Iesaki rakstu: 
Mani domubiedri. Ļaudis, kuri domā līdzīgi man. Ļaudis, kuri redz nolaisto valsti, nolaisto izglītību, nolaisto visu, medicīnu līdz kliņķim. Ļaudis, kuri redz, ka iepirkumu groziņos priekšā un pakaļā ir alkohols, to pierāda viss, arī nu jau entie kriminālprocesi par braukšanu dzērumā. Ļaudis, kuriem tas viss nav norma. Kuriem mēslu kaudze pie Brīvības pieminekļa ir nevis norma, bet nepieņemami. Ļaudis, kuri neizliekas neredzam bomžu uzlidojumu visur uz tik daudziem Rīgas soliņiem.
Ļaudis, kuri vēlas saviem bērniem labāko. Un ne tikai vēlas, bet arī dod labāko. Ļaudis, kuri neapvainojas par tiešu valodu un negaida glaimus, kuros liekulīgi dzīvot, melojot pašiem sev. Ļaudis, kuri neklanās un nekniksē Levitam, Kariņam un visiem tiem prievīšu sektantiem. Ļaudis, kuri varoņus nemeklē citās tautās un citas valsts politiķos. Ļaudis, kuri ir bijuši tālāk par pagasta centru un saprot, par ko runāju.
Mēs, ļaudis, esam mazākums. Vairākums grib dzīvot tā - tukšā valstī, kur dzimst arvien mazāk, kur dzeršana ir norma, kur netīrība tiek attaisnota ar to, ka citur esot, kur savu varoņu trūkuma dēļ pielūdz citus varoņus tālumā. Ļaudis, man līdzīgie, viņi - vairākums - nesaprot, neredz, viņiem ir labi dzīvot savos mēslos, viņiem patīk nabadzība un lielāka minimālā alga.
Viņiem ir jāļauj tā dzīvot. Viņi to ir pelnījuši. Viņi nav jāglābj, nav jāmodina, nav jāapskaidro. Viņi nedzird un nesaprot. Kad mucā aug un pa spundi tiek baroti, tad tā ir. Kariņš premjers nav nejaušība. Viņi - vairākums - ir tieši tādi paši.
Mani domubiedri, līdzīgi domājošie. Latvieši Latvijā neatgriezīsies, jo arogance, kas valda tur, nevienam saprātīgi domājošajam neliek rauties turp. Bērni turpinās dzimt citur. Nav pamodināmā materiāla. Un Jūs, mani domubiedri, taču piekrītat, ka pie vainas nav neviens cits. Visus šos 30 un vairāk gadus pie varas bijuši latvieši.
Latvieši izvēlējās Gorbunova frizūru, latvieši izvēlējās Andri Šķēli, latvieši izvēlējās Repši, Solvitu Āboltiņu un Arti Kamparu. Un arī Kariņu. Tie nebija sliktie citur. Tas bija vairākums.
Krīze veselības aprūpē ir, pateicoties tam vairākumam. Krīze izglītībā ir, pateicoties tam vairākumam. Krīze jebkurā jomā ir, pateicoties tam vairākumam. Un tamdēļ jāļauj tam vairākumam tā arī dzīvot.
Viņi apvainojas, ja viņu purniņu iebāž pašu čupiņā. Viņi nav paškritiski. Viņiem ir norma tukša un nolaista Latvija. Ļausim viņiem tā dzīvot. Netērēsim vairs uz to enerģiju. Es zinu, ka Jūs man piekritīsiet, mani domubiedri. Dzīve ir vienreiz, dzīvojam un baudām dzīvi tagad. Jo labāk mums ies, jo dusmīgāki viņi būs. Viņiem nepatīk citu izdošanās. Neļausim viņiem to prieku. Lai mums izdodas!
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
