Krievijas karš Ukrainā paātrinājis procesus sabiedrībā un daudziem atvēris acis
Liāna Langa, AS Latvijas Mediji25.07.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Krievijas karš Ukrainā paātrinājis procesus sabiedrībā un daudziem atvēris acis. Tas noticis par ukraiņu asins cenu un nav pārspīlējums. Trīsdesmit gadus nevarīgi kulstījāmies ap okupekļa demontāžu, 1997. gadā varonīgiem latviešu vīriem nesekmīgi mēģinot to uzspridzināt, Valdim Raupam un Aivaram Vīksniņam pat ejot bojā.
Kara draudu režīmā lēmums par okupekļa demontāžu beidzot pieņemts triecientempos divu mēnešu laikā visaugstākajā līmenī. Tā likvidācijas diena tiek turēta noslēpumā drošības apsvērumu dēļ. Ceru, ka tas notiks kādā naktī vēl pirms Saeimas vēlēšanām.
Nevar noliegt, ka karš izgaismojis arīdzan tās samilzušās problēmas sabiedrībā, kuras līdz šim izlikāmies nemanām. Latvijas krievu agresija pret ukraiņu bēgļiem, cīņa pret Ukrainas karogiem publiskajā telpā, fiziski uzbrukumi taksometru pasažieriem par viņu nostāšanos Ukrainas pusē – par ko gan visi šie gadījumi liecina?
Pieļauju, ka šie un citi konflikti tiek analizēti augstākajā politiskās vadības līmenī, jo vienu dienu mūsu ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs tvītoja, ka Latvijā esot nepieciešams atsākt diskusijas par politisko nāciju.
Politiskā nācija kā pirmskara Latvijas politiskās nācijas mantiniece un turpinātāja veidojusies kopš 1991. gada, balstot pilsonības piešķiršanas noteikumus Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnā, piedāvājot iespēju naturalizēties un pilsonību iegūt.
Arī Latvijas nepilsoņa statuss patiesībā ir ekskluzīvs apliecinājums iespējai kļūt par Latvijas pilsoni, nevis tikt izraidītam uz Krieviju, no kuras nepilsoņu priekšteči Latvijā ieradušies pēc 1940. gada kā civilkolonisti, pārkāpjot Ženēvas konvencijā definēto aizliegumu valstīm okupētājām tos ieplūdināt okupētajās teritorijās.
1983. gada Eiropas Parlaments pieņēma rezolūciju par Baltijas valstīm un ierosināja Eiropas Kopienas valstu ārlietu ministriem iesniegt Baltijas jautājumu izskatīšanai ANO speciālajā dekolonizācijas apakškomisijā. Tomēr ārlietu ministru sanāksmē tika nolemts, ka tas nebūs lietderīgi, jo pēc konsultācijām tapa skaidrs, ka ANO valstu vairākums neatbalsta Baltijas jautājuma apspriešanu.
Un tā dekolonizācijas jautājums, pārkāpjot starptautisko likumdošanu, palika neizlemts un neatrisināts arī pēc valstiskuma atjaunošanas, lielajiem sarunu vedējiem – ASV un Krievijai – vienojoties par citu risinājumu. Šodien, atrodoties uz kara sliekšņa, varam aplēst un nosvērt – Latvijā dzīvo 197 888 nepilsoņu (pēc CSP 2021. gada datiem), kuri veido 10,4% no kopējā iedzīvotāju skaita, liela viņu daļa ir krieviski runājoši PSRS kolonisti vai viņu atvases.
Tur arī aug kājas Latvijas 5. kolonnai, kuras spilgtus pārstāvjus, kas draudēja latviešus denacificēt kā Ukrainā, mēs vērojām “Panorāmā” Daces Stirānes sižetā no Uzvaras parka šā gada 11. maijā.
No šeit pastāvīgi dzīvojošajiem citu valstu pilsoņiem vairāk nekā 52 tūkstoši ir Krievijas pilsoņi, un apmēram 20 000 atdeva savu balsi par Vladimiru Putinu pēdējās Krievijas prezidenta vēlēšanās.
Iepretim šiem skaitļiem Latvijas Bruņotajos spēkos šobrīd ir 6500 karavīru, 8200 zemessargu un 3000 karavīru rezervē. Neizbrīna, ka politiskajās un līdzšinējo sabiedrības integrētāju aprindās dzirdama viļņošanās un nervozitāte.
Piemēram, viens no mūsu integrācijas politikas konsultantiem un Mazākumtautību konsultatīvās padomes locekļiem filozofs Igors Gubenko tviterī rakstīja: “Ir jāsaprot, ka aicinājumi izraidīt nelojālos, kas izskan etnonacionālisma zīmē, vājina piederības apziņu daudz plašākā Latvijas cilvēku lokā. 9.–10. maija notikumi nebija politiskās nācijas krīze, bet gan sekas ilgstošam gribas trūkumam veidot šādu nāciju.”
Mūsu politiskās nācijas kodolu kopš Latvijas valsts dibināšanas veido valstsnācija latvieši kopā ar mazākumtautību pārstāvjiem – līdzīgi, kā tas ir citās nacionālās valstīs. Latvijas politiskā nācija nekad nav bijusi pilnībā monoetniska, tāda tā nav arī tagad, tādēļ integrācijas konsultanta uzsvērums uz “etnonacionālismu” ir nepamatots.
Man ir daži konkrēti pārmetumi politiskajai videi un tās ekspertiem. Viens no tiem – kā tas nākas, ka Latvijā kopš 90. gadu vidus padomju civilkolonisti tikuši dēvēti par krievu mazākumtautību, šo iebraucēju masu automātiski pievienojot Latvijas pirmskara krievu kopienai? Tā ir klaja manipulācija, kura izraisījusi tālākejošas negatīvas sekas – ilgstošu 5. kolonnas jautājuma nerisināšanu un nemitīgu atsaukšanos uz mazākumtautību tiesībām un privilēģijām, kādas civilkolonistiem nepienākas. Līdzīga manipulācija un būtībā meli ir platformas “rus.lsm.lv” un “LR4” dēvēšana par mazākumtautību kanāliem.
Saturs mazākumtautību valodās 1% apjomā tos nepadara par mazākumtautību kanāliem, bet tie ir krievu, varētu pat teikt – mazākumtautības pārkrievošanas kanāli kā LPSR laikā, būtībā okupācijas varas valodas politikas un rusificēšanas atrauga vēl 32 gadus pēc valstiskuma atjaunošanas. Ja mums objektīvi nav kapacitātes nodrošināt saturu mazākumtautību valodās, tad visus vienojošajai valodai Latvijā ir jābūt latviešu, nevis krievu valodai kā LSRS laikā. Vai tiešām tas ir tik nesaprotami?
Festivālā “Lampa” uz “Sirdsapziņas ugunskura” skatuves notika saruna par politisko nāciju, kurā piedalījās vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs, filozofs Igors Gubenko un “Providus” pētniece Agnese Lāce, kura aicināja latviešus aizmirst pagātni un veidot kaut kādu jaunu politisku nāciju. Diez vai pētniece ko tādu ieteiktu ebreju tautai – aizmirst savu pagātni? Ko vēlos teikt? Negrasāmies atteikties no savas pagātnes tādēļ vien, lai cittautieši nepilsoņi beidzot sajustos Latvijā komfortabli, – pagātnes noliegums un melu paildzināšana nav risinājums.
Okupācijas sekas Latvijā nav pārvarētas. Zīmīgi arī, ka šādās un līdzīgās intelektuāļu pārrunās nekad vai reti notiek atsaukšanās uz Satversmes preambulu, kas man šķiet dīvaini. Aicinu ekspertus klusināt aptuvenos pārspriedumus un pievērsties konkrētiem integrācijas problēmu risinājumiem, kā arī atzīt, ka līdzšinējie ir izgāzušies, jo manipulāciju un tukšrunāšanas diemžēl bijis vairāk nekā veselā saprāta un objektivitātes.
Ja politiskajās aprindās briest plāni atvieglot pilsonības saņemšanas noteikumus un tādēļ iekustināta saruna par politisko nāciju, bet to uztic risināt tiem pašiem, kuri jau salaiduši grīstē integrāciju un tajā ieguldītos miljonus, kuri acīmredzot nav atmaksājušies, tad jautājums ir – vai no tautas puses varai ir deleģēts mandāts kādas jaunas politiskas nācijas veidošanai? Tāda jau pastāv, ja kāds dīvainā kārtā to nav pamanījis.
Šodien ir jārīkojas apņēmīgi un izlēmīgi, lai palielinātu iekšējo drošību Latvijā. Garām runām vairs nav laika.
Seko mums 
Tā vien izskatās, ka pašreiz izvirzītajiem valsts prezidenta amata kandidātiem nav cerību iekarot Rīgas pili, jo nevienam nav nav tik liela atbalsta, lai saņemtu ievēlēšanai nepieciešamo balsu skaitu. To lieliski apzinās arī politiķi.
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
