“Kolektīvais Putins” un divas Krievijas

I DAĻA

Zinu vismaz divas Krievijas. Pirmās simbols ir šis: ap 2007., 2008. gadu biju Maskavā un zvanīju paziņam, klausuli pacēla kāda cienījama vecuma sieviete, kuras runas veids liecināja par inteliģenci. Kad sapratu, ka numurs ir nepareizs, teicu: “Ja ošibsja?” (vai kļūdījos?) – “Da, zolotse majo, ošibsja” (jā, zelta gabaliņ, kļūdījies) – laipni atbildēja kundze. Šī Krievija man ir tīkama. Otra Krievija, kuru zinu, ir šāda: Vladimirs Putins, uzrunājot Ukrainu par Minskas vienošanās pildīšanu, teica: “Nravitsa, ņe nravista – terpi moja krasavica!” (Patīk, vai nepatīk, paciet, mana skaistule!) Ja kāds nezina, tas ir “joks” no folkloras par izvarošanu. Lūk, tā Putins “pajokoja” pirms iebrukuma Ukrainā. Cik Krievijā maksā dzīvība? Putins tikās ar “Kursk” jūrnieku sievām pēc tam, kad bija lēmis, ka neļaus ārvalstu glābējiem īstenot glābšanas operāciju un tikt pie zemūdenes, kur krievu jūrnieki gaidīja glābiņu un droši vien rakstīja sievām un bērniem zīmītes, ka mīl. Putins sākumā lēma, ka nevar norvēģiem rādīt, kādas iekārtas un ieroči ir zemūdenē, tāpēc atteicās no palīdzības pirmajās izšķirošajās stundās. Toreiz vēl Krievijā bija brīvi mediji, tāpēc TV raidījumā bija drūmi redzēt, kā kāda jūrnieka sieva bēdu un izmisuma sagrauzta, gandrīz histēriski kliedza uz Putinu, kāpēc viņš neglābj savus jūrniekus?! Vai Otrajā pasaules karā PSRS karavadoņi rīkojās atšķirīgi? Un Krievijas cari, imperatori vēl pirms tam? Vadonis Putins nesen nosauca krieviski runājošo ebreju – Volodomiru Zelenski par neonacistu. Šī Krievija man nav tīkama.

Ja pirmo Krieviju raksturo rakstnieki – izcilības – Aleksandrs Puškins, Ļevs Tolstojs, Fjodors Dostojevskis un citi humānisma vēstnieki, tad tās otrās vizītkarte ir Vladimira Putina smīns, atbildot uz CNN raidījuma vadītāja jautājumu: “Kas notika ar zemūdeni “Kursk?” Putins toreiz teica: “Viņa noslīka…” “Kursk” traģēdijas atainošanas dēļ (un citu politisku iemeslu dēļ) uzņēmējam Vladimiram Gusinskim nācās pārdot savu mediju holdingu (ieskaitot NTV kanālu) Gazpromam, bet pašam pamest Krieviju. Jeļcina miljardieri tikai aizvietoti ar Putina vīriem. Atbilde uz Rietumos populāro 2000. gada jautājum: “Who is Mr. Putin?” sāka iegūt noteiktas aprises jau pirmajos viņa valdīšanas gados.

Pie otrās Krievijas pieder arī 2006. gadā Putina devīgums Latvijas virzienā – mums apsolīja beigta ēzeļa ausis, kuras, kā saprotu, vēl nav piegādātas. Ir svarīgi ņemt vērā, ka Tolstoja un Dostojevska Krievija ir allaž bijusi opozīcijā valdošajai “deržavņiku” elitei. Un, kā jau ierasts, caram vajag vai nu opričņikus, vai čornuju sotņu, ko mūsdienās aizpilda kadirovieši. Kāpēc Putins viņiem nesen atļāva nolaupīt nepaklausīga tiesneša sievu? – Tāpēc, ka kritiskos vēstures brīžos caram pa rokai vajag uzticamus un nežēlīgus kareivjus. Lai zina, lai baidās! No pūķa Baisuļa (bija tāda multiplikācijas filma) ir jābaidās obligāti, tas ir likums, jo arī pats pūķis no visiem baidās. Kad Latvijas Universitātē 2008. gadā Borisam Ņemcovam kāds uzdeva jautājumu, iesākot to ar skaistiem vārdiem par krieviem kā humānu, dvēselisku tautu, tad Ņemcovs to noraidīja un teica – nē, Krievijā viss ir žostko (asi). Tā, protams, nav visa Krievija, bet tikai tās daļa, un tomēr tā pastāv.

Cik liela ir “pirmā” un cik – “otrā Krievija”?

Kādā Krievijas politikai veltītā konferencē Lietuvā pirms dažiem gadiem klausījos viena no demokrātiski domājoša Krievijas opozīcijas politiķa sacītajā, ka neesot labi teikt “Krievija”, “Krievijas režīms”, “Krievijas agresija” utt., jo tā esot maza grupa, kas uzkundzējusies pār brīvību mīlošajiem krieviem, kuri savulaik lielā skaitā izgāja Maskavas ielās un protestēja pret agresiju pret lietuviešiem 1991. gadā. Cēlu roku un vēlējos teikt sekojošo: “Es gribētu tā ticēt, ka tā ir tikai maza grupa, bet tad es nedrīkstu ticēt savām acīm, kas rāda, ka Krievijā ir liels skaits cilvēku, kuri atbalsta Putinu, viņa režīmu un tā ārpolitiku.” Pie vārda netiku, jo pirmā runāja pieredzējusi un Krievijā labi zināma žurnāliste (vārdus te nerakstu, jo šķiet, ka pasākums noritēja atbilstoši “Chatham House Rules”, kas neļauj citēt runātājus, nosaucot viņus vārdā). Kundze bargi sarāja savu kolēģi un teica aptuveni sekojošo: “Beidziet muldēt! Mēs esam pakāsuši Krieviju un nezinām, ko darīt!” Ar “mēs” bija domāti demokrātiju atbalstošie krievi. Jautājumu neuzdevu, jo savējie savējos var pamācīt daudz efektīvāk, nekā kāds no malas. Krievijas opozīcijas politiķi mēdz teikt, ka Putinu neatbalstošo cilvēku skaits Krievijā esot liels, tas esot klusējošais vairākums. Uz to viens no “Levadas centra” sociologiem iebilda, atgādinot, ka PSRS laikā vienu brīdi Mihaila Gorbačova atbalsta reitings bija 85%. Tāpat arī Borisa Jeļcina reitings (pirmajā prezidenta termiņa sākumā) bija 85% un arī (kāds pārsteigums!) Vladimira Putina reitings savulaik bija ap 85%. Sociologs skaidroja, ka tā ir viena no Krievijas sabiedrību raksturojošām iezīmēm. Izglītotajiem, pasauli apceļojušajiem maskaviešiem ko tādu dzirdēt netīk, bet viņi vēl nav visa Krievija. Kadirovs, Solovjovs, Kiseļovs, Matvijenko un Putinu atbalstošais aktieris Mihails Bojarskis, kinreožisors Karens Šahnazoarovs un deputāte Tereškova arī ir Krievija.

Kolektīvais Putins

Pietiek jau ieskatīties Kremļa TV kanālu raidījumos, lai redzētu, ka tas nav viens vienīgs Putins, jo pastāv “kolektīvais Putins”, kura precīzi apmēri nav nosakāmi. Tomēr, ir iespējams spriest par aptuvenām aprisēm. Vai zinājāt, ka virs 70% Krievijas iedzīvotāju nekad nav bijuši ārvalstīs? Turklāt daļa to, kuri ir bijuši, ir baudījuši Turcijas pludmales un Ēģiptes sauli, nevis viesojušies kādā Dānijas pašvaldībā un uzzinājuši, cik tur ir liela teikšana vietējiem iedzīvotājiem. Un cik no Krievijas pilsoņiem ir bijuši Helsinkos un neklausījušies lekciju par to, kā valsts var būt tik maz korumpēta un uz pedagoģijas studijām var būt tik liels konkurss, kas ļauj labi apmaksātajam skolotāju darbam atlasīt labākos? Daudzi krievi ir apolitiski noskaņoti, netic, ka vispār kas būtisks var mainīties, un priecājas, ka “Putins ir piecēlis Krieviju no ceļiem, viņš ir ass un drosmīgs pret Rietumiem, kuri ir ielenkuši cietoksni “Krievija”. Vai zinājāt, ka Krievijā (atbilstoši Levadas centra datiem) tikai aptuveni 15 % iedzīvotāju pārvalda kaut vienu svešvalodu? Tā ir laba augsne Kremļa propagandas izplatīšanai, kas apolitiskajam skatītājam tiek iemānīta starp humora šovu un filmu par karu. Drošs paliek drošs, “Eho Moskvi” un “TV Doždj” darbs nupat ir beidzies. Lai nenovērš domas no vadoņa.

17. un 21. februārī, īsi pirms Krievija no hibrīdkara pārgāja uz masīvu konvencionālu karu, “Levadas centrs” veica aptauju, kurā cita starpā noskaidroja, ka februārī negatīvi pret Ukrainu izturējās (плохо к Украине относились) 52 % respondentu (katrs otrais!).[1] Salīdzinājumam – pagājuša gada novembrī šāda attieksme bija 43 % iedzīvotāju. Ukrainas austrumos notiekošā saasinājuma izraisīšanā NATO un ASV vainoja 60 % (!) aptaujāto Krievijas pilsoņu.[2] Vēl pirms t.s. DNR un LNR neatkarības statusa atzīšanas, šādu Krievijas soli bija gatavi atbalstīt 33 % respondentu. Okupācijas veidojumu neatkarības statusa atzīšana ir tas pats, kas kara pieteikums Ukrainai, un šādu soli atbalstīja katrs trešais Krievijas iedzīvotājs! Turklāt katrs ceturtais starp aptaujātajiem teica, ka vēlas, lai minētās “republikas” tiktu uzņemtas Krievijas sastāvā. “Levadas centrs” atgādina, ka ar citu jautājuma formulējumu 2016. gada aprīlī t.s. DNR un LNR uzņemšanu Krievijā atbalstīja 65% Krievijas iedzīvotāju.[3] Tikai 17 % respondentu pirms dažām nedēļām uzskatīja, ka ir pietiekami, ja abi Kremļa veidojumi – t.s. DNR un LNR paliks kā autonomas vienības Ukrainas sastāvā. Starp citu, pat tā “autonomija” ir Kremļa ideja, kas dotu iespēju Maskavai kontrolēt Kijevu. Kremli apkalpojošā sabiedriskās domas pētniecības uzņēmuma VCIOM dati ir vēl traģiskāki. Tie ir neuzticami, tāpēc izmantoju te tikai “Levadas centra” aptauju datus.

Vai joprojām domājat, ka atbildīgs ir “tikai Kremlis” un “tikai Putins”? Kā ar Viktora Zolotova vadītās Nacionālās gvardes virsnieku milzīgo plejādi? Kā ar Bruņoto spēku virsniekiem? Putins personīgi jau nebrauc tajos tankos un nelido helikopteros virs Ukrainas. Kā ar valsts iestāžu darbiniekiem, kuru liela daļa centīgi ir balsojuši par “Vienoto Krieviju” un Putinu, un paklausīgi kāpuši autobusos, kuri veda uz stadionu atbalstīt vadoni? Kā ar tiesnešiem, kuri bez kurnēšanas īsteno “teletiesiskumu”? Kā ar popkultūras zvaigznēm, kuras uzstājās Krimas aneksijas koncertā 2014. gadā, svinot agresiju? Kā ar tiem, kuri tajā koncertā aplaudēja? Kā ar politologiem, nomaldījušamies desantniekiem un rokeriem, kuri piedalījās hibrīdkarā pret Ukrainu? Kā ar Jevgēņija Prigožina interneta troļļu fabrikām un “Vāgnera” algotņiem? Kā ar lielo skaitu “žurnālistu” lielajos un mazajos Kremļa kontrolētajos “medijos”? Tā nav maza saujiņa cilvēku. Kā ar Krievijas specdienestu darbinieku lielo skaitu un tiem virsniekiem, kuri palīdz indēt, ja Putinam rodas tāda vajadzība? Kā ar reģionālajām koruptīvajām varām, kuras “saražo” tik balsu “Vienotajai Krievijai”, cik nepieciešams, un vēl pāri par to? Un kā ar miljardieru paprāvo pulciņu, kuri apmaksā to, ko cars liek? Jā, ir iedzīvotāju daļa, kas neatbalsta, sevišķi jau Maskavā un Sanktpēterburgā, bet valsts mērogos tas ir mazākums. Tikai daļa no balsīm vēlēšanās ir viltotas, ne jau visi 100 %.

Kas tev patīk? Ko tu atbalsti?

Uz jautājumu: “Kopumā atbalstāt vai neatbalstāt Vladimira Putina darbu Krievijas valsts prezidenta amatā?” – šā gada februārī pozitīvi atbildēja 71 % (!) respondentu.[4] Pretējs viedoklis bija 27 %. “Lietas valstī iet pareizā virzienā” – šādu atbildi īsi pirms lielā kara izvēlējās 52 % Krievijas iedzīvotāju.[5] Ir svarīgi, kā tiek formulēts jautājums. Atbildes uz – “Kuriem Krievijas politiķiem jūs uzticaties?” – parāda, ka Putinam uzticas tikai 34 % aptaujāto[6], bet tas vienalga ir divas reizes vairāk nekā nākamajam sarakstā – Sergejam Lavrovam. Autoritārā valstī daļa respondentu varētu arī melot, bet vai visi? Tāpēc, draugi, atļaušos teikt “agresīvā Krievija”, pat ja tā nav visa kaimiņvalsts, un tie nav visi tās iedzīvotāji. Eiropai uzbruka Hitlers viens pats, vai arī tā bija Nacistiskā Vācija? Būs ļoti vērtīgi uzzināt, kādas būs atbildes uz šiem pašiem “Levadas centra” jautājumiem martā un vēlāk, pieņemu, ka būs izmaiņas, jo “atbalsts t.s. DNR un LNR” nav tas pats kas atbalsts masīvam karam ar Harkivas un Mariupoles (starp citu, pārsvarā krievvalodīgas pilsētas) civilo iedzīvotāju nogalināšanu. Neaicinu uz naidu pret Krievijas iedzīvotājiem, drīzāk jau man ir žēl viņu, jo liela daļa nespēj atšķirt kreiso roku no labās, un ir vadoņa hipnozes apstulbināti. Pat, ja lielākā daļa Putina atbalstītāju ir apmānīti un nezina, kas notiek Ukrainā, tas nenoņem atbildību pilnā mērā. Tā taču ir jūsu valsts! Arī Hitleru atbalstīja daudzi un daļa sākumā nezināja par koncentrācijas nometnēm. Jo ilgāk risināsies karš, un jo drosmīgāk ukraiņi pretosies, jo vairāk no skapja iznāks tie, kuri šo Kremļa agresiju neatbalsta. Ceru uz to, un cienu tos drosmīgos, kuri jau tagad Krievijā protestē pret Putina vadītu agresiju, nevis tikai runā par to, ka ir pret karu kā tādu.

Atbildība

Ja Krievijā sāksies kaut kas līdzīgs revolūcijai, vai arī Putins aizies kā citādi, tad daudzi teiks: mums jau tas Putins bija apnicis, mēs jau sirdī bijām pret… Un daļa, protams, nemelos. Ļoti daudzi labas gribas cilvēki tiešām ir noguruši no Putina un izsaka patiesu nožēlu par to, ko viņa režīms pašlaik dara. Tomēr, mēs jūs neredzējām ielu protestos, kuros piedalās tikai paši drosmīgākie jaunieši. Nostāties pret Putinu atklāti mūsdienu Krievijā nav joks, tas ir tiešām bīstami, var sekot gan administratīva, gan krimināla vajāšana, var ciest karjera, un daudzi tam nav gatavi. Man no malas kritizēt, protams, ir viegli. 1991. gadā gan biju gatavs karot, staigāju barikāžu laikā ar Molotova kokteili kabatā. Ar Sporta akadēmijas studiju biedriem nolikām mietus pie Herdera pieminekļa žodziņa un gaidījām padomju karavīrus no krastmalas puses… Mēs bijām dulli jaunieši, sportisti, un apzinos, ka ne visiem ir jāgrūstās ar omoniešiem. Nenosodu tos, kuri nav uz ielas, bet tomēr, draugi, pēc tam, kad Putins kritīs, nelielieties un labāk pagodiniet tos, kuri dabūja ar stekiem pa galvu, kamēr jūs klusējāt. Autoritārie režīmi pastāv kolaboracionistu dēļ, jo vadonim vajag kādus, ko vadīt. Pielīdēju pulks ap Putina varas piramīdu ir visai liels. Nebūšu pārsteigts, ka daļa to, kas tagad paaugstina Putinu, pēc kāda laika spļaus uz viņa plakātu un lamāsies. Es jūs cilvēciski saprotu, bet mana cieņa aiziet analītiskā portāla “The Insider” galvenajam redaktoram Romānam Dobrohotovam, kuru savulaik prezidenta miesassargi iznesa no Kremļa zāles pēc tam, kad viņš publiski uzrunāja Dmitriju Medvedevu, aizrādīdams, ka vara neievēro valsts Konstitūciju. Cieņu ir pelnījuši Aleksejs Navaļnijs, Boriss Ņemcovs, Anna Poļitkovska, Valērija Novodvorska un daudzi citi, kuri mīlēja patiesību un taisnīgumu vairāk nekā īstermiņa labumus.

7. un 8. martā Hāgas Starptautiskā tiesa skata Ukrainas strīdu ar Krieviju par genocīdu, bet ar to vēl varētu nepietikt. Domāju, ka var pienākt diena, kad ANO Ģenerālajai asamblejai būs jālemj par Krievijas kara noziegumu Tribunāla izveidi Hāgā. Uz apsūdzēto sola nebūs jāsēž visai Krievijas tautai, bet tikai tiem, kuri deva pavēles. Bet morālā atbildība ir jānes arī tiem, kuri tās pavēles izpildīja.

II DAĻA

Divas Latvijas

Nesen Jurģis Liepnieks “Twitter” vietnē pauda izbrīnu par to, ka caur komunikāciju ar krieviem sporta zālē konstatējis, ka no viņa sarunu biedriem 8 no 10 atbalsta Putina karu Ukrainā. Es savukārt, brīnos, ka kāds par to brīnās. Kad 2010. gadā skaidroju, cik bīstama ir Krievijas propaganda un dezinformācija, ko ar lielām karotēm ēd daļa Latvijas krievu, skatoties Kremļa melu kanālus, tad viens Latvijā labi zināms politiķis teica, ka liberālā demokrātija pati tiks galā ar melu plūsmu, nekas speciāls neesot jādara. Tāds bija politiskās pamatstraumes noskaņojums Latvijā vairākus gadus. Šāda nostāja ir antizinātniska. Paldies Dievam par iespēju doktorantūras studiju laikā Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātē klausīties profesora Jurģa Šķiltera lekcijas kognitīvajās zinātnēs. Tā ir multidisciplināra pieeja, kas apvieno psiholoģiju, komunikācijas zinātni un smadzeņu darbības izpēti. Ar tās palīdzību pēta mūsu domāšanas, uztveres īpatnības. Ieskats šajā sfērā vairoja manu pesimismu par cilvēka spēju vienmēr racionāli spriest. Patiesība ir tāda, ka ar mums var manipulēt, un mums ir jābūt ļoti labi sagatavotiem, lai tas nenotiktu. Dzīves straujajā ritmā un aizņemtībā daudziem nav laika pārbaudīt ziņu patiesumu ar vairāku uzticamu avotu palīdzību. Tāpēc, lai nebrīnāmies, ka propaganda strādā un dezinformācija atstāj ietekmi.

Kāpēc reklāma mūs iespaido? Kāpēc produktu vai pakalpojumu televīzijas reklāmās nesaņemam sausu, melnbaltu tekstu ar precīzu informāciju par cenu, dzēriena ķīmisko sastāvu un ēdiena ingredientiem? Kāpēc vēstījums ir ietērpts mūzikā, krāsās un noteiktā gaisotnē, kuru pastiprina kāda Holivudas vai sporta zvaigzne? Nespriediet par sevi pārāk augstu, palasiet ko zinātnisku un sapratīsiet, ka mēs, cilvēki, esam visai vārīgi pret intelektuālām un emocionālām manipulēšanas metodēm. Ja reklāma neietekmētu pircēju uzvedību, kāpēc kapitālismā kāds tērētu miljonus par to? Šīs zināšanas tiek izmantotas arī informācijas karā, kas ir vērsts uz noteiktas reakcijas panākšanu pretinieku prātos un sirdīs. Tāpēc tie, kuri palīdzēja Latvijā ilgus gadus cilvēkiem skalot smadzenes ar Kremļa izsmalcinātu un arī prastu propagandu, ir apgrūtinājuši sabiedrības integrāciju jeb saliedētību. Ja esi intelektuālis ar kritisko domāšanu un labu medijpratību, tad nedomā, ka visi Latvijā ir tādi paši, kā tavs paziņu burbulis! Pieņemu, ka Krievijas agresiju atbalstošo krievu proporcija Latvijā nav 8 pret 2, kā tajā sporta zālē, tomēr, sociālajos tīklos redzam tos, kuri ir uzķērušies uz Kremļa dezinformāciju par Ukrainu, un atražo “sviestu”.

“Saskaņas” kultivētā nesaskaņa

Grūti šajās dienās klausīties cukurainās runas par sabiedrības saliedētību no tiem, kuri šo saliedētību ir gadiem grāvuši. No 2007. līdz 2014. gadam promaskaviski Latvijas politiķi mani apsaukāja par rusofobu, kultūras rasistu (Nikolajs Kabanovs sevišķi izcēlās), u.tml. Par ko? Par to, ka toreiz skaidroju, ka “krievu pasaules” koncepcijas idejas ir bīstamas Krievijas kaimiņvalstīm. Šo ideju kulminācija bija 2014. gada 18. marts, kad Krievijas deputāti un reģionu pārstāvji ar spīdīgām acīm un lieliem Georga lentu pušķiem pie krūts klausījās vadoņa runā par godu Krimas okupācijai un aneksijai. Toreiz Putins teica, ka Krimas pievienošana Krievijai esot ne tikai Krievijas vēsturisko teritoriju apvienošana, bet arī “krievu pasaules” apvienošana. Ar šo teikumu “krievu pasaules” idejas pārvērtās par agresijas pamatojošo ideju, kas protams ir pretrunā ar starptautiskajām tiesībām. Kur šajā vērtējumā ir rusofobija?

Saeimas deputāts – saskaņietis – Sergejs Dolgopolovs ironizēja par mani kādā no Saeimas komisiju sēdēm (kurās ik palaikam skaidroju Kremļa tautiešu politikas un “mediju” darbības bīstamību), sakot, ka es jau Krieviju uzskatot par ļaunuma impēriju. Deputāta runas stils bija arogants, mani pamācīja no viszinības augstumiem. Jā, Dolgopolova kungs, ja ne ļaunuma impērija, tad noteikti – melu impērija. Pat Padomju Savienībā tā nemeloja, kā tagad melo Krievijā, kuras varai ir tik labvēlīgs skatījums uz “Saskaņu”.[7] Tagad saskaņieši ir sašutusi par karu Ukrainā. Tas, protams, ir labi, tikai, vai Putins kļuva par agresoru šogad? Tie aptuveni 14000 nogalināto Donbasā neskaitās? Cik tūkstošu pietrūka, lai jūs atzītu jau pirms 2022. gada, ka tas bija karš? Pēc 2014. gada jūs, saskaņieši, nekādi nevarējāt lauzt līgumu ar Putinu balstošo partiju “Vienotā Krievija”. Un tad, kad beidzot paziņojāt, ka līgums vairs nav aktuāls, tas notika ne jau tāpēc, ka jūs būtu atzinuši Krieviju par agresorvalsti, bet tāpēc, ka vēlējāties sadraudzēties ar Eiropas Parlamenta sociāldemokrātiem. Nils Ušakovs savulaik iebilda pret ES sankcijām pret Krievijas amatpersonām. Rīgas mērs Ušakovs, kļūstot par galvaspilsētas mēru, steidzās vispirms vizītē pie Maskavas mēra – tautiešu politikas kaismīga atbalstītāja Jurija Lužkova, aizmirstot par citām Rīgas sadraudzības pilsētām, piemēram, sociāldemokrātisko Stokholmu, vai brālīgo Kijivu. Arī Kremlis, kuru tagad kritizē Ušakovs, ir atbildējis daudzu gadu garumā Rīgas mēram ar laipnību pret laipnību. Krievijas Ārlietu ministrijas oficiālā pārstāve, Krievijas agresijas īstenotāja informācijas laukā, Marija Zaharova karikatūras nesaskaņu laikā, 2016. gadā uzrunāja Nilu Ušakovu uz “Tu”, kā draugu: “Turies Nil!”.[8] Sirsnīgi.

Ušakovam palīdz informatīvajā telpā arī Krievijas ziņu aģentūra TASS (Telegrafnoje agenstvo Sovestkogo Sojuza, – vai nav skaisti?), kas 14. februārī publicēja Ušakova kritiku pret Egilu Levitu par latviešu valodas un citu ES valodu stiprināšanas iniciatīvām.[9] Arī fonds “Russkij Mir” nepalika malā un pirms dažām nedēļām publicēja atbalstu cīnītājam pret latviešu valodas nostiprināšanu. LKS un “Saskaņa”, kultivējot 9. maiju kā PSRS varenības simbolu, jūs esat čakli piestrādājuši pie Latvijas sabiedrības šķelšanas, jo minētais datums NEKAD nevarēs būt Latvijas pilsoņus vienojoša diena. Mēs varam 8. maijā kopā sērot par to drausmīgo karu, kura dēļ pār Latviju braukāja divu totalitāro režīmu ruļļi, bet kas mums var būt kopīgs ar tiem, kuri saka: “Varam atkārtot” un “Uz Berlīni pēc vācietēm”?

Miers par katru cenu?

Iztēlosimies situāciju. Braucat tramvajā, kāds smags cilvēks uzkāpj jums uz kājas un nekāpj nost. Jūs sākat protestēt, viņš nekustas no vietas, jums sāp. Pieprasāt nokāpt, grūžat nost, bet tad apkārtējie, baidoties no tēvaiņa, sāk jūs klusināt, sak’, kuš, kuš, klusē, viņš ir bīstams, var uzbrukt arī mums, bet mums miers ir svarīgs. Šādi Rietumu līderi kušināja Ukrainu un aicināja 2014. gadā nekarot par Krimu. Šādos brīžos ir populāri teikt: te nav militārā risinājuma. Nu labi, tad pierunājiet Putinu atdot Krimu! Nerunāsiet, jo tā nav Bavārija, Velsa vai Venēcija. Šāds ir Eiropas postmodernais miers – miers par katru cenu. Vienalga, kam ir taisnība, ka tikai miers. Cenu tomēr kāds maksā, tās ir tā cilvēka sāpes, uz kura kājas stāv varmāka. Un kur esam? Vēl lielākā karā, jo varmāka sajuta nesodāmību. Kuš, kuš, nerunā patiesību, ka tik kas nenotiek! Arī mūs kušināja no rietumiem par valodas un pilsonības politiku, un par to pašu spieda no austrumiem.

Šo attiecinu arī uz šīs nedēļas diskusijām Latvijā, kurās saskaņieši un citi runā par saliedētību. Esmu par mieru un ne par naidu. Esmu par tādu mieru, kas ir balstīts uz taisnīgumu. Latvija joprojām nav tikusi galā ar okupācijas sekām, viena no tām ir bijusi padomju rusifikācijas politika. “Saskaņa”, “Latvijas Krievu savienība” un viņus apkalpojošās NVO ir būtiski palēninājušas Latvijas sabiedrības saliedētības procesu. Kremlis ir algojis daļu no tautiešu NVO Latvijā, cita starpā ar Krievijas vēstniecības un fonda “Russkij mir” starpniecību. Pirmais Baltijas Kanāls apkalpoja Nila Ušakova politiskās vajadzības, un kanāla žurnālisti reiz izmēdīja “Bellingcat” pētījumu, kura prezentāciju Kara muzejā rīkoja Austrumeiropas politikas pētījumu centrs. “Bellingcat” ir tie paši, kuri vēlāk kopā ar “The Insider” atmaskoja GRU Skripaļu indētājus un Navaļnija FSB indētājus. Viņu pētījumā ar ģeolokācijas metodi tika atmaskoti Krievijas kareivji, kuri karoja pret Ukrainu. Tas bija viens no pirmajiem nopietnajiem pierādījumiem oficiālās Krievijas dalībai karā pret Ukrainu, jau sākot no 2014. gada. PBK vietējās studijas diktors teica: “Tā saucamais pētījums.” Kādā citā reizē pārtraucu interviju, jo PBK “žurnālista” saruna ar mani nebija intervija, tā bija provokācija. Nu šis pats kanāls Maskavas ziņu raidījumos daudzus gadus slavēja Putinu un Latvijas ziņās – Nilu Ušakovu. Viens kanāls – divas zvaigznes.

Kad drīkstēs runāt patiesību?

Kad runāt patiesību par to, kā mēs jūtamies? Pirms 2004. gada nedrīkstējām runāt, jo bija ES jāiestājas, tad bija Abrene jāatdod un jāslēdz robežlīgums, pēc 2014. gada nedrīkstējām, jo – ka tik mēs neesam nākamie, šodien arī nevar, jo Putins ir bīstams. Nu labi, kad varēs? Tā nav laba saliedētība, tas ir tāds kapu miers, mūsu laikmeta miers, kurš ir būvēts uz kāda sāpēm un netaisnības. Tāds bija arī PSRS “tautu draudzības” miers, kurš uzsprāga, kā tikko cilvēkus neturēja ar dzelzs roku. Bija sāpes, kas nebija savā starpā izrunātas starp tautām, padomju laikā nedrīkstēja runāt, jo tā bija melu impērija. Mieru var būvēt arī uz žēlastības, bet tā nevar būt piespiedu. Nevienam nav tiesību iesist otram un tad teikt: pamēģini tikai nepiedot! Pēc laika iesist vēl un teikt: pamēģini tikai nepiedot! Tad, kad jūs pie pieminekļa Pārdaugavā kliedzat: “Rossija! Rossija!” un vicināt Krievijas (un pirms pāris gadiem pat PSRS) karogus, mēs to uztveram kā sitienus.

Ir noteikti jāpiedod, tāda ir mana kristīgā pārliecība. Es vēlos no Dieva žēlastību, man tā ir jāizrāda arī citiem. Tā ir mana daļa un mana atbildība. Bet, draugi saskaņieši, vai jums nebūtu jāsaka vispirms: “Piedodiet! Mēs pret jums izturējāmies slikti, arī pret gruzīniem un ukraiņiem, jo atbalstījām politiski to, kurš deva pavēli viņus nogalināt! Piedodiet, ka pieprasījām no jums to, kas mums nepienākas un šķēlām Latvijas sabiedrību, nerespektējot Latvijas tiesības attīstīt nacionālu valsti un stiprināt valsts valodas pozīcijas! Piedodiet, ka aktīvi sadarbojāmies ar Juriju Lužkovu, kurš teica, ka Latvijā valda Pol Pota režīms! Piedodiet, ka kultivējam de facto divvalodību, kas ir pretrunā ar visām Latvijas integrācijas programmām un pašu Satversmi!” Pat, ja jūs šo neteiksiet, es jums tāpat piedošu. Katrā ziņā tāds ir mans lēmums. Bet varbūt vismaz savaldieties, esiet pazemīgāki un netēlojiet, ka visā šajā putiniādē esat bijuši taisnības pusē! Putina režīma būtība bija redzama jau 2008. gadā, karojot ar Gruziju. Vai Putins izmainījās? Nē, kā bija agresors, tā turpināja būt, bet jūs, saskaņieši, un jūsu atbalstītāji pievērāt acis uz to. Es pat nerunāju par Tatjanas Ždanokas “krievu pasaules” būvētājiem, kuri ir pieķerti, bet joprojām nesarkst.

No justice, no peace!

ASV bieži izskan vārds “justice” (taisnība, taisnīgums, tiesiskums). Kad tiek sodīts kāds noziedznieks, viņi saka: ar šo mēs panākam taisnību. Vēl tiek teikts, ka upuri ir pelnījuši taisnīgumu ar to, ka noziedznieki tiek sodīti. Postmodernajā Eiropā tā vairs nerunā, jo tā ir iegājusi vērtību relatīvismā, sak’ katram ir sava taisnība. Nē, draugi, taisnība ir viena, tā ir objektīva, un tā ir noskaidrojama. Pašlaik atrodos Vašingtonā, kur netālu no pilsētas centra ir kristiešu mācītāja Martina Lutera Kinga piemiņas memoriāls, ar vairākiem viņa citātiem. Te viens no tiem: “Patiess miers nav tikai spriedzes trūkums; tā ir taisnības klātbūtne.” Ir vēl cits slavens sauklis – “No justice, no peace!” (nav taisnīguma, nav miera), kura izcelsmei ir vairākas versijas, bet pamatdoma ir sekojoša; īsta miera nebūs, ja vispirms netiks panākts taisnīgums. Un ne jau tajā vārda nozīmē, ko sociāldemokrāti izvirza priekšplānā, proti kā sadalīt labumus vienādi. No konservatīvisma perspektīvas šāda pieeja ir drīzāk no augšas rīkota labdarība, nevis taisnīgums. Neesmu pret solidaritāti, piekrītu, ka mums jāparūpējas par tiem, kuri paši nespēj, gan par senioriem, gan par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām u.tml., bet to nevajadzētu attiecināt uz krievu valodas tēmu Latvijā. Krievu skaits Latvijā ir pašpietiekams, lai bez valsts palīdzības saglabātu savu identitāti, kā to, piemēram, izdarīja ASV, Kanādā un Austrālijā dzīvojošie latvieši, nekurnot par mītnes zemes angļu valodas “uzspiešanu”. Pasniegt sevi kā nevarīgu minoritāti ir manipulēšanas instruments; jūsu krieviskajai identitātei Latvijā ir fantastiski ērta vieta, kur attīstīties, neviens to neliedz. Tikai tam nav jānotiek uz valsts rēķina.

Daudzi latvieši uzvedas kā līdzatkarīgie, kuru pašapziņa ir stipri atkarīga no citu viedokļa. Šādam cilvēkam ir vitāli svarīgi saņemt apstiprinājumu no citiem, un jo tie citi ir spilgtākas personības, un jo pārliecinošāk runā, jo līdzatkarīgais vairāk izdabā, lai gan iekšēji mokās. Savulaik izlasīju lielisku grāmatu “Dziedinošās pārmaiņas”, ko ir uzrakstījis kristīgais psihologs Henrijs Klauds. Lasot, sapratu, ka Austrumeiropā daudzi nerespektē citu nospraustās robežas, neciena sevi un ļauj citiem necienīt. Cilvēki baidās viens otram teikt patiesību, jo otra dusmīgu reakciju uztver kā savu vainu. Tā ir neveselīga atkarība no cilvēku viedokļa. Tas ir ceļš uz viltus mieru, fikciju, uz gruzdošu sāpi, kas kaut kad var uzsprāgt. To novērst var, izrunājot pozīcijas, mierīgi, ar cieņu, bez kautiņa. Klauda grāmatas esence ir šī: mēs drīkstam teikt “nē” un nospraust robežas. Ja kāds(a) dusmojas uz mums par to, tad tā nav mūsu vaina un atbildība. Latviešu pacietību un toleranci (kurā ar mums var sacensties tikai reta tauta) jūs uztvērāt kā priecīgu piekrišanu. Maniem tautas brāļiem ir jāmācas teikt patiesību, un man pašam arī ir jāmācās. Patiesība ir tāda, ka Latvijai nav atbildības par krievu identitātes saglabāšanu. Mums tā arī nav jāapkaro, tāpēc krievi identitātes saglabāšanā ar privāto un nevalstisko iniciatīvu var daudz ko paveikt Latvijā. Atbildība par krievisko identitāti ir Krievijai. Vai tā ar 140 miljoniem krievu valodā runājošiem netiks pati galā ar šo uzdevumu? Līdzīgi, kā Francija tiks galā (varbūt) ar savas identitātes saglabāšanu. Mums savukārt ir jārūpējas, lai pasaules kultūras mantojums nepaliktu nabadzīgāks, zaudējot latvisko daļu. Valodu ekonomiskā konkurencē te uzvarētu krievu un angļu valoda, tāpēc mums ir jārada latviskajam ekskluzīvas tiesības, mūsu vienkārši ir ļoti maz. Starp citu, šāds pienākums ir katram Latvijas pilsonim.

Latvijas atbildība ir arī līvu un romu (čigānu) identitātes saglabāšana, jo viņiem nav savas valsts. Savukārt Krievijai ir jārūpējas ne tikai par krievisko identitāti, bet arī par evenku, čukču, mordoviešu, tatāru u.c. tautu kultūru, jo viņiem nav savas atsevišķas valsts. Bet neuzkraujiet mums – pusotram miljonam – jūsu nastu. Tas nav taisnīgi! Savulaik Tatjana Ždanoka (tā pati, kura bija pret Latvijas neatkarību un 2014. gadā slavēja Krimas t.s. referendumu) kādā TV intervijā reiz teica, ka mums esot jānes citam cita nasta. Praksē sanāk, ka ar to viņa aicināja latviešus nest citu tautu nastas. Grozies, kā gribi, lai kas nāktu – nacisti, komunisti, vai putinisti – vienmēr latvieši vainīgi… Un daļa saslimst ar Stokholmas sindromu un dzied līdzi – mea culpa, mea culpa, mea maxima culpa! (mana vaina, mana vaina, mana vislielākā vaina!) Ir labi nest cita nastu, tas ir kristīgi, bet tikai brīvprātīgi, neviens nedrīkst mūs piespiest. Ir latvieši, kuri man nepiekritīs, jo domā, ka valsts un nācijas izveide ir nejaušība, kosmopolītiskā ideja ir daļā kreisi domājošo stipri ieēdusies. Jums ir tiesības uz jūsu viedokli, tāpat kā man uz manējo.

Nobeigumā

Nerunāju visu latviešu vārdā, vienlaikus esmu pārliecināts, ka tā, kā es, domā un jūtas vēl daudzi, tikai varbūt ne visi to jums ir pateikuši (jo miers par katru cenu, taisnība nav svarīga). Piedodiet mums, ka nepateicām pietiekami skaidri, ka jūsu kliedzieni 9. maijā “Rossija!”, sirpji un āmuri pie pieminekļa un prasības piešķirt krievu valodai otras valsts valodas statusu mums ir bijuši aizskaroši. Tagad atkal izskan aicinājumi latviešiem paklusēt. Esam piekāpušies un piekāpušies. Cik būs pietiekami? Nekādā gadījumā neaicinu uz raganu medībām. Arī jebkādi attiecību saasinājumi man nebūtu pieņemami, un tie nebūtu labi arī no nacionālās drošības perspektīvas. Esmu par mieru starp latviešiem un krieviem. Sevišķi jau tagad, kad Putina režīms ir satrakojies. Šis ir laiks, kad varam apvienoties. Tikai vienotībā ap ko? Ne jau ap divvalodību un de facto divkopienu valsti. Vēlos nevis viltus mieru, bet to īsto, kas balstīts uz taisnīguma. Mums nevienam nav jāatvainojas par Satversmi un par tās preambulu. Miers būs tad, kad jūs pārtrauksiet pretoties tam, kas tur rakstīts, tad tiešām padomju okupācijas sekas būs novērstas, būsim vienoti un agresoram Putinam te nebūs daudz atbalstītāju.

Raksta oriģināls publicēts DELFI

[1] Levada centr УКРАИНА И ДОНБАСС, 24.02.2022., https://www.levada.ru/2022/02/24/ukraina-i-donbass-2/

[2] Turpat. [3] Turpat. [4] Levada centr. ОДОБРЕНИЕ ИНСТИТУТОВ, ПОЛОЖЕНИЕ ДЕЛ В СТРАНЕ, РЕЙТИНГИ ПАРТИЙ. 25.02.2022. https://www.levada.ru/2022/02/25/odobrenie-institutov-polozhenie-del-v-strane-rejtingi-partij/

[5] Turpat. [6] Turpat. [7] Kudors A. Interešu sargi. IR, 28. septembris , 2010. https://ir.lv/2010/09/28/aeiropa/ [8] Krievijas Ārlietu ministrijas pārstāve par karikatūras lietu: Nil, turies!, 28.04.2016. https://www.db.lv/zinas/vai-aiz-bunkus-staveja-rinkevics-480740 [9] Нил Ушаков раскритиковал высказывания президента Латвии о русском языке, 4 Feb, 2022, https://tass.ru/mezhdunarodnaya-panorama/13702781

Novērtē šo rakstu: