Iesaki rakstu: 
Labrīt pirmdienā, alu cilvēki, kā saka prezidents. Pagājušā nedēļa mums izvērtās ļoti interesanta un informatīva, kā rezultātā es nolēmu vēlreiz piedāvāt apdomāt priekšlikumu, par kuru esmu jau rakstījis un kuru es noteikti iesniegšu, ja manis pārstāvētā partija un līdzīgi domājošie tiks ievēlēti pietiekamā daudzumā nākamajā Saeimā. Un šis priekšlikums ir – atcelt partiju finansēšanu no valsts budžeta un tā vietā pieņemt lobiju likumu.
Mēs tagad šausmināmies par Juri Pūci, Edgaru Jaunupu un AParistiem, bet, ja mēs būtu godīgi vai arī ja mēs būtu labāk informēti, mums nāktos atzīt, ka izbrīnam nav pamata. Kāpēc tā?
Pilnīgi iespējams, ka Māris Mičerevskis, izsakot apgalvojumu, ka Juris Pūce un Edgars Jaunups viņam ir iedevuši naudu, kuru ieskaitīt kā ziedojumu Attīstībai/Par partijas kasē, ir atklājis ārkārtēju gadījumu, kurš patiesībā ir ārkārtējs tikai ar to, ka tas beidzot ir darīts zināms plašai sabiedrībai.
Es zinu, un visi politikā zina, ka šādā veidā savas kases ir papildinājušas lielākās politiskās partijas Latvijā kopš mūsu valsts neatkarības atjaunošanas. Attiecīgās partijas kasieris vai kāda cita pietuvināta persona potenciālajam vai esošajam partijas biedram vai atbalstītājam atnes naudas summu, kura ir atbilstoša minētās personas deklarētajiem ienākumiem un lūdz to ziedojuma veidā pārskaitīt atpakaļ partijai. Nekādas raķešu zinātnes.
Jūs teiksiet, ka es kļūdos un nekas tāds nenotiek un nekad nav noticis? Protams, ir arī izņēmumi - cilvēki, kuriem ir iespēja finansiāli atbalstīt kādu politisko spēku un kuri to dara aiz laba prāta no saviem līdzekļiem. Ziedotāji aiz pārliecības. Diemžēl otrais variants neizslēdz pirmo. Jaunupa/Pūces gadījums nav vienreizējs un nav retums.
Māra Mičerevska atklātā nesarežģītā shēma nav nekas cits kā veiksmīgs veids, lai apietu esošo likumu par partiju finansēšanu. Nākamais - vai man būtu īpaši jāizceļ nezināmas izcelsmes naudas līdzekļu legalizācija, kura šādās darbībās ir acīmredzama? Vai man ir jāuzdod jautājums daudzajām uzraugošajām institūcijām - vai šī nesarežģītā konstrukcija tām ir jaunums? Varbūt beidzam izlikties? Kā arī – varbūt beidzam tērēt budžeta līdzekļus, jo esošais partiju finansēšanas veids nav devis gaidāmo rezultātu? Un nekad nedos!
Varbūt tā vietā, lai šausminātos un ignorētu acīmredzamos neskaitāmu likumu pārkāpumus konkrētajā Pūces/Jaunupa gadījumā vai arī lai izliktos, ka neko nezinām par gadiem piekopto praksi, mēs beidzot sadūšotos un atzītu – jā, tā ir noticis, un trakākais – šādi notiek jau sen?
Politika bez naudas nav iespējama. Naudas ietekme politikā vienmēr ir bijusi un vienmēr būs, jo tāda ir realitāte. Tāda ir ne tikai mūsu valsts politisko partiju aizmugure, tāda tā ir visur. Tad nu reiz saņemamies un beidzot padarām politiķu un to sponsoru attiecības redzamas un saprotamas vēlētājiem!
Vēlētājiem ir jāzina, kādi ekonomiskie grupējumi vai privātpersonas finansē noteikto politisko partiju, lai jau iepriekš var paredzēt, kādu ekonomisko (un ne tikai) politiku attiecīgais politiskais spēks ievēlēšanas gadījumā mēģinās realizēt. Lobiju likums par ieguvējiem padarītu gan sabiedrību, gan politiskos spēkus un noteikti veicinās mūsu valsts vadītāju bieži piesaukto finanšu sistēmas attīrīšanos. Mēs visi zinātu, kas un kādu mūziku pasūta. Vismaz būtu liela iespēja nojaust.
Un nobeigumam. Vakar viens mans domubiedrs atreferēja vienā meinstrīma “analītiskajā” raidījumā redzēto par zināmajiem notikumiem. Atreferējums skanēja šādi: “Man tagad viss skaidrs: Jaunups - pieredzējis politiķis un partijas valdes loceklis, Gobzems - trampists un populists, Pūce uzņēmās politisku atbildību, bet Mičerevskis, lāga zēns, Rīgas domes deputāts un melis :))) Latvijā viss ir kārtībā!”
Varam jau turpināt kā līdz šim vēl gadus 30. Izlikšanās kā valsts un sabiedrības uzvedības modelis. Televizors kā izlikšanās spogulis. Nez, cik iedzīvotāju Latvijā būs pēc tiem vēl 30 vai pat tikai pēc 10 gadiem? Ja turpināsim izlikties un melot.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
