Iesaki rakstu: 
Es esmu latvietis. Man patīk būt latvietim, es lepojos, ka esmu latvietis, un uzskatu, ka vismaz viens no Latvijas valsts mērķiem ir latviešu kultūras saglabāšana, kopšana un attīstīšana. Man tas liekas dabiski un loģiski neatkarīgi no tā, vai tas ir rakstīts kaut kāda neveiklā un samocītā preambulā vai ne.
Es jūtu savādas skudriņas skrienam pa kauliem, skatoties filmas par Tautas fronti un Baltijas ceļu, atceros savu dalību daudzos no Atmodas pasākumiem un apzinos, cik privileģēts es esmu, ka man ir bijusi iespēja klātienē vērot un piedalīties pasākumos ar tādu unikālu tautas vienotības radītu enerģētiku, kurai nav nekādu analogu un kuru grūti aprakstīt tiem, kas to nav piedzīvojuši. Es mīlu šo valsti. Es negribu dzīvot nekur citur.
Kā pilsonim ar šādiem uzskatiem man vajadzētu būt primārajai nacionālistu mērķauditorijai. Politiskām partijām, kuras iestājas par latviešiem, latviešu valodu, kultūru un vērtībām, vajadzētu uzrunāt mani. Mums vajadzētu sakrist viedokļiem, taču tā nav.
Iemesls tam ir vienkāršs. Es uzskatu, ka moderns un inteliģents nacionālisms var būt tikai un vienīgi pozitīvs. Tāds, kurš velta savu enerģiju nācijas spēka vairošanai un slavas vairošanai. Tāds, kurš koncentrējas uz to, cik mēs esam talantīgi, uz to, cik mums ir bagātīgas saknes un cik daudz mēs spējam sasniegt.
Nacionālismam kā politiskai ideoloģijai vai nacionālistiem kā politiskai partijai būtu jābūt kā līderības un vadības spēkam, kas ved tautu uz aizvien jauniem un lielākiem sasniegumiem. Sasniegumiem zinātnē, mākslā, sportā, ekonomikā, tajās jomās, kurās nācijas sevi pierāda. Jā, arī valsts stiprumā, pašapziņā, sakārtotībā un ietekmē.
Vai Latvijas politikā ir šāds nacionālisms? Jautājums muļķīgs. Nekā pat līdzīga tam.
Latviešu esošajam politiskajam nacionālismam nav pozitīvas programmas. Tas gandrīz pilnībā sastāv tikai un vienīgi no rusofobijas.
Latvijas politiskais nacionālisms nerunā par to, cik mēs esam sasnieguši un kā mēs varētu sasniegt vairāk. Latvijas politiskais nacionālisms runā tikai par to, cik bīstami ir krievi un Krievija un ko visu tikai viņi mums nav nodarījuši, dara un visticamāk darīs nākotnē.
Latvijas politiskajam nacionālismam ir tikai negatīva programma. Tas domā kategorijās - kādu pieminekli nojaukt, nevis par to, kādu pieminekli uzcelt. Tas domā, kā kaut ko aizliegt un ieriebt krieviem, nevis, kā palīdzēt latviešiem.
Latvijas politiskais nacionālisms nav vērsts uz to, ko mēs, latvieši, varētu izdarīt labāk, vairāk, uz to, kā palīdzēt saviem talantīgākajiem zinātniekiem un māksliniekiem, kas vairo mūsu nācijas spēku un atpazīstamību; mūsu nacionālistu pienesums kultūrai ir viens īslaicīgs vissliktākais kultūras ministrs, kāds jebkad bijis.
Mūsu nacionālistu rūpes par valodu nesniedzas pat tiktāl, lai valsts izveidotu vienu kaut cik kārtīgu latviešu valodas vārdnīcu, lai finansētu latviešu literatūru, kino, brīnišķo tēlotājmākslu un teātri. Nē, nekas tāds nerūp mūsu tūdaliņiem, viņi vienmēr ir vērsti uz kaut ko negatīvu, lai apkarotu nepareizas filmas, sodītu skolotājus par nepareiziem uzskatiem, piespiestu kādu ar varu mācīties to, ko tas negrib mācīties, utt.
Latviešu nacionālisms kā rusofobijas paveids ir nesaraujami sevi sapārojis ar krievu labsajūtu. Tas it kā paredz, ka latvietis jutīsies labi tikai tad, ja krievs jutīsies slikti un nekā citādāk.
Nacionālistu runās klausoties, ir skaidrs, ka, tikai kaut ko darot ar krieviem, var palīdzēt latviešiem.
Patiesībā nacionālistiem vajadzētu palīdzēt latviešiem, latviešu kultūrai, zinātnei un mākslai. Viņi tik aktīvi iestājas par to, ka Satversmē jāieraksta, ka šīs valsts jēga ir latviešu tautas un kultūras saglabāšana, taču paši nekad neko nav darījuši, lai reāli palīdzētu latviešu tautai, tās kultūrai, zinātnei, sportam. Viņi nodarbojas ar krieviem, nenolaiž acu, komentē, baidās, brēkā, mēģina tiem kaut ko uztiept. Latviešu tauta tikmēr izceļo, izmirst, latviešu zinātne, māksla un kultūra dzīvo sliktāk kā nīstajā Padomju Savienībā.
Šāds nacionālisms aizvaino manu spriestspēju. Es pat gribēdams nespētu identificēties ar kaut ko tik tumsonīgi šaurpierīgu. Es gribētu būt par latviešiem, par kopīgu varēšanu, par lieliem kopīgiem mērķiem, par latviešu Nobela prēmijas laureātiem un latviešiem - olimpiskajiem čempioniem, par latviešiem pasaules bagātāko cilvēku sarakstā un latviešu virtuvi ar Michelin zvaigznēm.
Par latviešu literatūras tulkojumiem pasaules lielajās valodās, par latviešu kino sadarbību ar Holivudu, par vistrakākajiem un ambiciozākajiem mērķiem, kurus mēs varētu sasniegt, ja valsts, politiķi un latviešu tauta spētu kaut ko darīt kopā. Mums būtu vajadzīgi nacionālisti kā politisks spēks, kas spēj vadīt šādu sadarbību. Veidot to, aicināt uz to, organizēt.
Par Latvijas Universitāti pasaules labāko zinātnisko centru vidū, par Latvijas IT un farmācijas nozari, kas konkurē globālā līmenī, par Latvijas bankām kā nozīmīgu Austrumeiropas finanšu centru, par Latvijas karogu, kurš visai pasaule asociējas ar mazu, bet ļoti gudru, centīgu un talantīgu tautu pie Baltijas jūras. Par karogu, kurš ir piepildīts ar mūsu katra sasniegumiem, ar mūsu katra kopīgo ieguldījumu lielajā kopīgajā lietā.
Aizmirstiet par tiem krieviem, pamodiniet latviešus, celiet tos kājās, sauciet uz kopīgu darbu, uz kopīgiem panākumiem un mērķiem. Negrib kāds mācīties latviešu valodu? Tā ir viņa problēma. Grib kāds kopt savu krieva identitāti, būt piederīgs Krievijai - tā ir viņa problēma, tas taču nevienam netraucē darīt to, kas ir jādara - kalpot savam karogam, tā godam un slavai.
Nest to tālāk pasaulē, piepildīt ar saturu, izdomu, varēšanu. Tāds nacionālisms mums būtu vajadzīgs. Nacionālisms, kurā karogu nes tas, kurš to aiznesīs vistālāk. Kurā visi palīdz tam, kurš to aiznesīs vistālāk, jo nācijas intereses ir augstākas par mūsu katra ambīcijām. Tas nozīmē nacionālisms, kurš māk palīdzēt saviem veiksmīgākajiem uzņēmējiem, māksliniekiem, zinātniekiem un sportistiem. Uzskata to par savu pienākumu. Visu savu enerģiju veltī tam, lai atbalstītu šos cilvēkus. Lai audzinātu jaunus, lai lepotos ar savējiem un godātu tos.
Vai mēs redzam kaut vai kādu aizmetni tam, ka nacionālisti mūsu politikā kaut mazliet, kaut jel reizi ir padomājuši, kā palīdzēt šiem cilvēkiem. Nē, mūsu talantiem visi ir pajautājuši ko citu - vai jūs negribat ziedot, varbūt nofilmēties mūsu reklāmas klipā, varbūt publiski atbalstīt mūsu partiju?
Visi, kuri neatbalstīs Nacionālās apvienības pusmuļķu politisko impotenci, tiek uzreiz ierindoti nodevēju un Krievijas piektās kolonnas rindās, kurās, šo nacionālistuprāt, atrodas, šķiet, katrs trešais, kamēr paši reāli provocē etniskus konfliktus.
Žēl, ka mūsu politikā ir tikai šāds nacionālisms, kuram ar nacionālismu maz sakara.
Rusofobija un kompleksi. Vājums un vīzijas trūkums.
Žēl. Tiešām žēl.
Pārpublicēts no puaro.lv
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
