Iesaki rakstu: 
Vērtējot atsevišķu politiķu (vai pat veselu politiķu grupu, jo tajās taču apgrozās vienādu „vērtību” cilvēki) rīcību ordinārās un ne tik ordinārās situācijās, var paredzēt, kādā veidā viņi rīkosies nākotnē. Pašreizējais klimata ministrs Raimonds Čudars ir labs piemērs, pēc kura pagātnes darbiem var diezgan droši prognozēt – modus operandi paliks nemainīgs, jo ar šādiem tipiem brīnumainas pārmaiņas nenotiek.
Biju jau gandrīz aizmirsis par šo tipu, ja vien nesen kādā domburšovā nebūtu pamanījis pašapmierinātībā burbuļojošu apaļvaidzi-ministru un mani nebūtu sasniegušas atbalsis no šī tipa pagātnes darbošanās, kad viņš aizņēma Salaspils novada domes priekšsēdētāja vietu un ne no kā uzkurināja ar būvniecību saistītu konfliktu un tad sev raksturīgā manierē ķērās pie tā “risināšanas”.
Īsumā šo tipāžu un viņa pagātnes darbošanos varēja raksturot šādi: pašapmierināts, bet nekompetents tips, kura virsvadībā tika izstrādāti un pieņemti pretlikumīgi un neizpildāmi pašvaldības saistošie noteikumi, kurš bezjēdzīgi tērēja pašvaldības administratīvos resursus zaudētās tiesvedībās, formāli reaģēja uz pašvaldības darbību uzraugošās iestādes norādījumiem, pārraudzīja pretlikumīgas būvvaldes darbības, aplami un paštaisni prognozēja tiesvedības iznākumus.
Šī pagātne atbalsojās šogad, kad saņēmu Salaspils domes paziņojumu par paaugstinātu nekustamā īpašuma nodokli, kuram kājas aug tālajā 2010. gadā, kad es Salaspils būvvaldei lūdzu pagarināt būvatļaujas termiņu. Tas izrādījās neiespējami, nesamaksājot pašvaldības saistošajos noteikumos paredzēto nodevu aptuveni 100 latu apmērā un pēc tam vēl tikpat lielu sodu par būvatļaujas nepagarināšanu. Es atteicos maksāt, jo šāda pašvaldības rīcība bija pretlikumīga. To bija atzinusi Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, pieprasot, lai Salaspils dome groza savus pretlikumīgos noteikumus.
Kompetentai pašvaldībai kā iedzīvotāju labvēlim ar tās vadītāju priekšgalā gan nu būtu vajadzējis to zināt pirms ministrijas iejaukšanās. Jo tas bija aktuāls jautājums ne vienā vien naudas kārē ieslīgušā pašvaldībā un tika īpaši uzsvērts arī metodiskajos materiālos “Pašvaldību saistošo noteikumu un iekšējo normatīvo aktu izstrāde” – pašvaldībai nav tiesību pieprasīt nodevu par būvatļaujas pagarināšanu. Nodevai pēc būtības jāsedz faktiskās izmaksas, un būvatļaujas pagarināšana ir vien būvvaldes iepriekš veikto darbību formāls apstiprinājums, kas nerada nekādus jaunus būtiskus izdevumus.
Čudara virsvadībā Salaspils novada dome rīkojās pretēji jebkādiem labas pārvaldības principiem, it kā ar apzinātu nolūku vēlētos ieriebt nepakļāvīgajiem būvētājiem, kuru bija vismaz desmit, – izdzēsa pašvaldības saistošo noteikumu punktu par nodevas iekasēšanu par būvatļaujas pagarināšanu, bet nekādā veidā neprecizēja, kā būvētāji varēja iegūt būvatļaujas pagarinājumu. Būtībā būvatļaujas pagarināšana kā būvvaldes pakalpojums pārstāja eksistēt. Attiecīgi mans lūgums pagarināt būvatļauju palika neatbildēts, kaut arī es nekad netiku to atsaucis.
Turklāt Salaspils dome turpināja pret mani uzsākto administratīvo lietu, uzstājot, ka būvatļaujas nepagarināšana ir kvalificējama kā neatļauta būvniecība, bet vienlaicīgi ignorējot faktu, ka pati dome bija izdevusi likumīgi neizpildāmus saistošos noteikumus un pat pēc uzraugošās iestādes iejaukšanās nebija precizējusi būvatļaujas pagarināšanas kārtību.
Čudars esot bijis zvērināts advokāts un sabijis arī tiesu izpildītāja amatā, ja var ticēt viņa CV. Nav zināms, kāpēc pametis šīs nodarbes. Var pieņemt, ka nav spējis pavilkt ne vienu, ne otru un meklējis vieglāku dzīvi vai arī spējis iemantot tikai pašu sliktāko savu amata brāļu īpašības, jo šeit aprakstītās situācijas absurdumu un prettiesiskumu varēja nepamanīt vai nu īpaši grūtgalvīgs, vai arī blēdīgs jurists.
Tā vietā, lai atzītu acīmredzamu pašvaldības kļūdu, Čudars man rakstveidā pavēstīja, ka Salaspils saistošo noteikumu grozīšana nekādi neietekmēšot manu administratīvo atbildību par nelikumīgu būvniecību, tādējādi pieļaujot vēl vienu paštaisna, bet izcili nekompetenta tipa kļūdu – greizu un pārsteidzīgu tiesvedības iznākuma prognozēšanu.
Pret mani ierosināto administratīvo lietu Salaspils dome zaudēja gan rajona, gan apgabala administratīvajā tiesā. Bet Salaspils novada domes prettiesiskā darbība nerimās pat tiesvedības laikā un ne jau bez tās priekšsēža ziņas un atbalsta.
Laikā, kad administratīvā apgabaltiesa izskatīja Salaspils dome apelācijas sūdzību par it kā nelikumīgo būvniecību, Salaspils novada būvvalde, noklusējot faktu par notiekošo tiesvedību un sagrozot datus par ēkas platību, deklarēja tos kadastra informācijas sistēmā. Es ēku nebiju varējis nodot ēku ekspluatācijā, jo bija nepieciešama derīga būvatļauja, bet tās termiņu nebija izdevies pagarināt, “pateicoties” Salaspils domei. Savukārt Salaspils būvvalde notiekošas tiesvedības laikā nedrīkstēja ēkas datus deklarēt, jo to liedza Kadastra likuma 13. panta otrā daļa. Rezultātā ēkas dati ir deklarēti nelikumīgi, un kadastrālā vērtība, visticamāk, ir paaugstināta, jo turpat kaimiņos būvētai līdzīgai ēkai ar ievērojami lielāku platību kadastrālā vērtība ir zemāka. Ļoti iespējams, ka vairāk nekā desmit gadus esmu pārmaksājis nekustamā īpašuma nodokli.
Kāda gan nekārtība, nolaidība un/vai korumpētība valdīja Salaspils novada domes iestādēs, ja to darbinieki nezināja vai negribēja zināt par pašu ierosināto un domes priekšsēdētāja parakstīto apelācijas sūdzību un rīkojās pretēji likuma prasībām? Un kas gan cits, ja ne domes priekšsēdētājs galu galā bija atbildīgs par pašvaldības iestāžu darbības likumību un kvalitātes uzraudzību?
Šogad, saņemot Salaspils novada domes paziņojumu par paaugstināto nekustamā īpašuma nodokli, es to, protams, apstrīdēju, jo neviens cits kā pati Salaspils novada dome ir darījusi visu iespējamo, nesmādējot pat likuma pārkāpšanu, lai ēku nebūtu bijis iespējams nodot ekspluatācijā tiesiskā ceļā, bet pašvaldība varētu piemērot īpašu nodokļa likmi. Atbildi gaidu jau vairākus mēnešus. Acīmredzot, čudara tipa sapratne par iedzīvotājiem sniegto pakalpojumu kvalitāti Salaspils novada domē ir iesakņojusies dziļi un turpina plaukt un zelt.
Un, īsi atbildot uz virsrakstā uzdoto jautājumu – ko gaidīt no Čudara ministra amatā –, prognoze varētu būt šāda: neko mazāk vai vairāk kā to pašu veco Čudaru. Pasniegta viņa partijas biedru labākajās „solīšanas un uzmešanas” tradīcijās, gaidāma pašapmierinātībā kultivēta nekompetence un nolaidība tuvā radniecībā ar korumpētību, administratīvo resursu šķērdēšana, augstprātīga kļūdu neatzīšana, noklusēšana un pat prettiesiska rīcība. Tas viss – par augstāku maksu, bet nemainīgi zemu kvalitāti. Mērogs gan būs cits – visa valsts un visi Latvijas iedzīvotāji.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
