Iesaki rakstu: 
Ar marta vētrām, pēkšņiem sniegiem un pat negaisu kaut kur Vidzemes jūrmalā pavasaris tomēr ir klāt. Veselības ministrs gatavojas uzvaras pār ļauno vīrusu parādei, pirms prasīt jaunus miljonus nākamās versijas apkarošanai, tai pašā laikā paštaisna truluma pārpārēm apveltīti personāži, kas labi iejutušies visu veidu sabiedrisko mēdīkļu naudas apgūšanā, steidzami kārto sev vēl kādu pusmiljoniņu (iesākumam) vēl vienai sabiedrības krieviskošanas afērai, bet iekšlietu ministre ar atturīgu eleganci turpina imitēt nozares vadīšanu.
Jūtos pavasarīgi pacilāts, jo nu ir skaidrs, ka izrāde būs, un vēl kāda! Priekšvēlēšanu atmosfērā politiķu riesta dejas kļūst jo dienas, jo košākas, un politikas vērotājiem atliek iesēsties ērtāk dīvānā un izvēlēties kādu no kanāliem: politerotiku, soft vai hard politporno.
Socioloģisko mērījumu marta rezultāti uzrāda dažas tendences, kas iezīmē interesantākos seriālus. Hardporno norisinās tā sauktajā krieviskajā elektorāta zonā: “Saskaņas” ilgstoši noturīgo reitingu strauji sev par labu pārdala agresīvi kremliniskā “Latvijas Krievu savienība” un internacionālie zilzaļrozā progresīvie jaunkomunisti.
“Saskaņas” vadībai, kas skaidri iestājas par Ukrainu, tagad jāmeklē jaunas metodes, kā apturēt šo grupveida ballīti, kur šie ir cietēju lomā. Ja tendences noturēsies, nākamajā Saeimā mēs varbūt redzēsim visas šī trīsdanča dalībnieku frakcijas vai krasākajā scenārijā pat tikai divus jaunpienācējus.
Softporno žanrā kolorītākā ņemšanās ir “Attīstībai/Par!” kārtējā atklātā pagulšanās zem azartspēļu bosiem un bijušā paristu līdera Rīgas mēra Staķa pēkšņā izkāpšana no šīs iesildītās gultiņas. Tā kā progresīvie kongresā paziņojuši, ka Saeimas vēlēšanās startēs atsevišķi, un no attparistu deķapakšas ir izvilkuši konkurentu kādreizējo iespējamo premjera kandidātu, tad reitingu uzrādītā tendence par iespēju iekļūt nākamajā Saeimā rādās itin reāla, un tas dotu plus vēl vienu frakciju nākamās valdības veidošanas sarunās.
Lielākā izvēle šoreiz ir politiskās autoerotikas žanrā. Vecajiem jaunkomunistiem no Jaunās konservatīvās partijas viņu iepriekšējais elektorāts bezkaunīgo nodevību ar kažoka apmešanu 40 miljonu afēras jautājumā un pilnīgi katastrofālo pāreju antikonservatīvo nometnē saistībā ar aktīvu tradicionālās ģimenes koncepta sagraušanas likumdošanas virzīšanu ir maksājis nonākšanu uz izkrišanas robežas, bet tas šamajiem netraucē turpināt publisku pašapmierināšanos. Savukārt viņu sīvākie konkurenti iepriekšējās vēlēšanās – Nacionālā apvienība – dara to pašu, sērīgi politmasturbējot Rīgas domes aizkulisēs un drusciņ redzamāk Saeimā. Viens otra cienīgi varoņi.
Veiksmīgāk ar nekā nedarīšanas pārdošanu publikai veicas “Jaunajai Vienotībai” un Zaļo un Zemnieku savienībai: pirmie itin veiksmīgi izliekas, ka vada valdību un ir atbildīgs un prognozējams spēks, otrie imitē opozīciju ar līdzīgām metodēm un pašlaik tīri ciešamiem rezultātiem. Tā kā reāli nekas nenotiek, tad visa darbība līdz porno žanram tā arī nepaceļas, paliekot tai pašā kategorijā, kurā spēlē Jaunā konservatīvā partija un Nacionālā apvienība.
Kas no visa šī sanāks? Kādas pārmaiņas sola Saeimas vēlēšanas? Šobrīd izskatās, ka iepriekšējam politklucīšu komplektam varētu nākt klāt vēl kādi divi trīs, kas neatrisinās pirms četriem gadiem iezīmēto problēmu: kā salikt vārdu LAIME no burtu komplekta, kurā ir vairāki D un pa kādām R un S, bet nav ne L, ne E? Nežēlīgais, ārprātīgais krievu karš Ukrainā ir sabiedrību sapurinājis un uzbudinājis emocijas, bet būtiskas izmaiņas sabiedriski politiskajā ainavā vēl nav redzamas.
Vēl ir tikai aprīlis, līdz rudenim būs jaunas epizodes jau aizsāktajos seriālos, un gan jau sāksies arī kas jauns. Gaidīsim.
Pārpublicēts no aprinkis.lv
Seko mums 
Tā vien izskatās, ka pašreiz izvirzītajiem valsts prezidenta amata kandidātiem nav cerību iekarot Rīgas pili, jo nevienam nav nav tik liela atbalsta, lai saņemtu ievēlēšanai nepieciešamo balsu skaitu. To lieliski apzinās arī politiķi.
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
