Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Pēdējās dienās Jaunā konservatīvā partija un tās atbalstītāji dara visu iespējamo, lai pārliecinātu sabiedrību, ka bijušais Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja darbinieks Juris Jurašs, kuru Ģenerālprokuratūra pieprasījusi izdot kriminālvajāšanas sākšanai, ir nesavtīgs trauksmes cēlējs un bezkompromisa tiesiskuma aizstāvis. Pietiek šodien ekskluzīvi publicē nodaļu no pagājušā gada trešās pieprasītākās grāmatas Latvijā – Indriķa Latvieša „Varas” („Bailēm – 2”), kurā figurē spilgti aprakstīts personāžs vārdā Juris Durašs.

17. nodaļa. Juta Trīķe

Ja Jutai Trīķei kāds lūgtu absolūti godīgi un atklāti raksturot viņas attiecības ar ilggadējo kolēģi un izdaudzināto “labo roku” korupcijas un korumpantu apkarošanā, tagadējo partijas biedru Juri Durašu, un ja viņa kaut kādā neprāta lēkmē to godīgi arī pateiktu, tad raksturojums būtu tas, ko angliski sauc par “love–hate relationship”. Gandrīz tā. Kaut arī tas vēl būtu tā ļoti, ļoti vienkāršoti teikts.

Lielākoties tā, protams, bija “love”. Viņas nu jau bijušajā korumpantu un citu slikto cilvēku izķeršanas un atmaskošanas darbā Durašs bija vienkārši neaizstājams. Par labāku kolēģi un palīgu viņa nevarētu pat sapņot. Viņš bija izcils profesionālis – nenogurstošs, aizrautīgs, ciets un principiāls.

Bet pats galvenais – viņa bija gandrīz pārliecināta, ka sava kolēģa un drauga Jura acīs saskata gailam to pašu uguntiņu, kas dega arī viņas sirdī un smadzenēs. Viņš bija caurcaurēm savējais. Tāds, ar kuru varēja iet izlūkos un jebkur citur – droši un līdz galam. Tāds, kurš nekad un nekādos apstākļos nenodos ne savu priekšnieci, ne arī kopējo taisno lietu.

Bet vai tas tiešām bija pilnīgi droši? Un pavisam, pavisam līdz galam? Bez mazākajām šaubām un bažām? Parasti viņa par to bija pārliecināta – bet tikai gandrīz. Jā, jau atkal – tikai gandrīz. Ja paraudzītos atpakaļ uz aizvadītajiem gadiem, ik pa laikam bija gadījies pa kādai mazai, sīkai aizdomu ēniņai. Kaut kas īsti negāja kopā, bija pa kādai mazītiņai pretruniņai, kāds sīkums ņēma un neštimmēja ar kopējo ainu.

Šis un tas bija saistīts ar lietām, kas bija izskanējušas arī publiski. Kad sākās “kariņš” ar Finanšu policiju un tā cēla gaismā ziņas par īpatnajiem darījumiem saistībā ar Duraša tēva zirgaudzētavu, Trīķe, protams, stāvēja un krita par savu kolēģi.

“Izvērtējot minētos līgumus pēc būtības, komisija konstatēja, ka tajos kļūdaini norādīts, ka J. Durašs ir solidārs aizņēmējs, jo no līgumu būtības redzams, ka aizņēmumu ir ņēmusi juridiska persona, bet J. Durašs minēts faktiski tikai kā ķīlas devējs un nav saņēmis nekādus finanšu līdzekļus no aizdevēja.

Ņemot vērā to, ka aizdevumu faktiski saņēmusi zirgaudzētava izmeklētāja tēva Jāņa Duraša personā, secināts, ka J. Durašs minētajos līgumos nav bijis solidārs aizņēmējs, bet gan ķīlas devējs,” – Trīķei nācās ne pa jokam papūlēties, lai paša KABa atzinums par “savējo” būtu kaut izvairīgi, tomēr simtprocentīgi attaisnojošs.

Bet nevarēja teikt, ka pašai Trīķei kā profesionālai slikto cilvēku medniecei viņas kolēģa Duraša paskaidrojumi būtu šķituši pārliecinoši līdz pēdējam sīkumam. Būtu viņa vietā kāds no sliktajiem, Trīķe spētu atrast viņa stāstītajā ne mazumu pretrunu – un tālākais jau būtu izmeklētāju ziņā.

Taču savējiem vajadzēja turēties kopā! Pretinieki to vien gaidīja, lai pamanītu kādu vājuma pazīmi, tad nekavējoties uzkluptu un saraustītu gabalos. To nekādā gadījumā nedrīkstēja pieļaut. Viņi bija kopā plecu pie pleca – un tā tam arī vajadzēja turpināties!

Tas bija pirmais un skaļākais gadījums, bet nebūt ne vienīgais. Dzīvojot savā nožēlojamajā Imantas divistabu dzīvoklītī, kas bija viss, ko viņa ar vīru vismaz oficiāli varēja atļauties, Trīķe nevarēja palaikam nepamest vērtējošu skatu uz Durašu laulātā pāra savrupmāju Dreiliņos. Nekāda superpils tā nebija, taču ar valsts algu pie tādas tikt nebija iespējams. Vienkārši nebija – un viss.

Viņa, protams, bija ielūkojusies arī oficiālajos reģistros un nevarēja nepamanīt tajos problēmas. Ja ticētu zemesgrāmatai, 2004. gadā Duraša sieva, kura tolaik vēl tāpat kā viņš strādāja Korupcijas apkarošanas birojā, apbūves gabalu Dreiliņos bija iegādājusies, oficiāli maksājot tiem laikiem neiespējami zemu cenu, pat ne eiro kvadrātmetrā. Turklāt par tikpat niecīgu cenu viņa bija nopirkusi vēl vienu zemesgabalu, kas atradās blakus.

Labi, valsts normatīvajos aktos pati bija ierakstījusi savdabīgu lūgumu to krāpt ar mākslīgi samazinātu cenu uzrādīšanu, tā ietaupot uz nodokļu nomaksu. Taču līgumus, kuriem formāli it kā nebija nekādas saistības ar zemes pirkšanu, Duraša kundze bija slēgusi jau par pavisam citām, īstajām summām – gada laikā veselus četrus kopumā par aptuveni simt piecdesmit tūkstošiem.

Un tas vēl nebija viss. Nepilnus trīs gadus vēlāk vienu no šiem zemesgabaliem viņa tālāk bija pārdevusi jau par pilnīgi citu cenu – aptuveni sešdesmit tūkstošiem eiro. Pircēja bija neviena cita kā viņas māsīca, kas līdz tam bija strādājusi iestādē ar īpašu kodīgu smaciņu – Maksātspējas aģentūrā. Vārdu sakot, shēma bija kā uz delnas – ne mazums tādu Trīķe bija atklājusi un spējusi pierādīt. Ne īsti noziedzīga, bet…

Savādi pāris gadus pēcāk bija arī tas, ka nevis no savas “labās rokas”, bet no preses Trīķei nācās uzzināt, ka darbu birojā pametusī Duraša sieva paklusām iekārtota darbā vienā no nekaunīgākajiem un izaicinošākajiem korupcijas perēkļiem galvaspilsētā – ostas pārvaldē par juristi. Tieši turpat, kur, ak, kāda sagadīšanās, jau nonākusi arī viņas māsīca. Tā pati, kas bija nodrošinājusi Duraša kundzei jau oficiālos iespaidīgos ienākumus, nopērkot vienu no Dreiliņu zemesgabaliem.

Ja šāds faktu komplekts būtu nonācis Korupcijas apkarošanas biroja rīcībā par kādu “nepiederošo”, visticamākais, neiztiktu bez nopietnas pārbaudes vai pat kriminālprocesa. Bet šeit runa bija par savējo, un savējos kaut kādu sīku šaubu un dažādi interpretējamu faktu dēļ pakļaut riskam nedrīkstēja.

“Miera laikos” vēl varbūt viņa arī būtu ko pasākusi. Bet faktiski uzreiz pēc šo faktu nākšanas gaismā tiesībsargāšanas iestādēs sākās jauns konfliktu vilnis. Šādā situācijā riskēt ar savu labo roku Trīķe nevarēja. Tā tas arī palika – Trīķe pacentās arī pati noticēt Duraša skaidrojumiem, un viņai tas gandrīz, gandrīz izdevās.

Bija daudz svarīgākas lietas, par ko domāt, bet šis viss… tie bija tikai tādi sīkumi – mazmazītiņas ēniņas, nekas vairāk. Tāpat kā mazā Venpils pusebreja-pusčigāna klaigas par Durašu, kurš jumtojot vai visu cigarešu kontrabandu Latvijā, tāpat kā ik pa laikam uzpeldošā operatīvā informācija par Durašu, kurš “izpalīdzējis” te vienam, te otram šaubīgam indivīdam.

Vērotājam no malas viņi abi līdz pašām sava KABa posma beigām tā arī izskatījās pēc nešķirama dueta – kur viens, tur otrs. Un tā tas turpinājās vēl joprojām, arī tagad. Kaut kas bija jādara, un kopā viņi iestājās bijušā tieslietu ministra Mordāna partijā, kopā kandidēja uz Rīgas domi, kopā pamēģināja rīkot tautas sapulces, kopā cīnījās pret oligarhiem un kopā kala nākotnes plānus.

Šī straume bija tik spēcīga un visādi pārliecinoša, ka peldēt pret to Trīķei nebija pat prātā. Sīkās, urdošās šaubas viņa pēc labākās sirdsapziņas centās apklusināt. Savukārt reizēs, kad tas tomēr neizdevās, Durašs dažādos veidos teica faktiski vienu un to pašu – Jutiņ, tu taču labi zini, ka zaglim ir jāsēž cietumā un ka ne vienmēr viņu tur var nogādāt ar baltiem cimdiem rokās, vai ne? Jā, to viņa zināja gan.

Taču tik cinisku kā šodienas sarunā viņa Juri vēl nekad nebija redzējusi. Pat nojautusi nebija, ka viņš var būt arī tāds. Kaut kur pēkšņi bija pazudusi pat uguntiņa acīs – tās vietā viņai rēgojās salts spīdums, savukārt Jura teiktais lika sajusties kā kādā oligarhu saietā. Viņa varēja tikai mēmi sēdēt un māt ar galvu, neko vairāk.

– Redzi, mums nav neko laba situācija, Juķik! Varbūt tev izskatās, ka viss ir šokolādē un Saeimas vēlēšanās mums ne pirksts nav jāpakustina, viss notiks tāpat un pats no sevis. Nē, Juķik, nekā tamlīdzīga!

Jā, taisnība, līdz šim viss ir bijis labi. Pat ļoti labi. Oligarhu lieta bija skaista. Nebūtu tās, mēs te tagad tā nesēdētu un nerunātu. Visu cieņu! Labi, ka tev bija tik ciešas attiecības ar irsiešiem un pārējo varzu. Tu mums tik blonda, tik gaiša, tik patiesa, nu kā tev var nenoticēt, ha! Nebūtu tevis, ne tuvu tik labi nebūtu sanācis. Tik izcili izdevās fēleri pārvērst ieguvumā.

Bet diemžēl tā, Juķik, visa jau ir pagātne. Viss, cauri! Bija un aizgāja vilciens. Tu–tū! Paskaties apkārt – tautai jau sen pieriebies. Cik mums tur atnāca uz pēdējo sapulci? Pieci simti, seši? Viss, Juķik! Irsieši vilka, cik varēja, lai paceltu paši sev tirāžu un visu nokapitalizētu, cik var. Okei, malači, katram par sevi jārūpējas, tas loģiski.

Bet tagad pat irsieši ir sapratuši, ka tēma ir cauri, ka pat viņu lasītājs vairs nepavelkas. Paskaties sev apkārt, pat tā ērce no Saeimas, tas Andrejs Sudins – arī tas jau beidzot ir sapratis, ka neko sev derīgu vairs neizspiedīs, un paklusām nolēcis no tēmas. Staigā apkārt un žēli siekalojas.

Mēs esam pēdējie, bet arī mums tēma ir beigusies. Vajag citu – kategoriski vajag. Kāpēc? Tāpēc, ka beidzas ar “c”, ziniet! Pirmkārt, Juķik, mums Saeimā vajag vismaz trīsdesmit vietas. Trīsdesmit – un viss mums būs kārtībā. Bet pašlaik mums trīsdesmit nesanāk. I ne tuvu ne.

Varbūt desmit, varbūt piecpadsmit, varbūt pat divdesmit mēs varam izspiest, bet ne vairāk. Es skatījos socioloģiju, īsto socioloģiju, es zinu. Un mums vajag ne tikai trīsdesmit, bet arī pareizus vēlēšanu sarakstus. Mordāniņš lai tur ņemas un kuļ putas, bet mums viss ir pareizi jāsakārto.

Kāpēc tik daudz? Vienkārši, Juķik. Padomā pati ar savu galvu – tu tak mums neesi īsta blondīne, bet krāsota. Nu dabūsi tu vēlēšanās tās desmit, piecpadsmit balsis. Un tālāk? Nozvērēsi uzticību Latvijas valstij? Un? Sou vot? Ar ko tu kopā iesi? Kurš ies kopā ar tevi? Kurš taisīs koalīciju ar tevi? Pēc visa, ko tu viņiem esi nodarījusi? Un tu labi zini, par cik traku viņi tevi uzskata, vai ne?

Ak, tev nevajag koalīciju? Tiešām nevajag? Gribi, lai arī Saeimā ar tevi izdarās tāpat kā Rīgas domē, tikai tie, kas izdarās, būs citi? Un varbūt tas vēl būs tas pats Kušakovs. Sarunās visu ar Pigmani, Tuklavu un Embergu – un vuaļā! Nekā! Ja mums būs divdesmit, divdesmit pieci mandāti, mēs jau būsim kingi! Tad mēs varēsim kaut ko izvēlēties!

Tev, Juķik, tas varbūt būs šoks, bet es tev pateikšu, kas ir vienīgie, ar kuriem mēs Saeimā varam iet kopā! Mums vajag tik daudz mandātu tāpēc, lai pēc vēlēšanām varētu normāli pateikt, ka mēs ejam valdībā nevis ar visiem šiem korumpantiem, visiem šiem nodevīgajiem mudozvoniem, bet ar “Saticību”. Nevis konkrēti ar atsaldeni Kušakovu, kurš paliks domē un pats sev izraks kapu. Nē, ar “Saticību” kā tādu.

Neboli acis, Juķik! Saskaiti kopā “viens plus viens”! Tu redzi, ka tevi pieņems Emberga zaļzemnieki? Vai tie lēti pērkamie nacionāļi? Vai kas nu tur vēl varētu būt? Es tev pateikšu, kas būs – mūsu Mordāniņš izmetīs mūs abus tā, ka nemetas, un ar viņiem vienosies, ja būs tāda situācija. Ja vien mēs viņam to ļausim. Bet mēs viņam to neļausim!

Kā neļausim? Es tev pateikšu – mēs vienosimies, uztaisīsim divu partiju koalīciju ar “Saticību”, un tad tu redzēsi, kā deviņdesmit procenti mūsu traki principiālo partijas biedru uz to parakstīsies! Mums tikai vajag mazu rezervi, lai dažus muļķus izmestu. Nu, to pašu mūsu mazo Mordāniņu, vēl kādu. Ar visiem pārējiem viss būs kārtībā.

“Saticībai” būs trīsdesmit pāri mandātu – nu točna būs. Un, ja mums pēc dažu duraku izmešanas paliks astoņpadsmit, varbūt piecpadsmit… viss būs čikiniekā, Juķik. Jā, daži mums atbirs, to skaitā arī Jānītis, bet vajag tā, lai ar pārējiem pietiktu vairākumam. Trīsdesmit pieci plus kādi septiņpadsmit astoņpadsmit – un viss kārtībā!

Tas, Juķik, nozīmē, ka mums vajag divas lietas – mums vajag budžetu, un mums vajag jaunu lielu tēmu. Budžets – tā ir mana tēma, es pie tā strādāju, un es kaut ko izdomāšu. Mums nevajag miljonus – likumi ir tā sačakarēti, ka nekādi miljoni nav vajadzīgi. Pusmiljonu savāksim – pilnīgi pietiks. Un savāksim, būs labi!

Bet vajag tēmu! Oligarhu lieta ir beigusies, no tās mēs vairs neko nevarēsim izspiest. Ir obligāti jāizdomā kaut kas cits! Labāks! Tu redzēji – jau ar tautas sapulcēm nekas labs nesanāca, labi, ka pašiem pietika prāta izbeigt. Bet kaut kas jauns ir jāizdomā, un vistuvākajā laikā. Tā, lai pietiek laika kārtīgi raskruķīt. Kamēr mediji pavilksies, kamēr visus vajadzīgos izdosies nedaudz apstrādāt un pārliecināt. Un par to ir jādomā tagad un tūlīt!

Trīķe klausījās un neticēja savām ausīm – vai šis runātājs tiešām bija tas pats viņas senais draugs, godīgais un principiālais Juris, kurš vēl pirms pāris dienām partijas vadības lokā bija cītīgi mājis ar galvu, kad mazais napoleoniņš Mordāns bija klāstījis savus nākotnes plānus, kuri bija kā nakts pret dienu, salīdzinot ar Duraša nupat izklāstītajām iecerēm?

Taču Durašs viņas apstulbumu uztvēra kā mēmu piekrišanu. Viņam, izrādās, tūlīt arī bija jāskrien tālāk kādās kārtējās īpaši svarīgajās darīšanās. Jau ejot pa durvīm, viņš piepeši apcirtās.

– Ā, Juķik, es tev visu laiku piemirstu pateikt… Tas bija patiešām lieliski, ka tu irsiešiem iedevi tos oligarhu ierakstu atšifrējumus. Un vēl lieliskāk, ka man par to nepateici ne vārda. Es tev neko par to neteicu, bet man te sanāca tāda iepazīšanās ar melu detektoru tieši par šo tēmu. Paldies, Juķik, tiešām paldies! Un tagad mums vajag vēl kaut ko tādu! Uz priekšu, karogs tev rokā!

Durvis jau sen bija aizcirtušās, bet Trīķe joprojām stāvēja kā zemē iemieta. Jau viss Duraša pirms tam teiktais viņai bija pietiekami, teiksim tā, pārsteidzošs. Bet šis te, par oligarhu ierakstiem…

Līdz šim brīdim viņa bija dzīvojusi pilnā pārliecībā, ka tieši Durašs ir bijis tas, kas irsiešiem aizstiepis ierakstus un vienkārši nav gribējis visā tajā iepīt viņu, respektējot Trīķes principus vai vēl nezin ko.

Ja tas nebija viņš – tad kurš tad? Un ar kādu mērķi? Nē, lai Juris kaldina savus plānus, tā bija viņa darīšana. Bet viņai vispirms vajadzēja noskaidrot – kurš bija manipulators un ar kādu mērķi. Ne par ko citu viņa domāt šobrīd nespēja. Tā nu viņa bija iekārtota.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Ziņojums par komandējumu uz Amerikas Savienotajām Valstīm no 2019.gada 22.septembra līdz 24.septembrim

FotoSaskaņā ar Ministru prezidenta 2019.gada 19.augusta rīkojumu Nr.219 “Par Ilzes Viņķeles komandējumu” no 2019.gada 22.septembra līdz 24.septembrim biju komandējumā Amerikas Savienotajās Valstīs, lai piedalītos Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Augsta līmeņa sanāksmē par vispārējo veselības aprūpi.
Lasīt visu...

21

Gribēja kā labāk, sanāca kā vienmēr

FotoLatvijas satiksmes drošības telpā ir uzsprāgusi verbālā bumba, jo Iekšlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks paziņoja, ka no stacionāro fotoradaru sodiem valsts budžetā patlaban tiek iegūts mazāks finansējums, nekā sākotnēji plānots, līdz ar to esošo fotoradaru turpmāka darbība un jaunu fotoradaru iegāde esot zem jautājuma zīmes.
Lasīt visu...

21

Modernā banalitāte

FotoBanalitāte ir oriģinalitātes trūkums, pliekanums, bezgaumīgums. Sastopama, tā teikt, arhaiska banalitāte – sen zināma un sen apnikusi banalitāte. Sastopama relatīvi jauna banalitāte – moderna banalitāte, ja ar vārdiem “moderna banalitāte” apzīmējam kaut ko mūsdienīgu, sava laika prasībām un sasniegumiem atbilstošu, ar ko tiekamies nesen, bet kas jau ir ieguvis banalitātes statusu.  
Lasīt visu...

12

Auniem ir jāzina, ko viņi nobada

FotoJebkura jauna partija mūsu valstī, kas gribēs izmainīt sapuvušo, smirdīgo oligarhu sistēmu, tiks norieta un samīdīta. Tāds pats liktenis sagaida arī šo partiju ministrus, kas iedrošināsies veikt pārmaiņas savās nozarēs.
Lasīt visu...

21

Kādā veidā visiem aizbāztas mutes par Skultes gāzes termināļa afēru?

FotoNezināmu personu iecerētā Skultes sašķidrinātās gāzes termināļa būve ir krietni nokavēta, un pašlaik tas ir cinisks ārzemnieku biznesa projekts. Es saprotu, ka abas augstākās valsts amatpersonas nav ar seju pret Latviju, bet tik atklāti lobēt privātpersonu biznesu...
Lasīt visu...

Pietiek neskaidrību

Partijas pamodušās no miega

FotoIzskatās, ka Latvijas politikā vasaras brīvdienas beidzot ir beigušās. Arvien aktīvāk izpaužas gan valdošās koalīcijas partijas, gan opozīcijas partijas. Līdz ar to politikas vērotājiem dzīve ir kļuvusi interesantāka.
Lasīt visu...

12

Objektīvā realitāte

FotoKo nozīmē «objektīvs»? (Runa nav par video vai foto kameras piederumu). Ko nozīmē – būt objektīvam? Vai es, šobrīd rakstot šīs rindiņas, esmu objektīvs? Vai jūs, kas to lasāt, spējat būt objektīvi pret mani, pret citiem? Kā to pārbaudīt, kā to izmērīt, un kā par to pārliecināties?
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Skumīgi, bet varbūt godīgi…

Pagājusi Skolotāju diena. Kā prasta ikdienība. Nekas no aizgājušo dienu dāsno mūžu un goda plākšņu salkanās godības nav mainījies. “Gada skolotājs”, “Zelta...

Foto

Mīļie draugi, dārgie skolotāji, apsveicu jūs Skolotāju dienā

Mīļie draugi! Dārgie skolotāji! Apsveicu jūs Skolotāju dienā! Mēs visi esam izgājuši caur skolotāju rokām - mēs vispār...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: intelektuālisma iznīdēšana

XX gadsimta otrajā pusē Rietumu civilizācijā sāka ieviesties jauna vērtību sistēma. Tā kļuva masveidīga. Jaunajā vērtību sistēmā kardināli izmainās attieksme pret...

Foto

Likumpārkāpējs - valdība

Kas notiek ar iedzīvotājiem, kuri tiek pieķerti, pārkāpjot likumu? Atkarībā no likumpārkāpuma rakstura un smaguma pakāpes viņiem iestājas vai nu administratīvā vai kriminālatbildība...

Foto

Apķēzīšanas dinamika

Jau pašā sākumā tika rakstīts, ka “nācijas tēvs” centīsies apķēzīt visu, kas latviešu tautas vēsturē ir svēts. Tagad ir pienākusi kārta Latvijas Centrālajai padomei...

Foto

NMPD atbilde par pirmās palīdzības apmācību valstī

Saistībā ar Pietiek publicēto rakstu vispirms jāuzsver, ka pirmās palīdzības apmācība ir valsts pārvaldes iestādes funkcija, nevis bizness, kā...

Foto

Kā Rīgā pulcējās “Aukstā kara 2.0” zaudētāji

„Dažās valstīs ir izveidojusies īpaša akadēmisko prusaku kategorija, kas tekalē no vienas politiskās virtuves uz otru un atkārto tekstus,...

Foto

Jautrība valdošajā koalīcijā

Šķiet, ka valdošajā koalīcijā vajadzētu būt mieram un klusumam, jo valdība paziņoja, ka ir sagatavots nākamā gada budžets. Tomēr atsevišķas partijas un politiķi...

Foto

Prātojums par "labo budžetu" un "sliktajiem baņķieriem"

“PNB bankas” darbības apturēšana sagādājusi rūpestus un kreņķus tās klientiem, bet tie ir tīrie sīkumi, salīdzinot ar laikiem, kad...