banalitāte ir oriģinalitātes trūkums, pliekanums, bezgaumīgums. Sastopama, tā teikt, arhaiska banalitāte – sen zināma un sen apnikusi banalitāte. Sastopama relatīvi jauna banalitāte – moderna...

Foto

Auniem ir jāzina, ko viņi nobada

Jebkura jauna partija mūsu valstī, kas gribēs izmainīt sapuvušo, smirdīgo oligarhu sistēmu, tiks norieta un samīdīta. Tāds pats liktenis sagaida...

Foto

Kādā veidā visiem aizbāztas mutes par Skultes gāzes termināļa afēru?

Nezināmu personu iecerētā Skultes sašķidrinātās gāzes termināļa būve ir krietni nokavēta, un pašlaik tas ir cinisks...

Foto

Partijas pamodušās no miega

Izskatās, ka Latvijas politikā vasaras brīvdienas beidzot ir beigušās. Arvien aktīvāk izpaužas gan valdošās koalīcijas partijas, gan opozīcijas partijas. Līdz ar to...

Foto

Objektīvā realitāte

Ko nozīmē «objektīvs»? (Runa nav par video vai foto kameras piederumu). Ko nozīmē – būt objektīvam? Vai es, šobrīd rakstot šīs rindiņas, esmu objektīvs? Vai...

Foto

Skumīgi, bet varbūt godīgi…

Pagājusi Skolotāju diena. Kā prasta ikdienība. Nekas no aizgājušo dienu dāsno mūžu un goda plākšņu salkanās godības nav mainījies. “Gada skolotājs”, “Zelta...

Foto

Mīļie draugi, dārgie skolotāji, apsveicu jūs Skolotāju dienā

Mīļie draugi! Dārgie skolotāji! Apsveicu jūs Skolotāju dienā! Mēs visi esam izgājuši caur skolotāju rokām - mēs vispār...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: intelektuālisma iznīdēšana

XX gadsimta otrajā pusē Rietumu civilizācijā sāka ieviesties jauna vērtību sistēma. Tā kļuva masveidīga. Jaunajā vērtību sistēmā kardināli izmainās attieksme pret...

Foto

Likumpārkāpējs - valdība

Kas notiek ar iedzīvotājiem, kuri tiek pieķerti, pārkāpjot likumu? Atkarībā no likumpārkāpuma rakstura un smaguma pakāpes viņiem iestājas vai nu administratīvā vai kriminālatbildība...

Foto

Apķēzīšanas dinamika

Jau pašā sākumā tika rakstīts, ka “nācijas tēvs” centīsies apķēzīt visu, kas latviešu tautas vēsturē ir svēts. Tagad ir pienākusi kārta Latvijas Centrālajai padomei...

Foto

NMPD atbilde par pirmās palīdzības apmācību valstī

Saistībā ar Pietiek publicēto rakstu vispirms jāuzsver, ka pirmās palīdzības apmācība ir valsts pārvaldes iestādes funkcija, nevis bizness, kā...

Foto

Kā Rīgā pulcējās “Aukstā kara 2.0” zaudētāji

„Dažās valstīs ir izveidojusies īpaša akadēmisko prusaku kategorija, kas tekalē no vienas politiskās virtuves uz otru un atkārto tekstus,...

Foto

Jautrība valdošajā koalīcijā

Šķiet, ka valdošajā koalīcijā vajadzētu būt mieram un klusumam, jo valdība paziņoja, ka ir sagatavots nākamā gada budžets. Tomēr atsevišķas partijas un politiķi...

Foto

Prātojums par "labo budžetu" un "sliktajiem baņķieriem"

“PNB bankas” darbības apturēšana sagādājusi rūpestus un kreņķus tās klientiem, bet tie ir tīrie sīkumi, salīdzinot ar laikiem, kad...