Iesaki rakstu: 
Skaidrs, ka Krievijai tāpat kā jebkurai suverēnai valstij, sevišķi jau lielvalstij, ir savi plāni attiecībā uz kaimiņvalstīm un ne tikai. Re:Baltica paziņojums, ka Kremlim tādi ir, latviešiem patiešām var skanēt kā sensācija, jo Latvijai nekādas savas stratēģijas nav – valsts vadība izpilda to, ko tai diktē saimnieki Briselē, Vašingtonā un Davosā. Tiesa, par letiņu viltīgu plānu var uzskatīt pārcenšanos, sagandējot visu vairāk, nekā sizerēns pavēlējis.
Tikmēr publiskotie it kā nopludinātie Kremļa slepenie dokumenti, manuprāt, ir izsūkti no pirksta vai no kurienes tur tagad pieņemts. Visticamāk, tos uz celīša sacerējis kāds inkluzivitātes dēļ pie studijām pielaists tukšgalvis politoloģijā. Minētie stratēģiskie mērķi, kuriem it kā vajadzēja nodrošināt Baltijā Krievijai draudzīgas vadības, sen vairs nav aktuāli. Šādas ieceres prasa lielus ieguldījumu, taču Krievijas Federācija (KF) nav PSRS, kas šķiežas ar naudu, it īpaši, ja iezemiešu ārpolitiku nosaka trešā puse. Pēdējais “eļļošanu” prasošais plāns bija noturēt tranzītu, kamēr netiks izveidota alternatīva pašā Krievzemē. Vēlāk Kremlis aizklapēja biznesa ieceres Latvijā. Protams, individuāli sakari ar risku pašiem uzņēmējiem ir palikuši.
Nenoliedzami, pastāv jautājums, kāda loma Kremļa nodomos iekritīs Latvijā dzīvojošajiem krieviem. Savulaik Dievzemīti smagi skāra PSRS piekoptā kolonizācija un rusifikācija. Turklāt tieši “Brīvā pasaule” savu apsvērumu vadīta neļāva Latvijā īstenot dekolonizāciju. Pēc neatkarības atjaunošanas vietējā vara “uzmeta” valstij lojālos krievus, dāvinot milzu preferences interfrontiešiem, kas, saņēmuši no kompartijas starta kapitālu, kļuva par ietekmīgiem buržujiem.
Vienlaikus līdz šim nebija pamata uzskatīt Latvijas krievus (t. sk. pārkrievotos cittautiešus) par KF piekto kolonu, kas nenozīmē, ka viņiem nav savas vēlmes. Tāpat, lai kā etniskā dzimtene nevilināja saviešus, reti kurš pameta par pamāti kļuvušo Latviju. Krievvalodīgo politiskie pārstāvji iz “Saskaņas” ēda ar latvju vagariem no vienas siles. Patlaban krievi savā vairumā tāpat kā latvieši attiecībā pret varu ir kusla mietpilsoņu masa. Jāatzīst, ka iebaidīšanā un represijās režīms ir godam pacenties. Šajā ziņā Latviju var dēvēt par mazo Krieviju – gan latvju, gan krievu revolucionārā pagātne ir gandrīz neatgriezeniski izdzēsta.
Kremlim globālās rīvēšanās laikā ir svarīgi nevis izveidot siltumnīcas apstākļus krievvalodīgajiem Dievzemītē, bet, lai vietējie vadīkļi radītu “vatņikiem” maksimālu diskomfortu cerībā ja ne uz apspiesto atklātu dumpi, tad vismaz slēptu graujošo darbību. Jāsaka, ka Kariņa valdība lieliski tiek galā ar šo uzdevumu. Krievu pazemošana ieguvusi valstiskus apmērus.
Kara apstākļos Krievija ir ieinteresēta, lai nedraudzīgajās valstīs pie varas nonāktu visnotaļ nekompeNtenti un pagrimuši politiķi, kuri novestu savus valdījumus līdz kliņķim, tādējādi vājinot kolektīvos Rietumus. Tāpat Kremļa interesēs ir depopulācija (kā piemērs – LGBTQI+ uzvaras gājiens) un tumsonība (inkluzivitāte pret profesionālismu) pretinieka lēģerī. Šos āķus “civilizētā pasaule” jau ir norijusi un diez vai izbēgs no degradācijas, ja vien ASV pie teikšanas nenāks trampisti.
Tā ir ilgtermiņa spēle. Turklāt nedrīkst nomest no svariem civilizācijas atiestatījuma faktoru. Krievijā Švaba anštaltei ir liela ietekme, lai gan cilvēces izdeldētāji spēlē pret visām pusēm. Vēl jāņem vērā, ka Kremlim ir vairāki torņi, kas brīžam viens otru apkaro trakāk nekā ārējo ienaidnieku, tāpēc ļautiņiem, kas orientējas uz Krieviju var iznākt smagi apdedzināties savās gaidās.
Rečekistu izplatītā sacerējuma bīstamība sabiedrībai slēpjas apstāklī, ka ļaudis tiek dezorientēti un vairs neatšķir kaitnieku (lasi – potenciālu Krievijas aģentu) sev līdzās no patriota. Patiesībā šie jēdzieni pat mainīti vietām. Tie, kas ved nāciju iznīcībā, nelietīgi valkā patriota vārdu, bet tos, kas cenšas glābt valsti no posta, kristī par kremliniem.
Seko mums 
Tā vien izskatās, ka pašreiz izvirzītajiem valsts prezidenta amata kandidātiem nav cerību iekarot Rīgas pili, jo nevienam nav nav tik liela atbalsta, lai saņemtu ievēlēšanai nepieciešamo balsu skaitu. To lieliski apzinās arī politiķi.
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
