Islāms – plaģiāta reliģija

Pirms pāris gadiem Dievs izspēlēja nežēlīgu joku ar miera reliģijas sekotājiem, Muhameda dzimtajā pilsētā sabojājot ceļamkrānu, kas beidzās ar trīs ciparu skaitļa ticīgo nosūtīšanu uz paradīzi. Šādas lietas man liek ticēt karmai. Šoreiz pastāstīšu Jums, kāpēc islāms ir totalitāra sekta, kuras idejas ir salipinātas kopā no Muhamedam apkārt esošajām reliģijām – kristietības, jūdaisma, zoroastrisma un politeisma un citām – respektīvi, plaģiāts. Rakstā izmantosim visus iespējamos svētos rakstus, kā arī citu islāmisko literatūru. Musulmaņi saka, ka Muhameds ir praviešu zīmogs, respektīvi – pēdējais pravietis ar pēdējo oriģinālo vēstījumu, kas iznīcināja visus pagāniskos uzskatus un rituālus Arābijā. Es saku, ka šis apgalvojums ir mēsls pēdējais un šajā rakstā es to apgāzīšu. Un nevajag man, lūdzu, te d*rst, ka viss no pirksta izzīsts. Hipersaitēs ir atsauces.

Islāms ir radies no mācībām un rituāliem, kas bija ļoti ierastas tā laika Arābijā. Vietējie žīdi lasīja un recitēja savu Toru un Talmūdu, Muhameds pa ausu galam šo to noklausījās, un tagad šie stāsti atrodami Korānā. Piemēram, Korāna frāze 5:32 "kas nogalina vienu cilvēku, tas nogalina visu cilvēci, bet ja kāds izglābj cilvēku, tāds izglābj visu cilvēci" ir truli nokopēts no Talmūda Mišna Sanhedrin 4.nodaļas “Ja viens iznīcina dzīvību, viņš iznīcina visu pasauli, bet ja viens izglābj dzīvību, tad viņš izglābj visu pasauli.”, kas cita starpā ir komentārs Pirmajai Mozus grāmatai 4:10, attiecībā uz Ābela asinīm vaidot no zemes pēc viņa slepkavības. Muhameds to pārklausījās, nesaprotot kontekstu, un tagad tas bezsakarā ir iecepts Korānā.

Tāpat arī fiktīvie un ķecerīgie vietējo iedzīvotāju stāsti, kā Ābrahams tiek paglābts no uguns, kā putns mācīja Kainam aprakt savu brāli vai kā Zālamans sarunājās ar dzīvniekiem. Tāpat arī tā laika kristiešu nostāsti par to, kā Jēzus runāja jau no dzimšanas un kā Marija dzemdēja nevis klētī, bet gan zem palmas. Tāpat kā tajā laikā bija pieņemts stāstīt, ka Divradzis jeb Aleksandrs lielais aizceļoja tik tālu, ka atrada peļķi, kurā noriet saule. Neviens vēsturnieks šos stāstus neuzskata par autentiskiem, bet tās bija populāras. Muhameds šos visus stāstiņus noklausījās un tagad tās ir Korānā.

Arī sābieši, kas pieminēti Korānā 2:62, 5:69 un 22:17, bija neliela grupa ar monoteistiem, kas bija izkaisīti visur pa Arābijas pussalu un mūsdienu Irāku, - tie, kas lūgšanu laikā lasīja savus psalmus un citēja vārdus “La Illāha illa'llāh”[1] jeb “nav cita Dieva kā Allāhs”. Muhameds to iegaumēja un vēlāk piekabināja klāt “wa Muhammadūn rasūl’allāh” jeb “un Muhameds ir viņa vēstnesis” un tā radās Šahāda jeb apliecinājums par uzticību Muhamedam.

Tāpat arī sābieši un zoroastrieši piekopa lūgšanos piecas reizes dienā, arī Muhameds izdomāja, ka Allāham laiks jāvelka tik pat bieži. Saskaņā ar Džamī al Tirmidī 2.grāmatas 65.hadīsu, sākumā musulmaņiem bija paredzēts lūgties piecdesmit reizes, bet Muhameds allāham nokaulēja līdz piecām kā sābiešiem un zoroastriešiem. Sakritība, ne?

Piemēram, zoroastriešiem lūgšanas ir šādā kārtībā:

Havan (aptuveni pusstundu pirms saullēkta),

Rapithvan (aptuveni pusstundu pēc pusdienlaika),

Uziren (aptuveni pusstundu pēc trijiem pēcpusdienā),

Aevishuthrem (nedaudz vairāk nekā stundu pēc saulrieta),

Ushen ( aptuveni pusstundu pēc pusnakts).

Musulmaņiem lūgšanas savukārt ir sekojošā kārtībā:

Fajr (neilgi pirms saullēkta),

Zuhr (neilgi pēc pusdienlaika),

Asr (pēcpusdienā),

Maghrib (tikko pēc saulrieta),

Insha (ap pusnakti)

Nu, visticamāk, ka augstāk redzamais ir absolūta sakritība un tam nav sakara ar plaģiātismu, jo Muhameds ir visoriģinālākais un labākais utt. Tomēr ņemsim vērā, ka arī klanīšanās metodes lūgšanu laikā viņš ir veiksmīgi pamanījies nošpikot no persiešu zoroastriešiem un austrumu baznīcas kristiešiem, jo tās pozas izskatās diezgan līdzīgi (uzklikšķini arī uz iepriekšējās hipersaites). Fakts arī ir tāds, ka tolaik visi vietējie iedzīvotāji mēdza ierēkt par to, ka Muhameds tic visām viņu anekdotēm un mēģina imitēt viņu rituālus.

Piemēram Ibn Išāka biogrāfijā par Muhamedu, viens no viņa aprunātājiem tika aprakstīts šādi: “Es dzirdēju, ka pravietis par viņu teica tā: “Ja kāds grib redzēt Sātanu, lai paskatās uz Nabtalu bin al-Haritu!” Viņš bija brangs, tumsnējs vīrs ar gariem matiem, liesmainām acīm un tumšiem vaigiem. Viņš mēdza nākt un runāt ar Muhamedu, klausīties viņā un tad viņa stāstīto atstāstīt liekuļiem (neticīgajiem). Viņš bija tas, kurš teica, ka Muhameds uzklausa jebkuru un ticēs jebkam, ko viņam pastāstīs.”[2] Šim apvainojumam Muhameds pat veltīja pantu Korānā, kurā teikts, ka “starp neticīgajiem ir tādi, kas apvaino Pravieti un saka, ka viņš uzklausa jebkuru. Saki, ka viņš uzklausa to, kas ir labāk priekš Jums!”, ar to mēģinot attaisnot savu naivumu un lētticību. Patiesībā visi, kas viņam atradās apkārt, saprata, ka Muhameds no viņu paražām paņem pa dažām un pielāgo tās savas jaunās ticības vajadzībām.

Tagad pieķersimies pie vispagāniskākās un plaģiātiskākās prakses visā islāma ticībā. Pie paša hajj – svētceļojumam, kas šogad norisinās no 19. līdz 24. augustam. Hajj laikā musulmaņi staigā pa apli apkārt savam melnajam kubikam jeb ka’abah un skūpsta melno akmeni, kas ielīmēts tā stūrī un skraida turp un atpakaļ starp kalniem Safa un Marwah utt. Kā Jūs domājiet, no kurienes viņi ņem šīs paražas?

Melnais klucis – ka’abah

Lieta tāda, ka pirms Muhameds iekaroja Meku ar saviem bandu bērniem, ka’abah bija pagānu rituālu un lūgšanās templis, kam apkārt bija 360 pagānu elki un Muhameds sāka tos bakstīt ar koku, sakot, ka ir atnākusi patiesība (Islāms) un nepatiesība (pagānisms, neticība) ir izgaisusi. Šajā laikā Muhameds guva kontroli pār šo templi. Bet kāpēc viņam vajadzētu pagānu templi?

Pirms Muhameds aizmuka uz Medīnu, viņš Mekā kā qibla jeb lūgšanās virzienu izvēlējās Jeruzalemi,[3] savukārt, pagāni lūdzās ka’abah virzienā. Iespējams, viņš to darīja cerībā, ka žīdi viņu atzīs kā pravieti, bet viss velti, jo, kad viņš aizmuka uz Medīnu, vietējie žīdi ātri vien saprata, ka viņš ir šarlatāns jo zināja tikai pāris no konteksta izrautas frāzes un stāstiņus no Toras. Aiz dusmām viņš uzcepa jaunu Korāna “atklāsmi” un nomainīja lūgšanās virzienu, kas lasāms Korānā 2:144 “Un mēs pavērsīsim Tevi tajā virzienā, kas tev patiks. Pavērs savu seju pret Al-Masjid Al-Harām (Mekas melnais kubiks) un, lai arī kur Jūs būtu, vērsiet savas sejas pret to. Un patiešām, tie, kam ir dota grāmata, zina, ka tā ir patiesība, kas nākusi no viņu Kunga. Un Allāhs nav neziņā par to, ko Jūs darāt!” Tagad sapratāt, kas patiesībā notiek šeit?

Viņš sāka pārņemt arvien vairāk pagānisko rituālu cerībā, ka pagāni pievērsīsies islāmam. Un viņš attaisnoja to ar murgojumu Korānā 2:127 “Un, kad Ibrahīms (Ābrams) un Ismaīls bija uzcēluši Nama (Ka’abah) pamatus, tie sacīja, “Ak mūsu kungs, paņem to no mums! Jo patiešām, Tu esi visu redzošais un zinošais!””, respektīvi melno kubiku uzbūvēja Ābrams un Išmaēls. Te sākas vēl lielāks absurds: ja šo namu uzbūvēja paši galvenie svēto rakstu varoņi, tad kamdēļ musulmaņi vairākus gadus iesākumā lūdzās Jeruzalemes virzienā un kāpēc tā vien šķiet, ka Muhameds visu šo ir izdomājis uz dullo, lai pielāgotu to savām vajadzībām? Ar šo atklāsmi Muhameds kārtējo reizi pierādīja savu nekompetenci un to, ka viņam nebija nekādas sajēgas par to, ko viņš runā.

Pierādījums tam meklējams Sahī Al-Buharī 5.grāmatas 1.hadīsā, kur Abū Dārs stāsta: “Es teicu: “Allāha vēstnesi, kura ir pirmā mošeja, kas uzcelta uz zemes?” Viņš teica: ”Al-Masjid Al-Harām (Mekas kubiks)” Es atkal teicu: “Un kura bija nākamā?” Viņš atbildēja: “Al-Masjid Aqsa (toreiz - Jeruzalemes templis)” Es vēlreiz vaicāju: “Cik ilgs laiks pagāja starp abu mošeju uzcelšanu?” Viņš atbildēja: “Aptuveni četrdesmit gadu.”” Ņemsim vērā faktu, ka Jeruzalemes templis tika uzcelts sen jo sen un iznīcināts 5.gs p.m.ē., savukārt, par melnā kuba izcelsmi ir dalīts viedoklis, bet skaidrs ir viens, ka tas uzcelts pēc tam, kad iznīcināts Jeruzalemes templis. Līdz ar to Muhameda loģika šajā gadījumā ir miskastē metama.

Tagad par to kāpēc tad musulmaņi staigā apkārt šim melnajam kubikam. To savulaik darīja arī vietējie pagāni. Šo kluci musulmaņi mēdz saukt arī par baitullah jeb Allāha māju. Islāma vēsturnieks Jusufs Alī savā grāmatā “Korāns: Teksts, tulkojums un komentāri” par pagānu rituāliem raksta sekojošo: “Jāņem vērā, ka saule, mēness un piecas planētas tika identificētas katra ar dzīvu dievību, dievu vai dievieti, kam ir savas īpašības.”[4] Senie pagāni zināja par zvaigznājiem un, kā tie izskatās debesīs katrā gadalaikā, un tas viņiem radīja iespaidu, ka viss kustējās viņiem apkārt uz riņķi lēnā gaitā. Tāpēc arī pagāni septiņas reizes cirkulēja ap ka’abah, lai godinātu sauli, mēnesi un šīs piecas planētas. Vai ir iespējams kaut kas vēl pagāniskāks par šo?

Melnais akmens – meteorīts

Jā, var gan. Pievēršamies melnajam akmenim jeb al-Hajaru al-Aswad, kas ielīmēts melnajā kubikā. Musulmaņi praktizē absolūti nehigiēnisku rituālu, to bučojot. Un vai zini – to darīja arī pagāni! Sahī al-Buharī 64.grāmatas 401.hadīsā Abū Rādža Al-Utaridī stāsta, ka “Mēs mēdzām pielūgt akmeņus un kad mēs atradām labāku akmeni nekā iepriekšējo, mēs iepriekšējo aizmestu projām, bet ja mēs nevarējām atrast akmeni, mēs paņemtu sauju zemes un noslauktu kazas pienu uz tās, pēc tam taisot Tawaf (staigāšana apkārt) ap to. Kad pienāca Rajab (septītais islāma kalendāra mēnesis), mēs pārtraucām militārās mācības un saucām šo mēnesi par dzelzs noņēmēju, jo noņēmām dzelzs detaļas no mūsu šķēpiem un bultām.” Un tā uz riņķi vien, līdz melnais akmens tika pasludināts par dievišķu.

Džamī al-Tirmidī 9.grāmatas 70.hadīsā Ibn Abbāss stāsta: “Melnais akmens nāk no Paradīzes, un tas sākotnēji bija baltāks nekā piens, bet to par melnu padarīja Ādama bērnu grēki.” Tātad Muhameds pielūdza šo melno grēka akmeni tāpat kā pagāni. Sahī Al-Buharī 25.grāmatas 83.hadīsā Abass bin Rabīa stāsta, ka “Es redzēju Umāru (otrais islāma kalifs) pieejam pie akmens un teica: “Bez šaubām! Es zinu, ka Tu esi tikai akmens un nespēj nodarīt nevienam ne laba, ne ļauna. Ja es neredzētu kā Allāha vēstnesis Tevi skūpsta, es Tevi neskūpstītu.”” Nu, te mēs varam izsecināt, ka Muhameda tuvākie un uzticīgākie sekotāji ļoti labi saprata, ka viss, ko viņš dara un saka ir absolūtākais bullsh*t, bet darīja to tik un tā, jo jāspēlē jau līdzi vien ir, ja negrib šķirties no galvas. Cita starpā, kad Muhamedam bija 35 gadi un viņš vēl nebija saņēmis pirmo epilepsijas lēkm... piedošanu – atklāsmi, notika ka’abah remontdarbi, un pēc to pabeigšanas tieši viņam tika uzticēts melno akmeni nolikt atpakaļ vietā, un ir pat vizuāls pierādījums tam, ka tas patiešām notika – click šeit. Bet, ja nopietni, tad musulmaņi vienkārši pielūdz un bučo meteorītu, kas ir sadauzīts un salīmēts kopā vairākas reizes.

Skraidīšana no kalna uz kalnu – pagānu prakse

Bet pagaidiet! Ir vēl! Svētceļojuma laikā pagāni mēdza skriet no Safa kalna līdz Marwa kalnam un atpakaļ vairākas reizes. Un, jā, Jūs uzminējāt – to darīja arī Muhameds. Jusufs Alī norāda, ka šie divi mazie kalni atrodas vietā, kurā Hadžāra, Ismaīla māte lūdza ūdeni karstajā tuksnesī un viņas ceļojumā ap šiem kalniem viņa atrada savu lūgšanos atbildi, kad ieraudzīja Zamzamas avotu. Pagānu arābi tur novietoja vīriešu un sieviešu elkus, kas aizvainoja agrīnos musulmaņus.[5] Šo praksi piekopa arī pagāni krietni pirms Muhameda līdz viņam neparādījās kārtējā “atklāsme”, kas lasāma Korānā 2:158: “Patiešām, Safa un Marwa ir Allāha simboli un neviens neizdara pārkāpumu, ja, atrodoties hajj vai umrah ceļojumā, iziet starp šiem diviem kalniem.”

Muhameda sekotājiem patiesībā ne pārāk pie sirds gāja tas, ka viņš imitēja pagānu rituālus un tas lasāms Sahī Muslim 15.grāmatas 285.hadīsā, kurā vairāki liecinieki stāsta, ka “Jahiliyyah jeb laikā pirms islāma uz šiem kalniem bija divi elki, ko dēvēja par Isāfu un Naīlu. Ļaudis gāja uz turieni un staigāja ap Safa un Marwa, un pēc tam noskuva savas galvas. Ar islāma parādīšanos, musulmaņiem nepatika staigāt apkārt šiem kalniem kā tas tika darīts Jahiliyyah laikā. Bet Allāhs muhamedam sniedza atklāsmi, ka šie kalni ir viņa zīmes.” Arī Sahī Al-Buharī 63.grāmatas 73.hadīsā Ibn Abāss apstiprina šī rituāla pagānisko izcelsmi sakot, ka “Skrienot starp Safa un Marwa nebija Sunna (Muhameda paraugs), bet cilvēki Jahiliyyah laikmetā to darīja un teica, ka starp šīm vietām jāpārvietojas tikai ātri skrienot.” Turpat Buharī 65.grāmatas 4496.hadīsā Asīms bin Sulaimans stāsta līdzīgi: “Es jautāju Anasam bin Malikam par Safa un Marwa un viņš atbildēja: “Mēs to (staigāšanu apkārt) uzskatījām par Jahiliyyah laika praksi, un kad atnāca islāms, mēs to pārstājām darīt. Bet tad Allāhs Muhamedam sniedza atklāsmi, ka tie ir viņa simboli.””

Nu kaut kā tā aptuveni. Ir vēl daudz un dikti, ko rakstīt par islāma pagānisko izcelsmi, bet pieļauju, ka šī deva vismaz apslapināja Jūsu smadzenes. Un nu tad līdz nākamajai reizītei!

P.S.: Jā, es zinu, ka solīju iepriekš uzrakstīt par kreiso politiķu sātaniskajām laulībām ar musulmaņiem, bet, tā kā ir sācies svētceļojums, šoreiz nolēmu izgaismot islāma pagāniskās saknes. Īsāk sakot, Muhameds bija ne tikai ar epilepsiju sirgstošs sirotājs, kas slepkavoja nevainīgus cilvēkus, laupīja un izvaroja mazas meitenes, bet arī pagāns, kas no apkārtējām reliģijām špikoja visu, ko vien var nošpikot, un bučoja meteorītu.

PARTY BOMZIM, KAS ŠIVERĒ SAVĀ FAKE NEWS LAPĀ WWW.PROTESTI.LV, KATEGORISKI AIZLIEGTS ŠO RAKSTU PĀRPUBLICĒT!

Mani iepriekšējie raksti:

1. Īstā patiesība par musulmaņu kultūru jeb tas, ko mediji nevēlas publicēt par islāma vēsturi;

2. Kāpēc musulmaņi mūs ienīst, un kāpēc viņi pret mums cīnās?;

3. Par islāmu un sieviešu sišanu;

4. Kāds sakars islāmam ar teroraktu pie parlamenta ēkas Londonā?;

5. Maskētā džihāda rokasgrāmata un Stokholmas sindroms;

6. Islāma frontē bez pārmaiņām, jeb kā Zanders “analizēja” DP pārskatu;

7. Zinātne no islāma perspektīvas, jeb kāpēc musulmaņi ir tik stulbi;

8. Muhameda portrets;

9. Takfir: dvieļu kari jeb kāpēc musulmanis nogalina musulmani;

10. Riddah: islāma vienvirziena biļete;

11. Zina: Šahāda zem varavīksnes jeb praids Mekā. Islāma skatījums uz seksuālajām minoritātēm.

[1] Hilali-Khan, “Interpretation of the Meanings of the Noble Quran”, (Darussalam, 2011.) p.24

[2] Ibn Ishaq, “Sīrat Rasūl Allāh”, p.358.

[3] Fazlur Malik, “Major Themes of The Qur’an: Second Edition”, (Chicago UP, 2009), p.146.

[4] Abdullah Yusuf Ali, “The Holy Qur'an: Text, Translation and Commentary”, (Tahrike Tarsile Quran; U.S. EDITION, 2001), p.1621

[5] Ibid p.62.

Novērtē šo rakstu: