Iesaki rakstu: 
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
2. Es darbošos pirms manis un man līdzās dzīvojošo mēs veidotā pasaulē. Es ietekmēšu to pasauli, kurā dzīvos visi mēs pēc manis.
3. Mana politiskā darbība būs vērsta uz visiem mums kopīgā labuma vairošanu.
4. Es atzīstu pastāvošo lietu kārtību par izlīgumu starp mums. Kad es mēģināšu mainīt lietu kārtību, tas būs mans pienākums pierādīt nerakstītās vienošanās laušanas nepieciešamību.
5. Savā politiskajā darbā es nodalīšu savu personu no savas rīcības un nodomiem. Manas rīcības kritika neaizskars manu personu, lai cik nozīmīgs un nekļūdīgs man šķitīs paša paveiktais. Manas rīcības kritika nav manu labu nodomu morālais vērtējums. Oponējot saviem politiskajiem pretiniekiem, es vērtēšu viņu rīcību un priekšlikumus, bet ne viņu personu.
6. Es esmu apveltīts ar brīvo gribu, un visa mana politiskā darbība būs apzināta mana rīcība, par kuru es atbildēšu. Mani politiskie oponenti rīkosies saskaņā ar savu brīvo gribu. Viņi savus lēmumus balstīs man līdz galam neizzināmās pašu zināšanās un sirdsapziņā, un es viņiem nepiedēvēšu atrašanos kāda nepierādāma spēka kontrolē.
7. Es atbildēšu par savu rīcību, par saviem lēmumiem. Ja es varu ar kādu politisku iniciatīvu gūt panākumus, tad par to pašu es neveiksmes gadījumā esmu atbildīgais un varbūt vainīgais.
8. Apkārtējo atbalsts, panākumi un vara var apreibināt ikvienu cilvēku, to skaitā mani. Kad tas notiks, kad citi uz to norādīs, man varbūt šķitīs, ka viņiem nav taisnība, bet, ja daudzi tā teiks, tad taisnība būs viņiem.
9. Es neatzīstu politisku ideju autorību, bet es cienu citu cilvēku darbu. Savā atbalstā vai pretišķībā idejām es nevadīšos pēc tā, kurš tās virza.
10. Es atzīstu ceremoniju un rituālu nozīmi politikā. Es svinēšu demokrātiju, dalot varu un laurus ar saviem oponentiem.
11. Es zinu, ka es nezinu visu. Es zinu, ka es nevaru zināt to, ko zina citi. Es zinu, ka ir lietas, kuras es nezinu, ka nezinu.
12. Politiskais oponents būs mans sabiedrotais, lai saprastu, kas ir mūsu kopīgais labums. Es palīdzēšu saviem politiskajiem oponentiem uzzināt viņiem nezināmo un viņu kļūdas, un viņi palīdzēs man. Tomēr ne es, ne viņi nevarēs izzināt visu. Politiskie oponenti vienmēr būs nepieciešami, lai mūsu kopīgā labuma apspriedē pārstāvētu otram neizzināmo.
13. Būdams cilvēks, es nevaru būt nekļūdīgs. Kad sapratīšu, ka esmu pieļāvis kļūdu, es to atzīšu, nožēlošu un pieņemšu sodu, ja tāds par nodarīto pienākas.
14. Es zinu, ka brīvā sabiedrībā nav iespējama pilnīga vienprātība. Es zinu, ka absolūta vienprātība ir izņēmuma gadījums īpašos jautājumos, bet vairumā jautājumu tā liecina par domas apspiestību. Bez politiskas opozīcijas ar reālām iespējām atgūt politisko varu nav politiskā — izvēles — procesa.
15. Es atzīstu, ka demokrātija ir kompromisu māksla. Es atzīstu, ka demokrātija nevar virzīties uz konkrētu, kādu iepriekš nospraustu mērķi, bet maina stāvokli sabiedrībā ar lēmumiem, par kuriem ir iespējams vienoties.
16. Es dodu priekšroku lēmumiem, par kuriem izdodas vienoties bez balsošanas. Es atzīstu balsošanu tikai kā strīdu izšķiršanas metodi. Es atzīstu balsu trūkumu kā jaunas vienošanās neesamību un tātad iepriekšējās vienošanās palikšanu spēkā.
17. Gadījumos, kad bezdarbība var būt nelietība, es vērtēju spēju vienoties augstāk par uzstāšanu uz savu atsevišķo viedokli. Tāpēc es atzīstu balsošanu grupā, tas ir, partijas balsojumu.
18. Tā kā balsošana ir strīdu izšķiršanas veids, es atzīstu atturēšanos un nebalsošanu. Tā es parādīšu, ka strīds nav izšķirams ar balsošanu vai arī ka neesmu brīvs piedalīties tā izšķiršanā.
19. Balsojuma rezultātu ievērot ir taisnīgi un neievērot ir netaisnīgi, bet balsojums neizšķir, kurai strīda pusei ir taisnība. Es pieņemšu jebkuru balsojuma rezultātu un es cienīšu savus oponentus neatkarīgi no tā.
20. Tāpat kā cilvēka brīvā griba paredz tiesības kļūdīties, tā nācijas politiskā brīvība paredz iespēju tai savas rīcības rezultātā brīvību pazaudēt. Es aizstāvēšu mūsu politisko brīvību, bet ne ar politiskās pašnoteikšanās liegumu.
21. Es neuzstāšu uz savu kandidatūru, ja man apkārtējie izšķirsies par citu vai ja zināšu, ka citi būs piemērotāki manā vietā. Nevienas politiskas idejas sekmes nevar būt atkarīgas tikai no manis vien, jo manis varēja arī nebūt un kādudien noteikti nebūs.
22. Es neesmu izredzētais, un es neesmu augstāks par likumu. Es zinu, ka manas darbības no malas varēs kādam šķist apšaubāmas un uzticēšanos varai graujošos. Tāpēc es nelikšu nekādus šķēršļus savas darbības taisnīgai izmeklēšanai. Es neizmantošu savu reputāciju vai savus labos darbus, lai kavētu izmeklēšanu.
23. Es zinu, ka cilvēki runā dažādās valodās un ir ar dažādiem pasaules redzējumiem. Es zinu, ka ne visi cilvēki ir ar vienādu spriestspēju, bet politikā es centīšos saprasties ar pēc iespējas vairāk cilvēku no mūsu vidus. Es zinu, ka savas neziņas dēļ man var šķist, ka kāds ir politiski spriest nespējīgs, taču tas var nebūt tiesa.
24. Es atzīstu, ka eksistē objektīva realitāte. Es zinu, ka cilvēks ir garīga būtne un ka eksistē dažādi ietvari, kā cilvēki redz un vērtē pasauli. Spriežot par sabiedrības politisko organizāciju, es respektēšu dažādos redzējumus un tiekšos uz sapratnes veidošanu mūsu starpā, balstoties uz dažādajos redzējumos saskatāmajiem objektīvās realitātes attēlojumiem. Objektīvā realitāte ir tās šo redzējumu interpretācijas, par kurām dažādu redzējumu cilvēki ir vienisprātis.
25. Es zinu, ka ikvienu mērķi var sasniegt ar dažādiem līdzekļiem. Es atzīstu, ka mērķis neattaisno līdzekļus. Es atzīstu, ka labi nodomi neattaisno nelietīgu izpildījumu vai netaisnīgu rezultātu. Es atzīstu, ka bezdarbība var būt netaisnība.
26. Es nebūšu burta kalps, kas savtīgus nodomus vai citu netaisnību slēpj aiz sekošanas likumam.
27. Es nebūšu relatīvists, kas pārinterpretē likumus savtīgiem nolūkiem.
28. Es zinu, ka neviens rakstīts likums, neviens rakstīts solījums, arī ne šis, neviens plāns nevar nodrošināt brīva cilvēka godīgumu. Es zinu, ka jebkuru likumu un arī šo solījumu var izmantot nelietīgiem nolūkiem, kas nekalpo kopīgajam labumam. Es apņemos to apzināties un pretoties tam.
29. Es zinu, ka jebkuru netaisnību var racionāli izskaidrot. Bet es ticu, ka brīvs cilvēks ir atbildīgs par savu rīcību pat tad, ja viņš uzskaita apstākļus, kas likuši viņam rīkoties netaisni.
30. Es zinu, ka tad, kad man apkārtējie pārkāps solījumus vai likumus, un vēlāk atzīs to un nožēlos, tad es centīšos viņiem piedot, jo zinu, ka bez piedošanas mēs nekad nedzīvosim mierā.
31. Nekas nav mūžīgs šai cilvēku pasaulē. Reiz pienāks diena, kad mans prāts vairs nebūs tik ass, kāds bija spēka gados un gaišākajos mirkļos. Tā diena var pienākt pēkšņi un var pienākt pakāpeniski. Tas nav manā ziņā, kad un kā tas notiks, bet es zinu, ka tas notiks un es apņemos to brīdi atzīt.
Seko mums 
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
Komentāru rakstu 5. maija pēcpusdienā. Ir svētdiena. Šonedēļ sanākušas trīs brīvdienas pēc kārtas – sestdiena, svētdiena un tad vēl pirmdiena, jo 4. maijs mūsu valstī ir svētku diena un, ja svētku diena iekrīt brīvdienā, tad nākamā pirmdiena arīdzan ir brīva.
Manā skatījumā 4.maijs ir Latvijas otrā dzimšanas diena. Un ne tikai svinīgā ziņā, bet arī tajā, kā to lieto cilvēki, kas par mata tiesu ir izvairījušies no nelaba gala. Tajā brīdī mūsos dzimst apņēmība kļūt labākiem un vairāk sasniegt.
Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Ziemeļlatgales iecirknis no 15. marta līdz 14. aprīlim piefiksējis trīs epizodes, kurās kāds vīrietis pie tā sauktā “Aļoša” nojauktā pieminekļa vietā nolicis sarkanas un baltas neļķes. Sākotnēji par katru no epizodēm uzsākts administratīvā pārkāpuma process par militāras agresijas slavināšu, tomēr pēc personas identificēšanas, nopratināšanas un motīvu noskaidrošanas nolemts izdarīto pārkvalificēt kriminālprocesā par kara noziegumu attaisnošanu.
