Iesaki rakstu: 
Vēl pirms pāris nedēļām Latvija saņēma Eiropas Komisijas draudzīgu atgādinājumu neaizmirst par budžeta konsolidāciju vēl par 50 miljoniem latu. Finanšu ministrs Andris Vilks arī noteicis termiņu konsolidācijas veikšanai – divu mēnešu laikā, lai panāktu kredītreitinga palielināšanu, kas ļautu pārdot valsts obligācijas. Zaļie un zemnieki jau skaļi pateikuši – rokas nost no sociālā budžeta un pensijām, arī valdības vadītāja Valda Dombrovska Vienotība vēlētājiem solīja, ka pensijas neaiztiks, taču premjers vienlaikus atzinis, ka plānotais samazinājums pārsvarā būšot izdevumu daļā, nav tādas jomas, kura a priori būtu pasargāta no samazināšanas. Valdība pat izveidojusi īpašu darba grupu konsolidācijas pasākumu izstrādei. Pietiek jautāja diviem pretējus viedokļus pārstāvošiem ekonomistiem, kā viņi ieteiktu valdībai rīkoties.
Vjačeslavs Dombrovskis (attēlā), ekonomists:
„Mēs runājam par konsolidāciju, kas ir jāveic ļoti īsā laikā, pāris mēnešos, tādēļ nekādas reformas šeit nederēs. Nevienu reformu nevar īstenot tik īsā laikā. Līdz ar to atliek mehāniski konsolidācijas pasākumi – nodokļu celšana vai tēriņu samazināšana, tai skaitā, sociālā budžeta izdevumu samazināšana. Tā kā es neesmu politiķis, man nav jābaidās kļūt nepopulāram. Un esmu pārliecināts, ka viens no reālākajiem budžeta konsolidācijas scenārijiem ir sociālā budžeta samazināšana, tai skaitā - pensiju samazināšana.
Ja pensijas ir pašmērķis, tad, protams, nav problēmu tās paaugstināt. Konfiscējam mašīnas, dzīvokļus, pārdodam un to naudu izmaksājam pensionāriem. Īstermiņā pensijas būs augstākas, bet ilgtermiņā – kurš ar veselu prātu te paliks? Ir jāsaprot, ka pensiju izmaksa tiešā veidā ir saistīta ar to, cik nopelna strādājošie. Ja algas ir samazinātas par 25 procentiem un katram piektajam vispār nav darba, tad varbūt ir jāsaprot, ka pienācis laiks arī samazināt pensijas.
Politiķiem, protams, ir cits viedoklis. Viņi ir devuši solījumu pensijas neaiztikt. Bet šis solījums jau principā ir kļūdains. Viņi aizbildinās ar sabiedrisko domu, kas neatbalsta pensiju samazināšanu. Un, protams, ja sabiedriskajā aptaujā vaicā, vai jūs atbalstāt pensiju samazināšanu, loģiski, ka vairākums atbildēs - nē. Taču jautājums tiek uzdots tā, it kā izvēle ir tikai starp samazināt vai nesamazināt, nevis par to, ka, nesamazinot pensijas, ir jāsamazina kaut kas cits. Patiesībā ir tā – ja nesamazina pensijas, tad tiek ievainota cita sabiedrības daļa.
Jautājums ir par to, kā mēs konsolidējam budžetu. Variants A – samazinām pensijas, variants B – ceļam nodokļus, variants C – aizņemamies, lai tad maksā mūsu bērni un mazbērni, D – jūsu piedāvātais variants. Un tad vēlētājiem un sabiedrībai ir skaidrs, kas patiesībā tiek jautāts. Bet jautājumi aptaujās tiek uzdoti individuāli, radot kļūdainu iespaidu, ka ir pasaule, kurā valsts var ilgstoši tērēt vairāk nekā tiek pelnīts. Vienā aptaujā vairākums varētu teikt, ka ir pret pensiju samazināšanu. Pēc tam vairākums saka, ka arī nodokļus paaugstināt nedrīkst, kaut gan tā ir cena par pensiju nesamazināšanu. Skaidrs, ka šādām atbildēm nav lielas informatīvās vērtības.
The Guardian mājas lapā iedzīvotājiem pašiem tika piedāvāts, kā konsolidēt Lielbritānijas budžetu. Tika parādīts, cik lieli ir kādas sfēras izdevumi un kādi ir ienākumi, un kas notiek, ja vienā vietā nogriež, kā otrā vietā ienākumi samazinās utt. Un tad katrs pats varēja izdomāt, kur griezt, kur atstāt.
Es domāju, ka tik īsā termiņā budžeta konsolidācijas atslēgas vārds ir sociālais budžets. Bezdarbnieku pabalstus gan nevajadzētu samazināt, jo tie pilda konkrētu funkciju – palīdz cilvēkiem atgriezties darba tirgū, atrast piemērotu darbu.
Par bērnu pabalstiem gan man ir cits uzskats. Tos noteikti drīkst samazināt un virzīt ģimenēm, kuriem no šādiem pabalstiem ir kāds reāls efekts, jo ne visiem tie astoņi lati mēnesī ir iemesls, kādēļ ir bērni. Visticamāk, šos pabalstus vajadzētu maksāt tikai trūcīgajiem, bet turīgajiem šie pabalsti nebūtu jāmaksā, jo patiesībā tā ir naudas pārlikšana no vienas kabatas otrā. Vispirms cilvēks strādā un šo naudu samaksā nodokļos, tad viņam kā pabalstu maksā atpakaļ.
Un ir svarīgi saprast, kā rodas mūsu pensijas. It kā tiek uzsvērts, ka pensijas ir svēti nopelnītas ar gariem darba gadiem, taču realitātē pensijas maksā no tā, ko nopelna strādājošie. Tāpēc jābūt solidaritātei. Ja jau reiz strādājošais vairs nepelna tik daudz, tad viņš arī nevar tik daudz maksāt pensijās.”
Jānis Ošlejs, ekonomists:
„Katra konsolidācija ir pašgraujoša, jo, samazinot valsts budžetu, samazinās arī iedzīvotāju ienākumi, un mūsu valsts iedzīvotāju ienākumi jau tā ir kritiski zemi. Jebkuri budžeta samazinājumi novedīs pie vēl lielākiem ienākumu samazinājumiem, samazināsies arī nodokļu ieņēmumi, tas iet pa spirāli. Mēs jau pagājušajā gadā redzējām – konsolidējām budžetu, bet budžeta deficīts nemazinājās. Tam nebija nekādas jēgas. Līdz ar to budžetam vairs nav, kur griezt.
Turklāt tā summa jau nav tikai 50 miljoni tagad, bet vēl arī 450 nākamgad. Pat, ja mēs likvidētu pilnīgi visu valsts pārvaldi, mēs iegūtu 63 miljonus. Nu ko, atlaižam visus skolotājus? Vēl samazinām algas policistiem, lai iet laupīt?
Tādēļ vienīgais ceļš, ko es redzu, ir mūsu valūtas - lata - kursa maiņa, vienlaikus atvieglojot kredītņēmēju stāvokli. Proti, visi eiro kredīti jāpārvērš latos un tad jādevalvē lats, vienlaikus daļēji kompensējot bankām šīs kredītu pārveidošanas zaudējumus, jo pretējā gadījumā bankrotētu arī zviedru bankas un tas būtu krahs. Šādu scenāriju tikko veica Īslande. Vai viņiem kas slikts notika?
Kredītņēmēju stāvoklis bremzē ekonomikas attīstību, jo cilvēki nevar tērēt naudu, bet visu maksā bankām. Līdz ar to nauda nenonāk apritē, viss tikai apsīkst un samazinās.
Ja veiktu šādu reformu, atjaunotos naudas aprite, ekonomika atdzīvotos un sāktos augšupeja. Politiķi baidās, ka, devalvējot latu un nemainot kredītus, bankrotēs daudz mājsaimniecību, tādēļ arī baidās runāt par lata kursa maiņu. Bet der paskatīties, kā citas valstis rīkojas. Ja valdība veiktu šādu plānu, ieguvēji būtu visi – bankas atsāktu aktīvu kreditēšanu, cilvēkiem būtu ienākumi un viņi arī varētu tērēt, uzņēmējiem būtu ienākumi un būtu nodokļu ieņēmumi. Patiesībā patlaban ir jārunā par budžeta palielināšanu, nevis samazināšanu.”
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
