Iesaki rakstu: 
Kāpēc Ukraina uzvar, lai gan frontes līnijā var būt zaudējumi, ir teritoriju okupācija, kritušie un civiliedzīvotāju deportācijas? Uzvar – morāli! Ukraiņu tautu, armiju un prezidentu apbrīno visā pasaulē. Vai citas Eiropas tautas spētu sekot ukraiņu piemēram? Kā ar mums pašiem? Vai atbalsts Ukrainai ir pietiekams? Vai pasaules vadošo politiķu attieksme pret karu ir adekvāta?
Šoreiz ar gandarījumu jākonstatē, ka Latvija, īpaši mūsu brīvprātīgie, ir darījuši daudz, lai mazinātu ukraiņu ciešanas. Protams, varam un vajag vēl vairāk. Bet bez pašu ukraiņu pašatdeves mūsu palīdzībai nebūtu nozīmes. Kas viņiem dod spēku izturēt un sekmīgi pretoties agresora pārspēkam?
Šķiet, ka ir vismaz trīs faktori, kas ukraiņus atšķir no daudziem (ne visiem) labi paēdušajiem un bieži dzīves pagurušajiem eiropiešiem. Tie ir: 1) savas nācijas nozīmīguma apziņa, 2) vīrišķīgums un arī 3) reliģiozitāte. Taču katru no šiem faktoriem jāapdomā dziļāk.
Vispirms par pilsoņu vienotību. Ziņas par nācijas koncepcijas norietu, visticamāk, izrādījušās pāragras. Pretēji globālā kosmopolītisma spiedienam uzskatīt nacionālu valsti par novecojošu faktoru Ukrainas pieredze liecina par pretējo. Mācība, ko ukraiņi mums sniedz, ir šāda: nācija NAV tikai viegli maināms un novecojis „sociāls konstrukts”. Tāpat kā tikai un vienīgi „sociāls konstrukts” nav ne tradicionālā ģimene, ne vīrieša un sievietes dzimumi.
Ne jau tāpēc Ukrainā ir tik vienoti krievi un ukraiņi, ka tā būtu primāri veidota kā politiskā nācija, bet tāpēc, ka krievi solidarizējas ar ukraiņiem - saprotot, ka tieši ukraiņi ir šīs valsts kodols. Nācija ir stipra, jo to veidojusi ukraiņu tauta (titulnācija, valstsnācija – vienalga, kā to sauc), kas veido Ukrainas identitāti!
Un kontrastā tam - zemē, kur ilgstoši kultivētas politkorektuma un pilsoniskās nācijas idejas - Vācijā, lai gan lielākā daļa tās pilsoņu ir vācieši, tikai 18 % no viņiem esot gatavi aizstāvēt savu valsti ar ieročiem rokās (vismaz to līdz šim uzrāda aptaujas). Gatavība riskēt ar savu dzīvību dzimtenes labā ir nepietiekama. Varbūt tādēļ, ka nacionālā pašapziņa ilgstoši mazināta, maldīgi jaucot nacionālismu ar nacismu?
Nacionālā valstī, protams, var un drīkst dzīvot, sekmīgi integrēties, iegūt pilsonību un piedalīties tās celtniecībā arī citu tautu un etnisko grupu ļaudis. Tomēr – respektējot tās tautas kultūru, valodu un vērtības, kuras vārdu nes konkrētās valsts nosaukums.
Saprotams, ka arī citas tautas, kas dzīvo Ukrainā vai Latvijā, var sekmīgi iekļauties ne tikai valsts veidošanā, bet pat tās aizsardzībā. Tomēr tieši latviešu tauta un ukraiņu tauta veido šo valstu pastāvēšanas dziļāko jēgu. Valsts nav tikai teritorija, robežas, ekonomika, konstitūcija un armija. Galvenais ir cilvēki, kurus vieno daudz lielākā mērā valoda, kultūra un vēsture. Turklāt etniskums jeb etnicitāte - piederība pie kādas tautas vai etniskas grupas, - ir daudz senāka cilvēku kopbūšanas forma nekā valsts.
Nav izslēgta arī politiskas nācijas pastāvēšana, piemēram, Amerikas Savienotās Valstis. To veidojuši emigranti no dažādām tautām un valstīm. Tomēr tādu gadījumu nav daudz. Turklāt arī ASV viens no pilsoņu identitātes faktoriem ir angļu valoda, kas ir konkrētas tautas mantojums, nevis politiski konstruēta realitāte.
Skaidrs, ka Ukrainas pilsoņus vienojusi arī tā neaptveramā netaisnība un nežēlība, ko izrādījuši okupanti. Arī šajā gadījumā vienojošais ir fundamentāla vērtību izjūta - priekšstats par taisnīgumu, līdzcietība un nostāšanās apdraudēto, apmeloto un iznīcībai pakļauto pusē. Ir vērts aizstāvēt savu ģimeni, savas mājas, savu dzimto pilsētu, savus vecākus, kaimiņus un draugus. Ukrainā to visu aizstāv gan ukraiņi, gan krievi. Bet diez vai dzīvības tiek atdotas par iespējām piedalīties brīvajā tirgū, marihuānas legalizāciju, praidu, iespējām manīt dzimumu, azartspēļu brīvību vai citiem globālisma piedāvājumiem. Tas, kā dēļ ļaudis gatavi ziedoties, visticamāk, ir tradicionālās vērtības.
Otrais faktors: Ukrainā, šķiet, cīnās tā „toksiskā maskulinitāte”, ko feministes ilgstoši apkarojušas Rietumos. Ukrainas vīrieši ir vīrišķīgi, uzticami un cildeni, gatavi sevi ziedot savu ģimeņu un savas dzimtenes labā. Viņus, visticamāk, vecāki audzinājuši par īstiem vīriem, nevis „uniseksa” būtnēm. Ukrainas sievietes ir sievišķīgas, varonīgas un skaistas, centienos aizsargāt savus bērnus, palīdzot saviem vīriem un iedvesmojot viņus cīņai.
Arī Volodimirs Zelenskis no vidēji populāra prezidenta ir izaudzis divu mēnešu kara dienās ne tikai par savas tautas līderi, bet populārāko, vīrišķīgāko un, šķiet, arī tuvākā nākotnē ietekmīgāko valstsvīru Eiropā. Bet ko viņš saka par citiem saviem kolēģiem?
Ukrainas prezidents atzīst: „Šīs 50 dienas man parādīja citādāk daudzus pasaules līderus, dažādas valstis. Es ieraudzīju lielu dāsnumu no tiem, kas paši nav bagāti. Es ieraudzīju neparastu apņēmību no tiem, kurus globālie līderi parasti neuztvēra nopietni.” Viņš teic, ka tomēr ieraudzījis arī politiķus, kas „izturējās tā, it kā viņiem nebūtu nekādas varas”1.
Patiešām, viskonsekventāko palīdzību sniegusi konservatīvā Polijas valdība un tauta, Baltijas valstis, Čehija, Slovākija un masu medijos par populistu zākātais britu premjers Boriss Džonsons. Toties Latvijas medijos slavētais liberālais Emanuels Makrons paliks atmiņā kā neskaitāmu telefonsarunu biedrs Putinam. Ko devušas šīs sarunas? Savukārt Vācijas zaļo, liberāļu un sociāldemokrātu koalīcijas valdība sākumā pat atteicās Ukrainai sniegt militāro palīdzību.
Kā un kāpēc Eiropa ir nonākusi tik tālu, ka dimanti, gāze, nafta un nauda ir dārgāki par vērtībām un cilvēku dzīvībām? Varbūt Ukrainas varonība pamudinās beidzot eiropiešus atteikties vismaz no Krievijas energoresursiem? Ziedot vismaz daļu no sava komforta reālai palīdzībai agresora postītai valstij. Tas ir Eiropas Savienības goda jautājums.
Trešais faktors, kas palīdz ukraiņiem būt varoņiem, ir lielas tautas daļas reliģiozitāte. Runa nav tikai par „vienkāršās tautas” ticību, bet par ukraiņu intelektuāļiem, kuri apdomāti un konsekventi iestājas par kristīgo vērtību atjaunotni. Saprotams, ka cerība mūžības perspektīvā motivē ne tikai ar atdevi dzīvot, bet nepieciešamības gadījumā savu dzīvību ziedot par draugiem. Tas ir piemērs, ko saskaņā ar Jauno Derību parāda Jēzus Kristus.
Zinu vismaz trīs izcilus filozofus, kuri arī šajā grūtajā kara laikā ir kopā ar tautu, daloties savās pārdomās sociālajos tīklos, ierakstot intervijas un stiprinot savu līdzpilsoņu drosmi un cerības.
Viens no redzamākajiem Ukrainas runas vīriem, kurš ik dienas vēsta par situāciju frontē un bieži redzams arī Latvijas TV “Panorāmā” ir Volodimira Zelenska administrācijas vadītāja padomnieks Aleksejs Arestovičs (Oleksiy Arestovych). Izrādās, miera laika dzīvē viņš ir pazīstams kā lielisks lektors, psiholoģijas un filozofijas pasniedzējs. Iesaku paklausīties viņa četru lekciju ciklu „Dieva esamība”, analizējot Ričarda Svinberna pieeju («Существование Бога» portālā cowo.guru)2. Vēl interesantāks ir Arestoviča pasniedzējs Aleksandrs Filoņenko (Александр Филоненко) - lielisks Dantes daiļrades pazinējs, pēc pirmās profesijas fiziķis no Harkivas3. Izcilais filozofs Andrejs Baumeisters (Andrii Baumeister) 4 no Kijivas ir mūsdienu politisko un sociālo procesu vērtētājs5, katolicisma aizstāvis6.
Apbrīnojami, ka šie intelektuāļi turpina lekcijas pat kara apstākļos tiešraidēs no pagrabiem vai daudzstāvu māju dzīvokļiem, kuri dreb no netālu sprāgstošām raķetēm. Šādu plašāk domājošu cilvēku esamība dod cerību, ka pēc kara, kas agri vai vēlu beigsies, varbūt izdosies panākt pašu grūtāko: divu brāļu tautu - ukraiņu un krievu - izlīgšanu. Tas gan iespējams tikai tad, kad Krievijā būs citi līderi. Ukrainas uzvara karā būs tikai sākums jauncelsmes darbam un smagajam rētu sadziedēšanas procesam.
Vēsture zina gadījumus, kad karā iesaistīto tautu izlīgšana ir izdevusies. Pēc 150 gadu ilgiem konfliktiem starp Vāciju un Franciju (sākot no Napoleona kariem un beidzot ar Otro pasaules karu) samierināt abas nācijas izdevās kristīgi orientētiem politiķiem, kuri veidoja arī Eiropas Savienības pamatus. Tie bija vācu kanclers Konrāds Adenauers, Francijas politiķis Robērs Šūmanis un itālis Alčide de Gasperi - visi trīs no kristīgo demokrātu partijām. Lielā izlīgšana notika, ne tikai pateicoties Maršala plānam un ekonomiskajam izdevīgumam Rūras apgabala iegulu kopīgā apsaimniekošanā. Ekonomiskās iespējas vairāk interesēja biznesmeņus, ne tautas. Izšķirošais, šķiet, bija apelācija pie kristīgās piedošanas idejas, kas tolaik abām tautām vēl bija pazīstama un dzīva.
No ukraiņu puses izlīgšana, šķiet, būs iespējama. Kā ar Krieviju? Arī Krievijas pusē ir gana intelektuāļu, kas saprot situāciju, taču viņiem nedod iespēju izteikties masu medijos. Diemžēl liela daļas tautas ir pilnīgā imperiālistiskās ideoloģijas hipnozē. Krievijas valdības mēģinājumi izmantot sev padevīgo Maskavas patriarhātu murgaino ideju propagandā ir kļuvuši izteikti antikristīgi un nekrietni. To pierāda kaut vai Kremļa jauns uzbrukums Ukrainas teritorijām tieši pareizticīgo Lieldienu laikā - klusajā nedēļā.
Bet Ukraina apliecina nācijas, brīvības, demokrātijas un ticības vērtību. Turklāt nevis salkanā «samitu» vai sarunu šovu pļāpāšanā, bet riskējot ar dārgāko: ar savu pilsoņu dzīvībām. Mācīsimies no viņiem!
1 Citēts no portāla “Delfi” publikācijas: “Zelenskim mainījies viedoklis par daudziem pasaules līderiem”: https://www.delfi.lv/news/arzemes/zelenskim-mainijies-viedoklis-par-daudziem-pasaules-lideriem.d?id=54250776
2 A. Арестович: "Существование Бога." Skat.: https://www.youtube.com/watch?v=81CcQ-Ec2BI
3 Lekcijas par Dantes Dievišķo komēdiju: А. Филоненко “Из глубин ада к звездам.” («Данте Алигьери: Антропология желания»). Skat: https://www.youtube.com/watch?v=DB5wbF1y7Ms&list=PL4tEj-67A02NdWgAyLyOynZKXaZnl3o2m&index=3
4 A. Baumeister. “Свобода волі: реальність чи ілюзія?” Skat: https://www.youtube.com/watch?v=7NafybgYvVg
5 А. Баумейстер. “Безумие масс или что происходит с Западом?” Skat.: https://www.youtube.com/watch?v=zGLhJc0MTmk
6 A. Baumeister. “Как монашеские ордена построили Европу, которую мы знаем” Skat.: https://www.youtube.com/watch?v=gQiy4J6D7kM
Seko mums 
Tā vien izskatās, ka pašreiz izvirzītajiem valsts prezidenta amata kandidātiem nav cerību iekarot Rīgas pili, jo nevienam nav nav tik liela atbalsta, lai saņemtu ievēlēšanai nepieciešamo balsu skaitu. To lieliski apzinās arī politiķi.
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
