Griezt nedrīkst „uzraut”!

Diemžēl valdība joprojām uzstāj, ka būtu jāsāk nevis ar darbaspēka nodokļu samazināšanu, bet gan ar PVN, lai ierobežotu inflāciju, nevis lai domātu par Latvijas reālās konkurētspējas stiprināšanu.

Šāda valdības rīcība izraisa ironisku smaidu un pamatotu jautājumu, vai valdība īsti apjēdz savas rīcības cēloņsakarības un izvirzīto mērķu savstarpējo saistību.

Valsts straujo IKP pieaugumu valdība pasniedz kā savu panākumu, kuru jācenšas veicināt, savukārt tā sekas - inflācijas pieaugumu - tā cenšas nepieļaut. Tas ir līdzīgi kā censties aizmukt no savas ēnas.

Valdība pati ar savu rīcību, pārmērīgi saspiežot tautsaimniecību, tagad saņem šo „saspiestās bumbiņas” efektu – kā rezultātā uz brīdi tas tagad dos papildu paātrinājumu ekonomiskajos procesos (bumbiņai izplešoties atpakaļ), līdz ar to arī inflācijas pieaugumu. Tas ir dabisks process, par kuru nevajadzētu baidīties, līdzīgi kā cilvēkam paaugstinās sirds pulsa darbība, kad tas pāriet uz straujākiem soļiem. Šajā gadījumā tā drīzāk ir veselības, nevis slimības pazīme, jo tas nodrošina organisma funkcionalitāti pie lielākas dinamikas. Protams, var censties to nepieļaut, tikai tad ir jāsaprot, ka līdz ar to arī nekāds „ekonomiskais uzrāviens” īsti nesanāk.

Kas tad īsti ir valdības prioritātes? Un kā ir domāts īstenot šo solīto „uzrāvienu”?

Ja tas ir eiro, kas mums to nodrošinās, un tāpēc visi līdzekļi ir labi, lai mēs tiktu tik ļoti kārotajā eiro aplokā, vai nevajadzētu beidzot konkretizēt, kādas īsti iespējas mēs tur taisāmies realizēt, un galvenais – kā, šajā aplokā esot, ir plānots īstenot šo Latvijas „ekonomisko uzrāvienu”?

Ja valdība jau tagad, kad tai vēl ir brīvas rokas, neuzdrošinās neko uzsākt, tad kā tā rīkosies esot eirozonā, kur tās dalībvalstīm tiks uzlikts vēl ciešāks ietvars?

Un galvenais - uz kā balstīsies šis „uzrāviens” un šo eirozonas iespēju izmantošana? Ja mēs tā vietā, lai rūpētos par savas reālās konkurētspējas veicināšanu, izvēlamies veikt „skaistumkopšanas” pasākumus, lai labāk izskatītos no malas un kvalificētos skaistumkonkursam, kuram nemaz īstenībā neesam gatavi. Kādas sekas tas radīs, - to mēs varam redzēt citās valstīs, kuras pievienojās eirozonai bez atbilstošas gatavības.

Latvijas gadījumā - kad ar atbildīgu fiskālo politiku tiek saprasta nevis atbildīga finanšu izmantošana, bet gan vienkārši izdevumu apgriešana (kopīgās bilances rādītājs), neveicot nekādas strukturālas reformas, kā rezultātā tiek nozīmīgi zaudēts darbaspēka potenciāls, tiek noplicināta infrastruktūra un zinātniski tehniskais potenciāls – pamats ekonomiskajai izaugsmei -, no kurienes radīsies šis „ekonomiskais uzrāviens”? Kas mums to atnesīs?

Pat tiem investoriem, kas gribēs šeit investēt par spīti esošajai nodokļu politikai, neraugoties uz nolaisto infrastruktūru un neredzot šīs valsts perspektīvas (jo valsts joprojām to nav spējusi nodefinēt), investīciju iespējas būs krietni ierobežotas, jo nebūs jau, kas strādā, nebūs atbilstoša kvalificēta darbaspēka potenciāla, kurš var radīt šo vēlamo vērtības pieaugumu.

Rezultātā Latvija varēs pretendēt pamatā tikai uz tām biznesa iespējām, kuras var izmantot mazražīgu darbaspēku, kurām ir minimālas infrastruktūras (tehnoloģiskās) prasības, tādejādi pozicionējot Latviju starptautiskā darba dalīšanā kā piedēkli, kurš kalpo augstražīgajām (tehnoloģiski attīstītajām) valstīm, lai varētu apgādāt tās ar nepieciešamo, kas tām ir vajadzīgs savu izaugsmes mērķu īstenošanai - tas ir nenovēršams un loģisks starptautiskās konkurences rezultāts valstij, kura nespēj definēt savus mērķus un neuzdrošinās mērķtiecīgi tos īstenot, izmantojot savas iespējas, tā vietā izvēloties labāk būt par placdarmu citu mērķiem, ļaujot, lai citi nosaka un veido tās nākotni.

Var, protams, arī turpināt tādā veidā integrēties Eiropas ekonomiskajos procesos, un citas Eiropas valstis mums slavējoši sitīs pa plecu un gādīgi ierādīs mums drošu vietu (ko tās arī dara), no kuras citi nesteigsies mūs dzīt laukā. Tam, protams, ir savi plusi, sevišķi īstermiņā tas var nodrošināt ērtu valsts izaugsmi, tomēr Latvijas gadījumā turpināt šādu attīstības kursu nozīmē radīt aizvien lielāku apdraudējumu valsts ilgtspējīgai pastāvēšanai, jo ar esošo demogrāfijas struktūru un notiekošajiem procesiem sabiedrībā ir nepieciešams būtiski kāpināt cilvēka darba ražīgumu, jo ar izmaksu samazināšanu vien nebūs iespējams uzturēt valsts pastāvēšanai nepieciešamo infrastruktūru un finansēt cilvēkkapitāla atražošanu un izaugsmi (konkurētspēju). Kā to uzskatāmi var redzēt jau tagad.

Tas, iespējams, arī ir galvenais iemesls, kāpēc valdība joprojām, pat pēc atkārtota pieprasījuma izvairās iesniegt Saeimai ar reāliem datiem argumentētu pamatojumu, kā tās piedāvātie pensiju grozījumi spēs nodrošināt solīto pensiju sistēmas ilgtspējīgumu. Ar esošo valsts attīstības kursu tas vienkārši neizskatās iespējams.

Novērtē šo rakstu: