Iesaki rakstu: 
Veselības ministrija jau kuro reizi sludina konkursu uz valsts kapitālsabiedrību - slimnīcu valdes locekļu un priekšsēdētāju posteņiem, taču visticamāk nu jau kārtējo reizi tie beigsies bez rezultātiem. Nekādi sīkāki skaidrojumi nevienam netiek sniegti, nav pat informācijas, ka konkurss beidzies bez rezultātiem, vai pamatojuma, kāpēc kandidāti neatbilst norādītām prasībām, - jo patiesībā jau oficiālajām prasībām kandidāti atbilst.
Toties kandidāti neatbilst veselības ministres Andas Čakšas "prasībām", kurai gan konkursa gaitā formāli nav nekādas daļas un piekļuves informācijai par konkursa amata pretendentiem un tā norisi. Konkursa komisijas locekļi turklāt ir stingri nobrīdināti, ka par jebkādas informācijas nopludināšanu tiks ierosināts kriminālprocess pret visu komisiju – jo, lūk, tieši pāragras informācijas noplūdes dēļ ir cietis cienījams kandidāts un konkursa uzvarētājs Dz. Mozgis.
Ministrei Čakšai pašai jau ir aizmirsies, kādā interesantā veidā pašai savulaik bija izdevies uzvarēt konkursā par valsts slimnīcas valdes priekšsēdētājas amatu (pat ne valdes locekli), jo, kā liecina tagadējās ministres CV, viņas lielākā pieredze bija zāļu tirdzniecībā, nevis vismaz neliela uzņēmuma vadībā vai kaut nodaļas vadītājas amatā.
Liekas, ka ar to arī var skaidrot tagadējās ministres, maigi izsakoties, ne pārāk veiksmīgo darbu Bērnu slimnīcā, kad regulāri publiski parādījās informācija gan par komunikācijas metodēm ar darbiniekiem, gan reorganizāciju un savējo ņemšanu amatos, gan pakļaušanos vadības iegribām apvienot abas slimnīcas, gan tikpat ātri atsakoties no šī domas, par to saņemot ievērojamu atalgojumu Bērnu un Stradiņu slimnīcu valdēs - kaut izdarīts netika pilnīgi nekas, vienīgi vadošie darbinieki, sekojot Čakšas piemēram, arī saņēma algas abās iestādēs.
Cik zināms, pašlaik valda nopietnas bažas, ka ministres pēctecis var sākt interesēties par uzņēmuma darbību, līgumiem, patieso finanšu stāvokli, kā rezultātā savukārt var atklāties tagadējai ministrei neglaimojoši fakti, īpaši saistībā ar Stradiņa slimnīcu, - un tas arī varētu būt īstais pamats konkursa nolikumam atbilstošu pretendentu atraidīšanai.
Pirms tam vārdos izteiktā vēlme, ka vajag krīzes menedžeri ar pieredzi lielu uzņēmumu vadībā, beidzās ar R.Muciņa klasesbiedra iecelšanu Austrumu slimnīcas valdē, - šai personai vislielākā pieredze pirms pāris gadiem bija Vaivaru slimnīcas valdē, bet pirms tam darbs brokeru firmā. Savukārt bez jebkāda konkursa rehabilitācijas centra Vaivari valdes locekļa A.Bērziņa vietā nu iecelts A. Eglītis.
Čakšai un īpaši viņas padomniecei A. Vānei nelikās vajadzīgs rīkot konkursu arī uz Nacionālā veselības dienesta vadītāja amatu,- tajā tika iecelta iepriekšējā VOAVA direktora vietniece I. Milaševiča. Lai gan Čakša publiski ir paudusi, ka neesot apmierināta ar Nacionālā veselības dienesta darbu un tur esot nepieciešamas izmaiņas, "slikti" strādājošā ierēdne D.Mūrmane-Umbraško atgriezās uz sen kāroto valsts sekretāra vietnieka amatu.
Faktiski Veselības ministrija negrib redzēt profesionālus cilvēkus vadošos amatos un meklē visāda veida ieganstus, lai nerīkotu konkursus vai, ja nav pieteikušies īstie kandidāti, šos konkursus izbeigtu bez rezultātiem. Kam tad patiks, ja pēkšņi ne tikai Pietiek lasītājs, bet arī pakļautības iestādes sāks uzdot jautājumus.
ZZS reitingi krīt, arī Čakšas reitingi jau sen nav pozitīvi un strauji tuvojas nepopulāro ministru galam. Ar esošās veselības ministres darbu īsti nav apmierināts neviens, bet tas viss tiek atstāts premjera M.Kučinska pārziņā, kurš grib būt draugs visiem ministriem un kā labāko sadarbības veidu redz savstarpēju „parunāšanos”.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
