Ja jums ir tikai gurķis, tad nevar uztaisīt gurķu un tomātu salātus

Šis man ir ļoti aktuāls jautājums. Esmu vīrietis, taču līdz pat šim brīdim, 37 gadu vecumam, man nav izdevies izveidot noturīgas attiecības ar sievieti ģimenes veidošanai. Tagad esmu uzzinājis, ka patiesībā Satversmē un sociālajā realitātē ar vārdu “ģimene” ir domāts kaut kas tāds, ko man nemaz nebūtu grūti izveidot, jo sieviete tam vairs nav nepieciešama.

Šis te “kaut kas”, ko, ja pareizi saprotu, var izveidot divi vīrieši bez nevienas sievietes, paģērē no valsts īpašu aizsardzību un gādību. Tāpēc esmu ļoti ieinteresēts noskaidrot šīs attiecību formas būtību.

Šo vēstuli es rakstu, lai pārliecinātos, ka es neizdaru lielu kļūdu un nesabojāju savu vai kāda cita vīrieša dzīvi, cerēdams, ka mēs varēsim kļūt par to, par ko mēs īstenībā nevaram kļūt un par ko mums nekādi valsts labumi nepienāksies.

Man jau daudzus gadus ir noturīgas, cieņpilnas, mīlošas un draudzīgas attiecības ar citiem vīriešiem. Zinu, ka daži no viņiem attiecībās ar sievietēm ir tādi paši neveiksminieki vai nemākuļi kā es. Esmu jau apvaicājies, un, izdzirdēdams par jauno Satversmes interpretāciju, viens no maniem draugiem ir gatavs mūsu attiecības turpināt nākamajā fāzē un veidot jaunā parauga ģimeni.

Rakstu šo vēstuli, jo mani māc šaubas, vai valsts no manis nesagaida kaut ko, ko es nevēlos darīt un kas būtu manu cieņu aizskaroši. Proti, vai gadījumā valsts nesagaida no manis, ka es stājos seksuālos sakaros ar savu topošās “ģimenes” partneri?

Ja var ticēt mūsu pārliecībām par sevi, mūsu dziņām un ieradumiem, abi esam heteroseksuāli. Ne man, ne manam draugam vīrieši seksuālu interesi neizraisa. Vai tiesa, ka viena dzimuma pāra “ģimenē” līdzīgi kā īstā ģimenē seksuālā orientācija nav pamata pazīme?

Ja reiz īstā ģimenē vīra vai sievas seksuālajai orientācijai nav nozīmes, seksuālajai orientācijai taču nevajadzētu neko nozīmēt arī viena dzimuma pāra “ģimenē”, vai ne? Ja tomēr tai ir nozīme, tad vai no tā neizriet, ka valsts diskriminē mani un manu draugu pēc seksuālās orientācijas attiecībā pret tādiem viena dzimuma pāriem, kuriem ir, Satversmes tiesasprāt, pareizā orientācija?

Ja teiksiet, ka tā nav diskriminācija, tad vai gadījumā nesanāk, ka valsts aktīvi propagandē, ka divi viena dzimuma draugi, kuriem neveicas ar pretējo dzimumu īstas ģimenes izveidošanai, var iegūt viņiem citādi nepieejamos labumus, mainot savu seksuālo orientāciju? Vai jums šķiet, ka tāds bija Satversmes (un citu Latvijas Republikas likumu, kuros minēta ģimene) autoru un grozītāju nodoms, runājot par iedzīvotāju grupām, kuras valsts īpaši aizsargā?

Ja tomēr ir tā, kā man liekas, proti, ka īstā ģimenē to veidojošo partneru seksuālajai orientācijai nav nozīmes, tad domāju, ka nav nekādu šķēršļu, lai es ar savu draugu nodibinātu “ģimeni” un pieprasītu no valsts attiecīgu atzinību un aizsardzību.

Ar šo cerīgo domu es nodzīvoju dažus mēnešus. Taču tad mani sāka mākt sirdsapziņas pārmetumi. Esmu domājis tikai par sevi un neesmu ņēmis vērā apsvērumus, kuru dēļ valstij vispār vajadzētu runāt par kaut kādu cilvēku savienību aizstāvību. Un, lai cik ilgi es domātu, tā arī nespēju tikt skaidrībā, kāpēc gan valsts būtu ieinteresēta tādu savienību aizstāvēšanā kā manis iecerētā ar manu īpašo draugu.

Ko gan mēs tādu īpašu valstij dotu vai savā nodabā aizdomīgu darītu, ka valstij būtu kāda īpaša darīšana jaukties, tajā pašā laikā nejaucoties mūsu attiecībās ar citiem draugiem? Un cik lielā mērā mūsu īpašās attiecības būtu atšķirīgas no mūsu attiecībām ar citiem vīriešiem sabiedrībā – citiem mūsu kopīgiem draugiem?

Ar ko gan jebkurš divu, trīs un vairāk tuvu, kopā dzīvojošu, kopā nākotni plānojošu draugu pulciņš atšķiras no mūsējā, izņemot ar to, ka mēs esam apņēmušies viens otru saukt par īsto partneri un tā nesauksim nevienu citu? Kāpēc valsti tas interesē?

Ja valsti interesē pēc iespējas vairāk darba roku nez no kurienes sadabūtu bērnu aprūpei, kāpēc lai neļautu arī trīs vīriešu grupai veidot “ģimeni”? Skaidrs, ka trīs pāri roku spēs daudz vairāk paveikt bērna labā. Ja mums izveidojas trīs vīriešu kopība, vai nesanāk tā, ka valsts īstenībā diskriminēs vienu no mums, kuram neatradīsies vieta divgalvu “ģimenē”?

Man šķiet, ka Satversmes tiesa ir atvērusi slūžas, tāpēc ir grūti atrast loģiskus apsvērumus, kuru dēļ bez diskriminācijas “ģimeni” varētu liegt izveidot jebkādai divu un vairāku cilvēku kombinācijai. Kāpēc valstij būtu jāinteresējas par tik vispārīgu savienību formu? Vai nebūtu vērtīgāk valsts līdzekļus un uzmanību koncentrēt to īpašo savienību aizstāvībā, kurās dabiski rodas bērni un kurās bērnam ir vislielākās izredzes uz māti un tēvu, no kuru miesas viņš nācis?

Jauna ģimene sākas ar vīrieša un sievietes savienību. Vīrieša un sievietes savienība nav vienkārši divu cilvēku kopība. Tā ir divu atšķirīgu dzimumu cilvēku savienība. Pa vienam no katra dzimuma. Viens vīrietis un viena sieviete.

Divi vīrieši, kuri nav asinsradinieki, neveido ģimeni nevis tāpēc, ka viņi ir kaut kādā ziņā nepilnīgi vai mazāk cienījami. Viņi neveido ģimeni tāpēc, ka starp viņiem diviem nav nevienas sievietes. Bet tieši vienu vajag! Un, ja mums būtu tikai divas sievietes, tad viņas arī nevarētu izveidot jaunu ģimeni, jo starp viņām nebūtu neviena vīrieša.

Ja jums ir tikai gurķis, tad nevar uztaisīt gurķu un tomātu salātus. Tā nav gurķu vai tomātu diskriminācija. Tā ir gurķu un tomātu salātu nodalīšana no cita veida salātiem.

Pārpublicēts no telos.lv

Novērtē šo rakstu: