Iesaki rakstu: 
Pieminekļiem ir kāda nelāga īpašība – tie ir pļāpīgi. Visi kā viens būdami radīti ar mērķi vēstīt nākamajām paaudzēm par dižiem cilvēkiem, darbiem un idejām, tie allaž pārāk daudz pastāsta par pavisam citiem ļaudīm, kuri attiecīgo pieminekli pasūtījuši, veidojuši un nolikuši redzamā vietā. Reizēm šis otrais stāsts ir pat dižāks un vairāk apbrīnas vērts nekā paša pieminekļa saturs, tomēr tā negadās bieži. Daudz vairāk ir gadījumu, kad cilvēks, ko varbūt pat vajadzētu saglabāt piemiņā, pilnīgi pazūd vai tiek izkropļots aiz tēla, kādā viņu centušies iemūžināt tie, kuru varā ir uzstādīt pieminekļus.
Kā tas ir ar Andreju Upīti – vienu no ražīgākajiem latviešu 20. gadsimta literātiem, tulkotājiem, literatūras teorētiķiem un kritiķiem, kura darbaspējas kļuvušas leģendāras un daiļrade aptver septiņas desmitgades un praktiski visus literatūras žanrus? Ar neapstrīdamu latviešu valodas meistaru, kura uzrakstīto ik pa laikam der pārlasīt, lai bagātinātu savas izteiksmes iespējas. Ar neiztrūkstošu neatkarīgās Latvijas literārās polemikas kreisā flanga karognesēju, kurš, būdams daudzlasītājs vairākās valodās, labi orientējās Eiropas aktualitātēs. Ar asi dzēlīgu, ne vienmēr objektīvu, bet literatūras kvalitātē allaž dziļi ieinteresētu kultūras procesu urdītāju laikā līdz Otrajam pasaules karam. Un vienlaikus ar aktīvu sabiedrisko un politisko figūru drūmākajos Latvijas vēstures brīžos, kad valsts zaudē savu vēl pavisam jauno neatkarību un uz pusgadsimtu nonāk ar “brīvprātīgu pievienošanos” maskētā totalitāras kaimiņvalsts okupācijā, kas nozīmē postu un traģēdiju tūkstošiem latviešu ģimeņu. Ar vienu no visu laiku prominentākajiem latviešu kolaborantiem, tās liktenīgās delegācijas pārstāvi, kura “lūdza Latvijas uzņemšanu PSRS”.
Pat ja Upīts nav bijis represiju organizētāju un veicēju pirmajās rindās, viņa publiskā stāja okupācijas gados nešaubīgi apliecina: šie upuri, viņaprāt, nepieciešami, lai atbrīvotie darbaļaudis spētu uzcelt gaišo cilvēces nākotnes ēku – komunismu. Par rakstnieka privātajiem uzskatiem, īpaši vēlākos gados, klīst dažādas baumas, tomēr viņš ir pārāk spītīgs un lepns, bet varbūt arī pārāk labi izjūt konjunktūru, lai atzītos, ka kļūdījies savā pārliecībā. Neraugoties uz to, ka zem staļiniskā režīma tanka kāpurķēdēm pakļūst daudzi senāki paziņas un labvēļi, arī sīvi konkurenti un oponenti, kuri tāpat sekmējuši viņa radošo izaugsmi, LPSR Tautas rakstnieks, LPSR Augstākās Padomes deputāts, Staļina prēmijas laureāts un (vēlākos gados) Sociālistiskā darba varonis Andrejs Upīts līdz pat sava garā mūža beigām ieņem goda vietu dažādu svinīgu okupācijas varas saietu prezidijos.
Vienlaikus rakstnieks un dramaturgs Andrejs Upīts šajā prezidiju laikā faktiski beidz savu darbību. Viņa pēdējie nozīmīgākie daiļdarbi datējami ar 40. gadiem, galvenokārt ar kara laiku, kad rakstnieks dzīvo evakuācijā Krievijā. 50. gadu robežšķirtni pārsniedz viens vienīgs vērienīgs romāns – milzum biezā un grūti lasāmā Plaisa mākoņos, kurā Upīts centies iedzīvināt paša sludinātos sociālistiskā reālisma kanonus, bet galu galā radījis daudz vājāku darbu par saviem pirmskara sacerējumiem un kara laikā tapušo Zaļo zemi. Iespējams, turpmāko daiļradi apgrūtina arī 50. gadu sākumā pārciesta smaga slimība, bet gandrīz 20 atlikušajos gados Upīts kļūst par shematisku un garlaicīgu sociālistiskā reālisma literatūrteorētiķi, politisku ievadrakstu sacerētāju kompartijas izdevumos, kā arī latviešu trimdas rakstnieku daiļradei veltītā apcerējuma Bezsaules noriets autoru. Šajā paskvilā, ko var uzskatīt par treknu punktu rakstnieka radošajā biogrāfijā, jau pārkāptas visas piedienības robežas – teksts daudzviet kļūst par prastu, kaut arī “ideoloģiski pamatotu”, ķengāšanos.
1970. gada novembrī Andreju Upīti, kuram nāves brīdī ir jau gandrīz 93 gadi, svinīgā procesijā pārved uz viņa pēdējo mājvietu Meža kapos. Atvadu ceremonijā, kas atbilst Maskavā sīki izstrādātajiem padomju nomenklatūras bēru rituāliem, piedalās visa Latvijas kompartijas vadība un “darbaļaužu un padomju inteliģences” masas. 12 gadus vēlāk, 1982. gadā, pie jaunuzceltā LKP CK Politiskās izglītības nama atklāj Alberta Terpilovska (1922–2002) un Gunāra Asara (1934–2023) bronzā veidoto pieminekli, arī tur valda šī pati stingri ritualizētā gaisotne. Pieminekļa atklāšanai jābūt saskaņotai ar kādu svarīgu padomju svētku dienu – šajā gadījumā PSRS nodibināšanas 60. gadadienu. Uz atklāšanas mītiņu netiek uzaicināti rakstnieka tuvinieki, toties tajā pulcējas “republikas partijas un padomju darbinieki, literatūras un mākslas darbinieki, Rīgas darba kolektīvu un sabiedrisko organizāciju pārstāvji”. Laikraksts “Cīņa”, no kura ņemts šis citāts, atreferē arī mītiņa dalībnieku runas, un, iespējams, pat spilgtāk par kompartijas vadoņu izteikumiem laikmeta garu atspoguļo šī uzstāšanās:
“V. I. Ļeņina ražošanas apvienības VEF regulētāja Sociālistiskā Darba Varone G. Griņova uzsvēra Andreja Upīša literatūrvēsturiskos nopelnus strādnieku šķiras dzīves attēlošanā. – Lūk, kāpēc mums, strādniekiem, – viņa teica, – ir tik tuvi izcilā latviešu rakstnieka darbi.
Pirmrindniece pastāstīja, kā vefieši, kuri ir mūsu zemes slavenās strādnieku šķiras daļa, gatavojas sagaidīt PSRS nodibināšanas 60. gadadienu, kā viņi vērš plašumā sociālistisko sacensību par vienpadsmitās piecgades otrā gada uzdevumu izpildi pirms termiņa un īsteno PSKP CK 1982. gada novembra Plēnuma lēmumus.”
Varētu citēt vēl arī nākamo runātāju, bet ieskatam pietiks. Savā jaunībā un spēka gados Andrejs Upīts par šāda veida “nopelnu pieminēšanu”, visticamāk, būtu iznīcinoši smējies un uzrakstījis tādu Ušņu dūrēja feļetonu vai Tāravas Anniņas rīmi, ka zālīte neaug. Savukārt vecumdienās… Jā, vecumdienās, kārtējā prezidijā sēžot, būtu taisījis svinīgu ģīmi, aplaudējis un izlicies, ka visam tieši tā arī jānotiek. Bet kuru no šiem abiem Upīšiem mēs tagad, pēc 41 gada, varam redzēt piemineklī? Un kuru no viņiem saskatām? Ja vaicātu par pieminekļa ieceri tā autoram, atbilde būtu nepārprotama (“Rīgas Balss”, 1982. g.):
“– Tēlnieciskās skices sāku veidot jau 1976. gadā. Tās bija vairākas no dažādiem rakstnieka mūža posmiem. Beidzot izvēlējos laiku, kad viņš bija republikas Augstākās Padomes deputāts, atbildīgs sabiedrisku pienākumu veicējs, – stāsta A. Terpilovskis. – Veidoju Andreju Upīti it kā brīdī, kad viņš apstājies pēc strauja gājuma, bet vējš plandās viņa mēteļa krokās. Un seja pauž apņēmību: viņš, nerimtīgais gars, ies vēl tālāk pa savu nešaubīgi izraudzīto ceļu.”
Šķiet, ka arī pašlaik masīvais piecmetrīgais bronzas tēls nav uztverams nekā citādi. Pat ja tajā redzamais vīrs kādreiz ir bijis rakstnieks un kultūras personība, tagad uz LKP CK Politiskās izglītības namu smagnējā solī dodas pieredzējis padomju funkcionārs un okupācijas varas uzticības persona. Reālais Upīts un viņa izjūtas nav svarīgas – tas ir tieši tāds “latviešu padomju literatūras patriarha” tēls, kādu vēlējās redzēt kompartijas CK “betona seju īpašnieki”, kuri ciešā saskaņā ar Maskavas norādījumiem vadīja kultūras norises šajā impērijas rietumu kolonijā.
Tagad jājautā – vai tieši šis ir Andrejs Upīts, kuru “mēs nevaram izsvītrot no latviešu literatūras”? Vai mums ir svarīgs tas Upīts, kurš nesa uz “Cīņu” savus partijiskos ievadrakstus, vai tomēr Ziemeļa vēja, Kailās dzīvības, Smaidošās lapas, Sūnu ciema zēnu un Zaļās zemes autors? Jau iznākšanas brīdī nebaudāmu “sociālistiskā reālisma” recepšu sastādītājs vai aizrautīgs literatūras mīlētājs, kurš kopā ar Rūdolfu Egli 30. gados sarakstīja enciklopēdisko un vēl arvien lieliski lasāmo četrsējumu Pasaules rakstniecības vēsturi? Spožs satīriķis un feļetonists vai žultainu ķengu autors Bezsaules norietā? Šo pretstatu virkni varētu turpināt un turpināt.
Paradoksāli, bet A. Terpilovska veidotais bronzas milzis Kronvalda parkā visvairāk kaitē tieši pašam Upītim – latviešu vārda mākslas meistaram, kura kreisi savrupā, allaž polemiski noskaņotā mūza pilnskanīgi spēja izpausties tikai paša nīstajos “buržuāziskās demokrātijas” apstākļos. Tēls pie tagadējā Kongresu nama latviešu kolektīvajā atmiņā uz palikšanu iecementē citu Upīša “inkarnāciju” – padomju kolaborantu jau kopš pirmās okupācijas dienas, vienu no Latvijas neatkarības reprezentatīvajiem kapračiem, ar augstākajiem režīma apbalvojumiem godinātu literatūras ideologu. Un, ja ieklausāmies dažu laikabiedru, kā arī Upīša tuvinieku atmiņās, – iespējams, šīs rituālo pienākumu nastas nospiestu vecu un slimu vīru, kurš jau sen bija sapratis savu nožēlojamo lomu, tikai tad bija par vēlu.
Protams, pašreizējā kustība par Upīša skulptūras aizvākšanu no Kronvalda parka nav pamatota ar vēlmi atbrīvot rakstnieka piemiņu no padomju uzslāņojumiem. Galvenais jautājums ir par to, vai un kādā mērā pieļaujams godināt personas, kurām gan ir neatņemami nopelni savā pārstāvētajā nozarē, bet kuru godināšanu liedz aktīva sadarbība ar necilvēcīgiem, latviešu nācijai naidīgiem režīmiem. Ko no viņiem vajadzētu paturēt, bet ko – tomēr atmest. Atrast vidusceļu starp vēlmi saglabāt piemiņā literatūras dižgaru, bet neidealizēt un negodināt kolaborantu. Ja kāds vaicātu man, es dotu priekšroku tādai Upīša piemiņas aktualizācijai, kas pirmām kārtām saistīta ar viņa labākajiem darbiem. Lai garām Raganu krogam traucas kamanas ar Sūnu ciema zēniem Ješku un Andru, kuri kopā ar skroderi Bukstiņu smiedami ved mājās laimes lāča ādu. Lai mājup no Klidziņas pāri Dīvajas tiltiem savu ķēvi vada bramanīgais Brīviņu gruntnieks Jorģis Vanags. Lai pasauli skaidrām bērna acīm uzlūko mazais Jānis Robežnieks, un lai pa Rīgas ielām, norūpējies un rokas kabatās sabāzis, bet cerību nezaudēdams, steidzas Oļģerts Kurmis. Mums nav vajadzīgs brežņeviskā neostaļinisma kultūras kanonu iemiesojums bronzā, bet gan dzīvs cilvēks, kuru varbūt reiz, kad būsim tikuši skaidrībā ar pagātni, labākajā no savām “iepriekšējām dzīvēm” var iekļaut arī Latvijas Kultūras kanonā.
P. S. Sirsnīgi pateicos literatūrzinātniekam un Andreja Upīša muzeja darbiniekam Arnim Koroševskim, kura monogrāfijā Lielais noliedzējs esmu smēlies daudzus šajā rakstā izmantotus faktus par Andreja Upīša biogrāfiju.
Pārpublicēts no telos.lv
Seko mums 
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
Ar nelabu sajūtu sekoju medijos publicētajām ziņām par Zolitūdes traģēdijas tiesvedību. Esmu būvinženieris, absolvējis Venecuēlas Centrālo universitāti, un man ir Kārnegija un Melona Universitātes (ASV) maģistra grāds būvinženierijā (ar iespējami augstāko atzīmi).
ANO 1919. gadā dibinātā Starptautiskā Darba organizācija publicējusi statistiku – 2020. gadā Latvijā aptuveni 29% visu strādājošo bija nodarbināti publiskajā sektorā, bet labākā proporcija esot Austrijā – 4%. Ieliku šo ziņu Twitter, un tas sāka vārīties. Esot sajaukti āboli ar bumbieriem, un vispār, kas tā tāda par organizāciju?
Šis raksts ir pēdējais brīdinājums koloniālajiem pārvaldniekiem Latvijā! Pēdējais brīdinājums viņu pakalpiņiem valdībā un valsts struktūrās. Tautas pacietības mērs ir izsmelts! Mēs runājām, aicinājām apstāties un pārtraukt LATVJU TAUTAS iznīcināšanas politiku. Taču viss veltīgi. Jūs nevēlējāties mūs sadzirdēt, ieklausīties un saprast - PIETIEK! Tad runāsim citā "valodā" ! Jums saprotamajā!
