Ko darīsiet, latvieši, krīzē? Rakstīsiet feisbukā?

Pasaules pieredze liecina par gluži citādiem modeļiem. Pilnībā profesionāli spēki bez ievērojamām rezervēm ir tā saukto ekspedicionāro armiju modelis. Šo sistēmu var atļauties tikai lielas valstis vai arī valstis, kuru kaimiņi nerada apdraudējumu.

Latvija neatbilst nevienam no šiem raksturojumiem. Tās galvenās bažas nav tālas misijas kā britiem, un apdraudējums tās teritorijai nav kļuvis par tik attālu iespēju kā Slovēnijai. Jā, profesionālas vienības ir viegli izmantojamas, bet tām ir būtisks trūkums – brīvprātīgi un pilnībā profesionāli spēki parasti ir pārāk mazskaitlīgi.

19. gadsimtā Vācijas kanclers Oto fon Bismarks teicis: ja britu armija ienāktu Vācijā, viņš ļautu vietējās policijas priekšniekam arestēt to.

Valstis, kuru teritorijai ir jebkāds reāls apdraudējums, galvenokārt paļaujas uz iesaukumu, apmācot lielākas rezerves, un iedzīvotāju vispārējo gatavību. Tas attiecas arī uz valstīm, kam jārīkojas strauji, – ne Izraēlai, ne Dienvidkorejai nav nekāda stratēģiska dziļuma. Ievērojamai pretestībai jāsākas jau pie robežas, jo valsts svarīgākie centri atrodas tikai pārdesmit kilometrus no ienaidnieka spēkiem.

Atteikšanās no iesaukuma nav izvēle Izraēlai vai Dienvidkorejai, jo brīvprātīgo nepietiek. Ienaidnieka skaitliskais pārspēks viņus vienkārši pārmāktu.

Parasti 3000 – 4000 karavīru brigāde var noturēt aptuveni 10 – 15 kilometru joslu, un bruņojuma attīstība nav to izmainījusi. Vispārējs apdraudējums kā pilna apjoma karš prasa vispārēju atbildi, tāpat kā mēra laikā katrs palīdz slimajiem, ne tikai augsti kvalificēti ārsti.

Lielgabalu gaļa? Somijā un Igaunijā bieži tiek rīkotas rezervistu mācības, un tas ir ļoti svarīgi. Vai Latvijas Aizsardzības ministrija tiešām uzskata, ka Somijas rezervisti ir tikai lielgabalu gaļa? Vairākums ekspertu augstu vērtē somu pilsoņus karavīrus. Igaunijā iesaukums ir arī galvenais ceļš, kā kļūt par profesionālu karavīru. Ja iesaukums būtu pilnīgas blēņas, mēs par to uzzinātu no mūsu profesionālajiem karavīriem, kas visi nākuši no iesaukuma. Kā apliecināja pērn notikušās militārās mācības “Siil” (“Ezis”), ir iespējams dažās dienās mobilizēt vairāk nekā 13 000 karavīru.

Pirms desmit gadiem Latvijā izveidotā brīvprātības sistēma tika radīta pavisam citos apstākļos, laikā, kad jebkurš uzbrukums ar parastā tipa ieročiem likās gandrīz neiedomājams. Tolaik Krievija tuvinājās NATO, galvenā prioritāte bija cīņa pret terorismu, likās, ka pienākušas “vēstures beigas”, un bija nepiedienīgi šaubīties par NATO līguma 5. punkta praktisko darbību. Jebkuras citādi domājošas balsis ātri tika nodēvētas par “aukstā kara paliekām”. Taču nākamie gadi pierādīja, ka citādi domājošajiem ir taisnība, un jau drīz pat populāri autori sāka rakstīt par “jauno auksto karu”.

Piemēram, Igaunijā Gruzijas–Krievijas karš 2008. gadā izbeidza praktiski visus priekšlikumus atcelt iesaukumu. Drošības vides izmaiņas bija tik acīmredzamas, ka atbildei vajadzēja būt spēcīgākai. Taču Latvija nesadzirdēja saucienu pamosties. Krimas aneksija 2014. gadā pārliecināja Rietumus, ka “aukstā kara domāšana” varētu nebūt tik novecojusi, bet bija pārsteidzoši redzēt, ka Latvija paliek uzticīga savai 2005. gada domāšanai.

Kā rīcībspējīgs pilsonis un rezervists es zinu, kas man jādara, kad mana valsts ir nopietnās briesmās. Man ir sava vieta militārajā vienībā un ierocis, ko esmu lietojis agrāk. Vai es esmu lielgabalu gaļa? Es nezinu. Bet es ceru darīt visu, ko spēju, un šogad gaidāmās rezervistu mācības dod man iespēju pilnveidoties.

Bet ko darīsiet jūs, vairākums no rīcībspējīgajiem latviešiem, ja sāksies krīze? Kā saprotu, tikai nedaudzi no jums ir guvuši kādu militāro apmācību. Būsiet skatītāji?

Varbūt ievietosiet kādu naidīgu komentāru feisbukā? Bet kāpēc amerikāņiem, britiem vai pat igauņiem būtu jāgādā par jūsu neatkarību, ja jūs tikai dzerat kafiju modīgā Rīgas kafejnīcā kara laikā?

* Igaunijas laikraksta “Eesti Päevaleht” redaktors

Tulkojis Valdis Bērziņš, Latvijas Mediji

Novērtē šo rakstu: