Krievi ir nosprieduši – ja nav taustāmas jēgas no viņu balsīm parlamentā, tad balsos par klauniem, būs vismaz jautrāk
Jānis Urbanovičs02.05.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ukrainas karš liecina, ka pasaule nevar būt droša par globālo cilvēka saprātu. Putins ir pierādījis, ka civilizētā sabiedrībā 21. gadsimtā tas IR iespējams. Ukrainas karš iztukšo gan pasaules materiālās rezerves, gan emocijas. Latvijas iespaids uz globālām lietām nav liels. Taču mums jārīkojas, lai sakārtotu savu valsti un mēs būtu gatavi sliktākajiem scenārijiem, kuri diemžēl IR iespējami.
Nākotnes izaicinājumu priekšā mēs nestāvam kā vienota sabiedrība. Un tas ir mūsu Ahilleja papēdis, nevis nepietiekams karavīru vai tanku skaits.
Atjaunotās neatkarības 30 gados mēs no politiskās nācijas ideāla esam tikai attālinājušies, nevis tam pietuvojušies. Ekonomikā panākumu nav, valdošajai elitei vajag demonstrēt citus savus varoņdarbus. Latvijai jāsaprot, ka labumi no Eiropas nāks arvien skopāk – daudz no ES "taukiem" nosmēla pandēmija un vēl vairāk – karš. Un mēs atšķirībā no kaimiņiem saņemto atbalstu esam slikti ieguldījuši, vairāk apēduši. Mums bija pārāk daudz kāru mutu pie koalīcijas galda.
Kad valdošie pašu pieļauto atpalicību vairs nevar noslēpt, tad ar desmitkārtīgu jaudu "jāatkrievisko Latvija". Krievi (mūsu krievi!) pie visa vainīgi, kurš gan cits. Krievu valoda, kultūra, teātris, Puškins – nost! Ja vēl nesaprot, jāsarīko kādi paraugdemonstrējumi 2. decembrī – ārpolitiski būs kauns, bet iekšpolitiski noderēs! Viens no lielākajiem pēdējā laika paradoksiem – darīt visu, lai krievi pēc iespējas kuplākā skaitā atstātu Latviju, un vienlaikus žēloties, ka darbaspēka trūkuma dēļ vajadzēs atvērt vārtus migrācijai!
Šīs politikas izraisītā krievu vilšanās ir dziļāka, nekā latviešu sabiedrībai liekas. Viņi ir skaidri nolasījuši nacionāļu sūtīto "mesidžu" – jums nav un nebūs līdzvērtīgu tiesību šajā valstī. Jūs tās neizcīnīsiet parlamentā. "Saskaņa" mēģināja, bet 20 gadu laikā šie centieni nav vainagojušies ar panākumiem. Mums politikā nebija sabiedroto, jo pieprasījums ir pēc pretējā – nesaskaņas.
Satversmes preambulas "audžutēvs" un valdošās koalīcijas kodols atļaujas pasludināt, ka visas Saeimas deputātu balsis nav līdzvērtīgas. Vai ir iespējams vēl skaidrāk un aizskarošāk pateikt, ka "nevērtīgos deputātus" ievēlējuši mazāk vērtīgi pilsoņi?!
Un krievi ir nosprieduši – ja nav taustāmas jēgas no viņu balsīm parlamentā, tad balsos par klauniem, būs vismaz jautrāk. Tagad vieni tirgo krievu sāpi kā "TikTok" priekšnesumu, citi ar krieviem baida latviešus. Kopumā parlaments arvien smagāk degradē vienotas politiskas nācijas ideju.
Tas ir strupceļš. Cittautiešu pārdzīvojumus un cerības ir svarīgi apzināt – tā ir nacionālās politikas būtiska daļa. Jo īpaši tāpēc, ka kaimiņos ir karš. "Lielā dzimtene" ir tepat blakus, un tā modri vēro. Lai kā censtos mediju uzraudzītāji, Krievijas TV tiek pie sava skatītāja Latvijā. Stacionārā televizora apkarošana zaudē televizoram, kas mums katram ir kabatā un ko nav iespējams atslēgt. Krievija neatlaidīgi nodarbojas ar mūsu krieviem, jo mēs paši to augstprātīgi nedarām.
Ir zudusi ilūzija, ka pārskatāmā nākotnē Saeima iegūs pietiekamu viedumu, lai varētu integrācijas jautājumus risināt bez dusmām un aizspriedumiem. Parlamentārais diskurss diemžēl ir šovs, kur katrs orientējas uz savu auditoriju, kuras aplausus vēlēšanās grib izpelnīties.
Tāpēc šai problemātikai acīmredzot ir nepieciešama sava institūcija – nopietns, autoritatīvs un kompakts integrācijas lietu sekretariāts, kas strādātu pie problēmjautājumiem un rekomendācijām. Ar ekspertiem, kuru zināšanas un pieredze būtu starptautiski atzīta un cienījama. Ar cilvēkiem, kuri apzinātos savu misiju – apvienot, nešķelt. Es ticu, ka mums tādi ir – sociālo jautājumu pētnieki, tiesiskuma eksperti.
Integrācijas lietu institūcijai vajadzētu izstrādāt vispārējus principus, tostarp ētiskus, kas nedrīkst tikt pārkāpti attieksmē pret cittautiešiem. Kā viens no svarīgākajiem – viņu pašu iesaiste, kā tas pieņemts pilsoniskā sabiedrībā. Šīs institūcijas rezolūcijai vajadzētu būt uz katra likumprojekta, kas specifiski skar krievus un citas mazākumtautības.
Šāda institūcija jāveido izpildvarā: Valsts kancelejas, Ministru prezidenta vai kādas ministrijas pārraudzībā, - tas pat nav tik svarīgi. Izceļot problēmu analīzi un lēmumu sagatavošanu no politizētas vides Saeimā, ir iespēja plānveidīgam darbam un profesionālai pieejai. Tajā pašā laikā vērsties šajā institūcijā ar idejām un iesaistīties integrācijas problēmu risināšanā varētu visa spektra politiskie spēki.
Krievi – vismaz ceturtā daļa no mūsu valsts pilsoņu kopuma. Ar dažādiem uzskatiem, ar atšķirīgu izpratni par savu vietu Latvijā. Milzīga rezerve visam politiskajam spektram, ja katrs politiskais virziens viņus iesaistītu, nevis atgrūstu. Varai vajadzētu būt ieinteresētai šādi meklēt izeju no strupceļa, apzinoties gan pastāvošos iekšējos draudus, gan savas potenciālās iespējas.
Laiks negaida. Pasaule dzīvo turbulentā periodā. Mums jārīkojas, jo integrētu sabiedrību nevar izveidot "rīt uz brokastlaiku", tas prasīs gadus. Bet mūsu Ahilleja papēdis ir vilinošs mērķis tiem, kas gribētu Latviju spridzināt no iekšienes.
Seko mums 
Tā vien izskatās, ka pašreiz izvirzītajiem valsts prezidenta amata kandidātiem nav cerību iekarot Rīgas pili, jo nevienam nav nav tik liela atbalsta, lai saņemtu ievēlēšanai nepieciešamo balsu skaitu. To lieliski apzinās arī politiķi.
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
