Iesaki rakstu: 
Iespējams, ir atgriezušies tie laiki, kad Latvijas politiskajos procesos iesaistītie kā smilšu kūkas fabricēja krimināllietas pret žurnālistiem. Tiesa, tā kā Latvijas tiesu instances līdz šim visus pret žurnālistiem safabricētos kriminālprocesus izbeidza, apsūdzētos attaisnojot un neatrodot nekādu nozieguma sastāvu, tad kriminālprocesu fabricēšana pret žurnālistiem jau šķita kā sena pagātne.
Taču, man par lielu pārsteigumu, 1. novembra rītā tiku uzaicināts uz Latvijas Ģenerālprokuratūru, lai sniegtu paskaidrojumus. Ģenerālprokuratūra ir saņēmusi Nellijas Ločmeles (īstajā uzvārdā Tjarves – red.piez.) iesniegumu par iespējamu noziedzīgu nodarījumu, tāpēc pagaidām kriminālprocess nav uzsākts, bet ir sākta «resoriska pārbaude», lai noskaidrotu, vai ierosināt krimināllietu.
Kas tad ir tas smagais nodarījums, kura dēļ man bija gandrīz pusotru stundu jāsniedz paskaidrojumi Ģenerālprokuratūrā? Izrādās, kad es 18. septembrī sniedzu viedokli Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisijai par valsts nozagšanas pazīmēm un pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāti kriminālprocesā Nr. 16870000911, atļāvos apgalvot, ka publiski nav zināmi reālie patiesa labuma guvēji žurnāla Ir izdevējam - akciju sabiedrībai Cits medijs.
Lai gan mājaslapā https://irir.lv/par-irir-lv ir norādīts kaut kādu personu saraksts, par kurām mājaslapas teksta autori apgalvo, ka sarakstā minētajiem pieder akcijas akciju sabiedrībā Cits medijs, tomēr procentuālais sadalījums, kam cik procentu akciju pieder, netiek atsegts. Tiesa, atbilstoši likumam akciju sabiedrībām šī informācija nav obligāti jāatklāj.
Tāpēc atkārtošu vēlreiz, un Nellija Ločmele var pēc šīs publikācijas rakstīt nākamo iesniegumu: žurnāla Ir izdevēja balsstiesīgo akcionāru procentuālais sadalījums publiski nav zināms, un līdz ar to nav zināmi patiesie labuma guvēji (ja tādi ir) akciju sabiedrībā Cits medijs.
Atgādināsim, ka atbilstoši Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas likumam patiesais labuma guvējs ir fiziskā persona, kuras īpašumā vai tiešā vai netiešā kontrolē ir vismaz 25 procenti no komersanta pamatkapitāla vai balsstiesīgo akciju kopskaita vai kura citādā veidā kontrolē komersanta darbību… kuras labā vai interesēs tiek veikts atsevišķs darījums u.c.
Diemžēl manu iesniegumu, noskaidrot, kāds ir balsstiesību procentuālais sadalījums žurnāla Ir izdevējā, rupji izsakoties, kā interesēs notiek žurnāla Ir dīvainā darbība, Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisija noraidīja.
Ja žurnāla Ir izdevēja akcionāru sadalījums tiek glabāts kā rūpīgs noslēpums, tad akciju sabiedrības Cits medijs statūti ir publiski pieejami. No tā izriet vienkārša patiesība.
Žurnāls Ir nav bezpeļņas struktūra vai pētnieciskās žurnālistikas portāls. Žurnāls Ir ir prece, kura tiek tirgota, lai nodrošinātu akciju sabiedrības Cits medijs akcionāriem maksimālu peļņu. Izrādās, ka Latvijas publikā ir pastiprināta interese lasīt stāstus par valsts nozagšanu, ja tie saistīti ar vairākām Latvijā populārām personām. Attīstot šo tēmu, ir iespējams būtiski palielināt pārdošanas apjomus un palielināt iespējamās dividendes akciju sabiedrības Cits medijs akcionāriem.
Turklāt Latvijā ir iespējams citviet neiespējamais. Privāts žurnāls var piesaistīt savu rakstu popularizēšanai valsts resursu. Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisija faktiski nodarbojas ar viena žurnāla vienas rakstu sērijas popularizēšanu un slavināšanu. Faktiski Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisija ir izveidota kā žurnāla Ir mārketinga nodaļa, kas kļuva īpaši aktīva, uzsākot 2018. gada abonēšanas kampaņu. Nekā personīga! Tikai bizness.
Saeimas deputāti pat ignorēja, ka attiecīgā publikāciju kopa tika veidota, neievērojot profesionālo ētiku, par ko jūlija sākumā tika sniegts LTV publisks paziņojums, norādot, ka žurnāla Ir publiskotajos tekstos veiktā Latvijas Televīzijas (LTV) Ziņu dienesta darbinieku pieminēšana ir viņu apmelošana: «Pašreizējo LTV Ziņu dienesta darbinieku - Ivetas Elksnes, Madaras Līcītes un Ilzes Naglas - pieminēšana publikācijā šādā kontekstā ir šo darbinieku apmelošana. Nav neviena fakta, nevienas konkrētas rīcības un nav bijusi neviena konkrēta publikācija, kas šādu izdomājumu kaut daļēji apliecinātu.»
Tāpēc būtu normāli un saprotami, ja Latvijas sabiedrība uzzinātu, kuri tad ir patiesie labuma guvēji žurnālā Ir, kas ir tieši atbildīgi par to cirku, kuru demonstrē viņu kontrolētā uzņēmējsabiedrība.
Diemžēl atbilde uz tik vienkāršu jautājumu netiek sniegta, bet tā vietā ir draudi sākt kriminālprocesu pret tiem, kas šo jautājumu uzdod.
Es labi saprotu, ka daļa no Latvijas publikas vēlas, lai tiktu morāli iznīcināti tie, kas ir selektīvi atlasīti Ir publikācijās. Uz mirkli pasakām stop emocijām. Viens žurnāla izdevējs palielina savu tirāžu, izmantojot iztapīgus pakalpiņus vairāku ietekmīgu Saeimas deputātu izskatā. Varbūt pietiek sekot iztapoņu bariņam?
Pārpublicēts no nra.lv
Foto no play24.lv
Seko mums 
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
