Iesaki rakstu: 
Nesen Valsts kontrole (VK) nāca klajā ar apjomīgu ziņojumu par ambulatorās aprūpes darbu, kurā atklājās neglaimojoši fakti par Veselības ministrijas (VM) darbu un kontroles trūkumu. Svarīgs secinājums - arī Valsts kontrolei nav izprotama Veselības ministrijas nevēlēšanas veicināt pasākumus, lai uzlabotu nozares resursu efektīvu izlietojumu, jo ministrija neuzskata par nepieciešamu veicināt klīnisko vadlīniju izstrādi un apstiprināšanu, uzskatot, ka tā ir tikai nozares speciālistu kompetence.
Veselības ministre Anda Čakša piekrīt visiem secinājumiem, taču savu vainu par slikto ministrijas darbu nesaskata, kaut VM kā padomniece un nu jau ministre strādā kopā gadu un pirms tam bijusi valdes locekle Veselības ministrijas kapitālsabiedrībās.
Čakšas laikā nav notikusi gandrīz nekādu vadošo ierēdņu darbības izvērtēšana, tieši pretēji – Nacionālā veselības dienesta (NVD) vadībā stājās ilggadējā direktora vietniece I.Miloševiča, par valsts sekretāru kļuva valsts sekretāra vietnieks K. Ketners, un savā amatā kā valsts sekretāra vietniece atpakaļ atgriezās D. Mūrmane – Umbraško, kas liecina, ka ministre ir apmierināta ar VM un ierēdņu darbu.
Čaksā kā vienmēr izmanto savu galveno saukli - nozarei trūkst naudas, bet VK atzinumu, ka nav realizētas aktivitātes, kam ir ietekme uz valsts budžetu un tika piešķirts papildus finansējums, vispār neuzskata par svarīgu. Tieši tāpat kā dīvainos izdevīgos un neizdevīgos tarifus ambulatorajā veselības aprūpē, kuru pārskatīšanu paredz pat valdības rīcības plāns.
Būtu dīvaini, ja par nopietnu tiktu uzskatīts VK minētais fakts, ka ambulatorie pakalpojumi kā izdevīgi būtu pilnā apjomā pēc iespējām jānodrošina publiskās kapitālsabiedrības un tikai pēc tam privātās.
Piemēram, Austrumu slimnīca atkārtoti ziņojumos ir minējusi, ka tās kapacitāte ir ievērojami lielāka, nekā šobrīd tiek izmantota. Taču privātos aizstāv arī P.Apinis, jo tuvāko draugu vidū ir privāto ārstniecības iestāžu īpašnieki, piemēram, J.Birks no Jūras medicīnas centra, kura veiksme medicīnas biznesā ir tieši atkarīga no valsts pasūtījuma un šobrīd miljoni tiek ieguldīti jauna Radioloģijas centra izveidei.
Čakša ir ievērojusi, ka mediķi dodas strādāt uz privāto sektoru, taču ministre nedara neko, lai mediķi pilnībā tiktu noslogoti pamatdarbā un neskraidītu pa vairākām darbavietām, kā tas ir izplatīts arī viņas pašas iepriekš vadītajā Bērnu slimnīcā.
Čakša kā argumentu pakalpojumu novirzīšanai min privāto iestāžu kvalitāti, taču nav neviena objektīvi, precīzi veikta pētījuma, kas to pierādītu. Ir acīmredzama vēlme neko nemainīt, - tas redzams nesen notikušajā NVD valsts iepirkumā ambulatoro pakalpojumu sniegšanai 2017. gadam, kur proporcionālais sadalījums saglabā privātos kā svarīgu šo pakalpojumu sniedzēju.
Ģimenes ārsti tikai izpilda Veselības ministrijas noteikumus, jo diemžēl reti kurš ministrs ņem vērā labojumus VM virzītajos noteikumos, un lielā mērā VK konstatētie fakti tādi ir tieši tāpēc, ka VM neieklausās mediķu iebildumos un viedoklī.
Ne mazāk interesanti ir - kāpēc vairāk vai mazāk runā par ambulatoro aprūpi, bet par stacionāriem pārmetumu nav. Atbilde ir vienkārša – VM pa šo laiku nav izstrādājusi un, kā redzams, arī nevēlas izstrādāt vadlīnijas, kvalitātes kritērijus vai citus regulējumus, pēc kā varētu slimnīcas kontrolēt un uzraudzīt. Nav vienotas metodikas, kā tiek konstatētas medicīniskās kļūdas. Tādu Latvijā vispār nav vai ir ļoti maz, kas, jāatzīst, ir unikāls sasniegums pat pasaules medicīnā.
Ja veselības nozare netiktu nosaukta kā prioritāra nozare, kur ministre nemitīgi pieprasa ievērojumus papildu līdzekļus, varbūt arī tas nebūtu tik svarīgi, taču šobrīd VM vadībā ir cilvēks, kas cenšas neko nedarīt, lai tikai neradītu kādus mehānismus, kā uzlabot un kontrolēt kvalitāti vai arī notiktu kāda biznesa pārdale.
Iespējams, ka tieši veselības nozarē plūstošie miljoni un arī ļoti daudz ieinteresēto šo miljonu skaitu palielināt, nevis efektīvi izmantot, augstākajos valdības līmeņos notur šādu ministri amatā, jo cita skaidrojuma tam, ka nekas būtisks nozarē netiek reformēts un ministrs saglabā amatu, nav. Nepieciešams arī finansējums pašvaldību kampaņai, ne velti E.Tavars kvēli aizstāv Čakšas darbu partijā, kaut tur jau sen nav ko aizstāvēt un slavēt.
Valsts kontroles secinājumi lasāmi šeit:
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
