Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Pietiek turpina publicēt interesantākos materiālus no tā sauktās Rīgas domes kukuļošanas lietas izskatīšanas Augstākajā tiesā, kuri savā kopumā uzskatāmi parāda, kā strādā Latvijas tiesu sistēma, kādus argumentus tā ņem vērā un kādus uzskata par labākiem ignorēt. Tā kā Ģenerālprokuratūra pagaidām nav vēlējusies izsniegt apsūdzības runu, turpinām publicēt aizstāvības materiālus. Šodien – advokāta Jura Dzelmes runa tiesā 25. oktobrī, ko publicējam ar nelieliem saīsinājumiem.

Faktiski notiesājošā sprieduma pamatā ir izmantota visa apsūdzības argumentācija un faktu interpretācija, kurai nav ticamas un pierādāmas būtiskas sastāvdaļas.

KPL 128. panta otrās daļa nosaka - cik ticamas ir pierādīšanā izmantojamās ziņas par faktiem, izvērtē, aplūkojot kriminālprocesa laikā iegūtos faktus un ziņas par faktiem kopumā un savstarpējā sakarībā.

„Pierādījumi”, kas apstiprina kukuļa nodošanas faktu un laiku

Pēc prokurora domām, kā tiešie pierādījumi kukuļa nodošanas faktam ir minamas R. Štālberga un R. Janitas liecības, kontekstā ar ierakstu R. Štālberga 2005. gada dienasgrāmatas 17. novembra lappusē – „nodeva kurpju kasti”.

Savukārt, pirmās instances tiesa spriedumā (Sprieduma noraksta 88.lapā) norāda, ka R.Štālbergs ir liecinājis, ka naudas nodošana varēja notikt ne ātrāk kā 2006.gada 12.maijā, jo līdz šim datumam notika skaidras naudas izņemšana no viņa (R.Štālberga) banku kontiem. Tiesa uzskata, ka, ja R.Štālbergs, liecinot par kukuļa samaksas laiku, nav kļūdījies, tad ir secināms, ka kukuļošanas fakts ir noticis pusgadu pēc kukuļdevēju interesējošās darbības izpildes – pilsētas attīstības plāna galīgās apstiprināšanas, kas ir apšaubāmi ievērojamās laika atstarpes dēļ. Šeit vēlos norādīt uz ļoti pamatotām tiesas izteiktām šaubām par to, vai R.Štālberga minētajā laikā, tas ir, 2006.gada maijā šādas darbības varēja notikt. Diemžēl jāatzīst, ka pirmās instances tiesa, neskatoties uz pašas izteiktajām šaubām, izdara, manuprāt, pilnīgi kļūdainu un nepamatotu secinājumu - R.Štālbergs kļūdās laikā.

Šāds prokurora un pirmās instances tiesas secinājums ir sasteigts un nepamatots. Uzskatu, ka, pirms šādu secinājumu izdarīt, gan apsūdzībai, gan pirmās instances tiesai bija jānorāda, kādi bija kukuļošanai izmantotās naudas avoti, kādi pierādījumi liecina par to, vai I. Vilkastes un/vai R. Štālberga rīcībā 2005. gada 17. novembrī bija 1 000 000, - EUR un vai šāda naudas summa vai 326 000,-EUR varēja tikt nodota R.Janitam šajā dienā.

Ar izbrīnu ir jākonstatē, ka apsūdzība savā apsūdzības runā nav minējusi nevienu vārdu par to, ka R.Štālberga rīcībā uz 2005.gada 17.novembri bija 550000,- EUR, nav minējusi neviena vārda par to, kāds ir ticams šīs naudas avots, ja tāda nauda uz to dienu bija R.Štālberga rīcībā.

2007. gada 03. jūlija pieteikumā (l.sēj. l.l. 60-66) R.Štālbergs norāda uz sekojošo:

- 10 vai 12. maijā 2006. gadā izņēmu man piederošo un sakrāto naudu 550 000-, EUR apmērā un to nodevu I. Vilkastei privātbaņķiera Inta Vēbera kabinetā, kur I. Vilkaste kopā ar savu privātbaņķieri I. Vēberu veica naudas pārskaitīšanu un iepakošanu SEB Unibankas piederošajā papīra dāvanu maisā;

- līgums par individuālā seifa nomu noslēgts 2006. gada 2. maijā (7. sēj. L.l.82);

- pēc dienas vai divām, kad biju atdevis I. Vilkastei savu naudu, viņa mani uzaicināja uz kafejnīcu Nostaļģija;

- P.Strancis paņēma salocītu papīru un iedeva to I. Vilkastei. I. Vilkaste izlasīja tā saturu, P. Strancis paņēma atpakaļ iedoto lapaspusi un saplēsa to... . Visu ceļu, kad devāmies atpakaļ uz ofisu, manā automašīnā, I. Vilkaste lamājās un teica, ka viņai par pakalpojumu pieprasīta nauda 1. milj. EUR apmērā;

- pēc šīs naudas apmaksas I. Vilkaste saņēma zemes lietošanas mērķa maiņu zemes gabalam Rīgā Rusova ielā 1 un 1C no Jauktas apbūves uz Centra apbūves teritoriju un to izmantot Rīgas Attīstības plānā.

2010.gda 20.martā R. Štālbergs liecina ( 7.sēj. l.l. 4 ): „Naudu 550 000,- EUR es savācu, izņemot to skaidrā veidā no dažādām bankām, kuru es tālāk novietoju uzkrāšanai AS SEB Unibanka seifā Nr. 020. Pēc kāda laika I.Vilkaste mani uzaicināja uz kafejnīcu Nostaļģija”.

Tātad, arī šajās liecībās R.Štālbergs apstiprina, ka nauda tika glabāta seifā Nr.020 SEB bankā, kas tika izīrēts tikai 2006.gada 2.maijā, un tikai pēc tam bija tikšanās kafejnīcā, kas pilnīgi precīzi un tieši norāda uz to, ka 2005.gada 17.novembrī Štālberga rīcībā šādas naudas nebija.

Papildus tam, šajās liecībās R.Štālbergs norāda, ka naudu kukulim esot ieguvis no SIA Juhans kapitāldaļu pārdošanas 2006.gada sākumā, kas apstiprinās ar 7.sēj. 163.lapā esošo maksājuma uzdevumu, ar kuru R.Štālbergam I.Vilkaste ir samaksājusi par kapitāldaļām 1 100 000 EUR (samaksas datums 2006.gada 27.aprīlis).

2010.gada 5. janvārī R.Štālbergs tika nopratināts tiesas sēdē un uz advokāta A.Važņa jautājumu, kā naudu, kuru viņš saņēma no I.Vilkastes 2006.gada aprīlī, viņš varēja nodot kā kukuli 2005.gada novembrī, R.Štālbergs atbildēja:„Šos apstākļus par naudas precizējumu es sniedzu pirmstiesas procesā...

... laika periodu starp decembri un maija mēnesi es uz šo brīdi nevaru izskaidrot. Un tam ir arī savi skaidrojumi krimināllietas ietvaros.”

Sapinies savās liecībās, nevarēdams izskaidrot pretrunas un neloģiskumu, Štālbergs atbild:

Tiesnese: „Vai šī kurpju kastes nodošana notika pirms vai pēc tam, kad Jūs bijāt SEB Unibankā nodevis Vilkastei naudu?”

Štālbergs: „Par šiem apstākļiem esmu liecinājis.

Uz šo brīdi nevarēšu...

... uz šo brīdi es sniedzu atbildi, ka par šiem apstākļiem es esmu liecinājis krimināllietas ietvaros.”

Šādas atbildes seko uz daudziem jautājumiem.

2010.gada 5.janvāra tiesas sēdē:

Prokurors: „Sakiet, lūdzu, vai Jums ir zināms, kāda naudas suma tika nodota?”

Štālbergs: „Nodoti bija 550 tūkstoši EUR. Daļa naudas bija eiro daļa lati, un dažāda veida kupjūrās bija.”

Prokurors: „Vai pie šādiem apstākļiem Jūs varat teikt, ka Jūs skaidri zināt, kāda naudas summa tika nodota?”

Štālbergs: „Es varu skaidri liecināt, to naudas summu, kuru pieprasīja un saņēma no manis Ināra Vilkaste.”

Prokurors: „Sakiet, lūdzu, Jūs minējāt, kad naudas nodošanas brīdī tika pavērta apavu kaste.”

Štālbergs: „Tieši tā.”

Prokurors: „Sakiet, lūdzu, vai Jūs varat pateikt banknotes, ko Jūs redzējāt? Kādas bija banknotes, valūta?”

Štālbergs: „Kā es arī minēju iepriekš - latu banknotes un arī eiro banknotes.”

Prokurors: „Sakiet, kādā stāvoklī viņas bija? Viņas bija tā kā no bankas izņemtas, vai... ?”

Štālbergs: „Jā, no bankas, pārsieti, dažas bija apsietas ar gumiju, kas man uzreiz tā atmiņā ielikās, kas bija diezgan aizdomīgi, bet lielāko tiesu viss tas, kas nu bija manā redzeslokā, tās bija ar bankas pārlīmi.”

2010. gada 5.janvārī es R. Štālbergam uzdevu jautājumu: „Vai Intars Vēbers ir bijis aculiecinieks tam, ka jūs nodevāt I.Vilkastei 550 000,- EUR?”

R.Štālbergs atbild: „Esmu sniedzis savu paskaidrojumu pirmstiesas izmeklēšanā.”

2010.gada 24.martā Intars Vēbers pēc aizstāvības lūguma tika nopratināts tiesas sēdē:

Mans jautājums I.Vēberam: „No kura laika R.Štālbergs ir SEB Unibankas klients?”

I.Vēbers atbild: „SEB Unibankas klients - es nezinu, no kura laika, bet tās, nu teiksim daļas, kur es strādāju, klients viņš varēja būt no 2006.gada pavasara, ziemas beigām.”

Mans jautājums: „Vai Jūs kopā ar Ināru Vilkasti un Raimondu Štālbergu 2005.gada novembrī pārskaitījāt savā kabinetā skaidras naudas līdzekļus, summu lielāku par 500 000,- EUR.”

I.Vēbera atbilde: „Nē!”

No uzdotajiem jautājumiem un saņemtajām atbildēm ir skaidrs, ka arī šajā daļā R.Štālberga sniegtās ziņas ir atklāti meli, pie tam, vērtējot I.Vēbera liecību ticamības pakāpi, ir jāatzīst, ka liecinieks, kurš pārstāv kredītiestādi un kura pienākumos ir nodrošināt ne tikai kredītiestādes pakalpojumu sniegšanu klientam, bet arī uzraudzīt finansu operāciju izpildi un likumību, rada lielāku uzticamību un liecību ticamību.

Pie tam, šādu ticamību papildus piedod arī tas apstāklis, ka šī liecinieka liecība sakrīt ar paša R.Štālberga iesniegtajiem dokumentiem, un proti, krimināllietas materiālos (7.sēj.l.l.86 – 89) atrodas R.Štālberga iesniegts līgums par Premium apkalpošanu, kas noslēgts starp AS SEB Latvijas Unibanka un R.Štālbergu.

Apskatot šo rakstveida pierādījumu, īpašu uzmanību vēlētos pievērst līguma noslēgšanas laikam – 2006.gada 26.janvāris. Tas norāda uz to, ka liecinieks I.Vēbers ir pareizi norādījis uz laiku, kad R.Štālbergs ir kļuvis par bankas klientu un pats galvenais – šis līgums norāda, ka R.Štālberga izdomātā naudas pārskaitīšana SEB Unibankas Premium nodaļā Rīgā Vaļņu ielā pat teorētiski nav bijusi iespējama 2005.gada novembrī vai citā 2005.gada mēnesī un pat teorētiski nav bijusi iespējama pirms Rīgas pilsētas attīstības plāna 2006- 2018.gadam apstiprināšanas.

Viss beidzot, absolūti konkrēta un apstiprinoša atbilde par kukuļa naudas avotu tika sniegta tajā pat 2010.gada 5.janvāra tiesas sēdē, kas pilnībā sakrīt ar R.Štālberga melīgo iesniegumu KNAB 2007.gada 3.jūlijā un kliedē visas šaubas par to, ka R.Štālberga rīcībā nebija naudas līdzekļu 2005.gada 17.novembrī:

Tiesnese: Nu un šī nauda Jums no kurienes viņa bija, par ko Jūs viņu bijāt...?

Štālbergs: Es realizēju vienu projektu- savu kapitāldaļu pārdošanu.

Tiesnese: Tas ir tas Juhans?

Štālbergs: SIA Juhans 25% pārdošana.

Tiesnese: Tātad Jums šī nauda bija no tā, ka Jūs bijāt pārdevis sev piederošās kapitāldaļas SIA Juhans?

Štālbergs: Tieši tā. 25%!

Advokāts Vaznis: Sakiet, lūdzu, kad Jūs pārdevāt šīs Juhana daļas?

Štālbergs: 2006.gada 27.aprīlī!

Savukārt R. Janita 2010. gada 23. martā tiesas sēdē liecināja:

Tiesnese: „Kāda nauda bija – eiro?”

Janita: „Eiro, tikai, eiro, tikai.”

Janita: „Tā nauda arī no tā maisiņa izbira ārā... Neviena paciņa tur nebija sastiprināta, kā te tika teikts, nu kā bankā laikam, noformēts kaut kā tur pa nominālvērtībām.

Viņa bija nekārtīgi ielikta iekšā, bez jebkādām gumijām, bez jebkādiem tādiem savienojumiem...

... Nu diemžēl, es saku, man neizdevās salikt, jo tā nauda bija burzīta, lietota, un viņas tā slīdēja, jo nebija nekādas gumijas, vai kaut kāds papīrs vai konverts.”

Iepriekš manis norādītie apstākļi, kā arī tas, ka 7. sēj. 91 – 95. lapā atrodas R. Štālberga kontu izdrukas, no kurām redzams, ka R. Štālberga rīcībā līdz 2006. gada 27. aprīlim nebija tādu naudas līdzekļu, lai 2005. gada 17. novembrī viņš no saviem uzkrātiem līdzekļiem varētu samaksāt R. Janitas 550 000,- EUR.

Diemžēl no krimināllietā esošiem pierādījumiem nevar izdarīt arī secinājumu, ka I. Vilkastes rīcībā uz 2005. gadā līdz 17. novembrim bija šādi naudas līdzekļi.

Taču, pēc apsūdzības viedokļa lietā savāktie pierādījumi ir pietiekoši, lai pilnībā izslēgtu versiju par to, ka kukuļa nodošana, par ko savās liecībās minēja R. Štālbergs, notika 2006. gada maijā.

Pēc apsūdzības viedokļa šie savāktie pierādījumi ir:

- 2006. gada maijā ne P.Strancis, ne V. Štrams nav bijuši atvaļinājumā, ne komandējumā;

- 2006. gada maijā šīs personas nav sazvanījušās;

- pēc 2006. gada maija I. Vilkaste sāka atstumt R. Štālbergu no jautājumu risināšanas saistībā ar Rusova ielas projektu (2010. gada 5. janvāra tiesas sēdē sniegtās R. Štālberga liecības);

- ieraksts „nodevu kurpju kasti” atspoguļo kukuļa nodošanas faktu;

- Štālbergs varēja būt ieinteresēts slēpt kukuļa nodošanas patieso laiku, sakarā ar pašam celto apsūdzību par izspiešanu no I. Vilkastes.

Un nobeigumā, prokurors nonāk pie secinājuma, ka pie atbilstoši rūpīgas un visaptverošas apstākļu novērtēšanas, nav izslēgta iespēja liecinieka liecības atzīt par ticamām vienā daļā, bet par kritiski vērtējamām citā daļā.

Uzskatu, ka kritiski būtu vērtējams prokurora izvirzītais secinājums, kurš nu nekādi nav (viņa vārdiem) izdarīts pēc atbilstoši rūpīgas un visaptverošas apstākļu novērtēšanas.

Šāds mans apgalvojums ir radies, novērtējot sekojošus apstākļus:

- 2005. gada rudenī R. Štālberga rīcībā nevarēja būt 550 000,- EUR. Uzskatu, ka šāda ievērojama apjoma naudas līdzekļi un avots izmeklēšanai bija jānoskaidro;

- R. Štālbergs konsekventi ir liecinājis, ka naudu kukuļa nodošanai ir ieguvis no I. Vilkastes SIA Juhans kapitāldaļu atsavināšanas rezultātā;

- prokurora izvirzītais arguments par to, ka R. Štālbergs 2006. gada maijā tika atstumts no Rusova ielas projekta – ir vienkārši absurds viedoklis, jo no 2005. gada decembra nekustamais īpašums Rīgā, Rusova ielā 1 un 1C nepiederēja I. Vilkastei, bet gan juridiskai personai, ar kuru I. Vilkaste bija noslēgusi pirkuma – pārdevuma līgumu. Tādēļ I. Vilkastes spēkos nebija ne atstumt, ne piestumt R. Štālbergu 2006. gada maijā no projekta Rīgā, Rusova ielā 1 un 1C;

- R. Štālbergam bija motīvs apmelot I. Vilkasti – apsūdzības celšanā par izspiešanu no I.Vilkastes un prettiesisks pieprasījums dzēst parādu 558 000 EUR apmērā (7. sēj.l.l.166). Tādejādi R. Štālberga versija par kukuļdošanu 550 000 EUR apmērā viņam bija izdevīga un bija nepieciešama savas aizstāvības realizēšanai citā kriminālprocesā ar mērķi norādīt, ka saņemto naudu viņš ir izmantojis I. Vilkastes interesēs.

- R.Štālbergs šajā kriminālprocesā ir persona, kura ir atbrīvota no kriminālatbildības. Prokurors Māris Leja lēmumu kriminālprocesa izbeigšanu daļā pret R. Štālbergu un R.Janitu pieņēmis 2009. gada 17. aprīlī. Lēmumā prokurors norāda – „tādejādi R. Štālberga iesniegums Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam 2007. gada 03. jūlijā ir vērtējams kā labprātīga paziņošana par notikušo kukuļošanas faktu”. Lēmumā prokurors nav nekādā mērā apšaubījis R. Štālberga sniegto liecību, kā arī KNAB iesniegtā iesniegumā norādīto apstākļu ticamību, un nav pat mazākā mērā pieļāvis, ka R. Štālbergs liecības ir sniedzis apmelojot I. Vilkasti.

Vēl pretrunīgāki ir apsūdzības izteiktie pieņēmumi par I.Vilkastes naudas līdzekļu izcelsmi un avotiem uz 2005.gada 17.novembri.

Prokuroram fakts, ka pirmstiesas izmeklēšanas procesā nav precīzi noskaidrota samaksātā kukuļa izcelsme, nedod pamatu apšaubīt faktu, ka I. Vilkastei bija iespējama tik liela kukuļa samaksa. Tādam prokurora apgalvojumam par pamatu kalpo sekojoši fakti:

- I. Vilkastei 2007. gada 27. aprīlī kratīšanas laikā tika izņemts - 27400 EUR; 77903 EUR; 128460,-LVL;

- I.Vilkaste 2003.gadā zemes gabalus Rīgā, Rusova ielā iegādājās par kopējo summu LVL 175000,-;

- 2003.gada 30.septembrī nekustamo īpašumu Rīgā, Tomsona ielā 2-15 par 9000,- LVL;

- 2004.gada 27.decembrī nekustamo īpašumu Rīgā, Tomsona ielā 15-2 par 80825,37,- LVL;

- 2002.gada 16.septembrī A/S „Baltijas starptautiskā banka” izsniegusi aizdevumu par 257400,- LVL ar atmaksas termiņu 2004.gada 16.septembris;

- 2004.gada 19.martā tā pati kredītiestāde izsniegusi aizdevumu par summu 799450,- LVL ar samaksas termiņu 2005.gada 16.marts, kas vēlāk palielināts līdz 1 163 775,- LVL ar samaksas termiņu līdz 2005.gada septembrim.

Kā redzams no prokurora uzskaitījuma, neviens no tiem nevar kalpot par apliecinājumu I. Vilkastes maksātspējai uz inkriminētā nozieguma izdarīšanas brīdi, tas ir uz 2005. gada 17. novembri:

- kratīšana pie I. Vilkastes izdarīta 2007. gada 27. aprīlī – 2.6 gadus pēc iespējamās kukuļošanas un 2,4 gadus pēc nekustamā īpašuma Rīgā, Rusova ielā 1 un 1C pārdošanas;

- aizņēmumi no kredītiestādēm ir veikti konkrētiem aizņēmuma mērķiem, kas no prokurora piesauktajiem pierādījumiem krimināllietas 6.sējumā, tas ir, zemesgrāmatu izdrukām ir skaidri redzams. Bez tam prokurors ar zināmu diletantismu komerctiesību jautājumos nav izpratis zemesgrāmatās norādītās nodrošinājuma summas izcelsmes pamatu, kā arī to, ka I.Vilkaste šos kredītlīdzekļus varēja izlietot vienīgi un tikai kredītlīgumos norādītajiem mērķiem, ko apsūdzība nemaz nav centusies noskaidrot, bet savukārt šo kredītlīdzekļu izmantošana līgumos neparedzētiem mērķiem ir kriminālsodāma rīcība, kas gan I.Vilkastes attiecībās ar Banku nav konstatēta;

- prokurors I.Vilkastes maksātspēju pamato, ar I.Vilkastes izdevumiem iegādājoties augstāk uzskaitītos nekustamos īpašumus, kas pēc savas būtības ir pilnīgi absurda pieeja, jo diez vai izdevumi konkrētajā laika periodā no 2002.gada līdz 2005.gadam var liecināt par līdzekļu esamību I.Vilkastes rīcībā uz 2005.gada 17.novembri.

Bez tam, vēlos vērst tiesas uzmanību, ka pirmās instances tiesā valsts apsūdzība I.Vilkastes maksātspējas pierādīšanai izmantoja pavisam citus argumentus, pamatojot tos ar I.Vilkastes darījumiem pēc 2006.gada sākuma, kad I.Vilkaste bija ieguvusi ievērojamus naudas līdzekļus no nekustamā īpašuma Rīga, Rusova ielā pārdošanas. Kas faktiski liecina par valsts apsūdzības nekonsekvenci un atklātu divkosību šajā jautājumā, un pamatotām šaubām par I.Vilkastes iespējām samaksāt inkriminēto kukuli 2005.gada novembrī.

Tātad viennozīmīgi var secināt, ka visi šie pierādījumi liecina par to, ka kratīšana ir veikta pēc iespējamās kukuļošanas, un pilnīgi noteikti, ka šādi darījumi un kredītsaistības ar kredītiestādi nevar būt par kukulim domātās naudas izcelsmes avotu.

Bez tam, neskaidrs ir jautājums, kāpēc apsūdzība, nespējot pārbaudīt I. Vilkastes maksātspēju uz 2005. gada 17. novembri un interpretējot I. Vilkastes darījumus vēlākā periodā, nav centusies noskaidrot liecinieka R. Štālberga maksātspēju šajā periodā un naudas līdzekļu izcelsmi, ja apsūdzība kategoriski noraida faktus, ka R.Štālbergs naudu būtu ieguvis no SIA Juhans kapitāldaļu pārdošanas 2006. gada 27. aprīlī. Vēl jo vairāk, nesaprotama ir šī bezdarbība no apsūdzības puses tādu apstākļu dēļ, ka apsūdzība neapšauba, ka R. Štālbergs būtu piedalījies kukuļošanā ar saviem naudas līdzekļiem 550 000,- EUR apmērā.

Nekādu kritiku neiztur Apsūdzības paustais viedoklis, ka „ar lielu ticamību izriet, ka kafejnīcā Nostaļģija R.Janitam nodotā nauda nav nauda, kas būtu noņemta no Bankas konta īsi pirms kukuļa nodošanas, jo banka parasti lielākās naudas summas izsniedz sakārtotas pa nominālvērtībām, turklāt izsniegtās banknotes ir mazlietotas”.

Diezgan precīzs un asprātīgs prokurora sadzīves novērojums un secinājums.

Taču mūsu rīcībā ir ne tikai R.Janitas liecība par to, ka nauda bija saburzīta, netīra un lietota, bet arī R.Štālberga liecība 2010.gada 5.janvāra tiesas sēdē: „... viss tas, kas nu bija manā redzeslokā, tas bija ar bankas pārlīmi.”

No šādas faktu analīzes pat nevērtējot to ticamības pakāpi, ir izdarāms viens un viennozīmīgs secinājums – 2005.gada 17.novembrī ne R.Štālberga, ne I.Vilkastes rīcībā nebija ne 326 000 EUR ne 1 000 000 EUR. Apstākļi un pierādījumu kopums, kurš attiecas uz naudas izcelsmi, valūtu, nominālvērtībām, naudas daudzumu nedod pārliecību un nepieļauj secinājumus, ka kukuļošanas fakts ir noticis.

„Kurpju kaste”

Nepārprotami lielu nozīmi Apsūdzība piešķir R.Štālberga piezīmju grāmatā izdarītajam ierakstam „..nodevu kurpju kasti”. Un to, protams, var saprast, kāpēc šāds akcents no apsūdzības puses attiecībā uz šo ierakstu tiek izdarīts. Cik noprotams, šo ierakstu prokurors attiecina uz to R.Štālberga sagādāto pierādījumu daļu, kuru prokurors ir nodēvējis par ticamu.

Taču no aizstāvības viedokļa šim ierakstam piešķirt ticamību un attiecināmību uz šo lietu nav iespējams.

Un tam ir savs pamatojums:

- nav jābūt lielam latviešu valodas speciālistam, lai izdarītu secinājumu, ka vārdi „nodevu kurpju kasti” ir izteikti pirmajā personā.

Ņemot vērā, ka piezīmju grāmata pieder R.Štālbergam, un ierakstu ir veicis R.Štālbergs, šī vārdu kopas nozīme ir sekojoša – „es nodevu kurpju kasti”, tātad R.Štālbergs nodeva kurpju kasti. Taču šāda šī raksta nozīme ir pretrunā ar R.Štālberga sniegtajām liecībām gan pirmstiesas izmeklēšanas laikā, gan tiesā 2010.gada 5.janvārī, kur R.Štālbergs ir liecinājis, ka kurpju kasti un kukuli R.Janitam ir nodevusi I.Vikaste;

- ir apšaubāms, vai ieraksts šajā piezīmju grāmatā ir izdarīts 2005.gada 17.novembrī, vai izmeklēšanas laikā. Šādu secinājumu var izdarīt no tā, ka sākotnēji atbilstoši savām liecībām, ka kukuļošana ir notikusi 2006.gadā, 2008.gada 2.aprīlī no R.Štālberga tika izņemta 2006.gada piezīmju grāmata (7.sēj. l.l. 22), par ko liecina attiecīgais izņemšanas protokols. Šī piezīmju grāmata 2006.gadam tika izņemta nolūkā apstiprināt R.Štālberga liecību patiesumu. Savukārt 2005.gada piezīmju grāmata tika izņemta 2008.gada 31.martā (7.sēj. l.l.20). Piezīmju grāmatas R.Štālbergs nodeva labprātīgi un pēc savas iniciatīvas, nolūkā apstiprināt savu vārdu patiesumu, taču līdz šo grāmatu iesniegšanai nevienā no liecībām R.Štālbergs neatsaucās uz jebkādiem ierakstiem par kurpju kastes nodošanu.

Savukārt no izmeklēšanas puses pirmie jautājumi saistībā ar ierakstu „nodevu kurpju kasti” R.Štālbergam tika uzdoti viņa nopratināšanas laikā 2008.gada 10.septembrī ( 7.sēj. l.l. 50-55).

Taču neizskaidrojams ir apstāklis, ka 2008.gada aprīlī R.Štālbergs griežas ar iesniegumu pie procesa virzītāja KNAB izmeklētāja Rimanta Kuzmas ar lūgumu atļaut iepazīties ar savu piezīmju grāmatu 2005.gadam, un šāds lūgums tiek apmierināts.

Ir neskaidrs, kāpēc R.Štālbergam pēc tam, kad viņš šo piezīmju grāmatu ir nodevis izmeklēšanai, ir nepieciešams ar to no jauna iepazīties (R.Štālberga iesniegums pievienots lietas materiāliem no arhīva lietas materiāliem).

Pie tam, uz apstākli, ka 2005.gada 17.novembra lapaspusē ir atrodams šāds ieraksts „nodevu kurpju kasti”, R.Štālbergs ne pie piezīmju grāmatas izņemšanas, ne pratināšanas līdz izņemšanai nav norādījis neviena vārda. Tas dod pamatu šaubīties vai šāds ieraksts bija atrodams piezīmju grāmatā līdz viņas izņemšanai 2008.gada 31.martā;

Pie šādiem apstākļiem ir pilnīgs pamats izdarīt secinājumu, ka ieraksts „nodevu kurpju kasti” varēja būt izdarīts citā laikā un ar citu mērķi, tas ir padarīt ticamas savas sniegtās liecības un nostiprināt tās ar rakstveida pierādījumiem.

Izvērtējot R.Štālberga un R.Janitas liecības, rodas pamatotas šaubas par to patiesumu un rodas pamatotas aizdomas, ka tās visticamāk ir tikušas saskaņotas tajās detaļās, kuras attiecas uz naudas pieprasīšanas un nodošanas faktu.

Kādi fakti par to liecina:

- 2007.gada 3.jūlijā R.Štālbergs griežas ar iesniegumu (7.sēj. l.l. 60-66) Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā, kurā paziņo par nozieguma izdarīšanas faktu. R.Štālbergs adresē iesniegumus KNAB izmeklētājai Allai Jurašai un 2010.gada 5.janvāra tiesas sēdē nespēj paskaidrot, kāpēc šis iesniegums adresēts viņai.

Kaut gan tam ir savs izskaidrojums. 2007.gada 27.aprīlī I.Vilkastes dzīves vietā tika veikta kratīšana, kuras laikā tika izņemti naudas līdzekļi un par ko runā prokurors. Kratīšanu veica Alla Juraša, un tas R.Štālbergam bija zināms. Iesniegums, kā jau minēju ir iesniegts 2007.gada 3.jūlijā;

- neskatoties uz to, ka R.Štālberga iesniegumā ir minēts par nozieguma izdarīšanu, pretēji Kriminālprocesa likuma 6.pantam, kurš nosaka, ka amatpersonai, kura pilnvarota veikt kriminālprocesu, ikvienā gadījumā, kad kļuvis zināms kriminālprocesa uzsākšanas iemesls un pamats, ir pienākums savas kompetences ietvaros uzsākt kriminālprocesu un novest to līdz Krimināllikumā paredzētajam krimināltiesisko attiecību taisnīgam noregulējumam.

Savukārt Krimināllikuma 369.pants nosaka, ka kriminālprocesa uzsākšanas iemesls ir tādu ziņu iesniegšana izmeklēšanas iestādei, prokuratūrai vai tiesai, kuras norāda uz iesējama noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, vai šāda ziņu iegūšana par kriminālprocesa norisi atbildīgā iestādē.

Prokurors Māris Leja lēmumā par kriminālprocesa izbeigšanu daļā pret R.Janitu un R.Štālbergu raksta: „Arī pēc R.Štālberga 2007.gada 3.jūlija iesnieguma saņemšanas Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā, kriminālprocesuālās darbības netika veiktas.”

Tāpēc nav saprotams, kā prokurors izdara secinājumu, ka R.Štālbergam bija zināms, ka notiek viņa iesnieguma pārbaude, ja lietā nav neviena pārbaudījuma tam, ka kāds Korupcijas un novēršanas un apkarošanas birojā būtu kaut ko pārbaudījis R.Štālberga iesnieguma sakarā.

No iepriekš minētā viennozīmīgi secināms, ka KNAB darbinieku rīcībā bija R.Štālberga iesniegums un tā saturs.

- pavisam neatbilstoši lietas materiāliem prokurors šādu saskaņošanas iespēju noliedz ar to, ka gan R.Janitas, gan R.Štālberga pratināšana par Rusova ielas epizodi ir notikusi laikā, kad Janita atradās apcietinājumā. R.Janita pratināts 2008.gada 19.martā (3.sēj. l.l. 102), bet R.Štālbergs 2008.gada 20.martā (7.sēj. l.l. 1).

Taču lēmums par R.Janitam piemērotā drošības līdzekļa grozīšanu tika pieņemts 2008.gada 19.martā ( sēj. l.l. 187- 189) 10:50 no rīta. R.Janitas aizdomās turētā papildus pratināšanas protokols, kurā Janita liecina par Rusova ielu, sastādīts 2008.gada 19.martā, pratināšana sākta plkst. 16:15 pabeigta 19:10. Pie šīm liecībām un tās satura es atgriezīšos vēlāk;

- nākošais – 2008.gada 15.februārī pieņemts lēmums par R.Janitas atzīšanu par aizdomās turēto (3.sēj. l.l. 33), R.Janita pašrocīgi rakstīta: „Izteiktām aizdomām nav pamata”;

- pirmā R.Janitas „vaļsirdīgā” liecība, kas sniegta apcietinājumā 2008.gada 20.februārī:

Izmeklētājs: „Vai Vilnis Štrams Jums par projekta sekmīgu virzīšanu Rīgas Domas Pilsētas attīstības departamentā un Rīgas domē ir licis ņemt naudu arī no citām personām, ne tikai no Priit Tominga?”

Janita atbild: „Nē, es to neatceros. Naudu Vilnis Štrams man lika ņemt tikai no Priit” (3.sēj l.l.40);

- 2008.gada 25.februārī procesa virzītājs Rimants Kuzma dod atļauju apmeklēt R.Janitu apcietinājumā, Matīsa cietumā, KNAB operatīvo iestāžu vadītājam Jurim Jurašam – KNAB izmeklētājas Allas Jurašas vīram, kuram R.Štālbergs tika iesniedzis 2007.gada 3.jūlija iesniegumu par kukuļošanu. Juris Jurašs nav kriminālprocesa reģistrā iekļauta persona .Tāpat krimināllietā nav nevienas norādes uz to, kādas darbības J.Jurašs ir veicis un kāds ir bijis vizītes mērķis. Jurašam izsniegtā atļauja pievienota lietas materiāliem no arhīva lietas materiāliem.

Vel interesantāka liekas R.Janitas atbilde 2010.gada 25.marta pratināšanā tiesas sēdē:

Aizstāvis: „Vai kāds cilvēks Jūs apmeklēja bez aizstāvja klātbūtnes?”

Aizstāvis: „Vai Juris Jurašs jūs ir apmeklējis no KNAB?”

R.Janita: „Nē, nekad. Es viņu nepazīstu.”

Ļoti raksturīga ir izmeklētāja Kuzmas pratināšanas metode – priekšā teikšana, kas un kā jāliecina. Tā piemēram 2008.gada 11.aprīļa konfrontācijā Štālbergs - Janita:

Izmeklētājs Kuzma uzdod jautājumu Raimondam Janitam: „Vai pirmajā tikšanās laikā, kas notika 2005.gada vasaras mēnešos (svētdiena plkst. 11:00) viesnīcas Latvija Lobby bārā (Rīgā, Elizabetes ielas un Brīvības ielas stūrī), kuras laikā Jūs tikāties ar Raimodu Štālbergu un Ināru Vilkasti, Ināra Vilkaste jums teica, ka viņai piederot zemes gabals un ka nepieciešams jaunajā Rīgas pilsētas attīstības plānā 2006. – 20018.gadam esošajam zemes gabalam mainīt izmantošanas statusu uz daudzfunkcionālo. Vai I.Vilkaste šajā tikšanās laikā teica, ka viņai ir zināma naudas kompensācija, kas ir jāmaksā, ir jau iepriekš atrunājusi ar kādu no Rīgas domes darbiniekiem?”

Vai atbilde uz šādu jautājumu, kurā viss ir jau pateikts priekšā, var būt vērtējama kā ticama?

Ir pamats uzskatīt, ka procesa virzītājam vai citām personām vajadzīgās liecības Raimonds Janita ir devis apmaiņā pret viņa atbrīvošanu no apcietinājuma.

Tas pierādās ar to, ka R. Janita no apcietinājuma netika atbrīvots nevis tad, kad viņu iepazīstināja ar lēmumu par drošības līdzekļa grozīšanu, tas ir, 2008. gada 19. martā 10.50, bet no apcietinājuma vietas – Olaines cietuma, tika nogādāts KNAB liecību sniegšanai, kur devis liecību no 16.15 līdz 19.10 un apstiprinājis R. Štālberga iesniegumā teikto un tikai pēc tam R. Janita faktiski tika atbrīvots.

Tas apstiprinās arī ar R. Janitas liecību 2010. gada 23. martā tiesas sēdē:

Uz advokāta jautājumu: „Pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma, Jūs devāties uz mājām jeb citur kaut kur? „

R. Janita atbild: „Es nebiju uzreiz mājās, man bija vēl jā.. vēl es biju iebraucis, tiku aizvests, piedodiet, es, ne jau savādāk, es tiku aizvests arī līdz KNAB ēkai.”

Kāda precīza atbilde.

Advokāts: „Kādam nolūkam?”

R. Janita atbild: „Vēlreiz bija kaut kāda pratināšana, precizēšana iepriekš iesniegto liecību.”

Tātad 2008. gada 19. martā R. Janitas sniegto liecību mērķis, iznākot no apcietinājuma bija iepriekš sniegto liecību precizēšana un kaut kāda pratināšana.

Saskaņā ar 2008. gada 19. marta aizdomās turētā papildus pratināšanas protokolu R. Janita uzaicināts sniegt liecību par noziedzīgā nodarījuma apstākļiem, kura izdarīšanā viņu tur aizdomās.

Raimonds Janita, liecina: „Ar šo es labprātīgi un vaļsirdīgi vēlos izmantot savas KL 324. pantā paredzētās tiesības un paziņot par to, ka esmu bijis iesaistīts kukuļošanas faktā, par kuru izmeklēšanai līdz šim nebija informācija un uz kā pamata es vēlētos, lai es tiktu atbrīvots no kriminālatbildības par līdzdalību jebkurā formā šajā noziedzīgajā nodarījumā, kā arī lūgt šīs manas liecības ņemt vērā kā manu būtisku palīdzību izmeklēšanai, atklājot citu personu izdarītu sevišķi smagu noziedzīgu nodarījumu, kurš ir smagāks par manu nodarījumu, lai tas viss savā kopumā KPL 410. panta kārtībā dotu LR Ģenerālprokuroram iespēju ar savu lēmumu izbeigt kriminālprocesu pret mani.”

Interesants un ļoti būtisks ir apstāklis, kā R. Janita pats novērtē šo te paziņojumu 2010. gada 23. marta tiesas sēdē:

Tiesnese: „Pareizi. Nu, man tad, kā teikt, parādās Jūsu liecības, kur Jūs, tātad 2008. gadā liecināt jau par 2005. gada notikumiem. Nu, un advokāts grib noskaidrot – kāpēc, Jūs pats izdomājāt, ka jāliecina, vai Jums kāds jautāja, nu?”

R. Janita atbild: „Man tika uzdots jautājums.”

Tātad no šīm frāzēm un apstākļu kopuma var izdarīt secinājumu, ka sniegt liecību par Rusova ielas epizodi nebija vis R. Janitas iniciatīva un vaļsirdīgs paziņojums, bet gan šāds priekšlikums tika izteikts no izmeklēšanas iestādes darbinieku puses, jo šāda informācija jau bija viņu rīcībā, un arī R. Janita zināja, kādu mērķu sasniegšanai viņš no Olaines cietuma pirms savas faktiskās atbrīvošanas ir pārvests uz KNAB telpām.

Par to, ka šāda maiņas – tirdzniecības rezultātā iegūtas liecības ir mazticamas, pierāda arī nopietnas pretrunas paša R. Janitas liecībās:

- 2008. gada 19. martā nopratināšanā Janita liecina, ka „naudu es nepārskaitīju, tāpēc nevaru pateikt naudas summas apmērus” (3.sēj.l.l.104).

Taču acīmredzot šāda liecība bija pretrunā ar izmeklēšanas darbinieku iecerēm, tāpēc vēlāk viņš maina savas liecības, apgalvojot, ka naudu skaitījis un aizskaitījies līdz 326 000,- EUR.

Tiesas sēdē 2010. gada 24. martā R. Janita nevarēja izskaidrot šīs pretrunas.

Papildu apstākļi, kas ir par pamatu apšaubīt R. Janitas vaļsirdību.

Nenoliedzami, ka prokurors ir novērtējis R. Janitas ievērojamo lomu izskatāmās krimināllietas ietvaros, un tādēļ, jau sākotnēji savā runā mēģina atspēkot pieņēmumu par to, ka R. Janita varētu nepatiesi aprunāt līdzapsūdzētos.

Kādi tad ir apsūdzības argumenti R.Janitas godīgumam Rusova ielas epizodes sakarā:

1) Janita liecībās atzīst, ka A. Cinis ir godīgs cilvēks, kaut gan ir varējis arī viņu aprunāt. ( Tātad ir pasaudzējis liecinieku A. Cini);

2) 2006. gada 03. februāra telefonsarunā, kas norisinās starp I. Vilkasti un R. Janitu, I. Vilkaste saka: „esmu bankā, „ja seičas kak raz nabiraju Peterisa” (26. sēj. l.l.191).

Prokurors izdara, viņaprāt, pamatotu secinājumu, kā likums nosaka, „faktus vai ziņas par faktiem kopumā un savstarpējā saistībā”, un proti, arī šo sarunu, ievērojot krievu valodas specifiku, bija iespējams interpretēt divējādi – gan tā, ka I. Vilkaste bankā ņem naudu P. Strancim, gan arī tā, ka I. Vilkaste grasās zvanīt P. Strancim un Janita min tieši otro variantu.

Taču prokurors noklusē, ka, veicot I. Vilkastes telefonsarunu operatīvo noklausīšanos, nav konstatēts, ka I. Vilkaste šajā laikā, pirms vai pēc telefonsarunas ar R. Janitu, būtu zvanījusi Pēterim Strancim un Stranča vārds šajā sarunā netiek minēts.

Otrkārt, ir apšaubāma šīs telefonsarunas R. Janitas interpretācija arī no citiem aspektiem:

- telefonsaruna notika pēc 2005. gada 17. novembra, tas ir, 2006. gada 3. februārī;

- šīs sarunas un šajā sējumā (26.sēj. 188 – 191) interpretāciju R. Janita ir sniedzis pratināšanā tiesas sēdē 2010. gadā 24. martā. Tas ir vairāk kā 4 gadus pēc telefonsarunas un uz prokurora jautājumu: „Vai Jūs zināt saistībā ar ko šī īsā saruna?”

R.Janita atbild: „Katrā ziņā šī saruna ir atkal par iepriekš interesējošo jautājumu, kas skar Rusova ielu 1.”

- šajā tiesas sēdē R. Janitam tika uzrādītas visas krimināllietas materiāliem pievienotās telefonsarunas, kuras atrodas 26. sēj. l.l. 188 – 191 un tiesa uzdeva R. Janitam rezumējošu jautājumu: „Vai jūs varat pateikt – šodien, uz doto momentu vai jūs varat pateikt, par ko šajās sarunās iet runa?”

Janita atbild: „Ne, jūs ziniet, piedodiet man, es tik tiešām nevaru atcerēties, man laikam vai nogurums, vai kas, es atceros, kas bija pirms 40 gadiem, bet es dažkārt aizmirstu, ko es, kaut kādus faktus, kas ir tagad, nu, kā ar to galvu...”

Uz manu jautājumu: Sakiet, uz prokurora jautājumu jūs atcerējāties, kad runa iet par Rusova ielu?”

Atbilde: „Uz tiem jautājumiem, uz kuriem viņš man uzdeva, es atcerējos.”

Šo sarunu interpretācijas atšķirības un prokurora novērtējums R. Janitas rīcībai gluži pretēji pārliecina, ka R. Janita nesniedz patiesas liecības par to, kas viņam ir zināms, bet pieskaņo savas atbildes, atkarībā no jautājuma uzdevēja un jautājuma nozīmes attiecībā pret viņa ieguvumu no šī jautājuma.

Papildus tam, prokurors norāda, atbildot uz procesa virzītāja jautājumiem, par līdzapsūdzēto darbībām, R. Janita neizmanto iespēju sniegt liecības pret līdzapsūdzētajiem, lai gan tāda ir bijusi un šādu apgalvojumu pamato nevis ar Rusova ielas epizodē iesaistītām personām un to savstarpēju rīcību, bet gan ar A. Inkuļa epizodē iesaistītu personu rīcību un attieksmi kā, piemēram, O.Jansonu, A. Inkuli. Taču secinājumus prokurors izdara jau attiecībā uz R. Janitu Rusova ielas epizodē (ja tā varētu teikt, pēc analoģijas metodes un secinājumus ir pārsteidzošs: „Ievērojot uzskaitīto apstākļu kopsummu, secināms, ka R. Janitas mērķis, atzīstot savu vainu viņam inkriminētajos noziedzīgajos nodarījumos, nav bijis apmelot ar noziedzīgu nodarījumu nesaistītas personas.”

Līdz ar to, R. Janitas liecības par līdzapsūdzēto V. Štrama, P. Stranča un I. Vilkastes saistību ar viņiem inkriminētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem ir vērtējamas ar augstu ticamības pakāpi.

R. Janitas aizstāvis zvērināts advokāts E. Rusanovs tiesai iesniedza, un tiesa pievienoja lietas materiāliem Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vēstuli, kurā tās autore, Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieka vietniece ir novērtējusi R. Janitas lielo ieguldījumu tāda nozieguma atklāšanā, par kuru ne KNAB, ne citām iestādēm nav bijušas ziņas.

Izbrīnu rada apstāklis, ka runa šajā vēstulē ir par šodien tiesā izskatāmās krimināllietas Rusova ielas epizodi. Faktiski, tie ir klaji meli no tik augstas valsts amatpersonas puses. Kā liecina krimināllietas materiālos esošais R. Štālberga iesniegums, J. Strīķes vadītajai iestādei šādas ziņas bija pieejamas kopš 2007. gada 3. jūlija.

Vērtējot R.Janitas liecību ticamību un patiesumu, ne mazāk svarīga ir atbilde uz jautājumu, vai R.Janitu un I.Vilkasti 2005.gada beigās – 2006.gada sākumā varēja saistīt citas intereses, par kurām R.Janita ir noklusējis un apzināti melojis tiesas zālē.

R.Janita savās liecībās 2009.gada 25.martā liecina:

Uz prokurora M.Lejas jautājumu: „Vai ar I.Vilkasti kontaktējāties tikai saistībā ar viņai piederošo zemes gabalu Rusova ielā?”

R.Janita atbild: „Jā, tikai ar šo vienu zemes gabalu.” (17.sēj. l.l. 206)

Taču šāda atbilde ir pretrunā ar telefona sarunu, kas notikusi 2006.gada 25.janvārī, iespējams starp R.Janitu un I.Vilkasti, R.Janitas saistībā (26.sēj. l.l. 188).

R.Janita: „ .. В общем, меня порекомендовали одной женщине, как бы бытъ уполномоченным, она хочет продавать землю.

.. Все бумаги как бы будет делатъ этот адвокат её.

..Она готова его, если надо, заменить, но. Но она говорит, что ну там на мою совесть. Ну я постараюсь быть честным к ней по отношению, ето всё и, и если ето такой вопрос у меня появится, я конечно попрошу вашей помощи по решению, вот данного вопроса.

Это речь идёт о Плявниеках и о большом количестве гектар.

.. Или может быть нам завтра просто встретится?”

Sieviete atbild: „..Завтра встретимся.”

2006.gada 27.janvārī plkst. 16.02.28 Janita zvana un saka sekojošo ( 26.sēj. l.l. 190):

R.Janita: „Так что, Инарочка, я думаю, что будем жить в будущем. Начну с понедельника ету церковь душить, сегодня как-то уже не было и не настроение, ничего.”

Šie sarunu fragmenti viennozīmīgi norāda uz to, ka starp sarunu dalībniekiem ir pastāvējušas sarunas ne tikai par citu tematiku, bet gan par citiem nekustamā īpašuma objektiem un iespējamiem darījumiem ar tiem. Izlasot un iepazīstoties ar šiem sarunu atšifrējumiem pilnībā, var izdarīt pamatotu atziņu, ka no telefonu sarunu satura nevar secināt, ka sarunas ir saistītas ar zemes gabalu Rīgā, Rusova ielā 1 un 1C. Bez tam, kā redzams no sarunu satura iespējams, ka starp R.Janitu un I.Vilkasti notika tikšanās tieši saistībā ar citiem nekustamā īpašuma attīstības projektiem, kas piederēja ar I.Vikasti nesaistītām personām.

Bez tam, pārlasot R.Janitas liecības, kuras viņš sniedz tiesā, atšifrējumus un noklausoties liecību audio ierakstus, es pievērsu uzmanību apstāklim, ka R.Janita manis uzdotos jautājumus saistībā ar šo telefonsarunu saturu uztvēra ļoti emocionāli un pat naidīgi, un rezultātā atteicās vispār atteicās atbildēt uz manis uzdotajiem jautājumiem, kaut gan uz prokurora jautājumiem par sarunu saturu atbildēja.

Šāda R.Janitas nostāja, rada gluži pamatotas pārdomas par izmeklēšanas taktiku šajā krimināllietā un saudzējošu apstākļu radīšanu vienam no apsūdzētajiem, un proti:

- apsūdzībā ir iekļautas četras atsevišķas epizodes - Rusova iela, Dzelzavas iela, Kuldīgas iela un Dzirciema ielas epizode;

- katrā no minētajām epizodēm ir iesaistītas trīs personas - P.Strancis, V.Štrams un R.Janita .

Taču, atšķirībā no pirmajiem diviem manis nosauktajiem apsūdzētajiem R.Janita Rusova ielas epizodē ir persona, kura atbrīvota no kriminālatbildības, pie kam, uz analoģiskiem pamatiem kā no kriminālatbildības ir atbrīvots R.Štālbergs, kurš šajā procesā, neskatoties uz pretrunīgi melīgām liecībām, ir ieguvis liecinieka statusu. R.Janitam faktiski, Rusova ielas epizodē kā lieciniekam, tika dotas iespējas izmantot apsūdzētā kriminālprocesuālās tiesības un, pats galvenais, izvairīties no atbildības par nepatiesu liecību sniegšanu. R.Janitas rīcība, arī uz liecību sniegšanas brīdi, bija visi krimināllietas materiāli, un viņam tika dota iespēja, atšķirība no lieciniekiem, atrasties tiesas zālē visu iztiesāšanas laiku un piedalīties pierādījumu pārbaudē.

Tādejādi, R.Janita, atsakoties atbildēt uz manis uzdotajiem jautājumiem tiesas sēdes laikā un piesedzoties ar apsūdzētā tiesībām neliecināt, faktiski pretdarbojās patiesības noskaidrošanai un savu liecību melīguma atmaskošanai.

Taču šādu rīcību no R.Janitas puses dāsni atalgoja apsūdzība, lūdzot tiesu noteikt ievērojami un uzkrītoši mīkstāku sodu.

Kopumā novērtējot šādu krimināllietas uzbūves konstrukciju gribētos to tēlaini nosaukt un salīdzināt ar vilciena sastāvu, tādā veidā, ar katru krimināllietas epizodi apzīmējot vilciena vagonus, kas sakabināti savā starpā un papildus tiem pievienota Rusova ielas epizode kā atsevišķs vagons – restorāns.

Faktiski apsūdzība, izmantojot, ka citās epizodes ir bijušas iesaistītas vienas un tās pašas personas, pie kam R.Janita tika aizturēts nozieguma izdarīšanas brīdī, rada šķietamu ticamību iespējamam noziegumam Rusova ielas epizodē.

Protams, apsūdzība var iebilst un norādīt, ka R.Janitas liecību satura vērtējumam nav nozīmes, kādā statusā (vai liecinieka, vai apsūdzētā) tās ir sniegtas, taču manā skatījumā, tam ir būtiska nozīme, sevišķi vērtējot R.Janitas liecību ticamību un novērtējot to patiesuma pakāpi atbilstoši Kriminālprocess likuma 128.pantam.

Vēlos uzdot tikai vienu retorisku jautājumu: „Vai Rusova ielas epizode bez pārējām epizodēm šajā lietā, pat pieļaujot J.Janitas liecības un to „patiesumu”, būtu un varētu nonākt tiesā?

Eksperiments ar naudu.

Atsevišķi vēlos izteikt nelielu savu komentāru par V.Štrama aizstāvju O.Rodes un J.Rozenberga tiesai iesniegto CD ar vizuālu materiālu, kā, iespējams, R.Janita ir mēģinājis izskaitīt un novietot kukuļa summu V.Štrama kabinetā esošajā seifā. Šī materiāla kriminālprocesuālo nozīmi, domāju, vislabāk izskaidros tās autori - V.Štrama aizstāvji. Taču es, noskatoties šo video materiālu, guvu nepārprotamu pārliecību, ka R.Janita un R.Štālberga liecības nav balstītas uz reāliem notikumiem, jo liecību sniedzēji nesaprot un nevar ticami novērtēt tādu skaidras naudas daudzumu kā 1 000 000,- EUR, 550 000,- un 326 000,- EUR.

Šo personu liecību saturs liecina, ka šīm personām nav izpratnes par šādu daudzumu skaidras naudas fizikāliem lielumiem un apmēriem dabā. Pie kam ne Janitam, ne Štālbergam šāda izpratne nav ne tikai par to, kāds naudas zīmju apjoms būtu, ja šis summas būtu vienādās nominālvērtības, kur nu vel dažādās nominālvērtības.

Tāpēc, neskatoties uz to kā tiesa novērtēs šādu pierādījumu pieļaujamību šajā krimināllietā, šis vizuālais materiāls procesa dalībniekiem, tai skaitā tiesai, deva iespēju novērtēt uzskatāmi R.Janitas liecību nereālo saturu.

Vai I.Vilkastei bija pēc prokurora vārdiem „būtisks motīvs kukuļošanai”

No prokurora viedokļa motīvs kukuļdošanai izpildās sekojoši:

- I. Vilkastes nodarbošanās bija saistīta ar nekustamo īpašumu pārdošanu – pirkšanu;

- I. Vilkastes mērķis attiecībā uz nekustamo īpašumu Rīgā, Rusova ielā 1 un 1C bija iegūt tiesības veikt apbūvi virs 25 stāviem un šo mērķi bija jāsasniedz pēc iespējas īsākā laikā.

Nav šaubu, ka I. Vilkaste nodarbojas ar nekustamā īpašuma attīstību, tajā skaitā, nav šaubu, ka I. Vilkaste savas darbības laikā ir pirkusi un pārdevusi nekustamos īpašumus. Šīs darbības pamatojumam nav nepieciešams piesaukt atsevišķu liecinieku liecības, bet šī apgalvojuma pamatojumam var izmantot lietas materiālos esošo pirkuma – pārdevuma līgumu, kas attiecas uz nekustamo īpašumu Rīgā, Rusova ielā 1 un 1C un attiecas uz izskatāmo krimināllietu un I. Vilkastei celto apsūdzību.

Pēc prokurora domām I. Vilkastei nebija izdevīgi 2004 – 2005. gadā uzsākt detālplānojuma izstrādi nekustama īpašumam Rīgā, Rusova ielā 1 un 1C, un kukuļa došana bija viens no efektīvākajiem un drošākajiem veidiem, kā to sasniegt, lai jaunajā Rīgas attīstības plānā šajā teritorijā būtu paredzēta apbūve virs 25 stāviem.

Tātad, prokurors novērtē – kukulis, kā efektīvākais un drošākais veids mērķa sasniegšanai (jādomā, ka tikai šajā gadījumā).

Šādam viedoklim nevar piekrist un tas ir pilnīgās pretrunās ar lietas materiāliem.

Liecinieks Ivars Millers 2009. gada 5. februārī prokuroram M. Lejam liecina (21. sēj. l.l. 3-4):

Prokurors: „Kurās teritorijās Jūs sākotnēji piedāvājāt veidot jaunas pilsētas centrus, kas vēlāk attīstības plānā ieguva apzīmējumus „Centra apbūve”?”

I. Millers: „Kas attiecas uz teritoriju Mežaparkā ( Čiekurkalnā), tad jau iepriekšējā pilsētas attīstības plānā šeit bija paredzēta daudzstāvu apbūve. Uz 2005. gadu spēkā esošajā teritorijas plānā principā maksimālais stāvu skaits bija paredzēts 10 stāvi. Šāds stāvu skaits tika noteikts, jo nevarēja iedomāties, ka Rīgā cels ēkas ar krietni lielāku stāvu skaitu. Uz to brīdi situācija bija mainījusies. Ar to izskaidrojams, ka jaunajā attīstības plānā saskaņā ar apbūves noteikumiem atsevišķās teritorijās ar statusu „Centra apbūve” tika piešķirts tiesības veikt apbūvi ar krietni lielāku stāvu skaitu – pat virs 25 stāviem.

No manas puses šis priekšlikums tika izteikts par trim teritorijām – Podragu, Lucavsalu, Mežaparku (Čiekurkalnu), resp., tajā ietilpa arī I. Vilkastes esošā zeme.”

I.Millera liecība pārbaudīta tiesas sēdē 2010. gada 12. janvārī.

Krimināllietas materiālos (Sēj.18.l.l. 28 – 34) atrodams Rīgas pilsētas būvvaldes 2005. gada 13. maijā jaunbūvējamā objekta plānošanas un arhitektūras uzdevums, kurš izsniegts pamatojoties uz Būvniecības likuma 7. pantu, MK 1997. gada 1. aprīļa noteikumiem Nr.112 „Vispārīgie būvnoteikumi” 39. punktu un Rīgas pilsētas Būvvaldes padomes 2005. gada 19. aprīļa sēdes protokolu Nr. 15 – l, paragrāfu 2(18. sēj.l.l. 35 – 38), kurā trešā punktā norādīts:

- 13.3.1. Apbūves intensitāte – nepārsniegt 150% vai atbilstoši Rīgas attīstības plānam 2006-2018.g.- 300%;

- 13.3.3. Stāvu skaits vai augstums – līdz 6 stāviem vai atbilstoši Rīgas attīstības plānam 2006. – 2018.gadam.

Kā redzams no iepriekš pieminētā Plānošanas un arhitektūras uzdevuma, tad tas ir pieņemts kā administratīvs akts, kurš ir bijis spēkā un ir atzīstams par tiesisku un likumīgu. Pie tam izdots, kā Rīgas pilsētas Būvvaldes kolēģijas lēmums. Šī administratīvā akta izdošanā lēmumu nav pieņēmis ne apsūdzētais V.Štrams, ne arī P.Strancis, administratīvais akts izdots ievērojamu laiku pirms inkriminētās kukuļošanas epizodes, ar tādiem nosacījumiem, kurus prokurors ir nodēvējis kā izdevīgus.

Kā redzams no šī administratīvā akta, tajā nav paredzēts zemes gabalam attīstītājam pirms projektēšanas uzsākšanas veikt teritorijas detālplānojumu un/vai sabiedrisko apspriešanu.

2010.gada 2.februārī kā lieciniece tika nopratināta Rīgas Ziemeļu rajona galvenā arhitekte M.Treija, kura bija arī to personu skaitā, kas pieņēma lēmumu par plānošanas un arhitektūras uzdevuma izdošanu 2005.gada 13.maijā, ar tajā iekļautajiem nosacījumiem.

Tiesa uzrādīja M.Trejai krimināllietas 18.sēj l.l. 28-34:

M.Treija liecina: „Izdotais arhitektūras plānošanas uzdevums attiecas uz projektēšanas biroja Arhis izstrādāto. (...) Nē, publiskā apspriešana netika izvirzīta un detālplānojums netika prasīts, jo faktiski, skiču projekts bija izstrādāts tādā līmenī, ka tur vairs nebija nepieciešamība piemērot detālplānojuma procedūru.”

Tiesnese: „Jūsuprāt, objektam nevajadzēja ne detālplānojumu, ne publisko apspriešanu?”

M.Treija: „Jā. Nu viņam bija ļoti labi izstrādāts skiču projekts, bet viņš tika izlikts izskatīšanai visiem būvvaldes padomes locekļiem... Tas tika pietiekami no visiem aspektiem izvērtēts.”

Uzskatu, ka šajā sakarā ir ļoti būtiskas ir arī liecinieka - arhitekta Arņa Kleinberga sniegtās liecības 2009.gada 23.martā pirmstiesas izmeklēšanas laikā.

A.Kleinbergs liecina: „Tā kā I.Vilkastei izdotajā arhitektūras un plānošanas uzdevumā nebija norādes uz detālplānojuma nepieciešamību, tad mēs izgājām no tā, ka nebūs nepieciešams detālplānojums.

Ja Rīgas Domes Pilsētas attīstības departaments būtu atzinis, ka šim zemes gabalam ir nepieciešams detālplānojums, tad departaments būtu izdevis arhitektūras un plānošanas uzdevumus tieši detālplānojuma izstrādei.”

Liecība pārbaudīta tiesas sēdē 2010.gada 15.februārī.

2010.gada 15.februāra tiesas sēdē liecinieks A.Kleinbergs liecina: „Šinī gadījumā ir tā, ka tas skiču projekts, ko mēs izstrādājām, lielā mērā ietver sevī detālplānojuma pazīmes, jo bez tā materiāla, kas ir jāizstrādā, teiksim detālplānojumu nav iespējams faktiski, to projektu nemaz šādam lielam mikrorajonam izdarīt. Nu, tas redzams arī tajā skiču projekta materiālos, ka faktiski, visi, visas tās darbības, kas ir nepieciešamas detālplāna izstrādei, tur ir veiktas, šinī gadījuma skiču projektā.”

Šī liecība pilnībā sakrīt ar liecinieces M.Treijas liecību un faktisko praksi 2004 – 2005. gadā Rīgas pilsētas Būvvaldē.

Pavisam savdabīgs ir apsūdzības novērtējums liecinieka G.Bojāra liecībām, kas nonāk pilnīgās pretrunās ar liecinieka liecībām un krimināllietas materiāliem pievienoto zemes gabalu Rīgā, Rusova ielā 1 un 1C pirkšanas – pārdošanas līgumam.

Liecinieks G.Bojārs, sniedzot tiesai liecību, paskaidroja, kāpēc viņa pārstāvēti pircēji vēlējušies iegādāties iepriekš minēto nekustamo īpašumu, un kādi ir bijuši izvēles kritēriji un nosacījumi, lai darījums notiktu. Tāpat liecinieks izskaidroja darījuma sagatavošanas procedūru un minēja personas, kuras pārstāvēja darījumā iesaistītās puses, kā arī norādīja to laika periodu, kad tika uzsākta šī darījuma realizēšana.

Gundars Bojārs deva liecību 2010.gada 10.marta tiesas sēdē.

G.Bojārs liecināja sekojošo: „2005.gadā es ar kompanjoniem izveidojām investīciju fondu investīcijām nekustamam īpašumam Latvijā, un šiem, šim fondam mēs piemeklējam attiecīgus īpašumus, kas ir ar pietiekoši lielu attīstības potenciālu. Un augusta beigas, septembris bija tas laiks, kad mēs apstājāmies pie konkrētiem īpašumiem, un šis bija viens no galvenajiem šī fonda investīciju objektiem. Līdz ar to es biju iesaistīts visos procesos, kas saistīti ar šī īpašuma iegādi. Sākot ar viņa atrašanu, analīzi un beidzot ar līguma noslēgšanu. Kaut gan parakstījis es viņu neesmu, jo parakstīja pilnvarotie direktori.

Ar Ināru Vilkasti mēs iepazināmies, kad sākām apspriest šī projekta pirkšanu.”

Advokāta jautājums: „Vai noslēgtajā un Jums tagad uzrādītajā pirkuma līgumā ir uzrādītas visas panāktās vienošanās starp Jums kā pircēja pārstāvi un starp I.Vilkasti kā pārdevēju?”

G.Bojārs atbild: „Jā, ir iekļautas pilnīgi visas panāktās vienošanās. No mūsu puses darījumā piedalījās juristi Kļaviņš un Slaidiņš, viņi tika izvēlēti no galveno akcionāru puses ar konkrētu mērķi, lai pārliecinātos, ka visas nianses šajā līgumā tiek iekļautas...”

Advokāta jautājums: „Vai pastāvēja vel kādas vienošanās starp pārdevēju un pircēju – mutiskas, rakstiskas, jeb kādā citā veidā, kas nav iekļautas līgumā?”

G.Bojārs: „Nē.”

Advokāta jautājums: „Vai, slēdzot šo pirkuma līgumu, kā viens no priekšnoteikumiem tika izvirzīts jautājums par to, cik augstas apbūves var celt, šo ēku stāvu skaits, apbūves intensitāte un vai tādi parametri bija tie noteicošie, lai jūs iegādātos šo te zemes gabalu?”

G.Bojārs: „Nē. Intensitāte jā, jo intensitāte ir kopējais rādītājs, cik vispār pārdodamus kvadrātmetrus šajā objektā var uzbūvēt, bet augstuma rādītāji mūs patiesībā neinteresē un pat radījuši nelielas problēmas, jo mēs gribējām vēl vairāk samazināt šos te augstuma rādītājus, turpretī pilsētas plānotājiem un galvenajam arhitektam ir uzskats, ka šajā Ķīšezera ielai pieguļošajai teritorijai ir jābūt zināmiem tādiem pilsētbūvnieciskiem akcentiem ar palielinātu augstumu, un mums, nu nākas spēlēt pilsētas vēlmei, tomēr šo augstumu ievērot.

Mūs neinteresē, teiksim, maksimālie stāvu skaiti – ir zināmas pakāpes, virs kurām būvniecība kļūst dārgāka, tas ir 6 stāvi, nosacīti 16, 20 stāvi – tur ir papildu ugunsdzēsības prasības, un katrs uzbūvētais kvadrātmetrs kļūst aizvien dārgāks.”

Advokāta jautājums: „Vai detālplānojuma nepieciešamība vai neesamība bija viens no priekšnoteikumiem tam, lai Jūs noslēgtu šo pirkuma līgumu?”

G.Bojāra Atbilde: „Nē, jo skiču projekts ir augstākas pakāpes dokuments, tas ir, pirmkārt par detālplānojumu, tātad viņš ir daudz precīzāks un mēs bijām pārliecināti, ka šo apjomu var uzbūvēt. Otrs ir, ka detālplānojums tajā brīdī un arī šobrīd pēc pilsētas noteikumiem nav nepieciešams un tāpēc mēs pielietojam citu metodoloģiju.”

Šos jautājumus un atbildes es citēju tiešajā runā apzināti, jo tikai tādā veidā ir iespējams šo viedokli saprast, kā arī novērtēt liecību būtību. Liecinieks G.Bojārs savās liecībās pārliecinoši un ticami liecina, ka apstākļi, kurus Apsūdzība norāda kā, I.Vilkastes kukuļošanas motīvu, nav bijuši kā pirkuma – pārdevuma līguma noslēgšanas priekšnoteikumi, bez tam, viņš arī apliecina, ka līgumā atrunātais iekļauj visas starp pusēm panāktās vienošanās un nekādas apslēptas un līgumā neiekļautas vienošanās starp pusēm nav pastāvējušas.

Šādu viedokli arī apstiprina liecinieces Zanes Markvartes liecība tiesā 2010.gada 9.martā. Lieciniece liecināja, ka darbs pie darījuma noformēšanas sākās 2005.gada vasaras beigās, ka viņa kā I.Vilkastes pārstāve piedalījās visās sarunu procedūrās, kur piedalījās pircēja pārstāvji, I.Vilkaste un banku pārstāvji, tajā skaitā Gundars Bojārs, Valērijs Kairovs, SEB bankas pārstāvji, Kļaviņš, Slaidiņš, biroja juristi – Inese Lazdlape un Ilga Gudrenika. Bez tam, lieciniece apstiprināja liecinieka G.Bojāra liecību un norādīja, ka noslēgtais līgums iekļāva sevī visas noslēgtās vienošanās starp pusēm un novērtēja, ka advokātu birojs „Kļaviņš un Slaidiņš” ar savu amerikanizēto ievirzi maksimāli gribēja iekļaut visus tos noteikumus, uz kādiem šis nekustamais īpašums tika iegādāts.

Pie šādām liecinieku liecībām, attiecībā uz lietā pievienoto rakstveida pierādījumu pirkuma - pārdevuma līgumu (sēj.7 l.l. 147-156), nav šaubu, ka līgums atspoguļo pilnībā pušu gribu, tas ir izsmeļošs, un tā saturā ir pilnībā atrunātas starp pusēm panāktās vienošanās.

Papildus tam, šo liecinieku liecības pilnībā izslēdz R.Štālberga liecības attiecībā uz šo darījumu un liek apšaubīt jebkuru sniegto šī darījuma apstākļu izvērtējumu no šīs personas puses.

G.Bojārs un Z.Makvarte, kā liecinieki tiesas sēdē norādīja, ka R.Štālbergs šī darījuma noslēgšanas stadijās nav piedalījies.

Neskatoties uz to, ka apsūdzība ir mēģinājusi sīki analizēt I. Vilkastes kukuļošanas motīvu un beigās nonākusi pie secinājuma, ka I. Vilkaste kukuļošanu ir izdarījusi dalībā ar R. Štālbergu ar kvalificējošo pazīmi ”personu grupā pēc iepriekšējās vienošanās”, apsūdzība nekādā mērā nemin nevienu kukuļošanas motīvu no R. Štālberga puses, tādejādi nonākot atkārtotās pretrunās.

Kā redzams no lietas materiāliem, zemes gabals Rīgā, Rusova ielā 1un 1C uz īpašuma tiesību pamata 2005. gadā piederēja I. Vilkastei kā privātpersonai. Zemesgrāmatās nostiprinātās īpašuma tiesības nebija aprobežotas ne ar kādiem apgrūtinājumiem, lietu tiesībām vai saistību nodrošinājumiem, tajā skaitā, arī ne pret R. Štālbergu. Tādejādi nav izprotams, kāds motīvs varēja kalpot par pamatu R. Štālberga rīcībai piedalīties kukuļošanā. Diemžēl, arī izmeklēšanā šāds motīvs nav noskaidrots. Kā izriet no R. Štālberga liecībām gan pirmstiesas izmeklēšanā, gan tiesā 2010. gada 5. janvārī kukuļošanas mērķis ir bijis iegūt zemes izmantošanas mērķi – Centra apbūvē, taču ne R. Štālberga liecība, ne lietai pievienotie rakstveida pierādījumi nesniedz atbildi par R. Štālberga iespējamo motīvu dot kukuli ievērojamā apmērā, par zemes izmantošanas statusa izmaiņām zemes gabalam, kuram ar R. Štālbergu nav juridiskas saites.

Pavisam absurds liekas apsūdzības izdarītais secinājums, ka P.Strancis un V.Štrams izdarījuši būtisku pretimnākšanu I.Vilkastes interesēm, turklāt pēc apsūdzības domām šādas darbības atzīstamas par prettiesiskām.

Šāda apgalvojuma pamatā ir apstāklis, ka 2006.-2018.gada Rīgas pilsētas attīstības plānā bez likumīga pamata I.Vilkastes zemes gabalam netika iekļauta prasības izstrādāt detālplānojumu.

Lai saprastu šāda secinājuma absurdo dabu ir nepieciešams sniegt atbildes tikai uz dažiem jautājumiem:

1) jāsāk ar to, vai Rīgas pilsētas attīstības plāns 2006. – 2018.gadam ir spēkā un vai kāda no kompetentām valsts vai pašvaldību institūcijām šo attīstības plānu attiecībā uz lietā apspriežamo zemes gabalu Rīgā Rusova ielā 1 un 1C atcēlusi un šādu lēmumu pamatojusi ar šī normatīvā akta prettiesiskumu un neatbilstību normatīvajiem aktiem.

Jāatzīst, ka Rīgas pilsētas attīstības plāns 2006. – 20018.gadam ir spēkā, tas ir pieņemts atbilstoši likuma „Par pašvaldībām” tiesību normām. Neviena - ne valsts, ne pašvaldību institūcija šo plānu nav atzinusi par prettiesisku un nav uz šāda pamata to koriģējusi attiecībā uz zemes gabalu Rīgā, Rusova ielā 1 un 1C.

Saskaņā ar lietā esošo Latvijas Republikas Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas 2008.gada 23.jūlija vēstuli Nr. 7.1 – 05/8778/6046 (sēj. 11. l.l. 227-229) „pašvaldības savas kompetences un likuma ietvaros darbojas patstāvīgi, un saskaņā ar attiecīgās pašvaldības teritorijas plānojumu noteikt zemes izmantošanas un apbūves kārtību, kā arī nodrošināt savas administratīvās teritorijas būvniecības procesa tiesiskumu, ir pašvaldības autonomās funkcijas, kā tas noteikts likumā „Par pašvaldībām” 5.panta pirmajā daļā un 15.panta pirmās daļas 13. un 14.punktā. Savukārt, ministrijas kompetencē ir izvērtēt vietējās pašvaldības teritorijas plānojuma atbilstību normatīvajiem aktiem un sniegt atzinumu. Līdz ar to ministrija nav tiesīga noteikt pašvaldībai kāda teritorijas plānotā (atļautā) izmantošana nosakāma konkrētajā teritorijā”.

Līdz ar to ir secināms, ka Rīgas pilsētas teritorijas plānojums 2006.g.- 2018.gadam ir pieņemts un apstiprināts Rīgas domē un tā tiesiskumu nav apšaubījusi LR Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija, kuras kompetencē ir šādu normatīvo aktu tiesiskuma izvērtēšana;

2) vai pašvaldībai, šajā gadījumā, Rīgas domei teritorijas plānojumā attiecībā uz Rusova ielu 1 un 1C, šī teritorija bija jāiezīmē kā teritorija, kurai obligāti ir izstrādājams detālplānojums ?

Uz šo jautājumu izsmeļošu atbildi sniedz lietā esošā Latvijas Republikas Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas 2009.gada 17.marta vēstule Nr. 7.1. – 05/2439/1825 (sēj.22. l.l.78), kurā ir izteikts nepārprotams viedoklis: „Ministrija uzskata, ka minēto teritoriju ( Rīgā Rusova ielā 1 un 1 C) nebija nepieciešams iezīmēt teritorijas plānojumā, kā teritoriju, kurai obligāti ir jāizstrādā detālplānojums, jo tad detālplānojums būtu jāizstrādā pie jebkuras būvniecības ieceres īstenošanas.”

Ļoti precīzs un kompetents viedoklis, pie tam jāatzīst, ka šī vēstule ir adresēta prokuroram M.Lejam;

3) visbeidzot trešais jautājums – vai P.Strancis un V.Štrams kā Rīgas Domes amatpersonas bija apveltītas ar tādu kompetenci, lai vienpersoniski izlemtu jautājumus saistībā ar zemes gabala Rīga, Rusova ielā 1 un 1C, un vai viņi pieņēmuši kādus lēmumus attiecībā uz šo zemes gabalu un tā izmantošanas iespējām:

– apbūves statusa piešķiršanu (centra apbūve);

– būvniecības ieceres apstiprināšanu;

– Rīgas pilsētas 2006- 2018. gada attīstības plāna apstiprināšanu.

Apsūdzība savā debašu runā ir sīki un detalizēti uzskaitījusi P.Stranča un V.Štrama darba pienākumus un kompetenci saskaņā ar viņu amata aprakstiem, tādēļ to interpretācijai un analīzei nepieskaršos, dodot iespēju to izdarīt viņu aizstāvjiem, taču uzskatu par būtisku norādīt, ka uz dažiem apstākļiem, kas ļauj izdarīt secinājumu, ka apsūdzība nav norādījusi ne uz vienu P.Straņča un vai V.Štrama rīcību, kura būtu vērtējama kā īpaša labvēlība attiecībā pret I.Vilkasti vai viņai piederošo zemes gabalu Rīgā, Rusova ielā 1 un 1C.

Ne V.Štrams, ne P.Strancis nav piedalījušies jautājumu pieņemšanā par I.Vilkasti interesējošo būvniecības ieceri Rīgā, Rusova ielā 1 un 1C, nav piedalījušies arhitektūras plānošanas uzdevuma sagatavošanā, nav piešķīruši zemes gabalam Rīgā, Rusova ielā 1 un 1C izmantošanas statusu – Centra apbūves teritorija, kā iestādes vadītāji nav lēmuši par I.Vilkastei nelabvēlīgu administratīvo aktu atcelšanu administratīvā procesa ietvaros.

Tāpēc mani neizbrīna tas, ka Apsūdzība savā runā traktējot jautājumu par V.Štrama un P.Stranča īpašo labvēlību pret I.Vilkasti lieto vārdu „varēja”, kas vairāk raksturo pieļāvuma formu, kuru apsūdzība nav varējusi izslēgt ar konkrētu īpašas labvēlības uzskaitījumu. Vienīgā labvēlība no P.Stranča puses varētu būt apstāklis, ka viņš ir iedevis sava mobilā numuru I.Vilkastei, taču nekā prettiesiska tur nav.

Pie šādiem apstākļiem, ka nav iegūts apstiprinājums tam, ka V.Štrams un P.Strancis būtu rīkojušies pretēji savu amatu aprakstam un savai kompetencei, ir neiespējami izdarīt secinājumu, ka viņi ir izrādījuši īpašu labvēlību, kura būtu atzīstama par prettiesisku.

Bez tam no apsūdzības puses nav korekti izmantot kā kompetentas iestādes viedokli LR Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas skaidrojumus (18.sēj. un 22.sēj) , kurā ministrija sniedz atzinumus nevis par I.Vilkastes būvniecības iecerēm 2005.gadā, bet gan par SIA Ezerparks un SIA Mežaparks SPV, ar kurām I.Vilkastei nav nekāda saistība, būvniecības iecerēm 2007.gadā.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

20

Nē seksuālai vardarbībai!

FotoIzskatās, ka ejam uz to, ka vīrietis ar sievieti varēs iepazīties un ielaisties tikai tad, ja neviens nav ar citu, ja tas notiek ar attiecīgiem noturības solījumiem un liecinieku (eparaksta) klātbūtnē. Paga, nevaru atcerēties, nebija šitāda štelle jau iepriekš izgudrota?
Lasīt visu...

21

Latvijas Pastu ved uz maksātnespēju

FotoLatvijas Pasta pašreizējā valde (Beate Krauze-Čebotare, Andris Puriņš, Jānis Kūliņš un Pēteris Lauriņš) mērķtiecīgi gremdē Latvijas Pastu.
Lasīt visu...

21

Donalds Tramps, Ādolfs Hitlers un dzīve uz muļķu kuģa

Foto2016. gadā, pēc referenduma par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības un Donalda Trampa uzvaras ASV prezidenta velēšanās jēdziens “post patiesība” tik bieži un enerģiski tika lietots un analizēts visā Rietumu pasaulē, ka “Oxford dictionary” to atzina par gada vārdu. 
Lasīt visu...

21

Cik nopietnas ir Latvijas spējas pretoties Krievijas agresijai?

FotoNesenais Nacionālo bruņoto spēku (NBS) paziņojums, ka “Latvijā drošības situācija ir tikpat stabila un līdzvērtīga tai, kāda ir citās NATO dalībvalstīs, kuras nerobežojas ar krieviju, piemēram, Spānijā, Francijā vai Itālijā”, tautu nevis nomierināja, bet gan lika vēl vairāk satraukties par to, kas īsti valstī tiek darīts aizsardzības spēju stiprināšanā. Tā vietā, lai mierinātu iedzīvotājus ar tukšpļāpību, Polija intensīvi bruņojas. Bet ko šajā jomā dara Latvija?
Lasīt visu...

6

Vai sabiedrība pieprasīja “cūkskandālu” un Gunāra Astras izsmiešanu?

FotoKļūdījos, domādama, ka Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) ir jelkādas iespējas teikt savu “biezo vārdu”, vērtējot sabiedrisko mediju darbību. Padomes mājaslapā varam vien iepazīties ar 14 punktiem, kas vispārīgi iezīmē padomes darba jomas. Taču pēdējie skandāli un cilvēku neizpratne par sabiedrisko mediju izpausmēm liek uzdot daudzus jautājumus.
Lasīt visu...

20

Pēc spermas nolaišanas uz krūtīm* progresīvā kultūras ministre ir atradusi jaunu kultūras aktualitāti – iesaistīšanos kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupā

FotoValdība 19. marta sēdē izskatīja Kultūras ministrijas (KM) sagatavoto informatīvo ziņojumu „Par Latvijas Republikas pievienošanos Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) 1992. gada 9. maija Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām** Kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupai” un atbalstīja šo iniciatīvu.
Lasīt visu...

21

Aivars Lembergs nekādus Kremļa naratīvus nav izplatījis, toties LSM darbojas Kremļa interesēs

FotoŠī gada 19. martā portāla lsm.lv publikācijā "Lembergs vaino Latvijas valdību "Krievijas provocēšanā"; viņa teikto lūdz vērtēt Saeimas komisijā” tās autors Ģirts Zvirbulis apgalvo:
Lasīt visu...

12

Uzmācīgie IRši

FotoPagājušas vien dažas dienas, kopš rakstīju par dažādiem “ķīmiskajiem elementiem”, kas pavada „Jauno vienotību”, un kā vecajā latviešu parunā: “Kā velnu piemin, velns klāt!”
Lasīt visu...

21

Tas ka, cilvēks par nopelnīto naudu var atļauties nogalināt sava prieka pēc, ir tikai apsveicami!

FotoPazīstu Jāzepu Šnepstu (attēlā) personīgi. Jā, viņš ir kaislīgs mednieks. Dara to dekādēm, dara to profesionāli, legāli un, pats galvenais, selektīvi (atšķirībā no 90% Latvijas mednieku) kuri šauj pa visu kas kustās.
Lasīt visu...

pietiek_postit

Vai esi gatavs pievienoties MeriDemokrātiem?

FotoĻoti skumji, nē - sāpīgi redzēt, kā pasaule jūk prātā. Burtiski! Romas pāvests sludina politisku vājprātu, psihopātu kliķe okupējusi Kremli Krievijā, draud pasaulei ar atomieročiem (!!!), Eiropas Savienība noslīkusi ciniskā reālpolitismā - sludina demokrātiju, bet ļauj agresorvalsts Krievijas izvarotajai Ukrainai noasiņot.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Krūšturis, spiegi un ietekmes aģenti

Kārtīgam padomju produktam ir pazīstamas anekdotes par padomju spiegu Štirlicu, kuru, pastaigājoties pa bulvāri Unter Den Linden zem Berlīnes liepām, nodod pie krūts...

Foto

Sistēmiskā "pareizuma" vieta atbrīvojas

Pēdējo mēnešu mediju refleksijas uz notikumiem politikā veido dīvainu dežavū sajūtu. Lai kā negribētos būt klišejiski banālam, jāteic, ka vēsturei ir cikliskuma...

Foto

Partnerības regulējums stāsies spēkā, tad arī korupcija noteikti mazināsies

Šodien Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā uzklausījām Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) un Sabiedrības par atklātību...

Foto

Man izteiktās apsūdzības piesegšanā ir meli

Patiesi sāpīgi bija lasīt, ka Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) padome izsaka man neuzticību un prasa atkāpšanos. Īpaši sāpīgi –...

Foto

Tā nauda pati iekrita aploksnēs, un tā nebija mūsu nauda, un par aploksnēm mēs neko nezinām, un mūsu darbinieki bija priecīgi saņemt tik mazas algas, kā oficiāli deklarēts!

Reaģējot uz partijas Vienotība biroja bijušā darbinieka Normunda Orleāna pārmetumiem partijai, kas publicēti Latvijas medijos, Vienotība uzsver – partijā nekad nav maksātas aplokšņu algas, un tā stingri iestājas pret...

Foto

Aicinu Saeimas deputātu Smiltēnu pārcelties dzīvot uz Latgali

„Apvienotā saraksta” mēģinājums "uzkačāt" savu reitingu pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām izskatās vienkārši nožēlojami. Neiedziļinoties nedz manu vārdu būtībā,...

Foto

Krievijas apdraudējuma veidi Latvijai 2024. gadā

Pēdējā laikā saasinājusies diskusija par to, kādi militāri riski pastāv vai nepastāv Latvijai. Nacionālie bruņotie spēki (NBS) ir izplatījuši paziņojumu,...

Foto

„Sabiedriskā” medija paustais, ka akadēmijas vadība par kādiem pasniedzējiem ir saņēmusi sūdzības gadiem ilgi, neatbilst patiesībai

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija (JVLMA) ar vislielāko nopietnību attiecas...

Foto

Vai Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās izraisīs būtiskas pārmaiņas sabiedrisko mediju politikā?

Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) locekles Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās norādīja uz divām lietām. Pirmā –...

Foto

„Rail Baltica” projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās

Rail Baltica projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās. Vispirms izveidojam tematisko komisiju, kur gudri parunāt un pašausmināties....

Foto

Es atkāpjos principu dēļ

Šodien, 2024. gada 5. martā esmu iesniegusi Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) paziņojumu par amata atstāšanu pēc pašas vēlēšanās. Saskaņā ar...

Foto

Nacionālā apvienība rosina attaisnoto izdevumu slieksni palielināt līdz 1000 eiro

Nacionālā apvienība (NA) rosina palielināt gada ienākumu deklarācijā iekļaujamo attaisnoto izdevumu limitu no esošajiem 600 eiro...

Foto

Mūsu modeļa krīze

20.gadsimtā pasaule pārdzīvoja vairākas modeļu krīzes – 1917.gada revolūcija bija konservatīvisma krīze (turklāt ne tikai Krievijā), Lielā depresija bija liberālisma krīze, Aukstā kara beigas...

Foto

Pret cilvēku apkrāpšanu – moralizēšana, bet pret politiķu atdarināšanu – kriminālsods

Uzmanību piesaistīja divi ziņu virsraksti. Abi saistīti ar krāpniecību. Taču ar to atšķirību, ka vienā...

Foto

Sakāve un “viens idiots” – ielas nepārdēvēs

Latvijas Universitātes padomes loceklis Mārcis Auziņš ar Mediju atbalsta fonda finansējumu Kas jauns[i] vietnē publicējis viedokli par krievu imperiālistu Andreja Saharova,...

Foto

Nedrīkst Ropažu pašvaldības finanšu problēmas risināt uz darbinieku rēķina

Jau kādu laiku cirkulē baumas, ka tiek organizēta Ropažu novada domes esošās varas nomaiņa. Šīs runas sākās...

Foto

Vai līdz rudenim gaidāms pamiers?

Drīzumā varēs noskaidrot, cik lielā mērā ir patiesas sazvērestību teorijas attiecībā uz Zeļenska un Baidena nerakstītajām sadarbībām. Šo teoriju ticamība izgaismosies tad,...

Foto

Kā saimnieks pavēlēs, tā runāsim! Galvenais - nedomāt!

Portālā Pietiek.com kādu laiku atpakaļ atļāvos publicēt pārdomas par ASV, Izraēlu. Biju pārsteigts, cik daudzi cilvēki lasa šo...