Kāpēc ar budžetu, ar valdošo koalīciju un it īpaši ar mums, Nacionālo apvienību, viss ir kārtībā

Vispirms gan kāda simboliska lieta...!

Pēc Nacionālās apvienības ierosinājuma Saeimas vairākums lēma iesaldēt (jeb nepalielināt) deputātu algas visā šī Saeimas sasaukuma laikā, kā to līdz šim paredzēja likums. Lieki piebilst, ka daudzi deputāti balsoja “sakostiem zobiem”. To varēja redzēt debatēs. Jums vajadzēja redzēt, kā par šo jautājumu no tribīnes ārdījās opozīcija! Kad bezatbildīgi viss jākritizē un jāpiedāvā neizpildāmas lietas, viņi ir meistari. Kad jautājums skar viņu pašu solidarizēšanos, dusmu izvirdumi bija tiešām neviltoti.

Kāpēc pozīcija neatbalsta labus opozīcijas iesniegtos priekšlikumus, pat ja to izmaksas ir salīdzinoši nelielas?

Patiesībā budžetu var pieņemt tikai tāpēc, ka pozīcijas partijas ilgstošās diskusijās, es pat teiktu, cīņās ir panākušas kompromisu, par ko visas ir gatavas nobalsot. Ja noslēdzošajā posmā kāds izdomātu atbalstīt kaut vienu nelielu opozīcijas priekšlikumu ārpus šīs vienošanās, panāktais līdzsvars tiktu izjaukts un sāktos ķēdes reakcija, kas beigtos ar budžeta nepieņemšanu. Tas savukārt nozīmētu, ka no nākamā gada nebūtu ne lielāku pensiju, ne pieauguma kultūras darbinieku, pedagogu, mediķu vai iekšlietu darbinieku algām.

Kāpēc opozīcija katru budžetu vienmēr pasniedz kā sliktāko iespējamo?

Tāpēc ka realitātē (ar retiem izņēmumiem) opozīcijas uzdevums nav cīnīties par labāku budžetu, bet mēģināt izgāzt budžeta balsojumu. Pieredzējusi opozīcija ļoti labi saprot, ka budžets top daudzu mēnešu garumā un pēdējās plenārsēdēs izmaiņas nav iespējamas. Reālā cīņa par budžetu notiek ātrāk. Pēdējās plenārsēdēs viņu mērķis ir kritizēt, provocēt, vilkt laiku, mēģināt samulsināt kādu mazāk pieredzējušu pozīcijas deputātu cerībā izgāzt balsojumu. Ja tas izdotos, automātiski krīt valdība, kas paver iespējas opozīcijai pašai kļūt par pozīciju. Protams, ka tieši tas ir patiesais nolūks.

Kāpēc budžeta plenārsēdēs pozīcija nekāpj tribīnē atspēkot katru sagrozīto, melīgo vai citādi negodīgo opozīcijas izteikumu?

Tāpēc ka, ielaižoties sarunās par absolūti absurdiem apgalvojumiem, šo apgalvojumu paudēji ir lielākie ieguvēji. Vai jūs ielaistos diskusijā, ja vairāki satrakojušies cilvēki nemitīgi apbērtu ar visfantastiskākajiem meliem: ka esat narkomāns, aplaupījis banku, naktīs kapos upurējat kaķus u.tml.? Mēģinājumi taisnoties nozīmētu šai diskusijai iedot papildu degvielu. Tā ir diskusija, kurā “oponents” nemeklē patiesību, bet vēlas pēc iespējas vairāk sevi izcelt uz nepatiesas informācijas izplatīšanas fona.

Vai no iepriekš minētā jāsecina, ka budžets patiesībā ir ļoti labs?

Nē, no tā jāsecina, ka jebkura budžeta pieņemšanā būs noteiktas grupas, kas vienmēr budžetā izcels tikai to sliktāko, un visbiežāk tas būs no nelielas krāsu sabiezināšanas līdz pat nekaunīgiem meliem. Viena šāda grupa vienmēr ir opozīcija. Bieži iebilst arī to sociālo grupu pārstāvji (arodbiedrības, NVO utt.), kas bija cerējuši budžetā uz lielāku atbalstu. Šīm grupām vienmēr ir jārada iespējami lielāks spiediens uz valdību, lai iegūtu labāku rezultātu. Tas ir normāli, un tā tas notiek jebkurā valstī. Valdības uzdevums savukārt ir atrast līdzsvaru starp visām šīm grupām tajās finanšu iespējās, kādas valstij ir. Šīs finanšu iespējas ir atkarīgas no ļoti daudziem apstākļiem, tai skaitā no ieņemtajiem nodokļiem, starptautiskās situācijas, vēsturiski pieņemtajiem lēmumiem utt.

Ja visam naudas nepietiek, kāpēc bija būtiski jāpalielina valsts nauda partijām?

Šis ir viens no visemocionālākajiem jautājumiem, kurā emocijas visvairāk būtu jāatliek, lai saprastu lietas būtību. Patiesībā vairumam lielo partiju jau šobrīd ir liela finanšu rocība, ko pierāda bagātīgās priekšvēlēšanu kampaņas. Atšķirība tā, ka pašlaik šo naudu piešķir sponsori. Būtu jābūt naiviem, uzskatot, ka daļas šo sponsoru interesēs nav šo naudu pēc tam no valsts atgūt un atgūt daudzkārtīgi. Citiem vārdiem sakot, valsts arī šobrīd samaksā daļai partiju, tikai garākā ķēdītē caur ieinteresētu sponsoru starpniecību. Pieņemtie grozījumi paredz, ka valsts bez sponsoru starpniecības maksās godīgi atbilstoši vēlētāju skaitam, bet vienlaikus sponsoru iespējas finansēt partijas tiek ar likumu ierobežotas desmitkārtīgi. Nacionālā apvienība uzstās, ka šo finansējumu nedrīkstēs izmantot valsts amatpersonu atalgošanai. Atšķirībā no deputātu algu iesaldēšanas politiķu maciņus šis lēmums neskars, bet valsts, samazinoties sponsoru ietekmei, būs ieguvēja.

Vai vajadzētu atbalstīt Saeimas atlaišanu?

Tā ir katra pilsoņa izvēle, bet, veicot jebkuru darbību, vajadzētu ar vēsu prātu saprast, kas no tā būs ieguvējs. Pirmkārt, Saeima netiek atlaista pavisam. Vienkārši notiek jaunas vēlēšanas, kurās iespējamas partiju spēku samēra izmaiņas. Precīzi paredzēt, kā tās notiks, protams, nevar. Nacionālā apvienība ir pieredzējusi vienas Saeimas atlaišanu un, ja vajadzēs, ir gatava arī vēl vienai. Bet diez vai varētu teikt, ka iepriekšējā reizē sabiedrība kaut ko būtisku ieguva. Saeimā ienāca Valda Zatlera Reformu partija, kas centās valdībā ievilkt “Saskaņu”. Par laimi, tas neizdevās, bet arī pati Reformu partija pāris gadu laikā izšķīda, daļai tās politiķu aizejot uz “Vienotību”, daļai uz “Saskaņu”. Arī šoreiz visieinteresētākie ir “Saskaņa”, vēlēšanās smagu sakāvi piedzīvojusī “Zaļo Zemnieku savienība” un vēl atsevišķi bezpartejiskie politiķi, piemēram, Aldis Gobzems un prokrieviskā Jūlija Stepaņenko. Tas, protams, nenozīmē, ka jaunas vēlēšanas viņiem automātiski garantē uzvaru, bet pilnīgi skaidrs ir tas, ka jaunas vēlēšanas var nozīmēt tikai politisku pārgrupēšanos, nevis kaut kādu simbolisku revolūciju, kā šādu procesu kūrētāji to cenšas pasniegt.

Vai Nacionālo apvienību apmierina šis budžets?

Budžets nav ne tuvu ideāls, bet ir labs, ja ņem vērā tās iespējas, kādas pastāvēja, un to, ka par rezultātu bija jāvienojas piecām pilnīgi atšķirīgām partijām, ministrijām, sociālajām grupām... Daudzas lietas šajā budžetā Nacionālajai apvienībai nepatīk. Piemēram, tas, ka neapliekamā minimuma celšana netiek sabalansēta ar atvieglojumiem par apgādājamiem, kas būtu izdevīgāka ģimenēm ar bērniem. Vai tas, ka neskaidra ir brīvpusdienu nākotne, jo šī uzdevuma daļēja uzticēšana pašvaldībām būs jauna pieredze. Vai tas, ka zinātnei izcīnītā nauda (par kuru aktīvi cīnījās arī Nacionālā apvienība) nenonāks tieši zinātnes finansējuma bāzē, kur tas būtu sistēmiski vispareizāk. Vai tas, ka bezkoalīcijas haosa laikos Saeima pieņēma likumu par mediķu algām, kas praktiski nav izpildāma, ja vien pieaugumu neatņem visām citām nozarēm. (Juridiski šī situācija ir iespējama, jo Budžeta likums kā speciālais likums ir hierarhiski augstāks, bet šī ir nepieņemama situācija no politiskās kultūras aspekta). No otras puses, iespējams, ja nebūtu šis mediķu algu likums, šodien mediķu algām nebūtu atrasti papildu 60 miljoni. Kultūras darbinieki piedzīvos lielāko pieaugumu viena gada laikā, tam atvēlēti 8,3 miljoni. Tiks paplašināta mājokļu programma un citi atbalsta pasākumi ģimenēm. Pedagogu atalgojumam + 23 miljoni. Iekšlietu sistēmas darbiniekiem + 10,7 miljoni. Lauksaimniekiem, tai skaitā maziem un vidējiem ražotājiem + 30 milj. Pensiju paaugstināšanai + 228 miljoni. + 63 miljoni pašvaldībām. + 7,3 miljoni zinātnei, un tā varētu turpināt.

Ir labas lietas budžetā un ne tik labas. Ja kāds stāsta, ka budžets ir lielisks, tas nav godīgs tā raksturojums. Tas ir labākais, kas izriet no pašreizējiem vēlēšanu rezultātiem un ekonomiskās situācijas. Bet teikt, ka budžets būtu sliktāks nekā citus gadus – tā gan nav tiesa. Un aiz šiem apgalvojumiem, visticamāk, ir konkrētas politiskas intereses, par ko jau iepriekš rakstīju.

Lai saprastu, kā izdarīt labāk, jāsaprot, kas un kāpēc notiek šobrīd. Lai mums kopā izdodas!

Novērtē šo rakstu: