Īsais kurss “ebreju restitūcijas miljonu” problemātikā: kas viņi ir, kāpēc viņi prasa naudu no mums un kāpēc ne no tiem, kas tiešām vainīgi pie represijām un Holokausta
N. Andersons05.10.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Saeima ik pēc pāris gadiem braši saņemas kompensēt ebrejiem savulaik atņemto īpašumu vērtību, taču pēc tempa uzņemšanas šis it kā cēlais centiens parasti noplok. Iemesls — naudu grib savākt personu grupa, kam ar okupantu nodarītajām pārestībām nav gandrīz nekā kopīga.
Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padome, kas sākotnēji virzīja “nekustamo īpašumu atdošanas” un tagad “restitūcijas miljonu” saņemšanu, ir reģistrēta tikai 2003. gadā. “Latvijas ebreju kopienas restitūcijas fonds” reģistrēts tikai 2016. gadā.
Šajās organizācijās darbojas galvenokārt tie ebreji, kuri Latvijā ieradušies padomju gados, kas nav Holokaustā izdzīvojušo Latvijas ebreju pēcteči un kuriem nav konstatējams gandrīz nekāds objektīvs vēsturisks sakars ar tiem Latvijas ebreju izcelsmes pilsoņiem, kuri radīja Latvijas ebrejiem piederošās vēsturiskās vērtības — namus, uzņēmējdarbību, mākslas un kultūras vērtības.
Taču viņi jau kopš deviņdesmito sākuma sevi dēvē par “ebreju kopienu” un ir publiski redzami, jo viņu vadībā ir vairāki ietekmīgi baņķieri. Tie gan pēdējos gados cīnās ar tiesvedībām par naudas atmazgāšanu Francijā, kur viņiem pirmajā instancē tika piespriests 80 miljonu sods. Lieta, protams, tika pārsūdzēta, bet Latvijā paralēli atkal tika intensificēti mēģinājumi veikt “restitūciju”, tikai šoreiz namu vietā prasot summu, kas sākotnēji bija diezgan līdzīga Francijas tiesas piespriestajam sodam.
Šīs organizācijas atrodas vienā adresē ar muzeju “Ebreji Latvijā”, kuru apmeklējušie cilvēki ziņo par šī muzeja pārpilnību ar PSRS (ne tikai ebreju) simboliku. Ebreju draudžu un kopienu padomes izpilddirektore Gita Umanovska (dz. Mordehaja) jau 1970. gadā kļuvusi par VDK aģenti ar segvārdu “Džīna”, viņu savervējis čekists Romanovs. Viņas uzdevums, cik var spriest no “čekas maisa” kartītes, bijis izspiegot Rīgā iebraukušo ārzemnieku politiskos uzskatus.
Holokaustu pārdzīvojušie Latvijas ebreji un viņu pēcteči, kuri kopš dzimšanas ir Latvijas Republikas pilsoņi, lielākoties biedrojas ap “Šamir” draudzi, kuru vada Rīgas virsrabīns Dr. Menachems Barkahans — arī viņa tēvs Nātans Barkāns bija virsrabīns.
“Šamir” draudze par savu ziedotāju līdzekļiem izveidojusi Rīgas ebreju geto muzeju, kas atrodas Spīķeros starp Maskavas ielu un Daugavu, - tur notiek starptautiskas zinātniskas konferences, tiek izdotas grāmatas, iekārtotas izstādes un notiek vēstures faktu parādīšana sabiedrībai bez politizācijas.
Tā kā šeit pulcējas tie nedaudzie Latvijas ebreji un viņu pēcteči, kuriem būtu likumiskas tiesības prasīt pirmskara īpašumu restitūciju, tad Rīgas ebreju geto apmeklējošajiem politiķiem parasti ir interesanti izdzirdēt, kā šejienieši skaidrā latviešu valodā pamato — mums nekādu restitūciju no Latvijas Republikas nevajag, jo Latvija nevar atbildēt par okupantu nodarītajiem zaudējumiem. Rabīns M. Barkahans to ne reizi vien skaidrojis žurnālistiem. Lūk, fragments no kādas intervijas:
— Vai atbalstāt ideju, ka Latvijai jākompensē tās ebrejiem nodarītie zaudējumi?
— Bet Latvija taču ebrejiem neko nav nodarījusi! Latvija bija okupēta, cieta visi! Par zaudējumiem jāatbild tiem, kas tos nodarījuši. Daudzi nemaz nezina, ka ebreju mazos ģimenes biznesus un viņiem piederošās ēkas atņēma padomju režīms Baigajā gadā, kad tūkstoši ebreju tika deportēti uz Sibīriju kopā ar latviešiem, poļiem, līviem un visiem citiem! Izsūtīja uz Gulagu arī manus senčus, es tāpēc piedzimu Vidusāzijā. Rīgā atgriezāmies tikai daudz vēlāk, man nācās latviešu valodu mācīties no nulles. Nacistu okupācijas laikā mūsu radinieki zaudēja vēl atlikušo, kas viņiem piederēja, un tad arī dzīvību. Latvija bija zaudējusi neatkarību jau pirms tam. Ja par šiem nodarījumiem kādam ir jāatbild, tad tie ir attiecīgie okupācijas režīmi. Nevis mūsu daudz cietušajai valstij!
— Bet ik pa laikam parādās mēģinājumi pieprasīt naudu no Latvijas valsts budžeta par, kā norādāt, svešu varu nodarītiem postījumiem.
— Saprotiet: nekas nevar atdot tos simts tūkstošus noslepkavoto dvēseļu, kas gāja bojā Holokaustā. Pie kura Latvijas Republika nav vainojama. Cik maksā kaut viena asins lāse? Daudzi pirmskara ebreju īpašumi tagad kalpo labdarīgiem nolūkiem, jo vairs nav, kam tos atgūt. Piemēram, Sabiles sinagogā tagad ir izstāžu zāle, kas ir atbalstāmi, jo nav Sabilē vairs ebreju, kas to varētu lietot lūgšanām. Tukuma sinagogas telpās darbojas Invalīdu sporta klubs, utt.
— Kā latviski pareizi sacīt: “ebrejs” vai “žīds”?
— Man nav iebildumu pret abu šo vārdu lietošanu. Mans tēvs un vectēvs par sevi sacīja “žīdi”, pirmskara Latvijā to lietoja, šis vārds skan Blaumaņa darbos un citur latviešu literatūrā. Taču ne tikai nacistu, bet arī padomju ideoloģijas dēļ (tā bija vērsta pret demokrātisko Izraēlas valsti) savulaik “žīds” bija nevēlams vārds, tāpēc šim vārdam pielipušās “sovoku” pieskaņas dēļ mūsdienās to lieto arvien retāk.
— Ja tomēr “restitūcija” notiktu un Latvijas valsts mūsdienās samaksātu par okupantu nodarītajām zvērībām pagātnē, kā šī summa būtu jātērē?
— Esmu pret to, ka nauda tiek atdota kaut kādiem privātiem veidojumiem vai konkrētām personām. To vajadzētu izlietot vēsturiskās patiesības izpētei un rezultātu popularizēšanai, jauniešu un skolnieku izglītošanai par kādreizējiem notikumiem, lai visi zinātu, ko svešas varas nodarījušas mūsu valstij. Visam būtu jānotiek redzami, atklāti un uz publiska konkursa pamatiem.
Šī nostāja saskan ar, piemēram, Kirova Lipmana un citu Latvijas ebreju nostāju, kuru senči te dzīvojuši gadsimtiem ilgi: viņi neprasa “restitūciju”, jo tā neatdos bojā gājušos radiniekus.
No šīs nostājas var arī mēģināt saprast, kāpēc “restitūcijas” prasītāji nevēršas pret Krievijas Federāciju (kā PSRS saistību un tiesību pārņēmēju) vai Vāciju: vienkāršāk taču pieprasīt, lai Latvijas nodokļu maksātāji kompensē zvērības, ko Latvijai nodarījuši ārējie ienaidnieki, nevis pieprasīt kompensāciju no tām valstīm, kam par to reāli būtu jāatbild.
Turklāt Vācija jau deviņdesmitajos gados izmaksāja kompensācijas vēl dzīvajiem Holokausta pārdzīvotājiem un viņu radiniekiem Baltijas valstīs, vēlāk izmaksāja naudu arī tiem latviešiem, ko savulaik nelikumīgi bija iesaukuši leģionāros un spieduši karot par Hitleru, draudot pretējā gadījumā pašus nošaut un radus nosūtīt uz koncentrācijas nometni.
Latvijas likumi visu laiku jau ir paredzējuši iespēju, ka ēku īpašnieki no 1939. gada — neatkarīgi no savas etniskās izcelsmes — vai viņu mantinieki denacionalizē un atgūst savus nekustamos īpašumus. To pašu var darīt arī uzņēmumu akciju mantinieki — tādā veidā atgūta, piemēram, Rīgas laku un krāsu fabrika (vēlāk pārcelta uz Dobeli), kā arī vairākas trīsdesmito gadu zemnieku kooperatīvu teritorijas Vidzemē un Sēlijā, kas tagad pieder kooperatīvu mantiniekiem.
Situācija līdzinās apmēram tādai, ka daži Rīgā dzīvojoši vācieši, piemēram, apvienotos “vācu luterāņu draudzē” un pieprasītu valstij atdot šo personu privātīpašumā Pēterbaznīcu, jo līdz 1939. gadam Pēterbaznīca (kuru vācieši kara laikā nodedzināja un kas pēc tam rekonstruēta par Latvijas nodokļu maksātāju naudu) atradās baltvāciešu draudzes bilancē, pie kam šodienas “vāciešu draudze” nevarētu pierādīt savu saistību ar pirmskara draudzi.
Iepriekš par šo tēmu:
https://nra.lv/latvija/riga/149941-stabu-iela-63-ipasuma-vai-viedoklu-strids.htm
Seko mums 
Brīvdienu maģija – izlasīt kādu grāmatu. Beidzot izlasīju “Iznireļus” - paldies Lato Lapsam: obligātā lasāmviela tiem, kas interesējas par politiku un procesiem Latvijā.
Latvijas Televīzijas (LTV) lēmums nerīkot priekšvēlēšanu debates krievu valodā sabiedrisko mediju portālā rus.lsm ir skaista dāvana Rosļikovam un politiskajām partijām, kuras koncentrējas uz to, lai savus vēlētājus pamatā uzrunātu krievu valodā. Tieši šīs partijas būs lielākie ieguvēji.
Mēs uzskatām, ka aizliegums lietot Latvijas mazākumtautību valodas politiskās diskusijās neveicinātu ne piederības sajūtu Latvijai, ne vārda brīvību, ne mūsu valsts demokrātisko iekārtu.
Pēdējā pusgada laikā Latvijas politiskā vide, sabiedriskie mēdiji, sociālie mediji un portāli pārlieku bieži un radikāli ieņem konservatīvu vai pat negatīvu nostāju klimata izmaiņu apturēšanas un dabas daudzveidības saglabāšanas jautājumos. Pat brīdī, kad Latvijas Satversmes tiesa pieņēma vēsturisko un viedo spriedumu, ar kuru atcelta norma par mazāka caurmēra koku ciršanu, politiskajā retorikā un mediju slejās skanēja tikai apšaubāmu mežcirtēju asociāciju viedoklis, ka šie nepadošoties un darīšot visu, lai Latviju pārvērstu par izcirtumu (varbūt ne gluži šādiem vārdiem, bet šādu ideju).
Latvijas Žurnālistu asociācija (asociācija) aicina politiķus atturēties no mediju un žurnālistu diskreditācijas, apzināti vai neapzināti veidojot nepamatotu viedokli par žurnālistiem, jo īpaši sabiedrisko mediju, kā valsts nodevējiem. Tāpat asociācija aicina sabiedriskos medijus sabiedrībai plašāk skaidrot savas redakcionālās izvēles.
Latvijas Radio galvenās redaktores Anitas Braunas ieraksts sociālajos tīklos sacēla lielu diskusiju vētru sociālajos tīklos. Viņai aizrādīja, ka minētais raidījums Somijā nebija partiju kandidātu priekšvēlēšanu debates krievu valodā, bet gan raidījums, kurā par politiku tika iztaujāti emigranti. Situācijas nav salīdzināmas, jo Somijas sabiedriskais medijs politiķu debates svešvalodā nerīko.
Rīgas domes priekšsēdētāja Rīgas domes priekšsēdētājam Vilnim Ķirsim – aicinājums izkārt varavīksnes karogu pie Rīgas rātsnama no 6. jūnija līdz 15. jūnijam.
