Iesaki rakstu: 
Zvaniņi, kas klusām iezvanījās pāris mēnešus atpakaļ, nupat pārvērtušies zvanu koncertā un ir jābūt ļoti īpašai galvaskausa konstrukcijai, lai izliktos neko nedzirdam.
Uzbrukums Latvijas bankām nebūt nebija nejaušība vai vietējo amatpersonu nolaidība, - ir sācies pilna mēroga tirdzniecības karš, kurā ASV cīnās ar augošo Ķīnas ietekmi, bet visādi sīki Eiropas gariņi kā Makrons vai Merkele vispār netiek ņemti vērā, jo likmes augošajos Āzijas tirgos ir pavisam citas. Arī domāšanas mērogi ir pilnīgi citi, tāpēc ne vienmēr ir iespējams saprast notiekošā jēgu, it īpaši, ja LV sabiedriskie mediji visas norises apskata no sava ciņa perspektīvas.
Ir skaidri jāsaprot, ka ASV tāpat kā jebkurai lielvarai nav draugu un sabiedroto, bet tikai īslaicīgi satelīti un intereses. Un, tikai saprotot šīs intereses un publiski apspriežot šīs tēmas, Latvija var mēģināt ar iespējami mazākiem zaudējumiem izslīdēt no šīm dinozauru cīņām.
ASV prioritāte Nr.1 - uzlabot savu finansiālo stāvokli, liekot kapitāliem bēgt uz drošu ostu. Tam der karš vai kara draudi - Ziemeļkorejas epopeja, Tuvo Austrumu ekskalācija, oranžā revolūcija Armēnijā, Latvijas sīko "mazgātāju" piespiedu pārvietošana uz Delaveru (sīkums, bet patīkami).
ASV prioritāte Nr. 2 - apkarot Ķīnas, Irānas un Krievijas ietekmi Tuvajos Austrumos, lai kontrolētu sauszemes tirdzniecības ceļus no Ķīnas uz Eiropu un Tuvajiem Austrumiem.. Šis pasākums izskatās zaudēts, bet jāsaprot, ka ASV atrodas ļoti tālu no ES un Tuvajiem Austrumiem, tāpēc nenākas cerēt uz lielu izvēlību līdzekļos - ja būs nepieciešams jauns haoss, tad tur var uzsprāgt džihadistu aktivizēta kodoliekārta vai kas līdzīgs.
To netieši apstiprina kārtējais nesankcionētais Izraēlas aviācijas uzbrukums Sīrijas objektiem.
Jo cīņa ar Ķīnu ir arī cīņa ar Krieviju, kura kontrolē Ziemeļu jūras ceļu un lielu posmu no Ķīnas sauszemes tranzīta. Tāpēc arī šīs sankcijas, haosa zonas veidošana - Ukraina, Armēnija, Tuvie Austrumi - un presings, ko ASV realizē Vidusāzijas reģionā (sk. Kazahstānas šantāža ar bloķētiem aktīviem).
Kāda ir Latvijas vieta šajās globālajās norises?
Pirmkārt, kā vieta, kur sakraut ieročus un iekārtot bāzes. Otrkārt, kā korķis ES un Krievijas attiecībās un tirdzniecībā.
Tāpēc apzināti un ilgstoši tiek bojātas starpvalstu attiecības ar Krieviju, sākot no Latvijai pilnīgi neizdevīgajām tirdzniecības sankcijām un uzturēšanās atļauju politikas maiņas, tranzīta problēmu izraisīšanas (sk. Magones lieta) un finanšu plūsmu apciršanas. Arī Latvijas attiecības ar Ķīnu netiek veidotas skaidri un saprotami, bet nemitīgu dalailamas vizīšu ēnā un, atskatoties uz Lielo Brāli.
Latvija ir nonākusi ģeopolitiskā izolācijā bez manevra iespējas, kurā nespēj lietderīgi izmantot savu ģeogrāfisko stāvokli daudzu politisko ierobežojumu dēļ. Mūs izmanto "izdedzinātās zemes" taktikā, apcērtot tranzītu un finanšu plūsmas, atkārtojot Ukrainas un Moldovas praksi, kas, protams, ir izdevīgi lielajiem spēlētājiem, bet absolūti postoši mums. Tāpat jāapzinās, ka, sākoties pilna mēroga tirdzniecības karam, tiks atmesti diplomātijas smalkumi un iepriekš pašsaprotamās diplomātiskās normas, aizstājot to ar lidmašīnu bāzes kuģu diplomātiju un stiprākā tiesībām.
Jau šobrīd vērojam situācijas, kad ANO sankcijas uzbrukumiem suverēnām valstīm vairs nav vajadzīgas un pašreizējā Latvijas "elite" tuvredzīgi atbalsta pēckara starptautisko attiecību sistēmas sabrukumu, cerot uz NATO atbalstu. Šāda politika ir pilnīgi bezatbildīga, jo var tikt pavērsta pret Latviju, it īpaši šajos ārkārtīgi labilajos ģeopolitiskās tektonikas izmaiņu laikos. Turklāt šī "elite" dekādēm nav bijusi spējīga radīt valsts attīstības koncepciju, kas ir īpaši svarīgi šobrīd, skaidri apzinoties, ka varam palikt Eirāzijas ietekmes zonā, vājinoties ES un nostiprinoties Ķīnai.
Kādai būtu jābūt Latvijas reālpolitikai?
Latvija izdzīvos kā neitrāla valsts, izmantojot savas ģeogrāfiskās priekšrocības visos virzienos. Ir laiks bezkaislīgi paņemt rokā kalkulatoru un sarēķināt ieguvumus un zaudējumus, esot ES un NATO. Latvijai ir laiks beigt strādāt kā dzemdību namam un profvidusskolai attīstītās Eiropas vajadzībām - mēs neesam inkubators, bet valsts ar savām interesēm.
Latvijai ir laiks beigt iekārtot kara bāzes, bet sākt veidot industriālos parkus, kā to dara kaimiņi Baltkrievijā. Latvijai ir laiks, pats pēdējais laiks sākt nodarboties ar savām, nevis svešu lielvaru lietām. Un pie varas šobrīd esošie eirokrāti to noteikti nedarīs. Tas ir mūsu kopējais darbs, kurš sāksies 6. oktobrī.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
