Ierēdņu nozagtā valsts

Vārds IERĒDNIS iedzīvotājiem asociējas ar valsts un pašvaldību darbiniekiem, kurus uztur nodokļu maksātāji. 2019. gada 2. ceturksnī valsts sabiedriskajā sektorā bija 290 tūkstoši darba vietu, kas ir gandrīz par trešdaļu vairāk nekā vidēji Eiropas Savienībā attiecībā pret darbaspējīgo iedzīvotāju skaitu. Un 2018. gadā šie ļaudis atalgojumā ir saņēmuši gandrīz 4 miljardus eiro, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Sabiedriskais sektors sevī ietver valsts iestādes, pašvaldības, valsts un pašvaldību kapitālsabiedrības. Neadekvāti liels nodarbināto skaits ir pašvaldībās: kamēr reģionos būtiski samazinās iedzīvotāju skaits, pašvaldībās strādājošo skaits palielinās un pašreiz sasniedz 117 tūkstošus. Kapitālsabiedrībās nodarbināto skaits pārsniedz 80 tūkstošus, un to sniegto pakalpojumu tarifi - kā ūdens, apkures elektroenerģijas un citi - arī būtiski ietekmē iedzīvotāju maciņus, piemēram, Sadales tīkla tarifu cenas ir trešās lielākās Eiropā.

Regulāri tiek rosināts celt algas publiskajā sektorā nodarbinātajiem, jo it kā zemais atalgojums liedz piesaistīt izcilības. Atalgojuma atšķirība valsts iestādēs sasniedz pat trīskārtīgu starpību, strādājot līdzīgos amatos. Vairāk nekā 60 tūkstošiem sabiedriskā sektora darbinieku atalgojums mēnesī pārsniedz 2000 eiro, ir arī partijām pietuvināti darbinieki, kas spēj saņemt atalgojumu pat astoņās darba vietās, kas mērāms desmitos tūkstošu eiro. Bez šaubām, motivētiem darbiniekiem par kvalitatīvi paveiktu darbu ir jāsaņem attiecīgi arī labs atalgojums, bet, ja ministrijās sāktu maksāt atalgojumu pēc paveiktā rezultāta, tad tur paliktu strādāt kādi piecdesmit darbinieki.

Un kādi speciālisti ir nodarbināti valsts iestādēs, kā interesēs tiek realizēta viņu darbība, kāds ir valsts iestāžu darbības mērķi? Nereti darba apjoms publiskā sektora darbiniekiem ir desmit reizes mazāks nekā privātajā sektorā, bet atalgojums ir divas reizes lielāks. Faktiski nekādas atbildības par pieņemtajiem lēmumiem un veiktajiem darbiem. To pamata darbība vērsta uz sevis uzturēšanu, tiek pieņemti likumi un noteikumi, kas nodrošinātu viņu eksistenci, un to rīcība nereti ir cieši savijusies korupcijas tīmeklī.

 Kopš laiku laikiem valsts pārvaldes funkciju veikšana ir deleģēta politiskajiem ielikteņiem, šoferu dēliem un deputātu māsām, kuru kompetence ir ārpus visām saprāta robežām. Viņi kā baktērijas vairojas ar noteiktu regularitāti, jo viņiem ir īpaši labvēlīgi apstākļi – koruptīvā vide. Viņi ir inficējuši visas valsts pārvaldes, ministrijas un arī pašvaldības iestādes. Eiropas Parlamenta pasūtītajā institūta RAND Europe pētījumā korupcija Latvijai izmaksā līdz pat pieciem miljardiem eiro gadā.

Privātajā sektora uzņēmumu ekonomiskā darbība ir vērsta uz rezultātu, un to darbinieku atlīdzība tiek noteikta pēc paveiktā darba apjoma. Tāpēc darbinieki ar labām zināšanām un augstu IQ koeficientu privātajā sektorā tiek novērtēti gan atalgojuma ziņā, gan arī sociālo garantiju un bonusu veidā, jo tieši viņi veido racionālas idejas un rada produktu pievienoto vērtību.

Bet cilvēki ar zemu IQ koeficientu uzskata sevi kā nesaprastus un nenovērtētus un mēģina sevi realizēt darbā, kurā nav noteiktu mērķu un darba samaksa nav atkarīga no paveiktā darba, un tas ir valsts publiskais sektors, kurā tie cenšas iekārtoties. No šiem darbiniekiem galvenokārt tiek prasīta priekšniecībai lojāla darbība. Rezultātā mūsu valsts sektora iestādēs izveidojusies lielāka nespējnieku armija, kurā veselais saprāts ir atcelts.

Un ir liels sociālais ļaunums, kad cilvēki ar augstu IQ inteliģences koeficientu tiek šādā valsts iestādē, kuras darbība ir orientēta uz procesa imitāciju, - šie darbinieki kādā laika periodā pieņem šīs nejēdzības par normu un arī degradējas, un tikai kādi 10% nespēj pieņemt šo absurdumu par realitāti un pamet tādu darbu.

Nekompetences un korupcijas apvienojums bija Dombrovska valdības 2009. gada ekonomiskās krīzes pārvarēšana, - ekonomiskais nepraša par septiņiem miljardiem eiro glāba valsts ekonomiku. Valsts tautsaimniecība “veiksmes stāsta” rezultātā desmit gadu laika periodā ir zaudējusi ap 90 miljardiem eiro, valsts parāds pašreiz sasniedz 10,8 miljardus eiro, valsts iedzīvotajiem parāda apkalpošana izmaksā vienu miljonu eiro dienā. Latvija ir pazaudējusi lielāku iedzīvotāju skaitu nekā Otrajā Pasaules karā, tika izšķirtas tūkstošiem ģimeņu, bērni palika bez vecākiem, iedzīvotājiem brutāli tika atņemti īpašumi, Latvija kļuva par līderi pēc pašnāvību skaita Eiropā!

Nākamā gada budžets būs līdz šim lielākais Latvijas vēsturē, un tas pārsniegs 10 miljardus eiro. Valdība plāno iekasēt no iedzīvotājiem lielāko Latvijas vēsturē lielāko naudas summu, un ko pretī iegūs iedzīvotāji no valsts vēsturē lielāka budžeta? Kādus valsts pakalpojumus un kādas papildu sociālās garantijas? Vai veselības aprūpe būs bezmaksas, vai augstākā izglītība būs valsts apmaksāta, vai Latvijā būs Eiropas līmeņa ātrgaitas šosejas, nebūs bērnu dārzos rindu?

Latvijas iedzīvotājiem nodokļu un nodevu slogs procentuāli ir lielāks nekā Zviedrijā, kur iedzīvotāji arī maksā lielus nodokļus, bet viņi pretī saņem plašus valsts un pašvaldību noteiktos pakalpojumus. Alegoriski izsakoties Zviedrijas iedzīvotāji saņem no valsts kvalitatīvus pakalpojumus “Volvo” automašīnas izteiksmē, bet Latvijā iedzīvotāji saņem no valsts pakalpojumus veca sarūsējuša “Zaporožeca” vērtībā!

No Latvijas valsts vēsturē lielākā valsts budžeta atbalstāmie tēriņi būtu veselības aprūpes finansējums, kas tuvosies 1,2 miljardiem eiro, un valsts speciālais sociālās apdrošināšanas budžets, kas būs 3 miljardi eiro. Bet lielākie labuma ieguvēji no lielākā valsts vēsturē budžeta atkal būs publiskā sektora darbinieki. Saeimas kopējais budžets būs 26,07 miljoni eiro, prezidenta kancelejai budžets būs 5,67 miljoni eiro, kas ir par 800 tūkstošiem vairāk nekā 2019. gadā. Pašvaldībām ir paredzēta speciālā dotācija 148 miljonu eiro apmērā. Gandrīz 11 miljoni eiro paredzēti Sabiedrības integrācijas fondam, kura darbības mērķi ir nesaprotami… Desmiti miljoni eiro nodokļu maksātāju naudas tiek izlietoti bez jebkādas vajadzības un nozīmes. Valsts sektorā nodarbinātajiem arī atļauts tērēt budžeta naudu saviem korporatīviem pasākumiem, dzīres uz iedzīvotāju rēķina turpināsies!

Manipulējot ar statistikas datiem, ir iespējams sabiedrībai pierādīt ļoti daudzus apgalvojumus, tajā skaitā tos, kuri ir izdevīgi tikai dažiem. Iekšzemes kopprodukts (IKP) ir valsts tautsaimniecībā gada laikā saražotais galaprodukts naudas izteiksmē. Ja valdība regulāri ceļ nodokļus, īpaši energoresursiem, tad tam seko visu preču un pakalpojumu cenu pieaugums, realitātē nekāda IKP pieauguma nav - ir vienkārša inflācija! Īstenībā Latvijas IKP ir mākslīgi uzpūsts skaitlis ar daudziem miljardiem eiro, jo statistikas datos netiek nodalīts reeksports no eksporta un nav precīzi noteikts (IKP) salīdzināmajās cenās. Finanšu ministrijas Latvijas “pareizais” IKP pieaugums ir tāds, lai valstij būtu tiesības uz valsts parāda pieaugumu, būtu vienkāršāk aizņemties naudu starptautiskajos finanšu tirgos.

Latviju 2000. gados dēvēja par Baltijas tīģeri, kuru salīdzināja ar austrumu valstīm - Āzijas tīģeriem Singapūru, Honkongu un Taivānu. Singapūra ir nabadzīga ar dabas resursiem, tur pat dzeramais ūdens tiek piegādāts no Malaizijas, bet tā piecdesmit gados no faktiski feodālās valsts statusa kļuva par attīstītāko valsti pasaulē, kaut tās teritorija ir tikai puse no Latgales teritorijas. 2017. gadā IKP uz vienu iedzīvotāju Singapūrā bija 90 tūkstoši eiro, salīdzinājumam Latvijā tas bija vien 13,9 tūkstoši eiro. Viens no Singapūras satriecošo ekonomisko panākumu pamatiem bija barga valsts korupcijas apkarošana.

Latvija ir valsts Baltijas jūras krastā, viena no zaļākajām valstīm Eiropā, šeit ir auglīga zeme, meži un liels daudzums ezeru, laba vieta dzīvošanai. Citur pasaulē tiek ieguldīti lieli līdzekli tuksnešu un akmeņaino zemju vietās, lai ierīkotu apūdeņošanas sistēmas, lai tur varētu nodarboties ar zemkopību un dzīvot. Bet mūsu ierēdniecība ar ekonomiskām metodēm Latvijā izveidoja izcili nelabvēlīgu dzīves vidi cilvēkiem.

Darba ņēmējiem ar darba algu līdz 1000 eiro ir vidēji jānostrādā 9 mēneši gadā, lai nomaksātu visus nodokļus un nodevas, kopējais slogs pārsniedz 70% no ienākumiem. Viņu veidotā nodokļu sistēma ir vērsta, lai nodrošinātu labklājību apmēram 90 000 valsts iedzīvotājiem, bet ap 600 000 valsts iedzīvotāju ir pakļauti nabadzībai. Strādājošie ir transformēti par trūkumcietējiem, ap 350 tūkstošiem darbaspējīgo iedzīvotāju ir kļuvuši par ekonomiskajiem bēgļiem. Valstī palikuši tikai 400 tūkstošu tiešo nodokļu maksātāju, kuri ģenerē visu nodokļu masu. No viņu nomaksātiem nodokļiem tiek uzturēti 550 tūkstoši pensiju saņēmēju un arī valsts publiskais sektors.

 Attiecībā pret ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaitu, ņemot IKP kā mērauklu (ES IKP/valsts darbinieks), valsts sabiedriskā sektorā strādājošo skaits būtu jāsamazina apmēram par 90 000 darbiniekiem. Samazinot nodarbināto skaitu un tos integrējot privātajā sektorā, tautsaimniecība pārietu citā ekonomiskajā attīstības fāzē.

Uz valsts sektora samazināšanas rēķina varētu atrisināt daudziem gadiem ilgi ielaistās ekonomiskās problēmas. Galvenais, netiktu bremzēta ekonomiskā attīstība, mazinātos birokrātiskais slogs un korupcijas riski, tiktu atrisināta akūta darba spēka pieejamība, varētu mazināt darbaspēka nodokļus, palielināt veselības aprūpes finansējumu, sakārtot autoceļu tīklu. Fiskālais efekts būtu vismaz trīs miljardi eiro!

Pašreiz Latvija ir IZDEVUSIES VALSTS ierēdņiem, kuru tie 28 gadus ir nemitīgi izzaguši. Mainās Saeimas deputātu korpuss, mainās valdības ministri, bet absurdais ekonomiskais kurss paliek nemainīgs., jo to veido mūsu lielā koruptīvā un nekompetentā valsts pārvalde!

* biedrības” Tautsaimnieks” valdes loceklis

Novērtē šo rakstu: