Kad Bandītu aizsardzības birojs vairs nespēj pat kārtīgi sameloties

Savukārt, ja kādam kādas šaubas vēl tomēr paliek, to kliedēšanai var ieteikt rūpīgi izlasīt. paša Satversmes aizsardzības biroja vadības vārdā pirms pāris dienām izplatīto paziņojumu, kas spilgti parāda to „profesionalitātes” līmeni, kādā pašlaik ir mūsu bandītu piesedzēju un atbalstītāju kantoris.

Tātad – atgādināšu: pēc tam, kad Pietiek publiskoja ziņas par augstas SAB amatpersonas Aigara Bora dzīvesbiedres Ivetas kopējo ilggadējo biznesu (ieskaitot bēdīgi slavenā Aston Martin iegādi) ar 140 miljonu naudas atmazgāšanā aizdomās turēto uzņēmēju Arti Hartmani, pār SAB sāka gāzties jautājumu jūra – kā to SAB komentē, vai būs pārbaudes, vai būs kriminālprocesi, utt.

SAB direktors Jānis Kažociņš padomāja, padomāja un... nāca klajā ar paziņojumu, kas izgaisināja pēdējās šaubas par to, ar cik netīru lietu mums ir darīšana.

Protams, tas tā nebija domāts, - augsti profesionālie Satversmes sargi acīmredzami vēlējās visas publiskotās „sliktās ziņas” apgāzt un taisnprātīgā sašutumā pierādīt to nepamatotību. Taču sanāca stulbi – gluži kā ar to SAB operatīvo automašīnu, kas pērn ar viltotiem numuriem un Iekšlietu ministrijas caurlaidi logā bija iemesta invalīdu stāvvietā pie viesnīcas Rīdzene.

Pirmām kārtām pats SAB pirmoreiz atzina, ka varētu būt runa par biroja amatpersonas „it kā prettiesisku” rīcību, - līdz tam neviens medijs neko tik revolucionāru iedomājies nebija, un runāts tika tikai un vienīgi par SAB amatpersonas Bora ģimenes ienesīgo biznesiņu ar Hartmani.

Otrkārt, Kažociņš savā paziņojumā skaidri apliecināja – jā, mums ir tāds darbinieks Bors (kaut dienu iepriekš tika apgalvots, ka SAB nekad un nemūžam nenosauks nevienu savu darbinieku, izņemot direktoru un preses sekretāri), kurš mums ir ļoti svarīgs un nozīmīgs.

Un ne tikai apliecināja vien – treškārt, SAB direktors arī paziņoja, ka pirmoreiz Bora darbība nopietni pārbaudīta jau pirms „vairāk nekā četriem gadiem”, kad notikusi gan Ģenerālprokuratūras veikta pārbaude, gan SAB dienesta pārbaudes lieta...

Te, protams, sabiedrība var teikt tikai lielu paldies Kažociņa kungam, - jo prokuratūra skaidri un gaiši paziņo, ka bez Kažociņa kunga nejaušajām atklāsmēm tā nekad neatzītu, ka vispār notikusi šāda pārbaude, kas klasificēta kā valsts noslēpums.

Savukārt vēl lielāks paldies mūsu Bandītu aizsardzības biroja vadībai sakāms par to, ka kopumā tā sabiedrībai skaidri ir atzinusi: jā, mums jau pirms četriem gadiem bija zināms par mūsu vērtīgā kadra Bora ģimenes biznesiem, jā, mēs visus nākamos četrus gadus esam noskatījušies, kā Bors kārto lietas ar mūsu (vai viņa) piesegtajiem bandītiem, jā, šāda prakse mums ir pieņemama, turklāt galu galā savām vismaz pusnoziedzīgajām shēmām mēs taču esam saņēmuši atļauju no valsts visaugstākajām amatpersonām – jā, jā, pat no Vairas Vīķes-Freibergas, kas tāpat netieši piesaukta Kažociņa paziņojumā.

Ar vārdu sakot, Kažociņa paziņojums komplektā ar līdz šim atklātībā jau nonākušo un mūsu vēl gatavojamo informāciju uzskatāmi rāda – mums tiešām ir darīšana ar Bandītu aizsardzības biroju, kas savā visatļautībā nonācis tik tālu, ka ir ne tikai caurcaurēm saaudzis ar visa veida noziedzību, bet zaudējis pat elementāru spēju saprātīgi samelot vai informāciju slēpt, bet ne stulbi atklāt.

No sabiedrības informētības viedokļa tas, protams, ir jauki. Jautājums tikai: ja valsts tagadējām augstākajām amatpersonām ir vienalga, ka Satversmes aizsardzības birojs auklējas un „čupojas” ar bandītiem, nez vai vienalga varētu būt arī NATO struktūrām, aptverot, kādās ne pārāk tīrās rokās un ne pārāk gudrās galvās nonākusi vismaz daļiņa to noslēpumu.

Novērtē šo rakstu: