Iesaki rakstu: 
Kamēr noteikti mediji un daži politiskie spēki, nopludinot septiņus astoņus gadus vecu operatīvo lietu materiālus, cenšas uzturēt ilūziju, ka korupcija un valsts nozagšana ir kaut kas tāds, ar ko nodarbojas trīs konkrēti oligarhi (no kuriem divi sen jau vairs nav politikā un nenosaka nekur neko), neērtā patiesība ir pavisam cita. It kā neviens neko neredzētu un nemanītu, koruptīvas shēmas un valsts sagrābšana viegli norisinās lielos mērogos un atsevišķos gadījumos pat visai acīmredzami.
Ziņas un aizdomas par korupciju banku uzraudzībā un finanšu sektorā jau ir izskanējušas skaļi. Tāpat, iespējams, nonāksim arī līdz OIK shēmām, būvniecības kartelim, atkritumu apsaimniekošanai un korupcijai tiesībsargājošās iestādēs.
Bet es izstāstīšu vienu klasisku shēmiņu, kurā Latvijas valsts pazaudē un viens konkrēts pilsonis iegūst vismaz 100 miljonus eiro. Shēma būtībā ir primitīva valsts mantas izsaimniekošana/izzagšana daudzdesmit miljonu vērtībā.
Stāsts ir vienkāršs – 2007. gadā valsts arestēja Aivaram Lembergam un viņa ģimenes locekļiem piederošās daļas Ventspils uzņēmumā Ventbunkers. Šīs arestētās daļas Latvijas valsts nenodeva pārvaldīt kādai Latvijas valsts pārvaldes iestādei vai kapitālsabiedrībai, kas profesionāli nodarbojas ar tādām lietām, netika arī rīkots nekāds konkurss, lai izvēlētos kādu starptautisku aktīvu pārvaldnieku, banku vai menedžmenta kompāniju, nē. Ģenerālprokuratūra bez konkursa nodeva šīs daļas pārvaldīt vienam konkrētam Šveices pilsonim – Rūdolfam Meroni.
Šis Rūdolfs tā vietā, lai saglabātu potenciālo valsts mantu, daļu no tās pārdod, bet pārējo vienkārši pārraksta uz sev piederošām kompānijām. Un nevis vienkārši pārdod, bet gan pārdod par acīmredzami un neapstrīdami pazeminātām cenām. Un, it kā arī ar to vēl būtu par maz, nauda no šīs izpārdošanas nonāk…. jā, kā jūs domājat – pie kā? Uzņēmumā, kurš pieder konkrētā pilsoņa partnera sievai, faktiski, protams, paša Rūdolfa rīcībā.
Rezultāts ir vienkāršs – Latvijas valsts kā akcionārs un īpašnieks laimīgi ir atbrīvota no visa vērtīgā, ko deva arestētās akcijas. Savukārt pilsonis kļuvis par kādiem vismaz 100 miljoniem bagātāks.
Neticamākais ir tas, ka Anglijas tiesa citā civilprocesā arī vēlējās arestēt šīs pašas akcijas kā nodrošinājumu civillietā pret Lembergu un konstatēja, ka Meroni centies viņam uzticēto mantu ļaunprātīgi un savtīgās interesēs pārreģistrēt savai kompānijai, lai to vēlāk izpārdotu.
Ņemot vērā, ka Anglijas tiesa nevar atcelt Meroni no mantas glabāšanas, jo viņu ir iecēlusi Latvijas prokuratūra, Anglijas tiesa nolemj blakus Rūdolfam Meroni iecelt savus šīs mantas glabātājus – vienu no pasaules lielā četrinieka auditorkompānijām KPMG, kas neļautu Meroni izzagt mantu, ko viņam uzticējusi Latvijas prokuratūra.
Meroni, protams, to nevēlas, un ar Latvijas prokuratūras aktīvu palīdzību viņam izdodas palikt vienīgajam mantas glabātājam.
Par Meroni noziedzīgo rīcību visu līmeņu Latvijas tiesībsargājošās institūcijas brīdinājuši un informējuši ir visi – gan Lembergs, gan viņa oponenti, pat mediju pārstāvji. Ir pat Anglijas tiesas lēmums! Nē, nevienai tiesībsargājošajai institūcijai Latvijā nekas neliekas pat aizdomīgi. Tieši otrādi, prokuratūra un Satversmes aizsardzības birojs, aktīvi iesaistoties, dara visu iespējamo, lai atbalstītu un nodrošinātu Meroni darbības.
Diemžēl korupcijas līmenis Latvijā ir tāds, ka daži, kurus piesedz tik ietekmīgi cilvēki, kā tas ir Meroni gadījumā, pat īpaši nebaidās un pat sevišķi neslēpj savas darbības.
Manis aprakstītajā notikumu izklāstā diskutēt var vienīgi par manis, manuprāt, uz leju noapaļoto summu - 100 miljoni. Zinu – kāds rēķina, ka tikai 60, cits pamanās saskaitīt vēl mazāk. Par to mēs vēl parunāsim, bet, lai kā rēķinātu, summas jebkurā gadījumā astronomiskas, un iznākums jebkurā gadījumā ir acīmredzams: valsts bez konkursa iedeva pārvaldīt daudzu desmitu miljonu vērtus aktīvus konkrētam pilsonim. Šo aktīvu vērtība pietuvojusies ja ne gluži nullei, tad ļoti tuvu tam, kamēr pilsonis ir ieguvis pilnīgu kontroli pār atlikušajiem Ventbunkera un Latvijas naftas tranzīta aktīviem.
Jūs noteikti gribētu zināt, kuras tad ir tās amatpersonas, kas atbildīgas par to, ka Latvijas valsts mantu bez konkursa atdeva šādam indivīdam, un, labi zinot un redzot, kas notiek, ļāva šim visam notikt. Kas piesedza, nodrošināja un atbalstīja katru Meroni valsts mantas izzagšanas epizodi.
Šīs amatpersonas ir zināmas. Tās ir konkrētas Ģenerālprokuratūras un Satversmes aizsardzības biroja amatpersonas. Izklausās fantastiski, bet – jā, izlūkošanas un pretizlūkošanas iestāde pilnīgi ārpus jebkādas loģikas, pilnvarām un tiesiska pamata nodarbojas ar arestētas mantas pārvaldīšanas jautājumu. Ja tā nav valsts nozagšana, kas tad tas ir?
Patiesībā es domāju, ka šajā gadījumā ir runa pat par daudz konkrētākiem noziegumiem nekā abstraktā valsts nozagšana. Taču ņemot vērā Rūdolfa aktīvo interesi arī par partiju un mediju finansēšanu, par kuru arī mēs vēl dzirdēsim, valsts nozagšanas jēdziens ir tieši vietā.
Klusums medijos un jebkuras izmeklēšanas apturēšana, kādu Latvijā spēj panākt Satversmes aizsardzības birojs un prokuratūra (vai attiecīgi – troksnis, publicitāte un aktivitāte, kad vajadzīgs), raisa profesionālu apbrīnu. Gluži tāpat kā, piemēram, Ilmāra Rimšēviča nervu sistēma.
Tomēr šādai īpašumu primitīvai pārcelšanai no valsts kabatas privātā nav precedenta pat vismežonīgākajos deviņdesmito gadu prihvatizācijas laikos. Un tas ir iespējams tikai tāpēc, ka par šo konkrēto mantu atbild Ģenerālprokuratūra un to piesedz Jānis Maizītis (kura laikā Ģenerālprokuratūra nodeva glabāt šo mantu bez konkursa izvēlējās tieši Meroni) un SAB.
Noskatieties šo 2011. gada video, kurā Meroni stāsta, kā Ģenerālprokuratūra lūgusi viņu uzņemties Lemberga mantas glabātāja lomu. Skatoties ņemiet vērā, ka šobrīd jau tieši viņš (un valsts arestētā daļa) caur vāji slēptu partneruzņēmumu ir vienīgais visu uzskaitīto un citu vēl nepārdoto Ventspils aktīvu patiesais īpašnieks.
https://www.youtube.com/watch?v=gyef53xS9zk
Pārpublicēts no puaro.lv
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
