Kariņa birojs sevi iedomājies par jauno galveno valsts pārvaldes uzraugošo iestādi
Pietiek lasītājs31.07.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Kaut gan neviens likums to neparedz, pašreizējā Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa birojs ir iedomājies sevi par jauno galveno valsts pārvaldes uzraugošo iestādi – pat „galvenāku” nekā Valsts kanceleja – un bez jebkāda likumīga pamata sācis gan uzraudzīt Valsts kancelejas direktora un ministriju valsts sekretāru darbības uzraudzību. Varat iepazīties ar kādu Kariņa biroja vadītāja vēstuli, kas kalpo par spilgtu ilustrāciju šai jaunā „bezkompromisu tiesiskuma” izpausmei.
„Rīgā 18.07.2019. Nr. 6.2.2./2019-FIZ-578-1240 Uz 26.06.2019.
Par atbildes sniegšanu
Godājamais kungs!
Valsts kancelejā 2019. gada 26. jūnijā saņemts Ministru prezidentam A. K. Kariņam adresēts Jūsu iesniegums par Valsts kancelejas rīcību, neierosinot disciplinārlietu pret Tieslietu ministrijas valsts sekretāru. Ministru prezidenta birojā ir izvērtēts Jūsu iesniegumā minētais un visa Valsts kancelejas rīcībā esošā sarakste.
Vēršam Jūsu uzmanību, ka Valsts civildienesta ierēdņu disciplināratbildības likuma 18. pants vērtējams kopsakarā ar Valsts pārvaldes iekārtas likuma 32. pantu, kas nosaka, ka valsts pārvaldes amatpersonas atrodas vienotā hierarhiskā sistēmā, kurā viena amatpersona ir padota citai amatpersonai. Savukārt Valsts pārvaldes iekārtas likuma 23. panta pirmā un otrā daļa nosaka, ka valsts sekretārs ir ministrijas administratīvais vadītājs un ir pakļauts ministram.
Spēkā esošie normatīvie akti, kas regulē jautājumus par dienesta pārbaudes un disciplinārlietas ierosināšanu tiešās valsts pārvaldes iestādēs, paredz šo uzdevumu veikt pašām tiešās valsts pārvaldes iestādēm vai personai, kuras padotībā tās atrodas. Atbilstoši Valsts civildienesta ierēdņu disciplināratbildības likuma 18. panta pirmās daļas pirmajam punktam Ministru prezidentam ir dotas pilnvaras ierosināt disciplinārlietu, kuras, ņemot vērā likumā minēto amatpersonu hierarhiju, izmantojamas gadījumā, ja būtu objektīvs pamats ierosināt disciplinārlietu, bet ministrs, kura tiešā pakļautībā atrodas valsts sekretārs, to atteiktos darīt.
Tā kā no Valsts kancelejā pieejamās informācijas redzams, ka Tieslietu ministrija ir sniegusi izsmeļošu atbildi uz Jūsu iesniegumu par kriminālprocesā Nr. 11390055618 lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzību, ierosināt disciplinārlietu pret Tieslietu ministrijas valsts sekretāru vispār nav nekāda pamata.
Vēršam uzmanību, ka sarakstē ar valsts pārvaldes iestādēm ir jāievēro saprātīguma, lietderības un pilsoniskās apziņas princips. Personas tiesības uz atbildes saņemšanu nav jāsaprot tā, ka personai sniegtā atbilde būs atbilstoša viņas priekšstatam, kāda atbilde ir jāsniedz. Proti, tas apstāklis, ka iestādes atbildes saturs nav atbilstošs personas gribai, pats par sevi nenozīmē, ka iestādes rīcība ir prettiesiska, atbilstoša atbilde nav sniegta vai jāierosina disciplinārlieta pret kādu amatpersonu.
Papildus norādām, ka gadījumā, ja būtu pamats izmantot Valsts civildienesta ierēdņu disciplināratbildības likuma 18. panta pirmās daļas pirmā punkta pilnvaras, Ministru prezidents to darītu personīgi un šī kompetence ar Ministru prezidenta 2019. gada 31. janvāra rezolūciju Nr. 2019-1.1.1/5-5 Valsts kancelejas direktoram nav deleģēta.
Ņemot vērā visu iepriekšminēto, Ministru prezidenta birojs uzskata, ka Jūsu sūdzība par Valsts kancelejas direktoru Jāni Citskovski un Tieslietu ministrijas valsts sekretāru Raivi Kronbergu nav pamatota. Turpmākā sarakstē ar Jums Valsts kanceleja piemēros Iesniegumu likuma 7. panta pirmās daļas 5. punktu – iestāde ir tiesīga atstāt iesniegumu bez izskatīšanas, ja atbilde uz iesniegumu ir dota iepriekš un tā saturs attiecībā uz iepriekšējā iesniegumā norādītajiem tiesiskajiem vai faktiskajiem apstākļiem pēc būtības nav mainījies.
Cieņā Ministru prezidenta biroja vadītājs (paraksts*) Jānis Patmalnieks
* Dokuments ir parakstīts ar drošu elektronisko parakstu.”
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
