Kara tehniku un personālu, īpaši kara laikā, lētāk no pretinieka ir nopirkt, nevis iznīcināt kopā ar pretinieku

Gan ieroču, gan karavīru pamatmērķis kara apstākļos ir nogalināt, lai gan gandrīz katrs no karavīriem, ja neskaita atsevišķus izņēmumus, neatkarīgi no tā, kurā pusē viņš karo, vēlas mieru un to, lai karš pēc iespējas ātrāk beigtos. Ieroči bez karavīra ir metāllūžņu vērti.

Daži priekšlikumi, kā citādi varētu izmantot finansējumu kara perspektīvu mazināšanai kara apstākļos:

1. Veicinot mobilizācijai pakļauto iedzīvotāju un dienējošā personāla emigrāciju.

Nevis slēgt robežas, bet tieši otrādāk - izveidot maksimāli atvieglotu īpašu kara vīzu izsniegšanas režīmu uz robežas pretinieka valsts mobilizācijai pakļautajiem pilsoņiem no 17 gadu vecuma (gadu pirms karaklausības) līdz 45 gadu vecumam, dodot uzturēšanās atļaujas līdz 6 mēnešiem ar iespējām tās pagarināt līdz kara beigām.

Papildus katram pārbēdzējam, kas atrodas aktīvajā dienestā, izmaksāt vienreizēju pabalstu atkarībā no dienesta pakāpes: nu, piemēram, karavīram - 1000 EUR, kapteinim – 5 000 EUR, ģenerālim – 20 000 EUR (par summām un pakāpēm es vien improvizēju), šo pabalstu izmaksājot valstī, kurā viņš nolēmis uzturēties, un izmaksājot pakāpeniski, sadalot to pa mēnešiem.

Šāds priekšlikums dos efektu ne tikai ar to, ka, pateicoties kara vīzai pasē, atgriezties Krievijā kara laikā nebūs prātīgi, jo tur tā tiks pielīdzināta dezertiera apliecībai, - tas būtiski iedragās pretinieka kara personāla rindas un kvalitāti jau esošā kara laikā, turklāt arī atvērs daudziem acis, jo, padzīvojot citā civilizācijā, kāds sāks apjaust, ka bijis zombēts ar pārliecību, ka vienīgi Krievija un tās sistēma, kas nav būtiski mainījusies no Bizantijas laikiem, ir labākā pasaulē. Atgriežoties šiem cilvēkiem, visai iespējams, būs citāds skats uz dzīves kvalitāti, kas savukārt var dot iemeslu Krievijas integrācijai un vēlmei mainīt politisko sistēmu Krievijā no iekšpuses.

2. Kara tehniku un personālu, īpaši kara laikā, lētāk no pretinieka ir nopirkt nekā iznīcināt kopā ar pretinieku.

Vēsture parāda, ka bieži vien iekarotāji tiek sagaidīti ar ziediem kā atbrīvotāji vai arī kā nelabvēļi, kuriem vara gūstama ar vairāk vai mazāk sīvām cīņām, bet katrā ziņā tas, kas nav iegūts ar pārliecināšanu, nav lojāls, jo tas, kas iegūts ar varu, ir grūti valdāms vai nevaldāms, - Napoleona gājiens uz Maskavu tam ir labs piemērs.

Tomēr globalizācijas sekas, mūsdienās dod arī trešo variantu, kas iepriekšējos karos nebija realizējams.

Ja Jūs būtu valdnieks, kas nolēmis karot, kāda valsts Jums šķistu bīstamāka? Tā, kas ir bruņota un pretosies, vai tā, kur jebkurš karavīrs jebkurā brīdī droši var padoties gūstā, pārdot Jūsu tanku, raķeti vai kuģi ar visu personālu vai nodot par labu samaksu savu pulkvedi pretiniekam dzīvu vai mirušu?

Ja katrs Ukrainas pilsonis, kurš kara apstākļos pierunājis brīvprātīgi padoties Krievijas karavīru, ar garantiju saņemtu par katru nogādāto 100 EUR, savukārt karavīrs pēc padošanās saņemtu kompensāciju, kā tas norādīts, 1. punktā un papildus saņemtu par nodotajiem ieročiem un tehniku, piemēram 50 EUR par automātu, par tanku – 5000 EUR, bet par kuģi vai lidmašīnu 200 000 EUR, un papildu bonusu saņemtu par katru sagūstīto virsnieku kurš pats labprātīgi nepadodas, un šī informācija ar kontaktiem, būtu ievērojama izmēra reklāmas plakātos katra lielākā ceļa malā, tad armijas virsnieki nevarētu atļauties mierīgi aizmigt, jo ne vien ienaidnieks, bet ikkatrs viņa paša kareivis vai ukraiņu tantuks varētu viņu pārdot aizmigušu. Šī mērķa realizācijai būtu jāiesaista vietējie uzņēmumi, kas varētu saņemt starpniecību vai komisiju.

3. Jānodrošina inkognito sakari ar pretinieku.

Ir zināms, ka Krievijas armijas karavīriem ir noņemti dokumenti (izņemot karaklausības apliecību) un mobilie telefoni, lai viņiem nebūtu iespēju sazināties no Ukrainas. Mūsdienās mobilie sakari caur satelītiem ir nodrošināmi pat tur, kur to nav, līdz ar to ir jāatrod veids, kā pretinieka karavīrus nodrošināt ar sakariem (telefoniem).

Šiem telefoniem ir jābūt maksimāli primitīviem un ļoti maza izmēra, jānodrošina vien izejošo zvanu funkcija ar iespēju sazināties vienīgi ar Krievijas mobilajiem tīkliem, lai viņi varētu sazināties vienīgi ar mājām, un Ukrainas dienestiem, lai saņemtu instrukcijas un varētu padoties, kā arī ir nepieciešama SMS funkcija bez skaņas signāla. Tas dos daudz priekšrocību, pirmkārt, jau to, ka ikkatra telefona atrašanās vieta ir izsekojama ar apbrīnojamu precizitāti, otrkārt, noklausoties sarunas, var uzzināt ikkatras konkrētās kolonnas vai grupas morālo noskaņojumu un citu stratēģiski vērtīgu informāciju, tajā skaitā to, vai ir pietiekams degvielas un munīcijas nodrošinājums.

P.S. Karu publiskais mērķis ir varas iegūšana pār teritorijām un resursiem, tai skaitā cilvēkresursiem, bet slēptie mērķi ir to superaizdevējiem, kuriem ir tiesības radīt naudu, šiem kreditoriem neatkarīgi no karu iznākuma karš ir fantastiskās peļņas laiks un vienreizējas iespējas konkurentu iznīcināšanai, to skaitā miera laikos lieki sadrukāto un apritē laisto līdzekļu norakstīšanai.

Kara apstākļos ir izdevīgi finansēt abas puses, un naudas radītāji ir ieinteresēti, lai karš patērētu pēc iespējas vairāk resursu un līdzīgi, kā tas notika Cmovid atbalstu laikā, arī tad, kad notiek reālā karadarbība vai bruņošanās aizsardzības nolūkos, līdzekļi tiek “drukāti”, aizdoti un norakstīti bez peļņas pierādīšanas nepieciešamības, jo valstis būs spiestas tos kompensēt.

Novērtē šo rakstu: