Jo bargāku un skaļāku sodu jūs izdomāsiet naidniekam, jo pareizāki skaitīsies jūsu uzskati

Var jau būt, ka dzīvojat sarunāties spējīgu cilvēku kopienā, kur politiskie jautājumi joprojām ir politiski, tas ir, ar izvēles iespēju, bet Latvijas socmediji, kur tautas noskaņojumu mērī šo rindu autors, tāda vieta noteikti nav. Katru dienu uzpeld pa kādam jautājumam, kurā nepareizā atbilde vai visniecīgākā vilcināšanās nozīmē putinista zīmogu ar oficiālu publikāciju visos ietekmeļu profilos.

Cik maz jautājumu atlicis, kuros atbildēt ne tieši tā, kā pūlis pavēl, uzreiz vēl nenozīmē atbalstīt Krievijas teroru Ukrainā. Katru dienu pa jaunam “Kam pieder …?” jautājumam. It kā nezinātu, kuri ir savējie un kuri ir svešie. Vēl vajag pārbaudīt. Varbūt izdosies noķert kādu paviršu piektkolonnistu. Jo izskatās, ka par daudz to mūsējo.

Kamēr es neesmu palicis viens savā sētā, ir pamats šaubīties par apkārtējo lojalitāti. Vai nu jūs esat “ar mums” vai “pret mums”. Bet vai jūs zināt, ko cilvēki jūsu lokā patiešām domā? Vai jums nav izdevies ap sevi izveidot mazo totalitāro režīmu, kurā vienīgais veids, kā izvairīties no apsūdzības iekārtas nodevībā, ir pārspēt pārējos savā dedzībā? Aicinājumi uz mērenību ir nodevība, un neviena ideja nevar būt par traku, kad runa ir par izvairīšanos no neatmazgājamās kremlina birkas. Jo bargāku un skaļāku sodu jūs izdomāsiet naidniekam, jo pareizāki skaitīsies jūsu uzskati.

Saeima paziņojumā ir atzinusi Krievijas vardarbību pret Ukrainas civiliedzīvotājiem par terorismu, bet pašu Krieviju — par terorismu atbalstošu valsti. Tā kā pēc šī balsojuma parādījās kārtējā apsaukāšanās par to, ka kāds ir valsts ienaidnieks, ir jāizrunā divas lietas: par balsojumiem parlamentā un par pašu paziņojumu.

Saeimas balsojums ir Latvijas tautas (tās, kurai suverēnā vara) nostāja, jo tā nobalsoja mūsu priekšstāvji. Lai arī pati atziņa, ka Krievija nodarbojas ar terorismu, vairākumam nekādas šaubas neraisa, ne visi šīs rindas lasošie atsevišķi izvēlētos šajā brīdī parlamentam nākt klajā ar šādu paziņojumu. Taču Saeima tā ir lēmusi, un pārstāvniecības demokrātija nozīmē atzīt ar pārstāvju balsu vairākumu pieņemto. Ja Saeima neatbalstītu paziņojumu, mums būtu jāpieņem arī tas, pat ja mūsu vidū ir tādi, kas uzskata šo paziņojumu par nepieciešamu. Tādi ir demokrātijas spēles noteikumi.

Parlamentārā demokrātijā uz balsošanu neizliek neko tādu, uz ko nedrīkst atbildēt ar jebkuru no “atbalstu”, “neatbalstu” vai “atturos” un neizliek neko tādu, kā sekas kāds apzināti grasītos ignorēt, ja balsojums noslēgtos viņiem netīkamā veidā. Ja kādam priekšlikumam eksistē nepareizs balsojums, proti, tāds, kura rezultātā tiek pieņemts likums vai paziņojums, kas pārkāpj Satversmi vai demokrātiski tiesiskas valsts tiesību virsprincipus, tad šāds priekšlikums nav vispār izliekams uz balsošanu.

Ir jāsaprot, ko Latvija dara šai karā un kāpēc mēs esam vienā un ne otrā pusē. Latvija atbalsta un atbalstīs Ukrainu un ukraiņu tautu. Taču Latvija to dara nevis tāpēc, ka mums, piemēram, patiktu ukraiņi un nepatiktu krievi, bet tāpēc, ka pats Krievijas iebrukšanas fakts un metodes, ar kādām tas tiek realizēts, ir netaisnīga un prettiesiska rīcība. Mēs atbalstīsim Ukrainu, kamēr taisnība būs Ukrainas pusē.

Kā ar vainīgo sodīšanu? Latvijai par to ir jādomā atbilstoši savai varēšanai. Mums nav militārā spēka, lai piespiestu Krieviju atbildēt par savu rīcību. Mēs neesam policists, kas pielūko, lai šajā pasaules daļā starptautiskajās attiecībās valdītu tiesiskums. Mēs esam maza, iekšpolitiski suverēna valsts, kuras drošību garantē dalība NATO un pāris mūsu ilggadējo sabiedroto nelokāms atbalsts Baltijas valstu neatkarībai. Kad mēs savelkam dūrītes un izmetam pa kādam skarbam vārdam kādas lielvaras virzienā, mums ir jāsaprot, ka primāri par mūsu izteikumiem atbild kāds cits.

Šobrīd virs Baltijas gaisa telpas patrulē Ungārijas, nevis Latvijas gaisa spēki. Ja Krievija 24. februārī iebruktu Latvijā, tad, ja līdz atklātai karadarbībai tiktu, tie būtu NATO sabiedrotie, pateicoties kuriem mums vispār būtu jelkādas cerības uz savas valsts saglabāšanu. Latvijai ir jārunā ar saviem sabiedrotajiem, un parlamentam ir ar paziņojumiem jāpauž tautas nostāja, bet šai nostājai jābūt atbilstošai mūsu patiesajai varēšanai starptautiskajā arēnā. Ir aplami uzskatīt, ka neviens paziņojums no mūsu puses nevar būt par skarbu vai par skaļu. Šis paziņojums ir pieņemts, parlaments tā ir lēmis, labi. Tajā pašā laikā pastāv morāli pamatoti argumenti par labu klusākai retorikai Krievijas virzienā un skaļākiem darbiem Ukrainas labā.

Saeimas primārais uzdevums ir lemt tautas vietā. Latvijas tauta nelemj par visiem pasaules notikumiem. Mēs esam iesaistīti karā, jo tas notiek mūsu pasaules daļā, tajā piedalās mums tuvas tautas, pret vienu no tām tiek nodarīta liela netaisnība; karam un tā uzsācējai Krievijai ir vistiešākā ietekme uz mūsu ekonomiku un enerģētisko neatkarību.

Taču mēs neiesaistāmies visos netaisnīgajos konfliktos pasaulē. Un arī šajā karā mums politiski nav jāiesaistās visās tā dimensijās, jo mūsu iespējas ir ierobežotas. Eksistē jautājumu loks, kurā mēs vienkārši klusējam. Tāpēc, ka mums nav iespēju novest šos jautājumus līdz galam.

Saeima ir lēmusi, ka atzinums par terorismu ir jautājums, kurā mums ir jāiesaistās. Labi. Bet, ja šī pati Saeima nākamajam “bargākais Krievijas kritiķis” sacensību priekšlikumam pateiks “nē”, tas nenozīmēs, ka esam sākuši šaubīties par atbalstu Ukrainai. Tas varēs nozīmēt arī to, ka esam izsmēluši savas iespējas. Līdzīgi kā tad, kad Saeima balso par budžetu un noraida kādu priekšlikumu, tas nav obligāti pašas idejas neatzīšana, bet atteikšanās no valsts dalības idejas realizācijā. Mūsu saskares lauks ar karu ir ierobežots ar mūsu iespējām — ar mūsu iespējām diskutēt par to, iespējām cilvēku un finansiālā ziņā reāli kaut ko darīt un ar iespējām pielietot militāru spēku, ja mūsu lēmumi netiek respektēti.

Mūsu rūpes par Ukrainu un ukraiņu tautu nedrīkst būt atriebes par okupāciju un citiem pret latviešu tautu nodarītajiem noziegumiem motivētas. Uzskatīt, ka kaut kas var atdarīt, kompensēt vai mazināt sāpi par okupācijām un izsūtīšanām, ir noniecināt šos nepiedodamos noziegumos. Nevienam jaunam cilvēkam, kas pats nav piedzīvojis represijas, nav piedzīvojis okupāciju, nav tiesību pieņemt kādas kompensācijas, atvainošanos par okupāciju vai lolot ilūzijas, ka viņš ar savu neko nemaksājošo retoriku Krievijas Federācijas virzienā ir kaut ko atdarījis šai lietā.

Ja atskaita ekonomiskos jautājumus, mūsu galvenais uzdevums pašu mājās tagad ir saglabāt savu valsti un latviešu valodu kā tās eksistences pamatu. Vai Latvijas valsts interesēs nevarētu būt koncentrēties uz savām iekšlietām, saviem morālajiem pienākumiem attiecībā pret Ukrainu un atstāt Krievijas sodīšanu to ziņā, kuriem ir tam nepieciešamais militārais un ekonomiskais spēks? Tāda pozīcija noteikti ir saprotama, varbūt ne visiem pieņemama, bet ir.

Kad parlaments spriež par Satversmei atbilstošu priekšlikumu, tad neviens balsojums nedrīkst tikt izmantots par pamatu, lai noteiktu, kurš ir “ar mums” un kurš — “pret mums”. Jo “mēs” esam viss parlaments neatkarīgi no balsojuma iznākuma. Mums ir jāpārtrauc skatīt visi ar Ukrainu saistītie jautājumi kā valstiskās lojalitātes apstiprināšanas jautājumi. Mēs runājam par “karu” un “kara laiku”, bet mēs, Latvija, neesam kara stāvoklī. Pretējā gadījumā visa šī retorika par to, kuri ir naidnieka aģenti un kuri nav, nepaliktu bez sekām. Kara gadījumā nosaukt diskusijas oponentu par Kremļa aģentu nozīmē faktiski ierosināt viņa nāvessoda “izskatīšanu”. Vai politisko oponentu apsūdzētāji nodevībā atbild par savām replikām?

Novērtē šo rakstu: