Kārtība caur haosu - kā uzbūvēt jau sabrukšanai nolemtu torni?

Daudz nekas nav mainījies no brīža, kad Mozus izveda ebrejus no verdzības – tā paša gara vadītie ebreju vajātāji dzīvo tālāk ziemeļos un jau vairākus gadsimtus izgudro katru reizi jaunas metodes, kā tos dzenāt. Svarīgi piebilst, ka jūdu došanās prom no verdzības ir gan simboliska vispārējā atbrīvošanās no senās Ēģiptes vergturu ideoloģijas (saucot tos, kuri ir brīvi, par „jūdiem”, jo tas var norādīt gan uz tautību, gan būtību), gan arī daļa no nacionālas identitātes. Politiskais cionisms ir attiecīgi jau pieminētās doktrīnas virzītāju jājamzirdziņš jau ilgāku laiku, bet par to nedaudz vēlāk.

Trešais personāžs šajā stāsta kontekstā ir vēsturiska persona, kura darbības aptuveni divu gadu tūkstošu gaitā tikušas līdz absurdam pārfrāzētas un pārveidotas tik tālu, ka vairs tik dažas nianses no tā sākotnējā veidola saglabājušās. Lai gan iestāde, kura aktīvi virza šo tagadējo „sociālo kataklizmu”, kuru piedzīvojam, nēsā viņa vārdu, tās izcili cietsirdīgā un slepkavnieciskā darbība (simtiem miljonu mirušo gadsimtu gaitā) nebūt neliecina, ka tā kaut attāli tā ideāliem kalpotu (skat. „IHS”).

Līdzko šī personāža iespaidā radusies doktrīna pārņēma tolaik esošu impēriju, jo noliedza Senajā Romā izteikto asinsradniecības nozīmi un,, uzskatot visus par „Dieva” bērniem, tad to centralizēja un kā savu pasludināja Konstantīns I, ar lielu artavu atsevišķus „tempļus” un domubiedru grupas likvidējot. Būtiski piebilst, ka sākotnēji notika šī atbrīvošanās no verdzības un arī šī persona nāca no šo verdzības aizbēgušo vidus kā nākamais solis uz sabiedrības sakārtošanu, bet vēlāk ar virkni apzinātu kropļojumu pārtapa par „vienīgo Dieva dēlu”, un klāt visam jau te sāk parādīties vīrieša un sievietes dabas kropļošana, piesaucot, ka tas dzimis jaunavai – faktiski šis cilvēks ticis padarīts maksimāli necilvēcīgs ar attālu un mītisku izcelsmi. Vai var būt acīmredzamāka pretruna starp to, ka to gaida atkal atnākam, vienlaicīgi to attēlojot beigtu pie nāvessoda instrumenta? Maz vai Žannu D’Arku kāds pieminētu ar degošu sārtu pie sienas vai skoti Vollesu ar gabalos sadalītu līķi.

Straujiem soļiem uz priekšu nonākam līdz jaunajiem un jaunākajiem laikiem, kur šī Konstantīna I sākotnēji impērijā pārņemtā doktrīna pati par sevi pārtapusi par ļoti ekspansīvu impēriju, kura „noslaucījusi” ar plašiem kara gājieniem vēstures liecības un virkni senu ticību un piedalās vēl aptverošākas varas centienos valdīt pār Pasauli. Šim nolūkam jau piesauktā trešā personāža vārdā nosauktā iestāde (IHS) caur savām no „ģildēm” tapušām „celtnieku apvienībām” ir darījuši visu, lai radītu politisko cionismu un ietu uz tādu kā sava darba kulmināciju. Pavisam vienkārši ir izsekot līdzi ķēdītei, kur vispirms ar lielu bravūru tie paši ebreji tikuši atkal no jauna vajāti, masveidā iznīcināti, lai tikai pēc tam tiem piedāvātu savu valsti – gan viņu masveida iznīcināšanu, gan aktīvu Izraēlas tapšanu veicinājuši ir vienas un tās pašas iestādes pārstāvji. Izraēlas tapšanu šajā kontekstā var traktēt kā Senās Ēģiptes doktrīnas pretinieka iedzīšanu strupceļā, un tas ir fizisks atspulgs procesiem, kurus vien reti lielāku vai mazāku „slepeno iestāžu” un dažādu raibo sektu adepti saprot, jo, kā jau minēju, notiekošajam ir ciešs sakars ar ebreju atraušanos no Senās Ēģiptes jūga.

Tā nu atkal nonākam līdz atsaucēm uz Seno Ēģipti, jo teroristu grupējuma nosaukuma izvēle „ISIS”, kas publiski itin bieži izskanējusi, ir vien, lai plašāka sabiedrība sāktu iepazīties ar jēdzienu „Izīda” (angliski – Isis), un labi atceramies, ap kuru rajonu grupējums atradās (pie Izraēlas), bieži piesaucot „pēdējo izšķirošo kauju”, turklāt bez neviena no posmiem – Irākas pakļaušanas un radītā haosa arābu valstīs -  tas nebūtu tapis un arī bez „grandiozā” ievada, kas sīkāk aprakstīts tālākā rindkopā.

Ar simboliem un atsaucēm trešā pieminētā personāža vārdā nosauktā iestāde neskopojas – tā visu acu priekšā ir gan liela pilsēta ar visai slavenu un tūristu līdz apnikumam fotografētu dzelzs torni zem nosaukuma „Pie Izīdas” (Par Isis) un patālāk tās dienvidos maza, bet pavisam pārbagāta valsts ar nosaukumu „Zini Izīdu” (Su Isse), kura ir kalnaina, septiņu galvu pārvaldīta un izceļas uz visa fona kā vesela lēruma pasauli aptverošu iestāžu centrāle. Kopumā Senās Ēģiptes tēma nav diži sveša katrā gadsimtu gaitā mērķu īstenošanai svarīgā pilsētā, tā pakāpeniski obeliski nonākuši gan Romā, gan Parīzē, gan Londonā, gan Ņujorkā, un neaizmirsīsim Vašingtonas pieminekli, kurš gan nav tieši nācis no Senās Ēģiptes – sākotnējais kodols bijis labu mērķu vadīts, bet gadu gaitā iestādes aptumšojas un vairs nekalpo tam, kam tās radītas.

Liela mēroga kari un konflikti nav nejaušība, bet konkrētāk visi trīs Pasaules kari ir vien daļa no Ordo Ab Chao (latīniski – kārtība caur haosu) doktrīnas, kur tikai ar visaptverošu krīzi un iepriekšējās kārtības izjaukšanu var celt jaunu kārtību. Ja pirmajā Pasaules karā aizvāca iesīkstējušas monarhijas, radīja augsni komunismam un Otrais ar savu bardzību un ideāliem palīdzēja tapt ANO, vainagojās ar politiskā cionisma pārtapšanu par fizisku valsti un pakāpenisku ateisma uzplaukumu, tad Trešais ir jau teju pilnībā sociāls ar būtiskāko fizisko konfliktu ap to pašu vien Izraēlu – lieliski sasaucas ar augsnes sagatavošanu „pēdējai kaujai” ap tā saukto Armagedonu (nosaukums gan ir simboliska norāde uz vietu tagadējā Izraēlā, bet kopumā okultismā ar to apzīmē šo „pēdējo kauju” starp gaismu un tumsu).

Šo Trešo Pasaules karu arī simboliski ieskandināja zīmīgā datumā ar zīmīgu haosu, kur ir divi mūžīgi pastāvošie līdzās esošie pretpoli, kuri atspoguļo duālismu starp gaismu un tumsu, labo un ļauno, vīrieti un sievieti, - divas kolonas ar diviem pretstatiem ir arī „celtnieku” viens no pamata simboliem. Visi saprotam, par ko ir runa un cik plaši kopš tā laika maksimāli daudz resursi ir veltīti, lai pat galēja divu dzimumu esamība tiktu noliegta un viens pēc otra „revolucionāri” gatavi atzīt, cik „pašsaprotami” un „cilvēcīgi” ir atzīt vīrieti par sievieti un vice versa, šķelt sabiedrību pa visām iespējamajām vīlēm gan pēc rases, gan etniskās piederības un veselu virkni izpausmju.

Līdz absurdam novests tiek ateisms, kas savu tumsonību izrāda tik visaptveroši kā nekad, jo gluži vai totalitārā manierē cilvēki kā „zvēri” būtu gatavi kaut nonāvēt citus „tolerances” vārdā – simboliski tāda kā nonāvēšana jau lieliski novērojama cilvēku izslēgšanā no sociālajiem medijiem, publiska kaunināšana un to „pazudināšana”, ja tie atļaujas šajā tumsonības operā nepiedalīties un nekļūt par tārpiem, kas apēd cilvēces pamatus. Šiem „zvēriem” pat par normu kļuvis atzīt, ka cilvēks ir lieks, ka zeme būtu labāka bez cilvēkiem, ka cilvēks kā tāds ir vien resursu patērējoša un staigājoša miesa, jo „zinātne” kā pašu pasludināts Dievs, tā saka.

Nav grūti pamanīt, ka līdz ar lielo ateisma „uzplaukumu” jēdziens „Dievs” tiek līdz pēdējam noliegts un sakropļots, bet vienlaikus ir tīri normāli populāro kultūru pārpludināt ar „ļaunajiem gariem”, „Luciferu”, „Sātanu” un jau gari un plaši ar pieminēto Senās Ēģiptes tematiku. Par Dieva pārstāvjiem uz zemes tiek pasludināta pedofilijas skandālu un laicīgu bagātību apmāta (nu jau IHS pārstāvja vadīta) iestāde un cilvēki, bet viss, kas saistīts ar tumsonību, tiek atainots kā kaut kas skaists, jauns, atbrīvots un laimīgs.

Un tā nonākam līdz tam, ko okultismā dēvē par „Bābeli” – lai gan ierastajos tulkojumos to pierasts saukt par „teiku”, kas skaidro valodu un tautību izcelšanos, ar jēdzienu simbolizē gan gaismas, gan tumsas doktrīnu Magnum Opus jeb to ieviesto visaptverošo „Pasaules kārtību”. Kas gan labāk spētu raksturot tumsoņu „Bābeli” un pieskārienu/pielīdzināšanos „Dievam”, ja ne visaptveroša doktrīna, kas noliedz dzimumu esamību, tās visaptveroša ideālu ievērošana ar tehnokrātijas radītām ierīcēm, kur katrs cilvēks pakļauts stingrai disciplīnai ideālu ievērošanā un, ja no tās attālinās, tad tiek sodīts ar to, ka tam sistēma liedz dzīvot, iegādāties pārtiku, piedalīties sabiedriskajā dzīvē? Jo vairāk, ka doktrīna pat lepni var skaldīt un valdīt, lemjot „labas Pasaules” vārdā, kam būs un kam nebūs vairoties, lai tikai labākie un ilgtspējīgākie patērē tik šausmīgi „ierobežotos” resursus – tipiska totalitārisma aina ar analoģijām nacisma „āriešu” ideālās rases radīšanā, jo arī nacistiskā totalitārisma „tēvi” bija tie paši vien. Vislieliskāk šo būtību arī ataino „tornis, kas skar debesis”.

Lai gan Orvela draugs un veselas „būvstrādnieku” dinastijas pārstāvis Astors pasniedza „1984” kā neizbēgamo nākotnes scenāriju ar pakļāvīgiem ideoloģijas sekotājiem un nožēlojamā stāvoklī dzīvojošiem „disidentiem”, galēju abu dzimumu lomu noliegumu, der atcerēties, ka šīs senās sektas pārstāvji viens vai otrs saprot, ka, lai vai cik valstis un cilvēkus sākotnēji izdotos šai „Pasaules kārtībai” pakļaut, viņiem ir krietni spēcīgāks pretpols, par kuru izvairās runāt, jo bail apdedzināties. Runa nav par kaut kādu „Dievu” klasiski reliģiskā nozīmē jeb kaut kādu „vīriņu debesīs”. Līdzīgi kā ir bezgalīgi tumsoņas, tā pastāv arī kas gaišs/ugunīgs, un pašiem interesanti un noderīgi ir padomāt, vai maz tumsa var pastāvēt bez gaismas un vai gaisma var pastāvēt bez tumsas.

Un kas tad ir tie, kuri apgalvo un uzspiež, ka dabā viscaur sastopamā divu sākotņu esamība ir noliedzama lieta. Tas arī sasaucas ar „zvēra zīmi”, jo savā būtībā tas simbolizē pilnīgo pakļaušanos noteiktai doktrīnai, lai gan nobeigumā tam, kā jau visam, būs arī fizisks/taustāms atspulgs. Jau pieminētā Senā Roma aizgāja pa pieskari ar parādu jūgu, dažādu līmeņu izvirtībām un seksuālām kroplībām. Visas tumsonības pamatā ir burtiski saprast simboliskas lietas – ja gaisma aicina pamodināt sevī iekšējo bērnu, tad tumsoņas sāks burtiski izmantot bērnus rituālos, ja gaisma pasaka, ka jātiecas uz nemirstību, tad tumsoņas ar to sapratīs fiziskas manipulācijas un mākslīgu vienas fiziskās dzīves pagarināšanu un piedāvās „nemirstību” iegūt ar tehnokrātiskām metodēm (kas gan nav iespējams).

Par tādu kā „pēdējo kauju” starp gaismu un tumsu runā virkne reliģiju un ticību – šajā kontekstā interesanti piebilst, ka indiešu Purānās šī laiku maiņa notiks, kad „dzelžu un ierīču” laikmetā nāks dievības Višnu avatārs (viens no 10 tā iemiesojumiem) Kalki, kas baltā zirgā un ar zobenu sakaus tumsu. Līdzīga tematika, kas savā būtībā ir tā pati, ir „Atklāsmes grāmatas” jātnieki, pēdējās mocības un „ražas ievākšana”.

Pieļauju, ka abpusēji te satiekas gan kopš senajiem laikiem uz loģiku balstīti „pareģojumi”, piesaucot tehnisko attīstību un zināšanas par duālismu, ka neizbēgami ar aizvien ciešāk saistītu cilvēci vienas un otras idejas izkristalizēsies līdz divām fundamentāli atšķirīgām, kuras galu galā piedzīvos ultimatīvo sadursmi, gan arī virknes iestāžu un sektu centieni šos „pareģojumus” piepildīt – tādējādi neatkarīgi no tā, kurā pusē stāv, pie vienas taisnības un tādas kā „galīgās reliģijas” caur tādu kā „pēdējo kauju” starp doktrīnām galu galā arī nonāks.

Novērtē šo rakstu: