Iesaki rakstu: 
Postmodernistiskā mentalitāte ir tikpat jauns jēdziens kā jēdziens „juvenālais laikmets”. Tā tam ir jābūt. Postmodernistiskā mentalitāte pati par sevi ir jauna parādība. Tās sākums ir XX gadsimta 70.gadi.
Postmodernistisko mentalitāti formē XX gadsimta nogales neķītrā slavenība vārdā „Postmodernisms”. Rietumos jau vairākus gadu desmitus postmodernisms ir ideoloģiskais, estētiskais, morālais un filosofiskais māneklis. Tas galvenokārt māna jaunatni. Vecākajām paaudzēm postmodernisms nav pieņemams. Vecākās paaudzes postmodernismā sadzird degradācijas stenēšanu. Turpretī jaunatnes kādai daļai postmodernisms patīk. Tāpēc pats par sevi saprotams, ka neķītrais māneklis jaunatnes prātos un sirdīs formē postmodernistisko mentalitāti.
Lūk, ko pareizi saka mūsu aizokeāna tautietis: „Mūslaiku dzīve ir plūstoša, komplicēta, bez centra. Mēs nevaram virzīties uz priekšu, taču varam kustēties. Mēs varam novietoties plūstošajā tagadnē un baudīt kolīzijas un pārrāvumus; mēs varam uzlūkot dzīvi kā izrādi” (Svens Birkerts “Postmodernisms – Uzlīmju kultūra”).”
Savukārt mūsu 9.klasēm paredzētajos materiālos par mākslu jauniešiem nelādzīgi ieborē: „Postmodernisma māksla ir termins, kas tiek izmantots mākslas kustības raksturošanai, kura kādā veidā nonāk pretrunā ar modernisma principiem vai arī tos apvieno, vai attīsta ar jauniem paņēmieniem. Par postmodernisma mākslu galvenokārt tiek uzskatītas tādi mākslas veidi, kas iekļauj video tehnoloģijas: intermēdija, instalāciju māksla, konceptuālā māksla un multimēdija. Tāpat dažkārt par postmodernisma mākslas virzieniem tiek uzskatīti mākslas veidi, kas izmanto kolāžas vai brikolāžas paņēmienus, objektu vienkāršošanu, koncentrēšanos uz tiešiem mākslas izejelementiem, ataino masu kultūru vai izmanto performanci.” Kā redzam, postmodernismā neeksistē tādi vārdi kā glezna, akvarelis, grafika, zīmējums, skulptūra, mākslinieks, mākslas darbs.
Postmodernistiskā mentalitāte ir pilnīgi pretēja tradicionālajai mentalitātei. Cilvēces pastāvēšanas gadu tūkstošos aprobētā tradicionālā mentalitāte un eiropiešu prāta aptumsumā nesen „uzčakarētā” postmodernistiskā mentalitāte ir antipodi. Demogrāfiskās pārejas drausmīgais radikālisms un izmirstošo eiropeīdu iracionālisms ir izraisījis jaunatnes dalīšanos divās daļās ar pretējiem uzskatiem un īpašībām.
Tradicionālo mentalitāti formē audzināšanas un izglītības klasiskā pieeja. Tās mērķis ir izaudzināt un izglītot jauno paaudzi tādā kvalitātē, lai tā spētu bagātināt tautas iepriekšējo paaudžu kultūras mantojumu. Tāpēc audzināšanas un izglītības priekšplānā ir iepriekšējo paaudžu dzīves pieredze. Respektīvi, mācīšanās no dzīves pieredzes. Klasiskajā pieejā visu nosaka princips, ka tautai bez zināšanām par pagātni nav nākotnes.
Postmodernisms iestumj pilnīgi pretējā audzināšanas un izglītības pieejā. Postmodernisms ciniski ignorē pagātni, pagātnes kultūras mantojumu, iepriekšējo paaudžu dzīves pieredzi. Pagātnes ciniskā ignorēšana ir postmodernisma pamatprincips.
Turklāt postmodernisms ciniski ignorē ne tikai pagātni, bet ciniski ignorē arī nākotni. Ne velti mūsu dārgais aizokeāna tautietis saka, ka „mēs nevaram virzīties uz priekšu, taču varam kustēties. Mēs varam novietoties plūstošajā tagadnē un baudīt kolīzijas un pārrāvumus”.
Postmodernismā nav virzības uz priekšu – uz nākotni. Vienīgi ir tagadne. Postmodernismā jaunatnei nav jāmācās no pagātnes un jāmācās vispār. Postmodernisms jaunatnei iesaka tikai „kustēties”, „baudīt” kaut kādas mistiskās „kolīzijas un pārrāvumus”, bet vispatīkamākais - „uzlūkot dzīvi kā izrādi”. Tāpēc postmodernisms daudziem jauniešiem ļoti patīk. Postmodernisms neprasa nekādas zināšanas, intelektuālo piepūli, talantu, profesionalitāti, kompetenci. Smadzenes vispār nav vajadzīgas.
Tiekoties ar postmodernismu, katram nākas rūpīgi padomāt par diviem šausmīgiem momentiem.
Ja postmodernisms ciniski ignorē pagātnes mantojumu, tad tas ciniski ignorē arī jebkādu morāli. To diktē elementārā loģika. Morāles normas vienmēr ir pagātnes mantojums. Ja netiek atzīts pagātnes mantojums, tad netiek atzītas arī šajā mantojumā ietilpstošās morāles normas.
Protams, morāles normas mainās. Taču jaunais vienmēr paceļas uz agrāk stabili iecementētajiem pamatiem. Postmodernisms ciniski ignorē agrāk stabili iecementētos pamatus. Postmodernisms sten bez morāles, kura ir bijusi cilvēku dzīves balsts gadu tūkstošiem. Tas ir pirmais šausmīgais moments.
Otrais šausmīgais moments ir šāds. Ciniski atsakoties no pagātnes mantojuma, postmodernisms reizē ciniski atsakās no pagātnes kognitīvā (zināšanu) mantojuma. Atsakās no filosofijas, mākslas, zinātnes, reliģijas mantojuma. Tātad atsakās no radošās izziņas iegūtajām patiesībām par pasauli, cilvēku, sabiedrību, kultūru. Postmodernismā neeksistē ne cilvēces kognitīvais mantojums, ne patiesības. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka aizokeāna tautietim „mūslaiku dzīve ir [..] bez centra”.
Postmodernisma skaistās rekomendācijas manāmi ietekmē vieglprātīgās jaunatnes mentālo stāju. Par to nav šaubu. Postmodernisms viltīgi izmanto jauno cilvēku psiholoģiskās vājības iet pa dzīves vieglāko ceļu bez garīgās piepūles, bez sociālās atbildības un pienākuma apziņas, „plūstošajā tagadnē” pievēršoties vienīgi visādu labumu baudīšanai.
Postmodernisma ievazātā amorālā dzīves uztvere atsaucās uz jaunatnes kādas daļas mentalitāti. Tajā atspoguļojās postmodernisma nekrietnās izpausmes.
Vispirms atspoguļojās visdažādākā veida nihilisms – vispārpieņemto morāles, filosofijas, mākslas, zinātnes, reliģijas normu, principu, vērtību, izziņas patiesību neatzīšana un noraidīšana. Postmodernisma ietekmē jaunatnes mentālās īpašības barojās ar „plurālismu”, „toleranci”, „viedokļu brīvību”, „demokrātiju”, „liberālismu”, „atvērto sabiedrību”, „cilvēktiesībām”. Jaunatne lepojās ar „neierobežoto pašizpausmi”, „pašattīstību”, „pašrealizāciju”.
Jaunatnes mentalitāti būtiski ietekmē postmodernisma kroplie priekšstati par feminismu, dzimumu atšķirību likvidēšanu, ģimenes institūta likvidēšanu. Jaunatnes mentalitāti sagandē postmodernisma dievinātais zinātniskais, filosofiskais, mākslinieciskais anarhisms, iracionālisms, intuitīvisms, subjektīvisms, hedonisma un materiālisma kults, bēgšana no realitātes, visu laiku tiecoties pēc kaut kā jauna un nepazīstot tradīcijas dzīvīgumu un enerģiskumu.
Vai postmodernistiskā mentalitāte pašlaik ir iespējama ideāli tīrā veidā?
Nē, nav iespējama. Mentalitāte ir ģenētiski determinēta izpausme. Turklāt daudzās paaudzēs ģenētiski determinēta izpausme. Šodienas jaunatnes gēnos noteikti ir samērā plašs tradicionālās mentalitātes slānis. Postmodernistiskās mentalitātes ģenētiskais mūžs ir neilgs – maksimāli divas paaudzes. Postmodernistiskās mentalitātes elementi pagaidām ir spiesti sadzīvot ar tradicionālās mentalitātes elementiem, kā tas mēdz būt pārejas periodos. Postmodernistiskā mentalitāte ideāli tīrā veidā būs nākamās, bet varbūt tikai aiznākamās paaudzes bagātība XXI gadsimta vidū un otrajā pusē.
Saprotams, tradicionālās mentalitātes virzībā var būt brāķis, kas atvieglo postmodernistiskās mentalitātes invāziju. Pirms kāda laika pasaules sabiedrība tika iepazīstināta ar vidiņviņķeliešu dēlu. Atklājās, ka brāķis ir radījis brāķi.
Tradicionālās mentalitātes atražošanā var būt brāķi. Var būt arī surogāti – līdzīgi, bet mazvērtīgi eksemplāri. Tie ir piemēroti eksemplāri postmodernistiskajai mentalitātei, nobriestot ideāli tīrā smirdējumā. Taču ideāli tīri postmodernistriskās mentalitātes smirdējumi pašlaik par laimi ir izņēmumi, bet nevis hominīdu evolūcijas kanons.
Seko mums 
Brīvdienu maģija – izlasīt kādu grāmatu. Beidzot izlasīju “Iznireļus” - paldies Lato Lapsam: obligātā lasāmviela tiem, kas interesējas par politiku un procesiem Latvijā.
Latvijas Televīzijas (LTV) lēmums nerīkot priekšvēlēšanu debates krievu valodā sabiedrisko mediju portālā rus.lsm ir skaista dāvana Rosļikovam un politiskajām partijām, kuras koncentrējas uz to, lai savus vēlētājus pamatā uzrunātu krievu valodā. Tieši šīs partijas būs lielākie ieguvēji.
Mēs uzskatām, ka aizliegums lietot Latvijas mazākumtautību valodas politiskās diskusijās neveicinātu ne piederības sajūtu Latvijai, ne vārda brīvību, ne mūsu valsts demokrātisko iekārtu.
Pēdējā pusgada laikā Latvijas politiskā vide, sabiedriskie mēdiji, sociālie mediji un portāli pārlieku bieži un radikāli ieņem konservatīvu vai pat negatīvu nostāju klimata izmaiņu apturēšanas un dabas daudzveidības saglabāšanas jautājumos. Pat brīdī, kad Latvijas Satversmes tiesa pieņēma vēsturisko un viedo spriedumu, ar kuru atcelta norma par mazāka caurmēra koku ciršanu, politiskajā retorikā un mediju slejās skanēja tikai apšaubāmu mežcirtēju asociāciju viedoklis, ka šie nepadošoties un darīšot visu, lai Latviju pārvērstu par izcirtumu (varbūt ne gluži šādiem vārdiem, bet šādu ideju).
Latvijas Žurnālistu asociācija (asociācija) aicina politiķus atturēties no mediju un žurnālistu diskreditācijas, apzināti vai neapzināti veidojot nepamatotu viedokli par žurnālistiem, jo īpaši sabiedrisko mediju, kā valsts nodevējiem. Tāpat asociācija aicina sabiedriskos medijus sabiedrībai plašāk skaidrot savas redakcionālās izvēles.
Latvijas Radio galvenās redaktores Anitas Braunas ieraksts sociālajos tīklos sacēla lielu diskusiju vētru sociālajos tīklos. Viņai aizrādīja, ka minētais raidījums Somijā nebija partiju kandidātu priekšvēlēšanu debates krievu valodā, bet gan raidījums, kurā par politiku tika iztaujāti emigranti. Situācijas nav salīdzināmas, jo Somijas sabiedriskais medijs politiķu debates svešvalodā nerīko.
Rīgas domes priekšsēdētāja Rīgas domes priekšsēdētājam Vilnim Ķirsim – aicinājums izkārt varavīksnes karogu pie Rīgas rātsnama no 6. jūnija līdz 15. jūnijam.
