Iesaki rakstu: 
Palasot komentārus saistībā ar maniem iepriekšējiem rakstiem, radās vēlme atsvaidzināt atmiņā dažus senus un ne tik senu notikumus.
Un tā 22.12.1994 pirmās Čečenijas kampaņas ietvaros sākās Groznijas artilērijas apšaude, un tikai 24.12 no lidmašīnām tika izkaisītas skrejlapas ar skaidrojumu krievu iedzīvotajiem par to, ka Krievijas Federācijas Bruņotie spēki plāno tos atbrīvot, tādēļ krievi nesteidzās pamest pilsētu un rast patvērumu lauku rajonos, kur turklāt viņiem nebija radinieku. Kopumā artilērijas apšaudēs un aviācijas uzlidojumos gāja bojā un tika ievainoti vairāki tūkstoši mierīgo iedzīvotāju.
Uzbrukums sākās 31.12 bez aviācijas atbalsta. Precīzu karšu tāpat kā precīzu uzdevumu apakšvienību komandieriem nebija. Saskaņā ar sākotnējo plānu uzbrukums bija jāveic no trim pusēm, kopā iesaistot 250 bruņutehnikas vienības. Reāli līdz pilsētas centram, nesastopot pretestību, nonāca viena kolonna - Maikopas brigāde un 81. motorizēto strēlnieku pulks, kas ieņēma dzelzceļa staciju un izvietoja tehniku apkārtējās ielās.
Iestājoties tumsai, čečenu kaujinieki uzsāka krievu apšaudi, tā ka sašautā tehnika nobloķēja pārējiem pārvietošanās iespējas, un tad no augšējiem ēku stāviem uzsāka tanku apšaudi, pēdējiem nespējot manevrēt un vest atbildes uguni no saviem lielgabaliem (tanku ložmetējiem nebija munīcijas). Pazaudējot visu tehniku un komandierus, karavīri izklīda. Faktiski brigāde pārstāja eksistēt.
3. janvārī sākās atkārtots krievu uzbrukums, šoreiz jau pēc visiem noteikumiem - ar secīgu kvartālu ieņemšanu un tīrīšanu, pielietojot artilēriju un aviāciju.
Un tagad nedaudz par taktiku.
2003.gadā izdotajā ASV sauszemes karaspēka instrukcijā „Kaujas operācijas pilsētā” ir rakstīts: „Krievijas pieredze Čečenijā 1994.gadā nodemonstrēja arvien pieaugošo kaujas operāciju lomu pilsētvidē. Čečenu kaujinieki pēc neveiksmīga mēģinājuma noturēt pozīcijas ārpus pilsētas nolēma pārvērst Groznijas pilsētu kaujas laukā. Kaujas darbības sarežģītība pilsētvidē un acīmredzamas priekšrocības, realizējot aizsardzību, kompensēja viņu atpalicību skaitliskajā un tehniskajā ziņā. Pilsētvide nodrošināja čečeniem patvērumu no uguns, palīdzēja slēpt pozīcijas un manevrus."
Groznijas aizsardzību organizēja bijušais padomju armijas ģenerālmajors Aslans Mashadovs (nošāvās 08.03.2005 FDD kaujinieku aplenktā bunkurā).
Čečeni izveidoja kaujas grupas 3-4 cilvēku sastāva, kurās tika iekļauti kaujinieks ar granātmetēju RPG-7, ložmetējnieks, munīcijas pienesējs un snaiperis. Savukārt šīs grupas apvienojās lielākās, pa 15-20 kaujiniekiem, un katra no tām „pavadīja” krievu bruņutehnikas kolonnu visa tās pārvietošanās maršrutā, līdz, kolonnai nonākot apšaudei izdevīgā vietā, pēc signāla tika iznīcinātas priekšējā un aizmugurējā tehnikas vienība, kam sekoja plānveidīga pārējo tehnikas vienību iznīcināšana.
Čečeni bija izvēlējušies tā saucamo „aizsardzību bez aizsardzības”, tas ir, koncentrējās nevis uz atsevišķu pozīciju noturēšanu, bet pastāvīgi manevrēja, izdevīgā vietā uzbrūkot ienaidniekam. Vienlaicīgi kaujinieki sekmīgi izmantoja maskēšanos par mierīgiem iedzīvotājiem. Plaši tika izmantotas mīnas, fugasi un mīnas-slazdi, slēpti mīnējot ienaidnieka blokposteņus un dislokācijas vietas.
Otrās Čečenijas kampaņas laika 2000. gadā krievu taktika jau ievērojami atšķīrās. Tā vietā, lai sūtītu bruņutehniku frontālā uzbrukumā, tā tika izmantota pilsētas aplenkšanai un pilnīgai izolācijai. Pilsētā tika iesūtīti snaiperi, lai iznīcinātu pretinieka dzīvos spēku un veiktu izlūkošanu. Artilērijas vadība netika veikta centralizēti, bet tika pakļauta atsevišķām apakšvienībām, veicot apšaudi nevis pa platībām, bet pa konkrētiem mērķiem.
Krievijas BS vadība pa radio paziņoja par mierīgo iedzīvotāju evakuācijas maršrutiem, paredzot, ka to izmantos čečenu kaujinieki, lai pamestu pilsētu. Rezultātā čečeni nokļuva mīnu laukos un iepriekš sagatavotos slēpņos.
Nu, ko, ja kādam šeit ir neatvairāma vēlme sagaidīt „otro Krimu", tad, ja ne gluži Krimu, tad Grozniju 94 saorganizēt varētu. Tas joks, bet, ja nopietni, tad, lai plānotu aizsardzības kaujas, ir jāzina divas lietas - potenciālā pretinieka taktika un pretinieka tehnikas un bruņojuma taktiski tehniskie raksturojumi (tai skaitā aprīkojums ar nakts redzamības ierīcēm, termovizoriem un citiem pribambasiem), kā arī jāveic pretinieka darbības reālā kaujas situācijā analīze.
Apkopojot iepriekšējā un šajā rakstā teikto, var secināt: aizkavēšanas kauju taktika jābalsta uz divām lietām:
1) ārpus pilsētām - uzbrukumi uz sauszemes komunikācijām nelielu vienību sastāvā (līdz vadam) pēc principa „negaidīts uzbrukums un strauja atkāpšanās”, tai skaitā šķēršļu joslu ierīkošana, mīnēšana un izlūkošana,
2) pilsētvidē - mobila aizsardzība nelielu grupu sastāvā, vienlaikus koordinējot darbību (sakari) un koncentrējot spēkus vienā lielā pilsētā, piemēram, Rīgā.
Kāds pateiks - viss tas ir pupu mizas, jo neviens neuzbruks. Par to ir pārliecināts arī Visu Latvijai! līdzpriekšsēdētājs Raivis Dzintars, nule kā medijos izplūzdams ar rakstu "Ar tankiem Latvijai neuzbruks". Citāts no garā darba: “Ar politiskām aprindām allaž saistīti publicisti jau ražo bestsellerus, zīmējot apokaliptiskas kara ainas un uzjundot latviešu zemapziņā snaudošo kolektīvo atmiņu par pagātnē piedzīvotām šausmām.”
Šim "ekspertam" un mafijas jumtotājam viss ir skaidrs, bet tiem stulbajiem jeņķiem, frančiem un britiem, kas šeit taisās bāzēt papildu iznīcinātājus, vienkārši nav, kur nodokļu maksātāju naudu tērēt.
Dzintara uztverē valsts drošība tiks nostiprināta, vicinot karogus ar skarbiem ģīmjiem 16.martā. Šim “politiķim” laikam nav zināms, ka visu pēdējo 20 gadu laikā nav bijis sakarīgas politikas drošības jomā, jo viss tika balstīts uz NATO līguma 5.pantu. Tāpat viņam nepielec, ka var būt slēptas agresijas formas, kad NATO valstis var negūt vienprātību, fiksējot agresijas aktu. Un beidzot - šim un viņam līdzīgajiem "politiķiem" nepielec, ka runa ir nevis par to, vai uzbruks vai neuzbruks, bet par "noturēšanas faktoru", un LV variantā tas ir divejāds:
1) potenciālam agresoram ir jāapzinās, ka ar valsts okupāciju viņa problēmas nevis beigsies, bet sāksies (partizānu karš),
2) 5.kolonnai, kas sapņo par otru Krimu, jāapzinās, ka okupācija gan tās gaitā (ielu kaujas Rīgā), gan pēc tās realizācijas (partizānu karš) skars pa tiešo arī viņus un viņu ģimenes un var gadīties, ka nebūs vis otra Krima , bet gan otra Groznija 94.
Varat būt droši, ja vietējiem krievu šovinistiem šī apziņa būs, tad retorika par krievu valodu skolās pierims, nerunājot jau par kaut kādam autonomijām. Un tad būs saskaņa.
Toties, ja pie varas nonāks Vienotās Krievijas sadarbības partneris SC ar savam satelītpartijām, tad viss tiks darīts, lai augstāk minētās bažas kliedētu un, kad pat esošie nožēlojamie NBS bez sakarīgas attīstības plāniem un vadības tiks likvidēti kā lieki (jo mūs taču sargā NATO), tad varēs padomāt, kā tikt vaļā no alianses drošības garantijām. Un tad vairs saskaņas nebūs.
Šīs pēdējās rindkopas sākotnēji rakstā nebija paredzētas, bet beigās tomēr iekļautas speciāli īpaši neapķērīgiem.
Šis bija mans pēdējais raksts par tēmu, un ar pārējo lai nodarbojas tie, kas saņem par to algu.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
