Kāpēc ministrs Štokenbergs uz kartupeļiem tikai cer, bet tos lāga neiedēsta?

Tātad – ko es sapratu par Štokenberga loģiku: zinot uzņēmumu patiesā labuma guvējus, Valsts ieņēmumu dienestā var viegli noskaidrot, kuri tad ir saistītie uzņēmumi. Pēc tam jau var tikpat viegli noskaidrot, vai tiek veikti fiktīvi pārskaitījumi, kuru mērķis ir tikai optimizēt nodokļus, vai tie tiešām ir saistīti ar kāda uzņēmuma konkrēto saimniecisko darbību. Savukārt tas tad arī palīdzēs atklāt PVN shēmas – un valsts būs ieguvēja.

Tiktāl viss skaisti un jauki, tikai viens neērts sīkums – lai tiktu pie lielās nodokļu naudas, mūsu mīļajai valstij ir jāzina uzņēmumu patiesā labuma guvēji, - tas tāpēc, lai varētu pamanīt blēdīgās shēmas. Kā tos uzzināt? Un tad nu ministrs radio vienkārši saka – nu, kā, saskaņā ar likumu visiem tie jāuzrāda Uzņēmumu reģistram. Viņš, rau, tā cerot (!).

Ministra cerības – tas ir nopietns arguments, bet vismaz pie mums Bauskā papildus tam, ka pavasarī ceram uz labu kartupeļu ražu, mēs vēl arī šo to darām, lai mūsu cerībām būtu pamats – nu, teiksim, vismaz iestādām kartupeļus.

Bet kas vēl vēlmē pēc saviem kartupeļiem ir ministram, izņemot cerību un tāpat dikten nopietno juridiski tautsaimniecisko apgalvojumu, ka „agri vai vēlu jebkura patiesība nāk gaismā” (kaut Latvijas mūsdienu vēsture ir pilna ar miljonu mahinācijām, par kurām patiesība gaismā nav nākusi ne sitama)?

Izrādās – nekā nav, izņemot sava veida apburto apli. Valsts naudu dabūs, ja atklās nodokļu shēmas. Nodokļu shēmas varēs atklāt, ja būs zināmi patiesie labuma guvēji. Labuma guvējus, kā cer ministrs, visi uzņēmumi kārtīgi uzrādīs. Bet uzrādīs droši vien tikai kārtīgie uzņēmumi, ne jau blēži, kas blēdās arī tagad un nez vai beigs to darīt.

Tad kā jaunais likums palīdzēs noķert blēžus, kas līdz šim blēdās ar nodokļiem un tagad neuzrādīs pareizos labuma guvējus? Nekā, jo viņi labuma guvējus nebūs uzrādījuši – pretēji ministra kaismīgajām cerībām. Vai viņus kaut kas motivēs? Ja kaut kas tiks atklāts, tiks ierosināti kriminālprocesi, un tad viss nāks gaismā, saka ministrs.

Bet līdz šim arī bez visiem likuma grozījumiem bija tieši tāpat – ne labāk un ne sliktāk: ja blēži bija dumji, par viņu rīcību ierosināja kriminālprocesus, to ietvaros sūtīja tiesiskās palīdzības līgumus uz ārzonām, reizēm saņēma atbildes utt.; ja blēži nebija dumji, nekādu kriminālprocesu nebija. Tad kāda jēga no likuma grozījumiem, kurus var mierīgi nepildīt?...

Patiesībā noslēdzošā intervijas daļa, pēc manām vienkāršajām domām, šo Štokenberga vārdā nosaukto apburto apli demonstrē vienkārši skaisti.

Žurnāliste: Viņi nedeklarēs, viņi pateiks, ka tas ir pārāk sarežģīti.

Štokenbergs: Mēs to uzzināsim, tiklīdz mūsu rīcībā būs ziņas, ka kāds ir pārkāpis likumu.

Žurnāliste: Pēc kā jūs varēsiet spriest, ka ir pārkāpts likums? Likums paredz, ka, ja tas ir pārāk sarežģīti, tad var neziņot.

Štokenbergs: Nu, tas ir bezjēdzīgi.

Žurnāliste: Bet es nesaprotu, kāpēc jūs tagad nevarat, bet tad jūs varēsiet?

Štokenbergs: Vai jūs varētu…

Žurnāliste: Tad es jautāju, ja jūs varēsiet, tad kad mēs uzzināsim, jo tas taču arī ir svarīgi, kas...

Štokenbergs: Es jums atbildēju piecas reizes, ka mēs to uzzināsim tajā brīdī, kad būs kriminālprocess.

Žurnāliste: Nu, bet par to tad kriminālprocess?

Štokenbergs: Es neplānoju. Jūs plānojat kaut kādu kriminālprocesu. Tas, ko es jums pateicu, ka mūsu rīcībā nav nekādu ziņu, ka tur šobrīd tiek rosināts kriminālprocess. Tas ir tas, ko es jums atbildēju.

Žurnāliste: Bet kad būs pirmie rezultāti, kad mēs uzzināsim, kādi ir ēnu ekonomikas apkarošanas rezultāti? Un ar šo airBaltic piemēru, kā tad mēs apkarosim ēnu ekonomiku?

Štokenbergs: Mēs spēsim salīdzināt ar saviem makroekonomiskajiem datiem, cik liels turpmāk ir ēnu ekonomikas ir ēnu ekonomikas īpatsvars. Šobrīd pēc dažādiem pētījumiem, tie ir 38, 1 procents.

Žurnāliste: Ņemsim šo pašu airBaltic akcionāra piemēru, izstāstiet, lūdzu, kā tas apkaros ēnu ekonomiku? Lai cilvēki saprot... Tātad ir airBaltic akcionārs, kura īpašnieks ir ārzonā reģistrēta kompānija.

Štokenbergs: Nu, kāds tam sakars šobrīd ar airBaltic.

Žurnāliste: Jūs pats minējāt šo piemēru.

Štokenbergs: Es pieminēju to kā piemēru, kurā šobrīd ir ārzonas uzņēmums. Uzņēmumā, kurā ir Latvijas valsts kapitāla daļas.

Žurnāliste: Jā.

Štokenbergs: Tas acīm redzami nav pareizi, jo pat mēs, īpašnieki, šobrīd nevaram pārliecināties, kas ir mūsu partneris mums piederošā uzņēmumā.

Žurnāliste: Jā, bet mēs runājam par cīņu ar ēnu ekonomiku. Tātad kādā veidā, uzzinot, ka patiesais labuma guvējs ir, es nezinu, Nīderlandes pilsonis tāds un tāds, jums izdosies apkarot ēnu ekonomiku?

Štokenbergs: Gluži vienkārši. Viņš sēdēs cietumā par nodokļu nemaksāšanu. Vai tas nav saprotams?

Žurnāliste: Kāpēc viņš sēdēs cietumā? Kādus nodokļus šis uzņēmums nav maksājis?

Štokenbergs: Es nezinu, par kuru uzņēmumu…

Žurnāliste: Mēs runājam par airBaltic.

Štokenbergs: Labi, es atvainojos. Man pietiek...

Ar vārdu sakot, labi saprotams, kāpēc Štokenberga kungs aizmuka no radio studijas. Nav viegli skaidroties par stulbiem, populistiskiem un nekādi neīstenojamiem likuma grozījumiem. Bet, ja nu es akurāt par tiem un cienīto ministru kļūdos, varbūt no valdības vai Saeimas varētu parādīties kāds, kurš skaidri pastāstītu – kas tad tā reāli un praktiski tiek likts lietā, lai tiktu pie kartupeļu ražas. Izņemot, protams, Štokenberga cerības un pārliecību, ka "kādreiz viss nāk gaismā".

Novērtē šo rakstu: