Intelektuālā viagra deputātiem

Tādu mērķi jaunajai struktūrai izvirza tās dibinātāji. Citiem vārdiem sakot, Analītiskais dienests būs apsviedīgs palīgs deputātiem likumu izstrādē un papildinājums deputātu intelektuālajai kapacitātei. Tas var iepriecināt ne tikai parlamenta deputātus, bet arī latviešu elektorātu.

Pēcpadomju gados latviešu elektorāts ir uzvedies dīvaini. Tas vēlēšanās dedzīgi atbalstīja partiju piedāvātos deputātu kandidātus, taču tikpat dedzīgi nosodīja ievēlētos deputātus. Turklāt tas notika jau nākamajā dienā pēc viņu ietipināšanās Bruņinieku namā. Nosodījums parasti bija veltīts deputātu prāta trūkumam. Respektīvi, intelektuālajai kapacitātei.

Un, lūk, tagad elektorātam būs morāli viegli izvēlēties deputātus. Ja līdz šim elektorātam teorētiski varēja būt sirdsapziņas pārmetumi par prātā neadekvātu deputātu ievēlēšanu, tad tagad pēc Saeimas Analītiskā dienesta izveides elektorāts var brīvi uzelpot. Atkritušas ir bažas par deputātu prātu. Analītiskais dienests visu izdarīs saprātīgi arī tad, ja deputātiem ar prātu ir nepārvaramas problēmas.

Tātad elektorātam pilnā mērā izzūd rūpes par deputātu prātu. Ja deputātiem nav prāta, tad par to vairs nav jāuztraucas. Analītiskais dienests visu izdarīs pareizi. Praktiski tas nozīmē, ka kaimiņus no suņu būdas var ievēlēt bez bažām. Tāpat droši var ievēlēt tāda prāta līmeņa tautiešus kā R.Jansonu, L.Čigāni, E.Cilinski, V.Ķirsi. Viņi vēl nesen pasaules sabiedrību tiecās pārliecināt, ka preses izdevumi nav informatīvie izdevumi. Turpmāk Analītiskais dienests nobremzēs jebkura parlamentārieša idiotismu.

Ņemot vērā līdzšinējo LR parlamentāro pieredzi, var droši formulēt Analītiskā dienesta darbības reālo trajektoriju. Tā būs adekvāta LR būtībai. Tā nevar nebūt adekvāta LR būtībai. Analītiskajam dienestam, pirmkārt, vajadzēs cīnīties ar 100 gudrāko galvu muļķībām. Otrkārt un galvenokārt, saglabāt un pilnveidot Astoņkājim un Lielajai Bandai vajadzīgo likumdošanu. Analītiskais dienests noteikti būs noziegumu brīvības juridiskais sargs.

Bet vispār Analītiskā dienesta apsēšanās uz mūsu politiskā podiņa ir intriģējošs, interesants, atraktīvs notikums. Šis notikums tāpat kā jebkurš intelektuālais notikums izraisa un uztur ziņkāri,  pievelk un piesaista.

Katrā ziņā jaunā struktūra sola tikšanos ar latviešu neizsmeļamo oriģinalitāti. Analītiskā dienesta virtuvē noteikti konstatējams kaut kas tāds, kas nav citur un ko cilvēki vēl nav izdomājuši, bet latvieši jau izdomājuši un cementē dzīvē.

Noteikti jāņem vērā projekta novitāte. Latviešu politiskajā rosībā agrāk nebija speciāls tautas budžeta apmaksāts analītiskais dienests ne Augstākajā Padomē, ne Saeimā. Saeimas projekts latviešu kultūrā ir jauns formāts.

Rietumu civilizācijā tas nav jauns formāts. Tiesa, nav arī vēsturiski sens formāts. Rietumos pirmie analītiskie dienesti izveidoti XX gs. sākumā. Masveidība šajā ziņā sākās XX gs. 70 gados, kad ASV un Rietumeiropā modē nāca „domāšanas tanki” (Think tanks)*.

PSRS nesekoja šai modei. Tādēļ šī mode gāja secen arī LPSR. Krievija tagad cenšas atgūt nokavēto un priecājās par panākumiem. Nokavēto cenšas atgūt arī citas bijušās sociālisma zemes. Tajā skaitā Latvija, Lietuva, Igaunija. Lepni panākumi ir Polijā.

Uz planētas „domāšanas tanku” lielākie fani ir Pensilvānijas universitātē. Tās zinātnieki jau labu laiku gatavo pasaules „domāšanas tanku” reitingu. Lai to sagatavotu, apzināti un izanalizēti „domāšanas tanki” visos kontinentos. Izstrādāti „domāšanas tanku” vērtēšanas smalki kritēriji. Internetā ir informācija par 2015.gadu (2016.g. materiāli tiek apstrādāti).

Visvairāk „domāšanas tanku” ir ASV (1835), Ķīnā (435), Lielbritānijā (288). Krievija ir astotajā vietā (122). Savukārt Eiropā pavisam ir 1770 „domāšanas tanku”. Atbilstoši Pensilvānijas universitātes kritērijiem pasaules „domāšanas tanku” reitingā pirmajā vietā ir „Brookings Institution” (ASV, dib.1916.g.), otrajā vietā – „Chatham House” (Lielbritānija, dib.1920.g.).

„Tanku” armija ir grandioza, un ir daudzi „tanku” modeļi. Taču vispārinoši secinājumi ir iespējami.

Pirmkārt, „domāšanas tankus” nedibina, lai aizstātu ne savā vietā „dirnošos” nekompetentos indivīdus, muļķus un idiotus.

Otrkārt, „domāšanas tanku” dibināšanas iniciatori galvenokārt ir privātpersonas un universitātes.

Treškārt, „domāšanas tanki” visbiežāk ir neatkarīgas institūcijas, lai zinātniski, stratēģiski un ideoloģiski palīdzētu savai valstij.

Ceturtkārt, „domāšanas tanku” darbība pamatā ir adresēta valdībai, bet nevis parlamentam.

Piektkārt, „domāšanas tanku” darbības rezultāti ir grāmatas (monogrāfijas, rakstu krājumi), analītiski apskati, analītiski ziņojumi, analītiskas rekomendācijas, analītiskas prognozes, bet nevis likumi un noteikumi.

Nepieciešami vairāki būtiski nosacījumi. Tas ir pats par sevi saprotams. „Domāšanas tanku” iespējamība organiski ir vienota ar attiecīgās valsts zinātnisko līmeni, politiskās elites un zinātnes sadarbības tradīcijām, kā arī tautas vispārējo attieksmi pret intelektuālo darbu un intelektuālajiem sasniegumiem kā kultūras vērtību. Ļoti svarīgas ir intelektuālā mecenātisma tradīcijas, dibinot universitātes, zinātniskos institūtus, bibliotēkas, muzejus, izdevniecības. „Zinātnisko tanku” dibināšana lielā mērā ir intelektuālā mecenātisma izpausme.

Pie mums šo nosacījumu pašlaik nav. Varbūt būs pēc 200-300 gadiem. Bet arī tikai tādā gadījumā, ja pašlaik tiktu sperti konkrēti soļi minēto nosacījumu radīšanā. Kā zināms, pašlaik tiek darīts viss, lai Latvijā pēc 200-300 gadiem būtu tikai postcilvēku mūžamežs. LR ir krimināla „valsts”. Tās sabiedrībā ir milzīgs atbalsts (masveidīga līdzdalība) noziegumu brīvībai. „Valsts” ekonomiskā un politiskā bāze ir „prihvatizācija”, nacionālās nodevības, beztiesiskuma un netaisnības kults. LR ir ģeopolitiski okupēta. LR nav suverēna valsts. Zagšana un blēdības ir masveidīgas. Pret to iebilst sabiedrības ļoti niecīgs procents.

Par zinātnes līmeni, politiskās elites un zinātnes sadarbības tradīcijām, tautas vispārējo attieksmi pret intelektuālo darbu, intelektuālisma gaisotni latviešu kultūrā un intelektuālajiem sasniegumiem kā kultūras vērtību vispār nav vērts runāt. Ja Saeimā tiktu ievēlētas zinātniski un vispār intelektuāli tendētas personības, juridiski kompetenti un patriotiski noskaņoti cilvēki, tad nebūtu ne Lielās Bandas, ne Akadēmiskās Bandas, ne Mazās Bandas provincē, Astoņkājis plunčātos okeānā un LR būtu suverēna valsts.

Latviešu neizsmeļamā oriģinalitāte jau bija sastopama Analītiskā dienesta embrionālajā stadijā. Internetā teikts: „Saeimas analītiskā dienesta koncepcija ir tikusi apspriesta pēdējos trīs vai četrus gadus. Šai idejai ir bijusi gan sabiedrības, gan parlamentārā opozīcija. Daži to redz kā naudas izšķiešanu, apgalvojot, ka deputātiem jau maksā algu, lai viņi pieņemtu pārdomātus lēmumus. Citi diskusijas dalībnieki ir pret jebkādu jaunu amatu izveidošanu jau tā pārpildītajā publiskajā sektorā (!?) un apgalvo, ka parlamentārie asistenti un komisiju sekretāri var sniegt deputātiem nepieciešamo informāciju labākai lēmumu pieņemšanai.[..] Deputātu palīgi (kuru alga ir tikai nedaudz lielāka par 800 EUR mēnesī) visbiežāk ir vai nu neseni augstskolu absolventi, vai vēl aizvien studē (!?). Viņiem trūkst metodoloģisko iemaņu (!?) un pieredzes padziļinātu pētījumu veikšanai. Protams, parlamentārajām komisijām ir pieredzējuši konsultanti, kas organizē komisiju darbu, bet viņiem trūkst gan laika (!?), gan zināšanu (!?), lai nodrošinātu deputātus ar neatkarīgiem, objektīviem pētījumiem”.

Pie mums nepatīkams nosacījums ir politiskās elites un zinātnes sadarbības tradīcijas. Šajā ziņā no padomju laika esam saņēmuši ļoti stulbu mantojumu. Bet vissliktākais – pēcpadomju gados nekas nav darīts šī ļoti stulbā mantojuma iznīcināšanā. Tas ir mantojums, kuru iesaku nokristīt par intelektuālo ambiciozitāti.

Kāpēc PSRS, LPSR nebija „domāšanas tanku”? Iemesls ir izprotams. Padomju valstī ne tikai vadošais, bet arī zinošākais spēks bija komunistiskā partija. Turklāt zinošākais spēks dzīves visos jautājumos. Partija bija zinošāka par zinātni. Partijai zinātne nebija vajadzīga, jo partija pati visu zināja bez zinātnes palīdzības. Partija bija intelektuāli ambiciozs fenomens.

Tam bija milzīgas praktiskās sekas. Katrs komunistiskās partijas (arī komjaunatnes) atbildīgais darbinieks (partijas sekretārs) arī bija intelektuāli ambiciozs. Viņš tēloja kompetentu cilvēku dzīves visos jautājumos un vienmēr jebkurā sarunā, diskusijā, polemikā, strīdā, domu apmaiņā teica pēdējo vārdu. Pret viņa teikto vajadzēja izturēties kā pret visaugstāko un vissvētāko patiesību. Visam bija jānotiek tā, kā teica partijas sekretārs. Viņš bija visgudrākais un viszinošākais cilvēks dzīves visos jautājumos.

Šī intelektuālā ambiciozitāte pie mums joprojām ārdoši eksistē, jo pie mums joprojām pie varas ir daudzi „bijušie”. Piemēram, pajautājiet „bijušajam” Urbanoviča kungam no Saeimas, kurā dzīves jautājumā viņš nav kompetents un vai viņš ļaus teikt pēdējo vārdu Analītiskā dienesta speciālistam? „Bijušo” intelektuālā ambiciozitāte noteikti atsauksies uz parlamenta jaunās struktūras darbu.

Bet tā nav vienīgā nelaime.

Birokrātiski (arī smieklīgi naivi un principā aplami) ir nostādīts pētījumu tematiskais sākums, atgādinot trulu administratīvo iestādi ar daudzām pedantiski aizpildāmām veidlapām: „Dienests analītiskos pētījumus varēs veikt, pamatojoties uz Saeimas Prezidija un Frakciju padomes kopīgu lēmumu, pēc Saeimas komisiju pieprasījuma, vai arī vismaz divu frakciju vadītāju vai vadītāju vietnieku parakstīta attiecīgo frakciju ierosinājuma, kuru parakstījuši kopumā 20 Saeimas deputāti”.

Atklāti sakot, muļķiem ir iespējams pasūtīt jaunu muļķību. Muļķis var pasūtīt tikai jaunu muļķību vai savas muļķības attaisnojumu. Cita risinājuma nevar būt. Tas taču ir labi zināms, ka problēmas formulējums prasa daudz lielāku intelektuālo ieguldījumu nekā problēmas formālais risinājums. Citiem vārdiem sakot, vislielākā gudrība ir vajadzīga idejas ģenerēšanai, bet nevis idejas realizācijai. Nekompetenti indivīdi, muļķi, idioti nevar piedāvāt labu tēmu Analītiskajam dienestam.

Analītiskais dienests nebūs neatkarīga institūcija. Tas būs kādam pakļauts. Par to jau ir bijuši karsti strīdi: „Pašlaik notiek diskusija, kā padotībā jābūt Analītiskajam dienestam - Saeimas Prezidija vai Saeimas Administrācijas padotībā. Pētersone uzskata, ka labāk tam būt Administrācijas padotībā, jo Prezidijam tas varētu būt apgrūtinoši - Saeimas politiskās vadības padotībā jau ir vairākas citas parlamenta struktūrvienības. Komisijas sēdē arī pētniece Vita Tērauda un deputāts Ints Dālderis (V) norādīja, ka labāk dienestam būt Prezidija pakļautībā.”

Saeimas mājas lapā var lasīt: „Jaunā struktūrvienība varēs veikt gan likumprojektu ex ante un ex post izvērtēšanu, gan veikt salīdzinošo analīzi vai izmaksu analīzi.”

Acīmredzot latīņu vārdiem ir jāliecina par lietpratīgu pieeju. Lai izpatiktu filistriem, tomēr vajadzēja lietot citus latīņu izteikumus. Dotie izteikumi šajā gadījumā neiederas. Tos lieto makroekonomiskajā analīzē, nošķirojot makroekonomiskās analīzes divus veidus: 1) analīzi ex post (statistisko datu analīzi, lai novērtētu ekonomiskās darbības rezultātus un izstrādātu ekonomisko politiku) un 2) analīzi ex ante (prognozējošo modelēšanu). Analītiskajam dienestam vairāk piestāvētu spīguļošana ar latīņu juridiskajiem izteikumiem. Kā nekā Saeima skaitās likumdošanas centrs, bet nevis ekonomiskās plānošanas centrs.

Negaidīti pieticīgas (neadekvātas) ir prasības Analītiskā dienesta vadītājam. Normālās valstīs „domāšanas tankus” vada zinātņu doktori, profesori, bijušie ministri, ministru prezidenti, prezidenti, karaļnama pārstāvji. Nekas nav teikts par stratēģisko domāšanu: "Prasības pretendentiem ir maģistra grāds, kas vēlams ekonomikas, finanšu, politikas vai tiesību zinātņu jomā. Tiek sagaidīta pieredze kolektīvu, kas veic pētniecisko darbu, vadīšanā, vismaz piecu gadu pieredze pētnieciskajā darbā, vismaz vienas svešvalodas - angļu, franču vai vācu - zināšanas vienā no augstākajiem līmeņiem, kā arī valsts valodas zināšanas augstākajā līmenī.”

Vai vajadzēja pagaidīt līdz 1.martam, pagaidīt 100 dienas, vienu-divus gadus? Vai drīkstam izteikties par Analītisko dienestu pirms 1.marta?

Noteikti drīkstam. Jauno struktūru finansēs nodokļu maksātāji. Tas, pirmkārt.

Otrkārt, Saeimai nav nekāda morālā un intelektuālā uzticība. No tās nav ko gaidīt saprātīgu un tautai labvēlīgu rīcību.

Treškārt, materiāli par Analītisko dienestu krasi atšķiras no Rietumu valstu pieejas „domāšanas tanku” izveidē. Taču pats svarīgākais – LR ir krimināla valsts un noziegumu brīvības oāze. Tāpēc Analītiskajam dienestam nevar būt nekādas sociālās vērtības. Tas ir jāpasaka tūlīt, un nav jāgaida 1.marts, 100 dienas vai daži gadi.

*Pie mums saka „domnīca”. Tā kā „domnīca” amizanti asociējas ar ēdnīcu, kafejnīcu, tējnīcu, maiznīcu, lietoju metaforisko „domāšanas tanki”. Kā nekā domāšana ir varena darbība. Tanks arī veic varenu darbību.

Novērtē šo rakstu: