Kāpēc maksāt nodokļus, lai Jums, tiesu sistēmas stulbeņi un korumpanti, būtu pensija?
Aldis Gobzems05.11.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Man ik dienas turpina pienākt Latvijas tiesu sistēmas spriedumi, turpinot mani sodīt ar tūkstošiem, kas aug kā sēnes pēc lietus, par to, ka braucu ar autobusu pa Latviju. Un šajā vietā es vēlos vērsties pie Latvijas tiesu sistēmas. Pie Augstākās tiesas priekšsēdētāja Aigara Strupiša un visas tās kliķes. Cits vārds man neatrodas. Nekā cienījama diemžēl tur nav.
Es esmu bijis advokāts un zinu, cik korumpēta un mazizglītota ir liela daļa Latvijas tiesu sistēmas. Un to es saku, jo daļa no tiesnešiem mani ir sastapusi tiesas sēdēs un zina, ka mani nu nekā par mazizglītotu nosaukt nevar. Tiesu zālē vienmēr esmu demonstrējis augstas klases tiesu runu, un manis gatavotie juridiskie dokumenti ir bijuši cienījami.
Man ir bijušas neskaitāmas reizes, kad ir nācies noklusēt korupciju tiesās vai tiesnešu stulbumu. Jo tāpat jau nav bijis, kam pasūdzēties. Tiesnešu kliķe pati sevi vienmēr ir sargājusi. Bezjēdzīga laika tērēšana – kaut kam sūdzēties.
Faktiski Latvijas tiesās var nopirkt ļoti daudz. Varēja tad un var joprojām arī tagad. Visu nevar, bet daudz ko var. Tiesu sistēmā ir virkne kukuļņēmēju, Latvijā kukuļņēmējus neķer, viņi visi var justies droši. Principā visās jomās. Īpaši tiesās. Bet tas lirisks ievads.
Būtība ir šeit. Jūs mani sodāt ar desmitiem tūkstošu eiro par neko. Un ko Jūs iegūstat? Mani pārmācāt vai cenšaties salauzt? Nu nesanāks ne viens, ne otrs. Manu garu nevar salauzt. Mans gars ir nesalaužams. Pārmācīt arī neizdosies.
Bet ko Jūs iegūstat? Pirmkārt, Jūs iegūstat, ka Latviju pavisam un uz neatgriešanos pamet vismaz četri Latvijas pilsoņi. Izrēķiniet, cik juridiski samērīgi tas ir un kāds no tā ir Latvijas valsts materiālais ieguvums. Pareizi. Jūsu spriedumi pret mani nevis padara valsti materiāli bagātāku, bet nabagāku, jo viss, kas mums pieder un nav atņemts, vairs nekad netiks tērēts Latvijā.
Tas attiecas arī uz nodokļiem - Jūsu spriedumi panāk tikai to, ka turpmāk nekad un nekādos apstākļos Latvijas valstij es nemaksāšu labprātīgi neko. Proti, labāk kļūt ir par citas valsts nodokļu rezidentu. Pirms tam maksāju desmitiem, desmitiem tūkstošus eiro nodokļos kā privātpersona. Biju pietiekami liels nodokļu maksātājs. Tagad vairs nekad mūžā. Nevienu centu labprātīgi Latvijas valstij. To Jūs esat ieguvuši.
Ko vēl? Jūs esat ieguvuši par vismaz diviem latviešu bērniem mazāk Latvijai. Jums pie dirsas? Nu it kā tomēr tiesai un it kā samērīgums jāvērtē. Laba izpratne par samērīgumu, ironiski smieklīga, lai neteiktu traģiska. Un pats galvenais. Jūs esat panākuši nicinājumu, riebumu un vienaldzību pret sistēmu, kurā daudzi jo daudzi spiesti dzīvot nabadzībā.
Jūs varat spriest, cik gribat. Sakrāsies summa, un kaut kad uztaisīs maksātnespēju un norakstīs. Vai lai karājas gaisā. Jūs, Latvijas tiesu sistēma, esat izdarījuši visu, lai man un manai ģimenei būtu pamats novērsties no Latvijas. Tie ir divi pieauguši cilvēki ar augstākajām izglītībām. Latvijas valsts manai ģimenei ir darījusi tikai ļaunu. Mums neviens cita nav darījis ļaunu. Tikai latvieši. Virkne korumpētu vai vienkārši pamuļķu.
Apzināti un nežēlīgi. Par ko? Par to, ka es nebiju sistēmas daļa. Un tikai par to, ka atļāvos nesaliekt muguriņu. Diemžēl manu bērnu nākotni iznīcināt nevaru atļauties. Muguru nevaru saliekt Jūsu priekšā arī turpmāk.
Un ziniet. Tādu kā es ir simtiem, pat tūkstošiem ar Latvijas Republikas pasi. Kuri savus ienākumus plāno citur, dzīvi citur, biznesu citur. Un nu jau daļa arī pasi domā iegūt citur. Jo maksāt nodokļus, lai Jums būtu pensija, neredz vairs pamata. Jūs neesat ne taisnīgi, ne tiesiski.
Bet es Jūs saprotu. Jākalpo sistēmai. Bet tā sistēma izputēs. Pat tas, ka tam neticat šodien, to neapstādinās. Nevar mūžīgi iet uz grunti valsts, drīz noies pavisam un tad izputēs. Un tad jau mainīsies.
P.S. Šis teksts jāuztver kā literatūras žanrs. Cilvēciskām un juridiskām pārdomām.
Seko mums 
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
Ar nelabu sajūtu sekoju medijos publicētajām ziņām par Zolitūdes traģēdijas tiesvedību. Esmu būvinženieris, absolvējis Venecuēlas Centrālo universitāti, un man ir Kārnegija un Melona Universitātes (ASV) maģistra grāds būvinženierijā (ar iespējami augstāko atzīmi).
ANO 1919. gadā dibinātā Starptautiskā Darba organizācija publicējusi statistiku – 2020. gadā Latvijā aptuveni 29% visu strādājošo bija nodarbināti publiskajā sektorā, bet labākā proporcija esot Austrijā – 4%. Ieliku šo ziņu Twitter, un tas sāka vārīties. Esot sajaukti āboli ar bumbieriem, un vispār, kas tā tāda par organizāciju?
Šis raksts ir pēdējais brīdinājums koloniālajiem pārvaldniekiem Latvijā! Pēdējais brīdinājums viņu pakalpiņiem valdībā un valsts struktūrās. Tautas pacietības mērs ir izsmelts! Mēs runājām, aicinājām apstāties un pārtraukt LATVJU TAUTAS iznīcināšanas politiku. Taču viss veltīgi. Jūs nevēlējāties mūs sadzirdēt, ieklausīties un saprast - PIETIEK! Tad runāsim citā "valodā" ! Jums saprotamajā!
