Kas jaunajos pelnītāju un dividenžu TOP 100 ir tiešām interesanti
Lato Lapsa19.08.2013.
Komentāri (5)
Iesaki rakstu: 
Žurnāla Kapitāls jaunākajā numurā nule publicētie gada lielāko pelnītāju, lielāko zaudētāju un lielāko dividenžu saņēmēju TOP 100 no pirmā acu uzmetiena var šķist interesanti tikai nosacīti nelielai lasītāju daļai: nu, jā, kaut arī summas lielas, bet tomēr - gandrīz tikai sausi skaitļi vien. Padalīšos savos iespaidos par to, kas man jaunajos TOP 100 šķiet patiešām interesanti un saistoši.
Pirmkārt, ja paraudzīties uz, piemēram, lielajiem pelnītājiem, var pārsteigt tas, cik ļoti maz tur ir publiski pazīstamu cilvēku, - nav tur nekādu jūlijkrūmiņu, pulkinenu, barševsku un līdzīgu kungu un dāmu. Daudziem no Latvijas lielākajiem pelnītājiem nav pat publiski pieejamu fotogrāfiju.
Kā tā? Pavisam vienkārši - trakulīgie deviņdesmitie gadi ir sen aiz muguras, un to laiku krāšņie personāži ir izrādījušies, maigi izsakoties, nepiemēroti mūsdienu realitātei. Pelnītāju un arī dividenžu saņēmēju TOP 100 ir cilvēki, kuru specialitāte ir nevis zīmēties, bet nodarboties ar savu darbu un pelnīt naudu. To viņi arī dara.
Šī specialitāte ir grūti savienojama ar jebkuru citu nodarbi - ne tikai zīmēšanos uz sarkanajiem paklājiem, bet arī, kas var šķist pārsteidzoši, politiku. Lielo pelnītāju sarakstā jūs neatradīsiet burtiski nevienu politikā kaut cik pazīstamu vai politikai tuvu cilvēku.
Kā tā? Manuprāt, izskaidrojums ir pavisam vienkāršs - godīga uzņēmējdarbība ar darbošanos vēl kādā citā nozarē nav savienojama, jo gluži vienkārši prasa pārāk daudz laika un spēku.
Protams, runa ir tikai par godīgu uzņēmējdarbību - labi zinām ļaudis, kuri, rodoties problēmām biznesā, pēkšņi atskārst, cik ļoti ir vēlējušies palīdzēt saviem līdzcilvēkiem ar darbošanos politikā. Un, protams, nav ne mazākā pamata domāt, ka visādi šķēles, šleseri un lembergi pēkšņi būtu kļuvuši trūcīgi un pieticīgi, - taču, atkārtošu vēlreiz, jaunajos TOP 100 ir runa par godīgu uzņēmējdarbību.
Otrkārt, ne mazāk interesanti, manuprāt, ir pavērot, kā vienu nozaru pārstāvji pelnītāju vidū iet mazumā, bet citu, tieši pretēji, - skaitliski aug. Nu, piemēram, baņķieri: protams, šie nav tautas mīļotāko personāžu vidū, taču fakts - nacionālais banku kapitāls Latvijā ir faktiski iznīcis. Izņēmumi ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi.
Toties jau pirms pāris gadiem ļoti interesanti bija vērot, kā gan pelnītāju, gan miljonāru TOP 100 pamazām vien sāk iekarot zemnieki un lauksaimnieki. Protams, runa ir tikai par veiksmīgākajiem un lielākajiem šīs nozares pārstāvjiem, taču, pieradušam pie lauksaimnieku permanentajām vaimanām par klimatu, cenām, valdības politiku un vēl visādiem apstākļiem, šķiet tiešām brīnumaini - miljona gada peļņa vienā lielā lauku saimniecībā vairs nav nekāds retums.
Treškārt, sarakstiem ir īpaši interesanti iet cauri, mēģinot atcerēties kaut ko no tā, kas pēdējos gados medijos ziņots par vienu vai otru šo TOP 100 dalībnieku, - reizēm šis stāsti ir tiešām apbrīnojami.
Nu, piemēram, Inese Karlova - viņas 2012. gada peļņas daļa saskaņā ar Lursoft datiem ir visnotaļ iespaidīgie 1,48 miljoni latu. Iedomājieties - jūsu vīrs pēkšņi nomirst, un jūs paliekat faktiski viena ar milzīgu biznesu un vēl milzīgākiem banku kredītiem. Tiešām brīnumaini, kā viena sieviete ir spējusi to visu saglābt un attīstīt.
Vai atkal Arnis Riekstiņš - uz ielas viņu neatpazītu vismaz 99 cilvēki no katriem 100. Un šis totāli nepubliskais kungs ir gada pelnošākais uzņēmējs un lielāko dividenžu saņēmējs, un nez vai kāds var apgalvot, ka tas viss ir uz politbiznesa vai kā tamlīdzīga rēķina, - viņa uzņēmums Mikrotīkls darbojas gandrīz tikai ārzemju tirgos.
Un vēl arī, teiksim, Rietumu bankas īpašnieki. Protams, vienmēr būs ļaudis, kas nespēs nepaskandināt veco labo meldiņu par "žīdiem, kas valda pasauli". Bet, redz, kamēr vieni iedomīgi un lepni vietējie baņķieri - viņu tautas brāļi ar savu biznesu 2008. gadā aizgāja pa pieskari tā, ka to vēl tagad atceras visi Latvijas iedzīvotāji, šie te Rietumu bankas saimnieki izdzīvoja un spēja pelnīt arī krīzes gados - turklāt, kas īpaši jauki, nebūt ne uz Latvijas iedzīvotāju rēķina.
Un, ceturtkārt, jaunais saraksts pietiekami skaidri liek vismaz pieklust visiem tiem, kuri sakās esam tik pārliecināti - Latvijai jau sen piederot visiem citiem, tikai ne latviešiem, un latvieši jau sen esot izspiesti no lielā biznesa.
Patiesībā lielo pelnītāju un lielāko dividenžu saņēmēju TOP 100 ir saraksti, kas parāda, kuri ir veiksmīgākie ļaudis nacionālajā biznesā. Un te nu var vienkārši paskaitīt: no lielāko dividenžu saņēmējiem neapšaubāmi latviski vārdi un uzvārdi ir vismaz 54 saraksta dalībniekiem, no lielākajiem pelnītājiem - 60-62. Tā sacīt, bez komentāriem.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
