Iesaki rakstu: 
Šajās dienās aprit kāda gadadiena – bez salūta un šampanieša, visai rezignētās noskaņās: tie, kas pirms trim gadiem skrēja pa Rīgu ar maijpuķītēm, kaunīgi klusē, politologi bezkaislīgi analizē, bet lielākajai sabiedrības daļai ir pilnīgi vienalga. Mākslīgi radītais un liekulīgi motivētais eksperiments ar valsti ir izgāzies, diemžēl dārgu cenu par to gan finansiāli, gan politiski maksājām mēs kā sabiedrība. Jā, arī es personiski, jo šajā kampaņā biju izraudzīts par vienu no būtiskākajiem atriebes elementiem.
Taču galvenais vaininieks turpina kā līdz šim: braucot ar mūsu visu apmaksātu automašīnu un dzīvojot mūsu visu apmaksātā dzīvoklī Rīgas prestižākajā rajonā, kur, pateicoties jaunajam kaimiņam, „parastie“ iedzīvotāji vairāku metru joslā blakus savām mājām vairs nedrīkst novietot savas automašīnas. Protams, runa ir par neizdevušos prezidentu un izgāzušos politikāni Zatleru un viņa rīkojumu nr.2.
2011.gada pavasarī Latvijas Valsts prezidents – beztalants, neprofesionālis un vienkārši nulle šajā amatā – uzzina, ka visticamāk jau pēc pavisam īsa brīža kļūs par pirmo atjaunotās Latvijas prezidentu, kas amatā netiks atkārtoti ievēlēts uz otru termiņu. Un tas viss pēc tam, kad par valsts naudu sapirkti dārgi un noslepenoti dīvāni un ieguldīts tik daudz enerģijas, runājot ar 10.Saeimas politiķiem, lai pārliecinātu par Zatlera atkārtotas ievēlēšanas nepieciešamību.
Zatlera padomnieku komanda nesnauž un kopā ar bezprincipiālo un bailīgo pseidovadoni izlemj, ka labākā aizsardzība ir uzbrukums. Aizsedzoties ar polittehnologu jau līdz tam veiksmīgi izmantoto antioligarhijas karogu, Zatlers atlaiž vien pirms dažiem mēnešiem tautas ievēlēto Saeimu. Viens no motivācijas runas punktiem – 10.Saeima un tās izveidotā valdība ir strādājusi manās, t.i. Aivara Lemberga privātajās interesēs.
Atbilstoši Zatlera loģikai lēmumus manās interesēs pieņēma 10.Saeimas vairākumu veidojošā Vienotība un tiesiskuma etalons Valdis Dombrovskis, kurš vadīja valdību. Nevienu pierādījumu saviem apgalvojumiem, kas tika raidīti TV tiešraidē un pārpublicēti neskaitāmos medijos, Zatlers nav sniedzis nekad, lai gan uzstājīgi tos pieprasījis esmu visu šo trīs gadu garumā. Turklāt dažas dienas pirms Saeimas atlaišanas Zatlers Valsts prezidenta rezidencē Jūrmalā kārtējoreiz aicināja mani uz draudzīgu patērzēšanu pie vakariņām un vīna glāzes.
Transformācija no labā uz ļauno tēlu bija nekavējoša un ciniski liekulīga, jo cīņas mērķis bija skaidrs: atkārtota Valsts prezidenta amata iegūšana aplinkus ceļā, ar ārkārtas vēlēšanu palīdzību tiekot Saeimā, iegūstot tās priekšsēdētāja amatu un mēģinot nodrošināt jaunas prezidenta vēlēšanas. Zatlers burtiski dažu mēnešu laikā sastiķē partiju, ko veido viņa līdzskrējēji no prezidenta kancelejas un gadījuma cilvēki, kas jūt iespēju „uz haļavu“ tikt parlamentā.
Tomēr pat 22 mandāti 11.Saeimā 2011.gada oktobra ārkārtas vēlēšanās nespēja glābt Zatleru pašam no sevis, trīs gadu laikā sagraujot ar administratīvo resursu palīdzību izveidoto partiju un nolīdzinot tās reitingu līdz 1%. Zatlers spilgti pierādīja – politikā brīnumi nenotiek: cik netalantīgs viņš bija kā Valsts prezidents, tikpat nemākulīgi viņš vadīja arī savu partiju, un jāsaka paldies Dievam, ka otrreiz līdz prezidenta amatam, pateicoties Vienotības politiskajām intrigām, Zatleram tā arī neizdevās tikt.
Bez Zatlera politiskā talanta trūkuma te noteikti jāmin arī tā sauktās tiesiskuma un reformu koalīcijas divkosīgā daba – totāla vārdu nesakritība ar darbiem, augstos valsts amatos bīdot tam absolūti nepiemērotus, nepieredzējušus, uz konfliktiem vērstus un strādāt nemākošus amatierus, kam partija piemeklēja attiecīgas siltas vietiņas pateicībā par valsts apvērsuma organizēšanu; ko vērts bija viens Sprūdžs, Ķīlis, Antāne utt., kas nereti pamanījās iekulties arī acīmredzamos un citkārt pašu „tiesiskuma aizstāvju“ kvēli apkarotos interešu konfliktos. Taču pat godīgi pavadīt savu partiju pēdējā ceļā Zatlers nebija spējīgs, slēpjoties savā jaunajā miteklī un sakāvnieciskajai aiziešanai nebūtībā priekšplānā izvirzot partijas ierindas biedrus.
Tādas ir rīkojuma nr.2 patiesās beigas. Taču dārgais eksperiments ir palicis kā rūgta mācībstunda, kuras dēļ valsts ir atgriezusies sava veida sākumpunktā – paspēlējāmies smilšukastē, sapratām, ka tā nevar, un atgriezāmies atpakaļ pie veselā saprāta, profesionalitātes un vismaz vārdos paustas tolerances un vēlmes sadarboties, nevis smilšu mešanas pretinieka acīs. Vai ar šo mums kā sabiedrībai būs pietiekami, rādīs laiks.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
