Iesaki rakstu: 
Kad dienēju padomju, armijā manā pulkā kā daudzos citos bija komandanta vads. Šai elitārā vienībā iesauca tādus pašus jauniesauktos kā citās pulka vienībās, tikai dienests bija dažāds.
Atšķirībā no pārējiem komandanta vads nepiedalījās pulka pasākumos, ēda atsevišķi, dzīvoja atsevišķi.
Arī dienesta uzdevumi šim vadam bija citādi nekā pārējiem pulkā dienošiem. Viņu pienākumos ietilpa uzraudzīt, apsargāt, sargāt. Tas ir, viņu saimniecībā ietilpa pulka virssardze (guba), pārkāpumus izdarījušo karavīru aizturēšana, konvojēšana un apsargāšana, kā arī citi līdzīgi uzdevumi. Pārējie karavīri ar viņiem parasti izvairījās konfliktēt, no viņiem centās distancēties un pat baidījās.
Ar mani vienā armijas iesaukumā bija arī kāds fiziski spēcīgs un iepriekš izlaidīgu dzīvi dzīvojis krievs. Viņš atļāvās daudz vairāk, nekā viņa iesaukumam piedienēja, bet bieži devīze: kam spēks, tam vara – patiešām darbojas.
Reiz piedzēries viņš piekāva kādu citu tā paša iesaukuma kareivi. Pat iedūra ar kabatas nazi savam dienesta biedram kājā. Viņu aizturēja, ievietoja virssardzē un veda uz nopratināšanām pulka štābā.
Kādas vajadzības dēļ arī es biju iegriezies štābā tajā brīdī, kad komandanta vada kareivja apsardzībā šī nozieguma izdarītāju tur atveda uz nopratināšanu. Gaitenī pārmijām ar viņu dažus vārdus.
Kad viņu iesauca nopratināt kabinetā, palikām gaitenī divatā ar viņa apsargu. Arī viņš bija no mana iesaukuma un mani atcerējās, jo kopā bijām iesaukšanas punktā un kopā (pēc tam) braucām uz Kalugu. Šis apsargs, labu gribot, man teica: „Nerunā ar viņu. Ar viņu ir cauri.”
Ar to man bija jāsaprot, ka tas krievs ir noziedzies un šeit nepaliks. Viņu vedīs vai nu uz cietumu, vai disciplināro bataljonu. Ar viņu nav jēgas runāt, jo viņa šeit vairs nebūs. Viņš ir ieskaitīts zaudētājos, un uzturēt pazīšanos ar tādu nav ne izdevīgi, ne vēlami.
Kāpēc es to stāstu? Tāpēc, ka šī savstarpējā attieksme cilvēku starpā ar padomju režīma krišanu nekur nav pazudusi. Tā nekur nav pazudusi, jo tāda ir grēcīgā cilvēka būtība. Uzturēt kontaktus, izrādīt savu labvēlību un gatavību sadarboties, palīdzēt vai draudzēties tikai ar tādiem cilvēkiem, kas kaut kādā veidā varētu būt tev noderīgi. Taču, tikko šie cilvēki kaut kāda iemesla dēļ zaudē šo noderīgumu, nekavējoties pārtraukt ar viņiem jebkādus sakarus tā, it kā viņu uz pasaules vispār nebūtu.
Sakarā ar to vajāšanu, kas pēdējos gados pret mani ir sarīkota no valsts prokuratūras puses, man bieži nākas uzklausīt un atbildēt uz aptuveni šādiem vēlējumiem, ieteikumiem un padomiem. Tev vajag to visu izstāstīt lielajos masu saziņas līdzekļos strādājošajiem žurnālistiem. Viņi par to runās, rakstīs, rādīs televīzijā, un tas tev palīdzēs. Tev to vajag izstāstīt tam un tam ietekmīgajam politiķim, sabiedriskajam darbiniekam. Viņš iesaistīsies un palīdzēs novērst šo nejēdzību.
Rakstīts, runāts un uzrunāts pa šiem četriem gadiem ir tik daudz, ka manu gadījumu varbūt nezina tikai tas, kurš nevēlas zināt. Tas, kuram tas nav svarīgi, tas, kuram tas ir vienaldzīgi. Kāpēc tad viņi necenšas iesaistīties, palīdzēt cīnīties pret šādu netaisnību vai vismaz atklāti paust savu viedokli? Viņi uzskata, ka „ar mani ir cauri”. Līdzīgi, kā ar to kareivi bija cauri, tā cauri ir ar mani.
Viņi saprot, ka mana notiesāšana ir politisks pasūtījums un šis pasūtījums nenovēršami tiks izpildīts. Bet uzturēt attiecības vai pat aizstāvēt tādu, kas jau ar vienu kāju sēž cietumā, nozīmē apdraudēt savu personisko stāvokli sabiedrībā, karjeras izaugsmi, nākotnes izredzes u.c. Nav svarīga ne patiesība, ne taisnība. Ja ar kādu „ir cauri”, tad tāda labā nav vērts veltīt nedz laiku, nedz pūles. Lūk, kāda vienkārša „dzīves filozofija”!
Daudzi ir sapratuši, ka arī ar Latviju „ir cauri”, un simtiem tūkstošu ir atraduši sev citu dzimteni. Jāsecina, ka pēc tādas loģikas arī ar latviešiem „ir cauri”. Un, protams, ar mazo latviešu tautas daļiņu Leonardu Inkinu arī „ir cauri”, un nav vērts ar viņu sazināties, viņa pausto lasīt un klausīties. Šo rindkopu ieliku raksta beigās, jo citādi daži, uzzinot jau raksta sākumā, ka ar mani „ir cauri”, rakstu nemaz nelasītu.
Arī, kad izdevu laikrakstu „Latvietis Latvijā”, mēs raksta autoru vārdus un uzvārdus rakstījām raksta beigās. Jo lasītājs, automātiski uzzinājis, kas ir raksta autors, vai nu vispār nelasa vai raksta saturu vērtē atbilstoši savai attieksmei pret autoru. Ir arī tādi, kas, uzzinājuši, kas ir autors, pievēršas rakstam, bet tādu tomēr ir mazums.
Seko mums 
Brīvdienu maģija – izlasīt kādu grāmatu. Beidzot izlasīju “Iznireļus” - paldies Lato Lapsam: obligātā lasāmviela tiem, kas interesējas par politiku un procesiem Latvijā.
Latvijas Televīzijas (LTV) lēmums nerīkot priekšvēlēšanu debates krievu valodā sabiedrisko mediju portālā rus.lsm ir skaista dāvana Rosļikovam un politiskajām partijām, kuras koncentrējas uz to, lai savus vēlētājus pamatā uzrunātu krievu valodā. Tieši šīs partijas būs lielākie ieguvēji.
Mēs uzskatām, ka aizliegums lietot Latvijas mazākumtautību valodas politiskās diskusijās neveicinātu ne piederības sajūtu Latvijai, ne vārda brīvību, ne mūsu valsts demokrātisko iekārtu.
Pēdējā pusgada laikā Latvijas politiskā vide, sabiedriskie mēdiji, sociālie mediji un portāli pārlieku bieži un radikāli ieņem konservatīvu vai pat negatīvu nostāju klimata izmaiņu apturēšanas un dabas daudzveidības saglabāšanas jautājumos. Pat brīdī, kad Latvijas Satversmes tiesa pieņēma vēsturisko un viedo spriedumu, ar kuru atcelta norma par mazāka caurmēra koku ciršanu, politiskajā retorikā un mediju slejās skanēja tikai apšaubāmu mežcirtēju asociāciju viedoklis, ka šie nepadošoties un darīšot visu, lai Latviju pārvērstu par izcirtumu (varbūt ne gluži šādiem vārdiem, bet šādu ideju).
Latvijas Žurnālistu asociācija (asociācija) aicina politiķus atturēties no mediju un žurnālistu diskreditācijas, apzināti vai neapzināti veidojot nepamatotu viedokli par žurnālistiem, jo īpaši sabiedrisko mediju, kā valsts nodevējiem. Tāpat asociācija aicina sabiedriskos medijus sabiedrībai plašāk skaidrot savas redakcionālās izvēles.
Latvijas Radio galvenās redaktores Anitas Braunas ieraksts sociālajos tīklos sacēla lielu diskusiju vētru sociālajos tīklos. Viņai aizrādīja, ka minētais raidījums Somijā nebija partiju kandidātu priekšvēlēšanu debates krievu valodā, bet gan raidījums, kurā par politiku tika iztaujāti emigranti. Situācijas nav salīdzināmas, jo Somijas sabiedriskais medijs politiķu debates svešvalodā nerīko.
Rīgas domes priekšsēdētāja Rīgas domes priekšsēdētājam Vilnim Ķirsim – aicinājums izkārt varavīksnes karogu pie Rīgas rātsnama no 6. jūnija līdz 15. jūnijam.
