Iesaki rakstu: 
Uzrakstīju jau maisu atvēršanas dienā, bet ilgi šaubījos, vai manam vārdam būs kāds svars. Nemetu akmeni pirmais. Vispār nemetu. Nezinu, cik pats būtu stiprs, drosmīgs, ja būtu šantažēts, biedēts, vervēts un, iespējams, arī savervēts, kā tika savervēti daudzi.
Kartītes izkaisītas, izbērtas ziņkārei, apkarošanai, karošanai, tiesāšanai, mūžīgai atgādināšanai no paaudzes paaudzē, bet ne patiesībai... Un tagad pat izglītoti ļaudis pamelš, ka nekas nav noticis, nav nekādas traģēdijas (ja pašu neskar?), ka sen to vajadzēja izdarīt! Tur jau tā lieta, ka vajadzēja sen, bet vai tagad?
Nevainības prezumpcijas jēdziens tiesiskā valstī nav staipāms vai kā citādi grozāms: ja nav tiesiska verdikta, ka esi vainīgs, tu esi nevainīgs. Un pat tiesa taisnu tiesu spriež ne vienmēr… Un politisko rēķinu kārtošanas instrumenti izlien kā īlens iz maisa.
Valsts ir rīkojusies bezatbildīgi un pret nevainības prezumpcijas burtu un garu, jo sabērusi publiskai apskatei visus vienā kaudzē - vainīgos un nevainīgos. Bez pierādījumiem un tiesas. Ar aizdomām apzīmogojot visus.
Nav grūti iedomāties, kā jūtas kartīšu īpašnieki, kuru vainas kādā nodarījumā vienkārši nav, bet kuri šodien atrodas kolēģu vidū savās darba vietās, vada vecumdienas, satiek paziņas, draugus uz ielas, citās publiskās vietās, kur neizbēgt arī no baltas acs, kas mēdz iebakstīt tieši acī: “Nu, ko tagad teiksi? Kāpēc neko nesaki? Stāsti! Pastāsti? Ko slēpies? Baidies?!”
Nav grūti iedomāties, kā palaimējies tiem, kas no kartītēm izsprukuši, bet kā čekisti, komunisti tā arī palikuši. Palaimējies un nelaimējies mirušajiem. Laimējies izsprukt no kauna, apvainojumiem un nelaimējies nespējā aizstāvēt sevi.
Sāpīgi nelaimējies kartīšu īpašnieku tuviniekiem, kuriem ar čekas uzliktu lāstu būs jāsadzīvo visu atlikušo mūžu. Laimējies pašai čekai: tāds taču tās uzdevums: spiegot, šantažēt, vervēt, naidot, nepiedot, tiesāt, arī pametot naida kaulu mūžīgai graušanai.
Taisnība tiem, kuri cietuši no komunistu, čekistu varas un kuriem tagad sāpīgi apjaust, ka taisnas tiesas nebūs, patiesība paliks puspatiesība, neizdibināta: kaut vai divu iemeslu dēļ – vairums 4500 kartītēs ierakstīto paši netiesāsies, bet izmeklēšana, tiesa patiesību kvalificēti un taisnīgi pierādīt diez vai griboša un diez vai varoša.
Kas paliek pāri? Taisnību lērumi no vienas puses, otras, trešās, sazin`, cik taisnību no visām, visām pusēm un juku jukām…
Mana attieksme pret kartītēs redzamajiem paliks tāda, kāda tā izriet no zināmās (arī Bībeles) atziņas “Netiesājiet…!” Ko darītu, ja kāda kartītes īpašnieka vietā būtu es pats?
Paziņotu publiski, kas mūsdienās nav nekāda problēma, kaut vai sociālajos tīklos, liekot roku uz sirds, kā tad īsti bija. Kā to jau sen izdarījis Georgs Andrejevs, nesen Jānis Rokpelnis, pavisam nesen vēl daži. Ar piebildi - manā varā manis paša liecība sirdsapziņas tiesā, jūsu varā ticēt vai neticēt. Tiesājiet, ja gribat un vajag, bet pats netiesāšos: ar to baltam nenomazgāties…
Visbeidzot – kā ar piedošanu? Dievs piedod visiem, ja ir grēksūdze, nožēla. Ja Dievs piedod, kāpēc mums – cilvēkiem – nepiedot?
Seko mums 
Brīvdienu maģija – izlasīt kādu grāmatu. Beidzot izlasīju “Iznireļus” - paldies Lato Lapsam: obligātā lasāmviela tiem, kas interesējas par politiku un procesiem Latvijā.
Latvijas Televīzijas (LTV) lēmums nerīkot priekšvēlēšanu debates krievu valodā sabiedrisko mediju portālā rus.lsm ir skaista dāvana Rosļikovam un politiskajām partijām, kuras koncentrējas uz to, lai savus vēlētājus pamatā uzrunātu krievu valodā. Tieši šīs partijas būs lielākie ieguvēji.
Mēs uzskatām, ka aizliegums lietot Latvijas mazākumtautību valodas politiskās diskusijās neveicinātu ne piederības sajūtu Latvijai, ne vārda brīvību, ne mūsu valsts demokrātisko iekārtu.
Pēdējā pusgada laikā Latvijas politiskā vide, sabiedriskie mēdiji, sociālie mediji un portāli pārlieku bieži un radikāli ieņem konservatīvu vai pat negatīvu nostāju klimata izmaiņu apturēšanas un dabas daudzveidības saglabāšanas jautājumos. Pat brīdī, kad Latvijas Satversmes tiesa pieņēma vēsturisko un viedo spriedumu, ar kuru atcelta norma par mazāka caurmēra koku ciršanu, politiskajā retorikā un mediju slejās skanēja tikai apšaubāmu mežcirtēju asociāciju viedoklis, ka šie nepadošoties un darīšot visu, lai Latviju pārvērstu par izcirtumu (varbūt ne gluži šādiem vārdiem, bet šādu ideju).
Latvijas Žurnālistu asociācija (asociācija) aicina politiķus atturēties no mediju un žurnālistu diskreditācijas, apzināti vai neapzināti veidojot nepamatotu viedokli par žurnālistiem, jo īpaši sabiedrisko mediju, kā valsts nodevējiem. Tāpat asociācija aicina sabiedriskos medijus sabiedrībai plašāk skaidrot savas redakcionālās izvēles.
Latvijas Radio galvenās redaktores Anitas Braunas ieraksts sociālajos tīklos sacēla lielu diskusiju vētru sociālajos tīklos. Viņai aizrādīja, ka minētais raidījums Somijā nebija partiju kandidātu priekšvēlēšanu debates krievu valodā, bet gan raidījums, kurā par politiku tika iztaujāti emigranti. Situācijas nav salīdzināmas, jo Somijas sabiedriskais medijs politiķu debates svešvalodā nerīko.
Rīgas domes priekšsēdētāja Rīgas domes priekšsēdētājam Vilnim Ķirsim – aicinājums izkārt varavīksnes karogu pie Rīgas rātsnama no 6. jūnija līdz 15. jūnijam.
