Iesaki rakstu: 
Kā notiek globāli politiskie piebūrumi? Vai tos vienmēr pavada vispārīgs viltus un meli, kam seko draudi, šantāža un varmācība? Kāpēc to apzināti cenzē un noklusē “valdības mediji”, kas bliež tikai vienveidīgu propagandu? Kā “ēnu pārvalde” panāk, ka cilvēks pārstāj mīlēt pats savu ķermeni, sev tuvos ļaudis, un pats savu dzīvi? Un kā pret to cīnīties?
Lai apmierinātu savu perversākās varas tīksmi, cilvēknīšanu un apsēstu alkatību, ļaužu grupējums, ko bieži apzīmē par “ēnu pārvaldi” (t.s. deep state), kam pieder t.s. sorosītiskie mediji un striķīši, ar kuriem raustīt viņu ielikteņus jeb politiķus – lelles, šis “filantropu” grupējums nopūlas sistemātiski ražot bailes. Jo viņi zina, ka ar biedēšanu visērtāk ir pakļaut un manipulēt baiļpilnus cilvēkus, vienlaikus tiem atņemot uzkrājumus, ceļot inflāciju, uzspiežot dažādus ierobežojumus un pastiprinot ciešanas.
Vai atceraties, kā mūs visus pirms diviem gadiem PVO ierēdņi un Kariņa vietvara baidīja un katru mīļu dienu bombardēja no saviem masu medijiem ar draudiem un fatālu pareģošanu par miljoniem nāvēm no kāda “vīrusiņa”? Ik dienas… Un tagad no piedurknes PVO “sponsori” izmeta “pērtiķu baku” kārti. Ar cerībām par nākamajām milzu bailēm. Tagad gan daudzos vērīgos cilvēkos tas rada drīzāk smieklus — jau iespaidīgu karikatūru jūra par pērtiķu bakām viļņojas. Bet viņu metodes ir sen izstrādātas, tās pazīstot, daudz vieglāk tās neitralizēt, nebaidīties un nepakļauties tām. Par to jau rakstu arī savā jaunākajā, mums visiem aktuālajā grāmatā “Piebūrums-19”.
“Govs nācija” jeb “vakci-nācija” — to vārdu salikumu kā parodijā par cilvēku veselo saprātu un, iesmīnot par lētticību, ieviesa Eduards Dženers jeb pats pirmais vakcinētājs ar melnu slavu. 1788. gadā iesvētīts masonos, apguvis tur eļļainas parunāšanas mākslu jeb melno retoriku, viņš paskaidroja, ka vacci – no latīņu valodas “govs” – vien saistībā ar govju bakām. No katra vakcinētā izkrāpjot vismaz piecus pensus, varētu saraust miljonus, ja vakcinētu pat visu nāciju, viņš sprieda.
“Kas izguļ govju bakas, tam nepielīp masalas,” viņam bija teikusi veca lauku sieviņa. Govju bakas varēja dabūt, ar savainotām rokām slaucot inficētu govi. Un samērā viegli izslimot. Kas bakas izslimo, kļūst imūns pret jebkādām bakām un infekcijām uz visu mūžu. Un arī viņa pēcteči pārmanto spēcīgo imunitāti. Bet nevis vakcinējoties.
Vairāki avoti vēsta, ka Dženers nevis godīgi ieguvis ārsta licenci, bet nopirka to par 15 sterliņu mārciņām. “Uz viņa sirdsapziņas guļ vispārējās baku potēšanas ieviešana spaidu kārtā,” raksta medicīnas vēsturnieks Rūdolfs Tīls. Tas bija viltīgs un amorāls eksperiments, kas sākās Britu impērijā. Naudas, ciniskas alkatības un pašslavināšanās dēļ.
Dženers savāca paraugu no kādas apslimušas slaucējas izsitumiem, bet vakcīnas izmēģināšanai viņš izmantoja astoņus gadus vecu zēnu, kam par to nebija ne jausmas. Bez zēna vecāku atļaujas, apmuļķojis bērnu, bez jebkādas saprašanas par sekām Dženers iegraizīja puisēna rokā slimās slaucējas serumu.
“Vai gan viņa roka trīcēja, izdarot nelielos griezienus, kas… var kļūt par nāves vēstnešiem?” Un tiešām zēns pēc sešām dienām saslima, bet izveseļojās. Tad nu Dženers un viņa “kolēģi” steigšus dibināja akciju sabiedrību un ņēmās špricēt visus pēc kārtas… “15 000 cilvēku labprātīgi ļaujas iešļircināt sev indi. Izgatavo un izsniedz medaļas. Parlaments dāvina goda balvu. Amerika pieprasa Dženera baku poti…” Kad cilvēki sāk mirt, duršanu aptur… Samazina devu...
Kad 1867. gadā Lielbritānijas vara centās ieviest obligāto vakcināciju savai “govju nācijai”, protesti uzvirmoja jo spēcīgi. Turklāt radās arī ievērojamas antivakcinācijas kampaņas, jo cilvēki redzēja, kā vakcīnu dēļ sāk slimot, kļūst invalīdi un mirst viņu pašu, viņu radu, draugu, paziņu bērni. Un pamatoti protestēja pret impērijas naudas mašīnas alkatību un korumpētas valdības uzbrukumiem bērnu veselībai.
No baku potes nomira daudzi, bet nesalīdzināmi mazāks skaits nekā no kovidvakcīnām tagad. Taču jau toreiz nauda ripoja, aizsākot drūmo injekciju ceļu, ko bruģēja ar melu propagandu, dēmonizējot dažādas slimības, izdomājot virkni jaunu, lai pelnītu naudu ar šļircēm. Tikko kādas slimības uzliesmoja un uz neatgriešanos norima, tā tūlīt no tām centās taisīt biznesu, izvēršot vakcināciju pēc šo slimību izzušanas, un līdz ar to, tās atkal forsēti izplatot, modificējot…
Vakcinācija medicīnas vēsturē ir visienesīgākais un vienlaikus – amorālākais, noziedzīgākais, sātaniskākais elements. Kā melnās maģijas adatas vudu lellēs — dažas mazāk kaitīgas, citas nāvējošas, ar ātru vai lēnāku iedarbību. Un tas viss parasti melojot, apmānot, viltīgi smaidot. Ievilinot, šantažējot, piespiežot…
Pret baktēriju uzliesmojumu izmanto antibiotikas. Pret vīrusiem antibiotiku nav, tikai stiprinot imunitāti, dažādi attīrot organismu no toksīniem un parazītiem, var iegūt imunitāti.
Daudzi mūsdienās pamanīja “špricēšanas biznesmeņu”, tostarp Geitsa izteicienu, ka ne viņi, ne viņu bērni vispār nevakcinējas. Bez liekiem skaidrojumiem. Kāpēc tad viņi “vakcināciju” uzspiež citiem? Ar biznesa vārdu “imunizācija”, kas ir precīzs sinonīms imunitātes postīšanai. Tāpat kā to dara “agrīnais” Dženers un visa veida korumpētie “likumdevēji” medicīnā, PVO, arī godīgo katoļu nelaime – pašreizējais pāvests Francisks tā rīkojās, popularizējot moderno “vakcināciju” jeb “gēnu terapiju”.
Ja Jānis Čakste kāda privāta aprēķina dēļ gribēja noteikt Latvijas bērnu vakcināciju ar “baku poti” 1920. gadu sākumā, tad šai vakcīnai jau bija vairāk nekā 100 gadu “drošuma” pārbaude. Tie, kas jebkuras vakcīnas uzskata par dzimstības samazinājuma iemeslu, ir ļoti tuvu patiesībai. Vēsturiskā statistika apliecina dzimstības strauju samazinājumu īsi pēc visām vakcīnkampaņām. Papētiet! (Starp citu, Jānis Čakste nepiedalījās 1918. gada 18. novembra valsts dibināšanā. “Aizkavējās” pie Jelgavas. Atrunājās, ka nav zinājis par konkrētu dienu un laiku. Jo baidījās, ka, dibinot atsevišķu valstisku subjektu, viņam kā “Latviešu bēgļu apgādāšanas priekšniekam” vairs neieplūdīs nauda no Krievijas Valsts kases.)
“Vakcīnas, injekcijas nekad nav bijušas vajadzīgas,” 2021. gada rudenī Harkovā saka Dr. Ramīns Imanovs. “Lūdzu, visi dievticīgie cilvēki: vai tad Dievs jūs ar vakcīnu radīja? Vectēvi, vecvecāki, senči… iztika bez vakcīnām. Padomju laika ļaudīm taisīja vakcīnas pret tuberkulozi. Vai apkarojāt TBC? Nē, katrs otrais cilvēks Ukrainā ir sūdzējies par TBC. ASV vairs neveic tās injekcijas, un viņiem tagad trīs reizes zemāks TBC nekā Ukrainā.”
Un kas ir kovidinjekcijās? “2020. gada beigās iznāca pirmā doza “jauno vakcīnu”. Mēs arī nopirkām, veicām savu izmeklējumu: “šimpanzes adenovīruss (“adenovīrusa” patiesā nozīme: šimpanzes šūnas, olbaltumi), bērnu šūnas, alumīnija hidroksīds (neirotoksīns), formaldehīds (tas pats vecais kancerogēns, balzamētājs), polietilēnglikols 2000, – inde, kas izsauc agresīvu vēzi. Tas bija pirmajās “jaunajās vakcīnās”, ko pētījām. Tālāk Pfizer, Moderna – 4 hidroksilbutils – lēnas iedarbības inde, kas traumē sirds asinsvadu sistēmu, heksāns 6 – lēnas iedarbības inde, kas veicina sirds apstāšanos, trombus; heksildekonāts – arī lēnas iedarbības inde. Klāt arī polietilēnglikols – tas nozīmē, ka jūs vienā reizē uzņemat 5 kg un 400 g agresīva vēža,” stāsta pieredzējušais onkologs R. Imanovs.
“Vēl sastāvā ir SM-102. Ja gribi kādu nogalināt, ievadi viņā SM-102. Neviens patologanatoms to neieraudzīs. Tā inde parasti izraisa sirds apstāšanos, sirds vai smadzeņu infarktu, aknu un liesas infarktu. Lūdzu, saslima ar infarktu un nomira! Nekādas izmeklēšanas. Tas ir SM-102. Lūk, ko jums dur!”, saka Dr. Imanovs. “To izpētīja Endrjū Kaufmans, Leonards Koldvels un citi arī savās valstīs, pierādot, tā vairs nav parastās izpratnes vakcīna, bet ģenētiski modificēts materiāls,” viņš paskaidro. Bet es tomēr ceru, ka cilvēka organisma spēks to visu ar laiku spēj izvadīt. Tāpat kā spēj atbrīvoties no graujošām ietekmēm, ja, protams, pats to vēlas un grib uzzināt labākos veidus, kā to izdarīt. Arī par to ir grāmatā “Piebūrums-19”.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
