Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Lepnība, viens no septiņiem nāves grēkiem, var izpausties ne tikai individuāli, bet arī kolektīvi. Mēdz būt kolektīvā lepnība. Sastopami ne tikai lepnības apmāti cilvēki, bet arī lepnības apmāti cilvēku kolektīvi.

Piemēram, lepnības apmāta var būt kāda profesionālā grupa. Tas ērti attiecas uz zinātniekiem, māksliniekiem, rakstniekiem. Viņu pašapziņā ir lepnības elementi. Tos garantē viņu autoritāte, reputācija, cieņa, ietekme, sociālā loma, sasniegumi, morālā vara un augstais novērtējums sabiedrībā.

Lepnības apmāta var būt sociālā šķira un sociālā grupa. Tas attiecas, piemēram, uz aristokrātiju, buržuāziju. Kādreiz padomju Latvijā tas attiecās uz tādu sociālo grupu kā partijas nomenklatūra. Pēcpadomju Latvijā tas attiecās uz valdošo kliķi. Tās „politiķi” ir lepnības apmāti un atklāti lepojās ar savu pārākumu.

Lepnības apmātas mēdz būt arī atsevišķas tautas. Mūsdienās nevienam nav noslēpums amerikāņu lepnība, sevi uzskatot par cilvēces vērtīgāko etnisko populāciju un cilvēces glābējiem no materiālā un garīgā pagrimuma. XX gadsimtā amerikāņi iesila konkurēt ar ebrejiem – vēsturiski tradicionālo Dieva „izredzēto tautu”.

Katrai tautai ir savi priekšstati ne tikai par dzimteni, tēvzemi, izcelsmi, vēsturi, bet arī par tās cilvēcisko vērtību. Šie priekšstati atspoguļojas tautas kultūrā. Savukārt kultūrā ir atsevišķas nozares, kas specializējas tautas cilvēciskās vērtības analītikā. Tās ir zinātniskās nozares.

Tāda zinātniskā nozare, piemēram, ir etnoloģija. Tā analizē etniskos procesus etnosa dzīves visdažādākajos aspektos – sadzīvē, folklorā, etnogrāfijā, ticējumos, mākslā, izglītībā, audzināšanā, saimnieciskajā darbībā. Etnoloģija tiecas uztaustīt etnosa mentalitātes (cilvēciskās dabas) invariantās parādības. Šo parādību kopumu tagad ir iemīļots saukt par etnosa identitāti.

Tautas cilvēciskās vērtības apcerei pievēršas filosofija, daiļliteratūra. Taču var pievērsties arī neprofesionāli entuziasti, kurus pamatoti dēvē par šarlatāniem, blēžiem, krāpniekiem, grafomāniem, diletantiem, pseidozinātniekiem, parazinātniekiem, kvazizinātniekiem, tautas zinātniekiem. Pēcpadomju laikā neprofesionālie entuziasti ieguva maksimālu brīvību publiski izplatīt savus „ražojumus”. Mūsdienu Latvijā šarlatānu, blēžu, krāpnieku, grafomānu, diletantu „ražojumi”, piemēram, ir Rēriha grāmatnīcu galvenā prece. Protams, šarlatāns var izrādīties akadēmiskās zinātnes formāls eksemplārs (zinātņu doktors, profesors, akadēmiķis). No latviešiem par savu veiksmīgo pieredzi sēdēt uz abiem krēsliem vislabāk var pastāstīt Buiķa kungs, kurš aizvadītajos gados sēž arī uz „politiķa” krēsla.

Tautas cilvēcisko vērtību analītika, saprotams, ir ļoti vajadzīga nodarbošanās. Tā palīdz objektīvi un paškritiski izprast tautas garu, dvēseli un prātu. Objektīvi un paškritiski izprotot tautas garu, dvēseli un prātu, iespējams konstruktīvi prognozēt, organizēt, vadīt tautas darbību, uzvedību un komunikāciju. Nepilnīgi un nepareizi vērtējot tautas cilvēcisko kvalitāti, naivi ir cerēt gūt panākumus tautas dzīves virtuālajos plānojumos un reālajos izkārtojumos. Bez bailēm var pasvītrot vārdus „tautas cilvēcisko vērtību analītika ir ļoti vajadzīga”. Tā ir ļoti vajadzīga arī latviešiem.

Tautas cilvēcisko vērtību analītikas lielākais ienaidnieks ir banālais etnocentrisms un šovinistiskais etnocentrisms. Grūti ir pateikt, kurš no abiem minētajiem etnocentrisma variantiem vispamatīgāk apkauno tautu. Tautu pamatīgi apkauno pliekans, bezgaumīgs, apnicīgs, nodrāzts, neoriģināls etnocentrisms. Respektīvi, banālais etnocentrisms. Ne mazāk pamatīgi apkauno šovinistiskais etnocentrisms – galējs nacionālisms, ignorējot un apspiežot citu tautu intereses savas tautas vārdā. Tiesa, šovinistiskais etnocentrisms ir starptautiski populārāks. Vācu nacisma šovinistiskais etnocentrisms ir populārs  visā pasaulē kā etnopolitikas visriebīgākais šļāciens.

Etnocentrisms pats par sevi nav slikts risinājums. Katra tauta vislabāk pazīst sevi – savu mentalitāti. Katras tautas pašapziņas centrā ir savs etnoss. Tautas orientācija uz sevi ir dabiska orientācija. Pretdabiski būtu, ja tauta neinteresētos par sevi un tās interešu centrā nebūtu sava tauta. Etniskais centrisms (zinātniskajā terminoloģijā - etnocentrisms) nav nekas anormāls, pretdabisks, noliedzams, izskaužams, apsmejams, apšaubāms, necienīgs, nepilnvērtīgs.

Etnocentriskās pašanalīzes rezultātā tauta iegūst perfektu priekšstatu par sevi. Tas paver iespēju savu kultūru izmantot kā kognitīvo matricu starpkulturālajā komunikācijā. Citiem vārdiem sakot, tautai sava kultūra ir citu kultūru salīdzināšanas kritērijs. Katra kultūra uz citām kultūrām lūkojās no savas kultūras pozīcijām. Tas ir normāli un savādāk nemaz nevar būt.

Etnocentriskajā pašanalīzē ļoti svarīgi ir saglabāt skaidru galvu un neieslīgt banalitātes un šovinisma zlarkšķēšanā. Praktiski tas nozīmē nepieciešamību izvairīties no savas tautas izcelšanas un slavēšanas uz citu tautu fona. Nekādā gadījumā nedrīkst pasaules centrā nostādīt savu tautu. Nekādā gadījumā nav vēlams savas tautas vērtības un normas pasludināt par etniski universālām vērtībām un normām. Etnocentrisms nedrīkst pārvērsties favorītismā, savu tautu iesakot kā cilvēces mīluli, favorīti.

Viens no vissenākajiem latviešu etnopsiholoģiskajiem portretiem ir sagatavots XVIII gadsimta beigās. Tā autors ir Garlībs Merķelis. Viņš 1796.gadā rakstīja: "Es vēlreiz ieskatos latvieša tēlā, ko šeit esmu devis, un man jāatzīst, ka tas nav nekāds jaukais. Neattīstīti, notrulināti viņu lielum lielais vairums maldās pa dzīvi un nezina augstāku laimi kā ar veselu muguru paēsties pelavu maizes, nezina citu drosmi kā pacelt acis uz lielskungu, nezina citu gudrību kā neatļaut sevi pieķert zādzībā. Lopiski piedzerties tikai svētdienās vien viņam ir tikums, netikt pērtam viņam ir gods. Vārdu sakot: viņš ir tāds, kāda var būt tauta, kuras cilvēcību jau sešus gadsimteņus kremt verdzības pūķa zobs.”

Tas nav latvieša pašvērtējums. Tas ir cittautieša vērtējums. Tomēr tas ir svarīgs vērtējums. Tam ir divi iemesli.

Kā jau minēju, tas ir viens no vissenākajiem latviešu cilvēciskās dabas vērtējumiem. Tas ir pirmais iemesls. Senāki vērtējumi ir sastopami hronikās. Arnolds Speke grāmatās par Baltijas vēsturi izmantoja XVI-XVII gs. ārzemju ceļotāju ļoti drūmos novērojumus par latviešiem.

Otrais iemesls ir svarīgāks nekā pirmais iemesls. Lieta ir tā, ka latvieši vienmēr ir polemizējuši ar Garlību Merķeli. Polemika aizsākās jaunlatviešu publicistikā, turpinājās aizvadītā gadsimta 20.-30.gados un padomju laikā. Polemika turpinās arī pašlaik. Bez Garlība Merķeļa neiztiek neviens, kurš kaut ko izvērsti raksta par latviešu tautas cilvēcisko vērtību.

Pirmajā Republikā bija slavens Teodors Zeiferts. Viņš bija tā dēvētās latviešu tautskolotāju zinātnes spilgts reprezentants. Teodora Zeiferta ieskatā „latviešu tipiskā īpatnība parādās viņu miesīgās un garīgās īpašībās”.

Par garīgajām īpašībām T.Zeiferts rakstīja: „Latviešu  g a r ī g ā s  ī p a š ī b a s, kas parādās tautas raksturā, nav pilnīgi un cieši nosakāmas. Tās uzrāda laiku mainās zināmas pārgrozības. Latviešu Indriķa hronika apzīmē latviešus, patiesībā latgaļus (letgaļus), pirms vācu atnākšanas par neievērotiem un nicinātiem, kas daudz cietuši no saviem kaimiņiem. Zināms ir tas, ka latgaļi vāciem bez kādas pretošanās padevās un piebiedrojās. Bet, ja pie latviešiem pieskaitām arī zemgaliešus, tad dabūjam par latviešu raksturu pavisam citu jēdzienu: tie izceļas Baltijas pirmiedzīvotāju starpā ar savu ārkārtējo varonību. Rīmju hronika min par gudru latviešu paradumu to, ka tie nometas mežos savrup un nedzīvo kopā. Meijera vācu konversācijas vārdnīcā (1909. g. izd.) par latviešiem sacīts, ka tie strādīgi, pacietīgi un lokāmi, vaļsirdīgi, viesmīlīgi, bet neuzticīgi un apslēpti pret saviem kungiem. Šis raksturojums savā visumā var attiekties uz klaušu laiku latvieti, lai arī agrākā izdevumā atrodamais «bailīgi» pārgrozīts par «strādīgi». Latviešu pašu starpā mēģinājis uztvert latviešu raksturīgās īpašības J. Velme. Viņš vispirms atrod, ka latvieši lieli individuālisti, kas grib palikt un rīkoties katrs par sevi. Viņi nedzīvo sādžās, bet atsevišķās mājās. šis individuālisms kaitē latviešu kopdarbībai un veicina viņu vidū aristokrātismu. Tas parādās šķiru starpībās. Plaisma starp saimnieku un kalpu ir ārkārtīgi liela; nabags saimnieks šķietas lielāks esam par turīgu kalpu. Šai ziņā latvieši līdzinās angļiem, kam plaismas kārtu starpā pašas par sevi saprotamas, dabiskas. Bet starp angļiem un latviešiem liela izšķirība tai ziņā, ka angļiem prāts valda pār jūtām un fantāziju, bet latviešiem jūtas un fantāzija ieņem pirmo vietu. Ar šo savu īpatnību latvieši nostājas blakām senajiem grieķiem. Ka latvieši nav kultūrā tik tālu tikuši kā grieķi, izskaidrojams ar Latvijas ģeogrāfiskiem apstākļiem un klimatu. Iespiesti lielu tautu vidū, savā starpā sadalījušies, latvieši drīz krita par laupījumu citiem. Ka viņi tomēr pastāvējuši, uzglabājuši savu valodu un savas gara mantas, jāpateicas latviešu izturībai, sīkstumam. Visnelabvēlīgākos apstākļos viņi palikuši nesalauzti un izturējuši līdz galam, vienumēr ticēdami, ka gaisma pārvarēs tumsu, labs ļaunu.”

Latvijā ar etnoloģiju nenodarbojās padomju laikā. Arī pēcpadomju laikā pie mums etnoloģija nav dāsni pārstāvēta. Pie mums astroloģija ir populārāka nekā etnoloģija. Ap tautas cilvēciskās vērtības analītiku pie mums rosās filosofi, filologi, sociologi, vēsturnieki. Viņi savu darbību klasificē kā nacionālās identitātes pētniecību. Viņu projektos banālais etnocentrisms ir konstanta piedeva.

Konstanta piedeva ir arī terminoloģiskās aplamības. Nepareizi lieto viselementārākos jēdzienus. Tajā skaitā jēdzienu „identitāte”. Tāpēc galu galā nonāk pie aplamiem secinājumiem par latviešu tautu.

Piemēram, jēdziena „nācija” nepareizais lietojums izraisa šādas muļķības latviešu tautas raksturojumā: „Nācija – tauta, kurai ir sava nacionāla valsts vai kura cīnās, lai to iegūtu. Latvieši ir nācija kopš 20.gadsimta sākuma, kad latviešu tautā sāka izplatīties latviešu valstiskās pašnoteikšanās ideja. Tā īstenojās 1918.gadā, kad, izmantojot tautu pašnoteikšanās tiesības, tika nodibināta latviešu tautas nacionālā valsts – Latvija. Kā kultūras nācija latvieši izveidojās agrāk – 19.gadsimtā. Kultūras nācijas pazīmes: vienojoša nacionālā kultūra, valoda, kopības apziņa, kopīgas nacionālās intereses un gatavība tās aizstāvēt.[..] Latvietis – cilvēks, kurš pēc vismaz viena nacionāli kulturāla kritērija (it sevišķi valoda, kultūra, izcelsme) un subjektīvās piederības izjūtas identificē sevi kā latviešu nācijai piederīgu. Jēdzieni „latvietis” un „latviešu nācija” ir plašāki nekā jēdziens „Latvijas pilsonis”, jo latviešu nācijai piederīgais var arī nebūt Latvijas pilsonis.”

Teodora Zeiferta slavu latviešu cilvēcisko vērtību pētniecībā pēcpadomju Latvijā ir sasniegusi Dagmāra Beitnere. Viņa sevi gratulē kā „kultūras socioloģi”. Kundze 2003.gada 15.decembrī veiksmīgi aizstāvēja doktora disertāciju socioloģijā. Disertācijai ir ļoti gudrs nosaukums „Pašreference latviešu kultūras paradigmā (20.gs. 20.-40. un 90. gadi līdz mūsdienām)”. Tas ir ievērības cienīgs nosaukums.

Vārdu „pašreference” doktorante acīmredzot ir atvasinājusi no svešvārda „reference”. Izglītoti cilvēki svešvārdu „reference” lieto, lai sniegtu 1) izziņu vai atsauksmi par darbu, 2) firmas vai iestādes maksātspējas apliecinājumu un 3) atsauci uz citu publikāciju. Beitneres kundze savu atvasinājumu no dotā svešvārda lieto tikai viņai zināmā veidā.

Tas attiecas arī uz svešvārdu „paradigma”. Ar svešvārdu „paradigma” izglītoti cilvēki apzīmē stingri zinātnisku teoriju vai konceptuālu pamatsistēmu, kura dominē zinātniskajā darbībā noteiktā vēsturiskajā periodā. Beitneres kundze sola analizēt kultūru. Kultūra nav tas pats, kas zinātne. Tikai zinātnei piestāv jēdziens „paradigma”.

Arī vārds „mūsdienas” nav lietots saprātīgi. Vārds „mūsdienas” normālā vidē apzīmē cilvēku dzīvi viņu dzīves laikā. Tā teikt, mūsu dienās. Ne tikai Beitneres kundzes, bet šodienas sabiedrības lielākās daļas mūsu dienās ietilpst 90.gadi. Arī 90.gadi pieder „mūsdienām”.

Citāts no disertācijas: „Disertācijas mērķis ir analizēt vienu no sabiedrības saziņas telpā lietoto pašreferenci mēs zemnieku tauta 20. gadsimta divos vēstures posmos. Tas saistīts ar nodomu aplūkot latviešu sabiedrību kā pašreferentu sistēmu un iegūt priekšstatu, kā sabiedrības indivīdi redz sevi saistībā ar kultūras referenci un kā tā iespaido viņu darbību. Pašreferences rašanās un pastāvēšana ir saistīta ar naratīviem, kuri rodas sabiedrības indivīdu komunikācijas rezultātā, kad sabiedrība publiskās saziņas telpā apmainās ar informāciju kā sevi redz un kā sevi raksturo. Darbs analizē vienu no latviešu sabiedrības pašreferencēm – mēs - zemnieku tauta, kā un kādos tekstos tā izmantota pirmās brīvvalsts gados un mūsdienās, atgūstot valsts neatkarību.”

Iespējams, neviens neko nesaprata. Arī es neko nesapratu. Zināma sapratne radās, lasot turpmāko tekstu. Izrādās, autore apskata latviešu pašvērtējumu „mēs esam zemnieku tauta” un latviešu attieksmi pret šo pašvērtējumu gan senāk, gan mūsdienās. Viņa secina: „Zemniecības ideja latviešu kultūrā tiek saprasta kā latvietība, jebkurš pretsolis pret zemniekošanas iespējām, kā patlaban pārejot uz brīvā tirgus attiecībām un mēģinot integrēties Eiropas Savienībā, tiek uztverti kā draudi latvietībai.”

Tas ir superoriģināls secinājums. Nav saprotams, kāpēc Beitneres kundze nav akadēmiķe. Nav ticams, ka uz Zemes vēl kāds cilvēks uzdrošināsies šķirisko piederību pielīdzināt etniskajai piederībai. Proti, Beitneres konstrukcijā tikai zemnieki ir latvieši, tikai zemniecība ir „latvietība”. Interesanti būtu dzirdēt Beitneres kundzes viedokli par citām šķirām - proletariātu, buržuāziju. Vai šo šķiru latviešu tautas pārstāvji arī drīkst sevi pieskaitīt „latvietībai” jeb šīs šķiras ir „draudi latvietībai”?

Kolektīvās lepnības apmātība un terminoloģiskā mežonība izpaužas D.Beitneres prāta šādā lidojumā: „Plašāk pētītas un aprakstītas divas latviešu identitātes. Proti, Daces Bulas pētījums Latvieši kā dziedātājtauta un mans – Latvieši kā zemnieku tauta. Manuprāt, pazudusi vēl kāda identitāte: latvieši kā intelektuāla nācija, kurai vienmēr bijusi spēcīga tieksme pēc zināšanām”.

Beitneres kundze neprot pareizi lietot jēdzienu „identitāte”. Jēdzienu „identitāte” normāli cilvēki lieto īpašību un īpatnību kopuma fiksēšanai. Latviešu un citu etnosu identitāte sastāv no daudzām īpašībām un īpatnībām. Normāli cilvēki neskaita „divas [trīs, četras, piecas..]latviešu identitātes”. Normāli cilvēki saka, ka latviešu identitāti apliecina tādas un tādas īpašības un īpatnības.

Amizanti ir tas, ka Beitneres kundze pati ražīgi pierāda, kāpēc ir „pazudusi vēl kāda identitāte: latvieši kā intelektuāla nācija, kurai vienmēr bijusi spēcīga tieksme pēc zināšanām”. Beitneres kundze pati ir panākusi, ka katrs mēģinājums uzsākt sarunu par latviešiem kā „intelektuālu nāciju” momentā var izvērsties farsā – nenopietnā darbībā. Neapšaubāmi, viņa nav vienīgā varone. Viņas gadījumā līdzvainīgi ir kolēģi, zinātniskie vadītāji, disertācijas recenzenti, promocijas komisijas locekļi, akceptējot šausmīgo nekompetenci.

Banālais etnocentrisms un šovinistiskais etnocentrisms visvairāk ir sastopams latviešu šarlatānu apskaužami produktīvajā darbībā, nemitīgi papildinot Rēriha grāmatnīcu plauktus un internetu. No šī odiozā pienesuma ir vērts izvēlēties vairākus citātus.

Piemēram, reizē banāli un šovinistiski ir šādi internetā iepludinātie atzinumi: „Latvieši vienīgie ir sasnieguši Augstāko Apziņas līmeni”; „Latvija ir dabiska Eiropas civilizācijas un kultūras sastāvdaļa jau gadsimtiem ilgi. Latvija ir neatņemams un būtisks pamatakmens lielajā Eiropas mājā, varētu pat teikt – Eiropas idejā”; „Latviskā dzīvesziņa – garīgo un tikumisko vērtību kopums, kas kultūrvēsturiskās attīstības gaitā, pašas tautas izkopts, nosaka un veido latvisko patību (identitāti), tās kodolu un kultūru kā Eiropas un pasaules kultūras vispārcilvēcisku vērtību”.

Reizē banāls un šovinistisks ir vietējais „sertificētais astrologs”: „Latviešu tautas arhetipam atbilst Jaunavas zīmes īpašības. Tas ir knipelīgums, sīkumainība, turēšanās pie sava kaktiņa, sava stūrīša zemes. Latvietis nealkst pārmaiņu, viņš turas gan pie esošās situācijas, gan esošās mantas tik ilgi, cik vien var. Latvietim piemīt arī milzīga darba mīlestība, turēšanās pie dabas un visa dabiskā. Jaunava ir arī izgudrotāju zīme. Latvieša darba tikumu visspilgtāk raksturo rušināšanās pa dobi, kur darbi nekad neapsīkst, jautājums tikai kāda padarītajam ir jēga? Latvietis ir strādīgs, taču viņam vajag labu saimnieku, kurš pasaka, kā pareizāk darbs veicams. Jaunavai tieši pretējā pusē atrodas Zivs zīme, kas nosaka latvieša tiekšanos uz dziedāšanu un dancošanu. Tāpēc, lai arī visam pamatā ir darbs, reizi četros gados tomēr jāsanāk uz Dziesmu svētkiem. Latvietis dzied arī grūtos laikos. Latvietim piemīt lētticība, viņš labprāt notic pasakām, arī pasakai par labo dzīvi uz kredīta daudzi noticēja. No visām zodiaka zīmēm tieši Jaunava šobrīd atrodas zem sitiena. Tas nozīmē, ka latvieši piedzīvo grūtus laikus. Šajā laikā no tautas tiek izspiesta esence jeb jēdzīgākais, kas tai piemīt, atmetot visu lieko. To var salīdzināt ar strauju vājēšanas posmu. Pozitīvais šajā lietā ir tas, ka izkristalizējas latvietim svarīgākās lietas.”

Latviešu grēcīgajos pašslavinājumos pretrunīgi skan frāzes par darba mīlestību. Šīs frāzes skumji kontrastē ar Latvijas ļoti bēdīgajiem rezultātiem Eiropas ekonomiskajā statistikā un socioloģiskajos pētījumos. Pašslavināšanās nekādi nesaderas ar atsacīšanos no valstiskās suverenitātes un savas naudas vienībām. Tāpat nesaderas ar noziegumu brīvību, Astoņkāji, Lielo Bandu, valsts krahu, humanitāro un sociālo zinātņu pārvēršanu akadēmiskā idiotijā, tautas veselības aizsardzības un tautas izglītības pārvēršanu alkatīgā biznesā.

Neatklāju Ameriku! To visu zina un par to visu kaunas saprātīgie latvieši. Viņu skaits nav liels. Toties viņu pārliecībā kolektīvā lepnība ir nepieļaujams grēks.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Ziņojums par komandējumu uz Amerikas Savienotajām Valstīm no 2019.gada 22.septembra līdz 24.septembrim

FotoSaskaņā ar Ministru prezidenta 2019.gada 19.augusta rīkojumu Nr.219 “Par Ilzes Viņķeles komandējumu” no 2019.gada 22.septembra līdz 24.septembrim biju komandējumā Amerikas Savienotajās Valstīs, lai piedalītos Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Augsta līmeņa sanāksmē par vispārējo veselības aprūpi.
Lasīt visu...

21

Gribēja kā labāk, sanāca kā vienmēr

FotoLatvijas satiksmes drošības telpā ir uzsprāgusi verbālā bumba, jo Iekšlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks paziņoja, ka no stacionāro fotoradaru sodiem valsts budžetā patlaban tiek iegūts mazāks finansējums, nekā sākotnēji plānots, līdz ar to esošo fotoradaru turpmāka darbība un jaunu fotoradaru iegāde esot zem jautājuma zīmes.
Lasīt visu...

21

Modernā banalitāte

FotoBanalitāte ir oriģinalitātes trūkums, pliekanums, bezgaumīgums. Sastopama, tā teikt, arhaiska banalitāte – sen zināma un sen apnikusi banalitāte. Sastopama relatīvi jauna banalitāte – moderna banalitāte, ja ar vārdiem “moderna banalitāte” apzīmējam kaut ko mūsdienīgu, sava laika prasībām un sasniegumiem atbilstošu, ar ko tiekamies nesen, bet kas jau ir ieguvis banalitātes statusu.  
Lasīt visu...

12

Auniem ir jāzina, ko viņi nobada

FotoJebkura jauna partija mūsu valstī, kas gribēs izmainīt sapuvušo, smirdīgo oligarhu sistēmu, tiks norieta un samīdīta. Tāds pats liktenis sagaida arī šo partiju ministrus, kas iedrošināsies veikt pārmaiņas savās nozarēs.
Lasīt visu...

21

Kādā veidā visiem aizbāztas mutes par Skultes gāzes termināļa afēru?

FotoNezināmu personu iecerētā Skultes sašķidrinātās gāzes termināļa būve ir krietni nokavēta, un pašlaik tas ir cinisks ārzemnieku biznesa projekts. Es saprotu, ka abas augstākās valsts amatpersonas nav ar seju pret Latviju, bet tik atklāti lobēt privātpersonu biznesu...
Lasīt visu...

Pietiek neskaidrību

Partijas pamodušās no miega

FotoIzskatās, ka Latvijas politikā vasaras brīvdienas beidzot ir beigušās. Arvien aktīvāk izpaužas gan valdošās koalīcijas partijas, gan opozīcijas partijas. Līdz ar to politikas vērotājiem dzīve ir kļuvusi interesantāka.
Lasīt visu...

12

Objektīvā realitāte

FotoKo nozīmē «objektīvs»? (Runa nav par video vai foto kameras piederumu). Ko nozīmē – būt objektīvam? Vai es, šobrīd rakstot šīs rindiņas, esmu objektīvs? Vai jūs, kas to lasāt, spējat būt objektīvi pret mani, pret citiem? Kā to pārbaudīt, kā to izmērīt, un kā par to pārliecināties?
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Skumīgi, bet varbūt godīgi…

Pagājusi Skolotāju diena. Kā prasta ikdienība. Nekas no aizgājušo dienu dāsno mūžu un goda plākšņu salkanās godības nav mainījies. “Gada skolotājs”, “Zelta...

Foto

Mīļie draugi, dārgie skolotāji, apsveicu jūs Skolotāju dienā

Mīļie draugi! Dārgie skolotāji! Apsveicu jūs Skolotāju dienā! Mēs visi esam izgājuši caur skolotāju rokām - mēs vispār...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: intelektuālisma iznīdēšana

XX gadsimta otrajā pusē Rietumu civilizācijā sāka ieviesties jauna vērtību sistēma. Tā kļuva masveidīga. Jaunajā vērtību sistēmā kardināli izmainās attieksme pret...

Foto

Likumpārkāpējs - valdība

Kas notiek ar iedzīvotājiem, kuri tiek pieķerti, pārkāpjot likumu? Atkarībā no likumpārkāpuma rakstura un smaguma pakāpes viņiem iestājas vai nu administratīvā vai kriminālatbildība...

Foto

Apķēzīšanas dinamika

Jau pašā sākumā tika rakstīts, ka “nācijas tēvs” centīsies apķēzīt visu, kas latviešu tautas vēsturē ir svēts. Tagad ir pienākusi kārta Latvijas Centrālajai padomei...

Foto

NMPD atbilde par pirmās palīdzības apmācību valstī

Saistībā ar Pietiek publicēto rakstu vispirms jāuzsver, ka pirmās palīdzības apmācība ir valsts pārvaldes iestādes funkcija, nevis bizness, kā...

Foto

Kā Rīgā pulcējās “Aukstā kara 2.0” zaudētāji

„Dažās valstīs ir izveidojusies īpaša akadēmisko prusaku kategorija, kas tekalē no vienas politiskās virtuves uz otru un atkārto tekstus,...

Foto

Jautrība valdošajā koalīcijā

Šķiet, ka valdošajā koalīcijā vajadzētu būt mieram un klusumam, jo valdība paziņoja, ka ir sagatavots nākamā gada budžets. Tomēr atsevišķas partijas un politiķi...

Foto

Prātojums par "labo budžetu" un "sliktajiem baņķieriem"

“PNB bankas” darbības apturēšana sagādājusi rūpestus un kreņķus tās klientiem, bet tie ir tīrie sīkumi, salīdzinot ar laikiem, kad...